Purvīša balva 2015
No 2015. gada 21. februāra līdz 12. aprīlim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) būs skatāma CETURTĀ Purvīša balvas izstāde.
Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, grafikas, tēlniecības, instalāciju un videomākslas kopums, ko radījuši ceturtajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2013. un 2014. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Kaspars Teodors Brambergs, Miķelis Fišers, Gints Gabrāns, Kristaps Ģelzis un Ģirts Bišs, Ginters Krumholcs, Ģirts Muižnieks, Henrijs Preiss, Artūrs Riņķis. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte.
KASPARS TEODORS BRAMBERGS balvai nominēts par personālizstādi „Dynamis” peldošajā mākslas galerijā „Noass” (17.05.–05.06.2014).
„Kaspara Bramberga glezniecība apliecina abstraktu formu spēku un to, ka modernisms arī 21. gadsimta sākumā nebūt nav miris. Forma, materialitāte, vieliskums, krāsa un kompozīcija, proti, tīrās mākslas principi ir ārkārtīgi iedarbīgi instrumenti, lai ietekmētu skatītāja maņas. Autora lielformāta darbos integrētie materiāli uz glezniecībai izmantoto plākšņu pamatnēm rada raupja fakturējuma efektus. Melnzeme, smiltis, ogle un vēl citas ar saistvielām sajauktas masas veido izteikti vielisku sajūtu. Mākslinieks savas kompozīcijas attīsta nevis no krāsas, bet no matērijas,” stāsta ekspertu darba grupas vadītāja Elita Ansone.
MIĶELIS FIŠERS balvai nominēts par izstādi „Netaisnība” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (28.11.2014–18.01.2015).
„Izstādi veido melni dēlīši ar kokdzeluma tehnikā izgrebtiem sižetiem, kas balstās uz sazvērestības teorijām, idejām par pasauli pārvaldošu reptiloīdu rasi, NLO, citplanētiešiem un cilvēkiem viņu gūstā. Traģikomiskie sižeti, protams, ir viena liela metafora, tā izsaka cilvēces neapmierinātību ar to, kā viss notiek. Tā ir tā lielā NETAISNĪBA. Šo kolekciju var uzlūkot kā ļoti oriģinālu tehnisku atradumu, perfekti izpildītu un sižetiski politisku. Tomēr izstādē ir kaut kas dziļāks. Tas parādās divos psiholoģiskos videodarbos. Vienā no tām autors ar valodas intonāciju demonstrē grūti izturamu mentālu spiedienu, kādu, zināms, mums diktē situācijas noteicēji, piemēram, bankas, valdības un sazin vēl kas. Otrā notiek koncentrēšanās, lai „šo visu sviestu” vispār izturētu. Un to autors dara pa īstam, te nekādu joku vairs nav. Viņš sagatavojas un iet pāri kvēlojošām oglēm,” uzskata mākslas zinātniece Elita Ansone.
„Nebaidīšanās no materiāla, nebaidīšanās no stāsta, nebaidīšanas no idiosinkrātisma un ļoti savdabīgas pārliecības paušanas – tas ir Fišera lielais spēks iepretim tradicionālistu atsvešinātajai ironijai. Lai gan naivistu cienīgais liecinājums, ka reptiļi ir katrā no mums, un jāatrod veids, kā ar tiem cīnīties, šķiet, ir tikai konceptuāls triks, lai iegūtu zināmu visatļautību strādāt ar īpatnēju materiālu – koka dēlīšiem specifiskā tehnikā – to grebumā, izstāde liek autoram patiesi noticēt. Miķelis Fišers, turpinot jau agrāko pievēršanos pseidomītiskai tradīcijai, kuras ezotērais, sakrālais vai privātais saturs nav skaidri definējams, patiesībā rezonē vesela laikmeta nenoteiktību, domu eklektiku un maldus, bet vienlaikus tieksmi pēc izskaidrojuma,” ekspertu izvēli komentē kinorežisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis.
GINTS GABRĀNS balvai nominēts par darbu „Ne no kurienes” izstādē „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (02.07.–06.08.2014).
„Ginta Gabrāna māksla ir pierādījums tam, ka ekstrēms naturālisms var tikt akceptēts kā estētiski izsmalcināta forma un intelektuāla metafora. Gabrāns nestrādā ar materiālu ierastā izpratnē, bet izmanto kādas substances spēju noteiktos apstākļos pašorganizēties. Tieši tāpat viņš strādā ar kultūras spēju pašorganizēties, izraisot datu un ideju hibrīdus skatītāju galvās. Ar prieku vērojam šo kultūras metabolismu,” nomināciju pamato mākslas kuratore un zinātniece Inga Šteimane.
„Gints Gabrāns pārliecinoši turpina mākslas valodas novatora darbu. Viņa māksla plašākā uzlūkojumā iezīmē cilvēka spēju amplitūdu līdzdarboties Dieva noteiktajos procesos – no novērošanas līdz iejaukšanās mēģinājumam. Gabrāna daiļrade atgādina, ka mūsu spējas ir neaptveramas, bet mūs ierobežo apstākļi un zināšanu trūkums. Dabas formveides un spontanitātes manifestācija darbā „Ne no kurienes” kļūst par tikšanās vietu cilvēka izziņas kārei un liktenīgai nolemtībai,” papildina mākslas zinātniece, kuratore un kritiķe Ieva Kalniņa.
KRISTAPS ĢELZIS un ĢIRTS BIŠS balvai nominēti par darbu „Kancele” Rīgas Doma dārza galerijā „Mans Doms” (24.10.–24.11.2013).
„Mākslinieka Kristapa Ģelža un komponista Ģirta Biša multimediālo objektu „Kancele” veido septiņu metru augstumā uzstādīts apgaismes stabs ar ventilatoru apgaismes ķermeņa vietā. Tas piedāvā atlaist grēkus. Apmeklētājs, nosūtot savu grēksūdzi īsziņas veidā, saņem grēku atlaišanu, ko apliecina Ģirta Biša vokālā skaņdarba atskanēšana, kur latīņu valodā tiek izdziedātas rindas no Mateja evaņģēlija 6. nodaļas, kas ir daļa no Jēzus Kristus Kalna sprediķa, kurā cita starpā mēs tiekam mācīti, kā pareizi lūgt Dievu. Ventilators šeit izmantots kā mūžības – perpetuum mobile – simbols. Šis darbs ir skaudra metafora par nepārejošo cilvēka niecības sajūtu Dieva valstības priekšā!” stāsta mākslas kuratore un kritiķe Ieva Kalniņa.
GINTERS KRUMHOLCS balvai nominēts par personālizstādi „Kāpēc tu mani nepamodināji?” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (15.11.–08.12.2013).
„Nāves un nekrofilas uzmanības klātbūtne Krumholca darbos kļūst nepatīkama tieši tik tālu, lai mazliet aizskartu, mazliet liktu domāt un mazliet atgādinātu pastaigu kādā Parīzes kapsētā. Aizdomas, ka tā ir cilvēka rokas neaizskarta matērija un ka tās raupjums liecina par piespiedu sastingumu kādas lielas dabas kataklizmas rezultātā, kā arī baismā nojauta, ka ikkatra apturēta lieta satur savu daļu realitātes kiča, ir šo darbu iedarbīgais rezultāts. Turpretī, šķiet, pašam autoram šis stilizētais tiešums ir metode. Metode, lai vismaz kaut kā mēģinātu domāt par visa – sevi ieskaitot – beigšanos,” pauž savu viedokli kinorežisors Dāvis Sīmanis.
„Mīlestība, nāve, mirkļa nozīme, apstākļu sakritība – tas viss ir šeit,” rezumē Sergejs Timofejevs.
ĢIRTS MUIŽNIEKS balvai nominēts par personālizstādi „5.7.32.34” Mūkusalas Mākslas salonā (04.12.2013–18.01.2014).
„Uzskatu, ka Ģirta Muižnieka mākslā ir akumulētas un jaunākajā izstādē spilgtā, radošā veidā attīstītas būtiskas tradīcijas, kas veido mūsu modernitāti. Tā ir plašāka problemātika, kas ietver arī sociālus modeļus, ne tikai mākslas aspektus, un tas ir nopietni apspriežams un izvērtējams, jo kultūru rada kultūra. Tas padara ļoti interesantu šo koloristiski izsmalcināto, aristokrātiskumā iekapsulēto un utopiski sensitīvo glezniecību,” atzīst mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.
HENRIJS PREISS balvai nominēts par personālizstādi „Artefakti” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā (21.02.–28.03.2013).
„Henrija Preisa izstādes darbi ne vien taustāmi rekonstruē materiālu un faktūru, kas piederīga 20. gadsimta sākuma mākslai, bet vienlaikus veido arī saturiski komplicētu pārcēlumu no vēsturiskā avangarda. Pārliecinošais ezotēru, misticisma caurstrāvotu un panteistisku ideju apvienojums sarežģītās ģeometriskās vienībās ir mēģinājums skaidrot pasaules neviennozīmību, izmantojot visu tās simbolu plašumu. Nebīšanās no historisma un ideju potenciālā naivuma padara šo izstādi par ievērojamu un nošķirtu parādību latviešu mākslas ainā,” izvēli pamato kinorežisors un teorētiķis Dāvis Sīmanis.
„Izveidot vizuāli piesātinātu un harmoniski konstruētu simbolu – tas ir nopietns māksliniecisks uzdevums un īsts izaicinājums. Izstādē „Artefakti” kultūru, formu, struktūru un faktūru slāņojums ir parādīts kā viendabīgs un pašsaprotami dabisks objekts. Viss ir visā, mākslinieka pieeja it kā atklāj jaunas „daudzslāņu” esības arī pašā mūsu realitātē, jo, šādi „preparēta”, tā var parādīties mums simbola veidolā. Tāda veida māksla vienlaikus ir mūsdienīga un arhaiska. Pareizāk varbūt būtu teikt – pārlaicīga,” uzskata mākslas un kultūras interneta portāla „Arterritory.com” krievu redakcijas galvenais redaktors Sergejs Timofejevs.
ARTŪRS RIŅĶIS balvai nominēts par darbu „Pulsārs Q 19” izstādē „Saules sistēmas perspektīva” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (14.11.2014–25.01.2015) un pēdējo divu gadu radošo darbību mākslas dārzā „Nekurienes vidū”.
„Artūra Riņķa objekti iekļaujas postindustriālo parādību lokā gan ar savu attieksmi pret formu, gan ar filozofiju. Tie ir spilgti piemēri stilam, kas 80. gadu beigās ieguva amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstnieku darinātu apzīmējumu steampunk, latviski to varētu pārfrāzēt kā tvaika nolaišanas stilu, atvadoties no industriālās ēras. Būdami reizē dizaina priekšmeti un mākslas darbi, funkcionāli rīki un kosmisku fantāziju iemiesojumi, Artūra Riņķa objekti virtuozi sakausē vienmēr līdzās pastāvošās rietumnieciskās utopijas: romantiskas ilgas aizbēgt no īstenības un tikpat dedzīgu apņemšanos radīt supertehnoloģijas, kas ļautu izzināt īstenību,” savu viedokli pauž mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane.
Purvīša balvas 2015 ieguvēju noteiks žūrija, izvērtējot minēto astoņu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē. Ceturtā Purvīša balva tiks pasniegta 2015. gada 20. februārī plkst. 18.00, atklājot Purvīša balvas kandidātu darbu izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls.
Par Purvīša balvu
Purvīša balvadibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un novērtēt izcilāko sasniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti, jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.
Balva nosaukta par godu latviešu glezniecības vecmeistaram Vilhelmam Purvītim (1872–1945), kurš bija izcils sava laika mākslinieks un mākslas pedagogs un guvis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā līmenī. Vilhelma Purvīša vārds Latvijas mākslas vēsturē un plašākas sabiedrības apziņā kļuvis par nacionālās identitātes zīmi.
Purvītis ir viens no latviešu nacionālās mākslas skolas dibinātājiem, nacionālās ainavu glezniecības pamatlicējs un nepārprotami viena no visu laiku nozīmīgākajām personībām Latvijas kultūrā un mākslas dzīvē – Rīgas pilsētas mākslas skolas direktors, Rīgas pilsētas mākslas muzeja direktors un latviešu mākslas kolekcijas veidotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors, ilggadējs Dabasskatu meistardarbnīcas vadītājs, visu starpkaru periodā valsts rīkoto reprezentatīvo Latvijas mākslas izstāžu ārzemēs ģenerālkomisārs.
Ievērojamā ainavista un Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas akadēmiķa autoritāte, pedagoģiskā darbība un daiļrades stilistika ietekmējusi vairākas vietējo mākslinieku paaudzes. Būdams gudrs un tālredzīgs kultūrpolitiķis, Vilhelms Purvītis aktīvi atbalstīja jaunos autorus un atklāja daudzus turpmākajos gados Latvijas mākslā īpašu vietu ieguvušus talantus.
Purvīša balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas starptautiskas žūrijas augstāko vērtējumu. Balvas apjoms ir EUR 28 500 (ieskaitot nodokļus). Līdz šim tā ir lielākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā.
Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu „Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi „Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gada februārī ieguva Andris Eglītis par personālizstādi „Zemes darbi”. Ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika piešķirta Miķelim Fišerampar personālizstādi „Netaisnība”.
Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA „Alfor”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas kultūras projektu aģentūra „INDIE” un aģentūra „P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības”.
Projektu atbalsta: SIA „Alfor”