Izstādes teksti digitāli

Artūrs Virtmanis. Psihopomps: iesācēja ceļvedis viņpusē

I 
LIKE 
CATASTROPHE 
AND 
CATASTROPHE LIKES ME!

THINK ABOUT TIME…

ABOUT THE TIME WHEN ALL OUR GREAT MUSEUMS 
WILL LIE IN RUINS 
AND HOW BEAUTIFUL 
THEN THEY WILL BE!

BUT FAR FAR AWAY, 
GUIDED BY, PERHAPS, THE HIGHEST FORM OF TYRANNY 
THAT FORCES US TO MAKE STEPS ON THE PATH 
DIRECTION OF WHICH IS FOREVER UNKNOWN TO US, 
WE PERPETUALLY CHANT THE ONLY PRAYER WE ARE ABLE TO REMEMBER: 
“NOT TODAY!”

NOT TODAY – AN INSTANT GRANT OF ETERNITY, 
WHICH WE EAGERLY PURSUE,
QUIETLY HOPING THAT IT MIGHT BE TRUE.

CHILDLIKE… 
TEMPTED INTO EXISTENCE, 
ABANDONED IN THE VASTNESS OF SPACE AND TIME 
WE EMBRACE THE BITTERSWEET CATASTROPHE 
OF OURSELVES, 
LIKE A CHILD EMBRACES HIS MOTHER.

ANTI-BODIES WITHIN OUR OWN BODIES, 
REFUGEES, 
TRYING TO ESCAPE OURSELVES, 
OUR INTERNAL WARS AND CATASTROPHES, 
CHILDLIKE 
WE DANCE 
ON THE BRINK OF NON EXISTENCE

WE LOVE CATASTROPHE 
AND 
CATASTROPHE LOVES US

MAN 
PATĪK 
KATASTROFA, 
UN 
KATASTROFAI PATĪKU ES!

IEDOMĀJIES PAR LAIKU, 
KAD  MŪSU VARENIE MUZEJI
GULĒS GRUVEŠOS
UN CIK SKAISTI
TAD TIE BŪS…

BET KAUT KUR TĀLU TĀLU,
KĀDAS AUGSTĀKAS TIRĀNIJAS DZĪTI,
MĒS SOĻOJAM PA TAKU,
KURAS VIRZIENS MUMS ARVIEN PALIKS NEZINĀMS,
BEZ MITAS SKANDĒDAMI VIENĪGO LŪGŠANU, KO ATCERAMIES:
“NE ŠODIEN!”

“NE ŠODIEN” IZSKAN KĀ MŪŽĪBAS DĀVANA,
PĒC KURAS  MĒS TIK DEDZĪGI TIECAMIES,
KLUSĪBĀ CERĒDAMI, KA TĀ BŪS PATIESA.

GLUŽI KĀ BĒRNI,
IEKĀRDINĀTI ESĪBĀ,
PAMESTI TELPAS UN LAIKA PLAŠUMĀ,
MĒS APSKAUJAM SAVU  KATASTROFU
KĀ BĒRNS APSKAUJ SAVU MĀTI.

SVEŠ-ĶERMEŅI MŪSU PAŠU ĶERMEŅOS,
BĒGĻI,
KAS CENŠAS IZBĒGT NO SEVIS,
NO IEKŠĒJIEM KARIEM UN KATASTROFĀM,
BĒRNIŠĶĪGI,
MĒS DEJOJAM
UZ NEBŪTĪBAS ROBEŽAS.

MĒS MĪLAM KATASTROFU
UN
KATASTROFA MĪL MŪS!