“Skulptūru mežs” aicina uz zinātniskajiem lasījumiem “Autentiskums muzeju kolekcijās un pasaules kultūru kontekstā. Pieredze, kritika un perspektīvas”
Atzīmējot Antīkās un renesanses tēlniecības ekspozīcijas “Skulptūru mežs” ceturto pastāvēšanas gadu, 31. oktobrī un 1. novembrī Mākslas Muzejā RĪGAS BIRŽA, tiks uzsākta starptautiska zinātnisko lasījumu sērija par autentiskumu un oriģinalitāti dažādās mākslas nozarēs – “Autentiskums muzeju kolekcijās un pasaules kultūru kontekstā. Pieredze, kritika un perspektīvas”.
Pirmajos zinātniskajos lasījumos – lekciju un sarunu veidā – tiks iztirzātas gan muzeju kolekcijas, atsevišķu priekšmetu grupas no teorijas līdz praksei, kā pamatu apzinot tieši mākslas priekšmetus un kolekcijas, bet ne tikai. Autentiskums un oriģinalitāte ir vieni no būtiskākajiem pamatprincipiem muzeju kolekcijās. Autentisks – tāds, kas saskan ar oriģinālu, tāds, kas pamatojas uz pirmavotu, ir neapšaubāms, neapstrīdams, precīzs, uzticams, īsts, pierādījis savu izcelsmi. Oriģinālam tiek piešķirta sakrāla vērtība, turpretī kopijas vērtētas kā otršķirīgas, jo bieži vien tām nav tiešas saiknes ar konkrētu kultūras mantojumu, tomēr vēl aizvien tās tiek izmantotas muzejos kā materiāls mācību kontekstā un kā ietvars noteikta konteksta radīšanai. Zinātnisko lasījumu mērķis ir izpētīt saiknes starp autentiskumu un dažādām kultūras mantojuma formām. Šo savstarpējo saistību izpēte piedāvā iespēju izzināt mūsu attiecības ar kultūrvēsturisko atmiņu, piederību un identitāti, kas mijiedarbojas ar sociālo, politisko, estētisko un ētisko dimensiju. Zinātniskie lasījumi atspoguļos Antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīcijas “Skulptūru mežs” sadarbību ar ārvalstu un pašmāju pētniekiem, apzinās autentiskuma tēmas nozīmību un daudzpusību skulptūru nolējumu, laikmetīgās mākslas, grafikas un arhitektūras kontekstos.
PROGRAMMA
Ceturtdiena, 31.10.2024.
Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA, Doma laukums 6, Rīga
Lasījumi angļu valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu valodā
Nepieciešama pieteikšanās, aizpildot anketu
9.30–10.00
Reģistrācija
10.00–10.15
Ievads, lasījumu atklāšana
Mg. art. Mare Heimrāte-Patačīni, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju mākslas departamenta kuratore Muzeju krātuvē
10.15–11.15
“Skats uz vienu izgaismo otru" – antīkās tēlniecības nolējumi un laikmetīgā māksla
Dr. Lorencs Vinklers-Horačeks (Dr. Lorenz Winkler-Horaček), klasiskais arheologs, kurators, profesors un Antīkās nolējumu kolekcijas ekspozīcijas Berlīnes Brīvajā Universitātē vadītājs
Antīko skulptūru nolējumu kolekcijas ekspozīcija Berlīnes Brīvajā Universitātē ir viena no pirmajām vietām, kas antīko tēlniecības darbu nolējumus konfrontēja ar laikmetīgo mākslu. Kopš Berlīnes kolekcijas atvēršanas 1988. gadā līdz ar arheoloģiskajām izstādēm un projektiem ir notikušas vairāk nekā 120 prezentācijas, instalācijas un pasākumi ar mūsdienu mākslinieku un fotogrāfu piedalīšanos. Mērķis vienmēr ir bijis no jauna paskatīties uz antīkajiem skulptūru nolējumiem, jo katras izmaiņas saasina uztveri par to, ko iespējams ieraudzīt.
Šī radošā pieeja antīkajam un laikmetīgajam, kopijai un oriģinālam nekādā ziņā nebija pašsaprotama 20. gadsimtā. No renesanses līdz 19. gadsimta beigām īpaši antīko skulptūru nolējumus uzskatīja par mākslinieku normatīvajiem paraugiem un tie kalpoja kā mākslas akadēmiju neatņemama sastāvdaļa. Tomēr 20. gadsimtā mākslinieki un mākslas vēsturnieki tos dažkārt radikāli noraidīja. Kā novecojuša izglītības ideāla izpausme un kā nedzīvas kopijas tās tika apvainotas un iznicinātas – mākslinieka aura nu bija redzama tikai oriģinālos. Liela daļa no mākslas akadēmijām Eiropā (izteikti – Rietumeiropā) “atbrīvojās” no nolējumu kolekcijām. Tādējādi nolējumi uzņēmās simbolisku mūžīgās vakardienas pārvarēšanas funkciju.
Mūsdienās skulptūru nolējumi ir “atbrīvoti” no ideoloģiski uzlādētām idejām un uzskatiem. Tas ļauj mums redzēt tos tādus, kādi tie ir: svarīgi instrumenti arheoloģijas un mākslas vēstures pētniecībai un izzināšanai, kā arī lieliski līdzekļi laikmetīgās mākslas mijiedarbei ar pagātni. Prezentācijā tiks apzināta mākslinieku un skulptūru nolējumu saskarsmes vēsture un demonstrēti projektu piemēri no Berlīnes Antīkās nolējumu kolekcijas.
11.15–12.00
Autentiskums laikmetīgajā mākslā, vai tas ir iespējams?
Mg. art. Astrīda Rogule, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja
Laikmetīgo mākslu atšķirībā no modernisma raksturo laikmetā sakņota masīva pāreja uz konceptuālo mākslu, jaunajiem medijiem un starpdisciplinārām pieejām.
Autentiskums mūsdienu māksliniekam nozīmē aktualitāti, tūlītēju reakciju uz notiekošo mūsu strauji mainīgajā pasaulē. Mūsdienu mākslinieks ignorē vai nerūpējas par stingri definētiem un rāmjos iesprostotiem izteiksmes līdzekļiem un medijiem, bet nojauc robežas starp mākslas veidiem un provocē tradicionālos priekšstatus par to, kas var būt māksla. Vēl vairāk – viens mākslas darbs var būt izgatavots no dažādiem materiāliem un saturēt dažādus medijus. Mākslas darba manifests un saturs ir uzsvērts ar visiem iespējamiem mākslinieciskiem vai nemākslinieciskiem līdzekļiem.
Tāpēc muzejam kā institūcijai, kas nodarbojas ar laikmetīgās mākslas kolekcionēšanu, saglabāšanu, interpretāciju un komunikāciju, visas minētās funkcijas ir kļuvušas par izaicinājumu, īpaši, lai katrā no tām nodrošinātu mākslas darba autentiskuma pastāvēšanu. Muzeja speciālistiem ir jāpārskata virkne ar muzeja galvenajām funkcijām saistītu jautājumu, sākot ar mākslas darbu iekļaušanu krājumā, dokumentēšanu, interpretāciju, eksponēšanu un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Ja muzeji ir radījuši teorijas un pielieto teorijās sakņotas prakses tā dēvētajai tradicionālajai vizuālajai mākslai, piemēram, glezniecībai, grafikai, zīmējumam, tēlniecībai u. c., laikmetīgās mākslas speciālisti sastopas ar nepārtrauktiem, nebeidzamiem un neparedzamiem izaicinājumiem.
12.00–12.30
Kafijas pauze
12.30–13.30
Rekonstrukcijas arheoloģiskās dokumentācijas, estētiskās pieredzes un vēsturiskā autentiskuma meklējumu krustpunktā
Dr. Katarīna Manne (Dr. Katharina Ute Mann), mākslas vēsturniece un māksliniece, skulptūru polihromijas pētniece
Pēdējos gados rekonstrukcijas ir kļuvušas par populāru instrumentu ar ko estētiski pievilcīgi parādīt arheoloģiskos atradumus, atspoguļojot to tā dēvēto vēsturisko autentiskumu. Bet ko nozīmē vēsturiskais autentiskums saistībā ar daudziem neatrisinātiem jautājumiem un secinājumiem, kas balstīti tikai uz atrastajiem artefaktiem? Īpaši spilgti šis jautājums izpaužas antīko skulptūru krāsu rekonstrukcijās, kuru gleznojums gadsimtu gaitā ir zudis saistvielu un pigmentu trausluma dēļ un līdz ar to nereti zudusi arī to estētiskā izteiksme, kā arī identitāte. Kopš antīko skulptūru jaunatklāšanas Renesanses laikā, ir izveidojies (mākslas) vēstures pārpratums, kas ir pretrunā ar krāsu un formas kā vienības sākotnējo estētisko nozīmi, jo gandrīz nav liecību par skulptūru oriģinālo gleznojumu. Lai gan mēs jau ilgu laiku zinām, ka senatne nekad nav pastāvējusi šajā vienkrāsainajā, baltajā versijā, kā mēs to prezentējam muzejos, tas ilustrē mūsu vēsturiskā autentiskuma meklējumu elementāru problēmu. Jo pat tad, ja antīko skatītāju redzētā krāsa un līdz ar to arī gala rezultāts ir pilnībā zudis, vienīgais, ko varam saukt par vēsturiski autentisku, ir akmenī iekaltā forma, ko tā laika skatītāji tā neuztvēra. Kādas ir rekonstrukciju funkcijas mūsdienās un kā rekonstrukcijas kā starpniecības rīku izmantot, neradot jaunus vēsturiskus pārpratumus? Vai un kā mākslīgais intelekts var palīdzēt atrisināt šos jautājumus?
Piektdiena, 01.11.2024.
Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA, Doma laukums 6, Rīga
Lasījumi latviešu valodā
Nepieciešama pieteikšanās, aizpildot anketu
9.30–10.00
Reģistrācija
10.00–10.45
Vai tiešām Rembrants? Rembrants fan Reins (Rembrandt van Rijn, 1606–1669) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Ārzemju grafikas kolekcijā
Dr. Daiga Upeniece, Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA vadītāja
10.45–11.30
Oriģinalitāte un autentiskums grafikas mākslā
Prof. Guntars Sietiņš, grafiķis, Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītājs
Oriģinālgrafikas formulējums, saukts arī par Vīnes definīciju, tika pieņemts 3. starptautiskajā plastisko mākslu kongresā Vīnē 1960. gadā, ko sagatavoja Lielbritānijas grafiķu, tēlnieku un gleznotāju asociācija. Taču mūsdienās šī definīcija daļēji ir zaudējusi savu nozīmi, jo iespiedgrafikā ir ienākušas jaunas tehnoloģijas un tehniskie paņēmieni, paplašinot sākotnējo oriģinālgrafikas definīciju.
Lekcijā un prezentācijā uzzināsim, kas ir oriģinālgrafika, kādi noteikumi jāievēro darbu parakstīšanā, kas ir tirāža, kā apliecināt savu darbu autentiskumu un kā tiek noteikta darba vērtība. Pievērsīsimies oriģinālgrafikas definīcijai, tās tirāžai vai ierobežotai tirāžai, iespieddarba parakstīšanai un numurēšanai. Noskaidrosim, kas ir paraugnovilkumi un to apzīmējumi, kā arī, kas ir autentiskuma sertifikāts un ko tas apliecina.
11.30–12.15
Antīko paraugu interpretācijas un renovācijas problēma Rīgas 19. un 20. gadsimtu mijas ēku fasādēs
Dr. Silvija Grosa, mākslas zinātniece un Latvijas Mākslas akadēmijas profesore
Vēsturiskā arhitektūra un apbūve ikvienas pilsētas audumā veido unikalitāti un kultūrvēsturisko nozīmību. Rīgas vēsturiskais centrs ar labi saglabājušos viduslaiku un vēlāko gadsimtu pilsētas struktūru, 19. gadsimta koka apbūvi un iespaidīgo jūgendstila perioda ēku skaitu kā universāla vērtība kopš 1997. gada ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Nozīmīgas 19. un 20. gadsimtu mijas celtnes atrodas arī ārpus pilsētas vēsturiskā centra robežām katrā no Rīgas kādreizējām priekšpilsētām. Tomēr galvenā vērtība ir nevis kvantitāte, bet šo ēku fasāžu dekora mākslinieciskā kvalitāte un daudzveidība, arhitektu orientācija uz stilistisko strāvojumu plašu diapazonu. Viens no tiem saistīts ar antīko tēmu un paraugu brīvām interpretācijām, kas veido pietiekami apjomīgu fasāžu dekora daļu. Referātā tiks aplūkoti atsevišķi piemēri.
Jūgendstila arhitektūras un dekoratīvās mākslas mantojums Latvijā līdz pat pagājušā gadsimta 70. gadiem tika vērtēts noliedzoši. Nevērība pret to, tāpat kā padomju okupācijas gadu sadzīves šaurība, Rīgas kādreiz krāšņos namus noveda pie paviršām un brutālām iekštelpu pārbūvēm un interjeru apdares zuduma. Taču sociālā nabadzība un kolektīvās saimniekošanas īpatnības vismaz pasargāja celtnes no nojaukšanas atšķirībā no vairākām Rietumu pasaules pilsētām. Pēc neatkarības atgūšanas un it sevišķi pēdējos gados daudzi Rīgas nami atdzimst. Tomēr šīs renovācijas, kas arvien biežāk skar Rīgas namus, rada bažas par fasādēs izmantoto materiālu atbilstību dekora sākotnējam risinājumam, jo bieži aiz krāsu slāņa perfektā un blīvā pārklājuma zūd tās smalkās nianses, kas šo dekoru padarīja tik īpašu.
Lasījumus atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
