Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2024. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, neatkarīgo ekspertu darba grupa nākamajai Purvīša balvai, kura tiks pasniegta 2025. gada pavasarī, ir izvirzījusi divas autores:

Katrīnu Neiburgu

par personālizstādi “Sologāmija” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē (08.06.–04.08.2024.).

Nominācijas pamatojums: “Vientulības forma ir paradoksāla – vientulība sašķeļ personu darītājā un vērotājā, jautātājā un atbildētājā, stāstītājā un klausītājā. Tevis kļūst neciešami daudz sev pašam, un labākais, ko vari darīt, – ieraudzīt un apcerēt šīs entitātes. Katrīnas Neiburgas “Sologāmijā” tas realizēts ar vislielākajā mērā respektējamu psiholoģisko stāvokļu atklātību un tehniski perfekti. Izcili sadarbojoties ar specifisko telpu, neskaitāmās asimetriskās un telpiski kombinētās projekcijas rada nelineāru un difūzu stāstu,” skaidro mākslas kuratore Inga Šteimane.

“Šķiet būtiski pateikt, ka šī nav izstāde par to, kā pareizi būt, – tādu padomu, visbiežāk nelūgtu, mums jau tāpat pietiek. Tā ir par pamatīgu, izvaicātu, labu pašpietiekamību, kurā mūs caur savu praksi ved māksliniece. Tā diemžēl nav pašsaprotama. “Sologāmija” izgaismo to, cik daudz nepatikas un nelaipnības pret sevi, prasību un nosodījuma raidām savā virzienā. Ar kaut ko ir jāsāk, tāpēc savirknēšu te “Sologāmijai” dāsnus, mīļus vārdus: filigrāna, meistarīga, monumentāla, patiesa, nozīmīga izstāde par dzīvi,” komentē LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa.

“Portugāļu valodā ir brīnišķīgs vārds – saudade, kas parasti netulkojas kā viens vārds, bet ietver vairāku nozīmju kopumu, vienlaicīgi raksturojot stāvokli, kurā dvēsele saplūst ar ilgošanos, vientulību, nostalģiju par kaut ko zaudētu un mīlētu. Šis sajūtu kopums bija pirmais vilnis, kas tieši šļakstījās sejā video labirintā, alkstot pēc vēl, lai nogrimtu personības lauskās. Taču šī nogrimšana bija vajadzīga, lai paceltos pāri ego struktūrām, sociuma priekšstatu kaleidoskopam, kā uz katru no mums raugās un vērtē apkārtējie cilvēki, lai patiesi pieskartos savai būtībai, spēka avotam un visu iespēju atslēgai, kam nav nekādas sasaistes ar vientulību. Ja vien to paši sev to ļaujam. Lai cik patētiski skanētu, bet Katrīna Neiburga atklāti un reizē izcili caurspīdīgi radījusi izjušanas telpu, kurā aiz katra portretējuma izstādes skatītājs satiek sevi. Tik patiesu atkalredzēšanās pieredzi nebiju piedzīvojusi ļoti, ļoti sen,” papildina mākslas zinātniece Antra Priede.

Agati Tūnu

par darbu “Kurš šeit ir ieradies?” izstādē “Mūsdienu fotogrāfijas vēstures I” ISSP galerijā Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2024 ietvaros (17.05.–27.06.2024.).

Nominācijas pamatojums: “Agates Tūnas darbs ir daļa no izstāžu sērijas, kas pievēršas fotogrāfijas medija nesenās vēstures atklāšanai un pārskatīšanai, nebaidoties no izteikti personiskām interpretācijām un atsedzot nebūt vienkāršākās netaisnības, kas līdzās pastāvējušas fotogrāfijas valodas, izteiksmes un veidošanās ceļam. Pārliecinošo sniegumu jaunā māksliniece ir izveidojusi, apvienojot trīs būtiskus komponentus: pētniecība, empātija attiecībā uz portretējamo tēmu un vienlaicīgi, nepaverdzinot tematiku, bet pašai autorei kļūstot par tās daļu. Ļoti īsā laika periodā Agata Tūna pārliecinoši attīstījusi vizualitātes formālos aspektus, kas nepārņem pieteiktās tēmas dziļumu, māksliniecisko pētniecību un balss došanu izdzēstiem stāstiem, kas mūsdienās kļūst īpaši nozīmīgi, kad saskaramies ar baiļu sistemātisku klātbūtni ikdienā,” uzskata mākslas zinātniece Antra Priede.

“Savā darbā māksliniece atsaucas uz paranormālās un iluzionisma fotogrāfijas piemēriem Latvijā, tos pārstrādājot jaunās kolāžās un veidojot dinamisku instalāciju no fototapešu un rāmētu attēlu slāņiem. (..) Izstāde gan atsedz Latvijā plaši neskartu tēmu, kas vairāk saistās ar marginālām vēstures lappušu malām, gan dod iespēju kādai no mūsu fotogrāfijas nodaļām ierakstīties pasaules norišu tīklā, kur šī tēma aplūkota jau daudzās starptautiskās izstādēs. Un galu galā izstāde liek arī izjautāt ne vien mūsu attiecības ar fotogrāfiju, bet realitāti kā tādu, kad, neskatoties uz zinātnes neapstādināmo progresu, mūsu prātus reizēm daudz vairāk aizrauj neticamais,” piebilst Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore Inga Lāce.

Kopumā eksperti šajā periodā nominācijām izvirzīja 8 vizuālās mākslas notikumus, un to vidū bija:

• Barbaras Gailes personālizstāde “Aqua. Ūdens” mākslas stacijā “Dubulti” (14.06.–06.10.2024.);
• Kristiana Fuksa personālizstāde “Istaba Nr. 6” galerijā “Alma” (20.06.–09.08.2024.);
• Ievas Iltneres personālizstāde “Mana istaba” galerijā “Māksla XO” (13.06.–10.08.2024.);
• Sigitas Daugules personālizstāde “Sienas” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva zālēs (01.06.–04.08.2024.);
• Annemarijas Gulbes, Annas Ansones un Krišjāņa Elvika darbs “Slāpes” izstādē “Iekāres vārdā” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē (27.04.–28.07.2024.);
• Evitas Vasiļjevas darbs “Tuvu 555 nanometriem” grupas izstādē “Jaunā adrese: Ēdene” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (08.06.–28.07.2024.).

Eksperti 2023.–2024. gadā

Laika posmā no 2023. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim Purvīša balvas 2025 neatkarīgo ekspertu darba grupā strādā: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja Arta Vārpa, kuratore, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā Antra Priede, Centrālās un Austrumeiropas eksperte Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore Inga Lāce, fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja Katrīna Jaunupe. No 2023. gada 1. jūlija ekspertu komandai pievienojās mākslas stacijas “Dubulti” vadītāja, kuratore Inga Šteimane. Viņa nomainīja mākslas kolekcionāru, kuratoru, biedrības “Latvijas kultūras projekti” direktoru Māri Vītolu.

Ekspertu darba grupa nominantus balvai izvirza reizi ceturksnī.

Vietnē ir iespējams iepazīties ar to ekspertu nomināciju pamatojumiem, kuri attiecīgajā ceturksnī pret to publiskošanu neiebilst.

Purvīša balva

Purvīša balva ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Tā dibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un izvērtēt izcilāko sniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti un analīzi, sekmēt jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.

Balva tiek pasniegta reizi divos gados. Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gadā ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”. Ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika piešķirta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”. Par Purvīša balvas 2017 ieguvēju kļuvis mākslinieku kolektīvs – Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons – par izstādi “Dziesma”. Sesto Purvīša balvu 2019. gadā saņēma māksliniece Ieva Epnere par personālizstādi “Dzīvo atmiņu jūra”. Par septītās Purvīša balvas laureāti 2021. gadā kļuvusi māksliniece Amanda Ziemele par personālizstādi “Kvantu matu implanti”. Astoto Purvīša balvu 2023 pasniedza māksliniecei Ancei Eikenai par personālizstādi “Dievs Tēvs Debesīs”.

Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas biedrība “Mākslas platforma” un kultūras projektu aģentūra “INDIE”.

Projektu atbalsta