Izstādes teksti digitāli

Izstādē “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso’’

Gaiši pelēka siena

España Blanca y Negra
Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso
Vision of Spain, from Fortuny to Picasso

Spānija atrodas tālu no Baltijas, un šīs valsts vēsture un kultūra ļoti atšķiras no mūsu reģiona. Tomēr mēs varam izmantot 19. gadsimta beigu‒20. gadsimta sākuma spāņu mākslas piemēru, lai pētītu mehānismus un motivācijas, kas veidoja šī perioda mākslinieku uzskatus un mudināja viņus meklēt unikālu nacionālo mākslas valodu, kura iekļautos modernisma stilistikas vispārējā plūsmā vai arī pastāvētu tai paralēli, izceļoties ar lokālo savdabību.

Tā nav nejaušība, ka ainavu glezniecība šajā laikā ieguva īpašu statusu, jo autori žanra ietvaros runāja par filosofiskiem dzīves jēgas meklējumiem, indivīda un sabiedrības pretmetiem, poētiski un reizē patriotiski jūsmoja par savu novadu, tiecās pēc cilvēka un dabas tuvības. Mākslinieki izmantoja ainavas žanru, lai uzsvērtu piederību noteiktai tradīcijai, meklētu savas saknes vai mēģinātu definēt valsts būtību.

Neskatoties uz gadsimtiem ilgajām Spānijas mākslas tradīcijām, dabas skatiem te bijusi salīdzinoši neliela loma. Apzināti Spānijas ainavas sāka radīt mākslinieki no citām Eiropas valstīm 19. gadsimta pirmajā pusē, kuri Ibērijas pussalas vidi un tās ļaudis uztvēra kā eksotisku fenomenu. Ja domājam par glezniecības pirmsākumiem Latvijā, tad arī te pirmie, kas attēloja šo reģionu un tā ļaudis, bija mākslinieki no citām zemēm.

Situācija mainījās ar pirmo modernisma mākslinieku paaudzi, kurai ainavu glezniecība kļuva par instrumentu māksliniecisko novitāšu ieviešanai ‒ formālu eksperimentu cīņas lauku, kas arī ļāva simboliskā veidā vizualizēt aktuālas sociālās problēmas un nacionālās pašnoteikšanās ideju. To varētu attiecināt gan uz spāņu, gan uz latviešu mākslu, kur ainavas žanrs attīstījās līdzās nacionālās atmodas kustībām. Taču Spānijas ainavās ir arī cilvēki.  Ainava un cilvēki te veido nedalāmu veselumu ‒ vai tā būtu saules apmirdzēta idille pludmalē, vai ciešanu piepildīta drūma nabadzība graustu rajonā. Portretam pietuvināta pieeja dabas attēlošanā un cilvēku kā organisku elementu iekļaušana kopējā ainā sastopama ne tikai Spānijas, bet arī Baltijas mākslā kopš 20. gadsimta sākuma.

Izstādē aplūkojamā perioda spāņu māksla šodien Latvijā ir maz zināma, lai gan 20. gadsimta sākumā starp abu zemju māksliniekiem veidojās cieši kontakti. Vairākiem latviešu māksliniekiem Spānija un iepazīšanās ar spāņu modernistiem kļuva par nozīmīgu radošās dzīves epizodi. Šī interesantā mākslas vēstures lappuse līdz šim ir maz pētīta, un  izstāde sniedz labu iespēju tēmu aktualizēt. Latviešu mākslinieku Gustava Šķiltera (1874–1954), Kārļa Brencēna (1879–1951) un Jāzepa Grosvalda (1891–1920) Spānijas vīzija tiek prezentēta izstādes sadaļā “Spāniskā vilinājums. Latviešu un spāņu mākslinieku kontakti Parīzē un ceļojumi uz Spāniju 20. gadsimta sākumā”.

Izstāde tapusi sadarbībā ar Kadriorgas Mākslas muzeju (Igaunijas Mākslas muzejs).

Spānijas mākslas izstādes kuratori:
Carlos Alonso Perez-Fajardo, Aleksandra Murre

Latvijas mākslas sadaļas kuratores:
Ieva Kalnača, Aija Zandersone

Projekta vadītāja:
Vita Birzaka

Izstādes scenogrāfi:
Mārtiņš Kalseris (Spānijas māksla)
Ieva Stūre (Latvijas māksla)

Izstādes grafiskais dizains:
Kristīne Jansone

Sadarbības partneri:
Museo Nacional Centro de Arte Reina Sofía, Museu Nacional d'Art de Catalunya, Colección Carmen Thyssen-Bornemisza, Museo de Historia de Madrid, Museo del Romanticismo, Museo de Bellas Artes de Bilbao, Colección EL CONVENTET, Colección Vida Muñoz, Museo de Segovia, Junta de Castilla y León Almería, Colección Casacuberta Marsans, ARTHISPANIA Collection, Galeria Senda, privātkolekcionāri / private collectors   

Pateicības:
Hortensia Barderas Alvarez, Emilio Caro Rodriguez, Guillermo Cervera Senalada, Carlos Duran Baste, Victoria Fernandez-Layos Moro, Beatriz Ferrer-Salat, Carmen Godia Bull, Jose Antonio Gonzalez Ortiz, Nadia Hernandez Henche, Jordi Llorens Solanilla, Lourdes Moreno Molina, Carmen Munoz Marquez, Javier Novo Gonzalez, Celia Querol Torello, Manel Riera, Josep Serra Vila, Carmen Thyssen-Bornemisza, Jose Vallejo Prieto, Manuel Rafael Vida Gutierrez

Izstādi atbalsta:

Sarkana

Dzidrā un saules apspīdētā panorāma ar vienu no Madrides svarīgākajiem orientieriem – 18. gadsimta Toledo tiltu – apvieno topogrāfisku precizitāti, valdzinošu pieeju gaismas notveršanai glezniecībā, precīzu zīmējumu un meistarīgu izpildījuma tehniku. Šīs gleznieciskās kvalitātes Martinu Riko saista ar viņa draugu un domubiedru Mariano Fortuni, no kura viņš radoši iedvesmojās, kopā strādājot Granadā un Venēcijā.

Riko bija viens no nozīmīgākajiem un starptautiski atzītākajiem 19. gadsimta Spānijas māksliniekiem. Viņš absolvējis Henaro Peresa Viljamila vadīto klasi Sanfernando Karaliskajā tēlotājas mākslas akadēmijā Madridē, bet lielāko dzīves daļu nodzīvojis ārpus Spānijas – Parīzē un Venēcijā. Riko guva panākumus Parīzes salonos un pārstāvēja Spāniju pasaules izstādēs, kurās tika apbalvots ar sudraba medaļām 1878. un 1889. gadā.

Francūža Faramonta Blanšāra žanra gleznas šķietami veido pāri, atklājot, ka citzemnieku skatījumā Spānijā intriģējoša un “eksotiska” folklora pastāv pretstatā milzu nabadzībai un analfabētismam. Blanšārs apmeklēja Spāniju 1826. un 1833. gadā, kā rezultātā tapa ilustrācijas izdevumam “Voyage pittoresque en Espagne” [Gleznainais Spānijas ceļojums] un liels skaits gleznu. Blanšārs savā ziņā kļuva par ceļojošu mākslinieku-mediatoru, kas iepazīstināja Eiropas mākslas mīļotāju auditoriju ar svešām zemēm,  tautām un to paražām. Blanšārs pavadīja grāfu Monpensjē ekspedīcijā uz Meksiku, vēlāk apmeklēja Dienvidameriku un Ziemeļāfriku. Viņš fiksēja ilustrētā aprakstā savu ceļojumu no Parīzes uz Konstantinopoli. 1856. gadā Krievijas imperators Aleksandrs II uzaicināja viņu attēlot savu kronēšanu, kam sekoja arī tūre pa Krieviju trīs gadu garumā.

Minhenē dzimušais gleznotājs Vilhelms Gails ieradās Spānijā 1832. gadā. Viņš sešpadsmit mēnešus ceļoja pa Ibērijas pussalu, atainojot tās dabu un kultūras izpausmes. Atgriezies Vācijā, viņš publicēja ilustrētu grāmatu “Erinnerungen aus Spanien” [Atmiņas par Spāniju] un turpināja gleznot, izmantojot Spānijā tapušās skices. Gailu visvairāk saistīja Andalūzijā redzētie arābu arhitektūras pieminekļi. Līdzās Alambras un Kordovas mošejas interjeriem viņš uzgleznoja šo aizraujošo žanra ainu, kas ir tematisks retums, jo gleznā attēlota pilsēta, ko tajā laikā mākslinieki maz apmeklēja – Alkala la Reala Haenas provincē, kurā atradās viena no lielāko mūra cietokšņu La Mota drupas Al-Andalus (Spānijas dienvidu daļas nosaukums musulmaņu valdīšanas periodā).

Viens no vadmotīviem, kas caurstrāvoja visu 19. gadsimtu, bija tieksme pēc neparastā. Arābu zemju noslēpumainais un pievilcīgais skaistums pamudināja daudzus Eiropas māksliniekus doties ceļojumos uz Ziemeļāfriku vai Tuvajiem Austrumiem, lai smeltos iedvesmu mākslas darbu radīšanai, kas kļuva populāri arī skatītāju vidū. Savukārt Spānijā, kuru mākslinieki sev atklāja gadsimta pirmajā pusē, līdzās kristīgajām tradīcijām pastāvēja islāma kultūras mantojums, kas ļāva sajust arābu pasaku uzburto pasauli tepat Eiropā. Nav ziņu par to, ka Madridē dzīvojušais Euhenio Lukass būtu ceļojis uz kādu no arābu zemēm, taču viņa izteiksmīgās orientālās ainas un daudzkrāsainās ainavas spilgti apliecina interesi par noteiktām tēmām šajā periodā.

Dramatiskais vēršu cīņas skats ir viens no labākajiem Lukasa brieduma perioda darbiem, kas attēlo triumfējoša vērša priekšā guļošu smagi ievainotu matadoru, kuru vēl mēģina glābt un ar durkļiem vērsi atvairīt aizsegā paslēpušies līdzbiedri. Darbā redzama Lukasa lielākās autoritātes Fransisko de Goijas ietekme – Lukass, kurš kļuva par karalienes Izabellas II galma mākslinieku, bija uzticīgs vecmeistara daiļrades studētājs un sekotājs. Vēršu cīņas, inkvizīcija un raganu buršanās, punduri un manolas viņa darbos saistās ar Goijas tematiku. Meistarīgā kompozīcija, precīzais zīmējums un izcilā glezniecības tehnika radījusi ainu, kas detalizēti atspoguļo senās paražas un kolorītos ciemata tipāžus, līdztekus liekot sajust romantismam tik raksturīgo nāves klātbūtni.

Seviljietis Domingess Bekers iemantoja slavu ar saviem pilsētas skatiem un Andalūzijas žanra ainām, kuras galvenokārt pirka angļu kolekcionāri. Viņa Seviljas vedutu spilgts piemērs ir glezna ar bijušās mošejas majestātisko torni jeb minaretu kā kompozīcijas centrālo asi. 1833. gadā skots Deivids Robertss no tā paša skatupunkta uzgleznoja lielizmēra darbu ar Hiraldu, kas nākamajā gadā tika izstādīts Londonā un kļuva slavens. Robertsa ārzemnieka skatījums uz Spāniju, kas atspoguļojās daudzos darbos, apvienojot cildeno un pitoresko, izšķiroši ietekmēja Bekeru.

1184.–1198. gadā celtā torņa augstums bija 82 metri, un tas tika būvēts pēc minareta parauga, kas atradās Marokas nozīmīgākā Kutubia mošejas kompleksā Marakešā. 1568. gadā celtne pārtapa par 104 metrus augstu kristiešu katedrāles zvanu torni ar masīvu bronzas vējrādi, kurā attēlota Ticības alegorija. Spāņu valodā vējrādītājs ir giraldillo, tāpēc torni iesauca par Hiraldu.

Gleznā redzama vēršu cīņu arēna Maestransa Seviljā ar katedrāli un labi saskatāmo slaveno Hiralda zvanu torni fonā. Dramatiskais cīņas brīdis, kad zirgs joņo bez buļļa ievainotā pikadora seglos, tiek attēlots, koncentrējoties uz skatītāju emocijām arēnas ložās. Glezna guva panākumus Spānijas Nacionālajā tēlotājmākslas izstādē 1871. gadā Madridē. Desmit gadus vēlāk mākslinieks atkārtoja šo pašu kompozīciju ar cilvēkiem 18. gadsimta kostīmos, lai izstādītu to 1880. gada Parīzes salonā. Šajā periodā Aranda bija cieši saistīts ar Mariano Fortuni un bija viens no veiksmīgākajiem viņa sekotājiem, kas attiecas uz romantizēti reālistiska visa spāniskā atainojumu un  orientālisma stila elementiem. Vēlāk Parīzē viņš vairāk pievērsās reālismam un sociālajām tēmām. Abas šīs pieejas uzrunāja Arandas  jaunāko kolēģi Hoakinu Sorolju – mākslinieki 90. gadu sākumā īrēja kopīgu darbnīcu Madridē, un arī vēlāk uzturēja ciešas attiecības.

Balta

1906. un 1907. gadā Hoakins Sorolja ilgstoši uzturējās Madridē, jo strādāja pie pasūtījuma, tostarp karaliskās ģimenes, portretiem. Tapa arī virkne gleznu, kurās attēloti dažādi kastīliešu tipāži – tēma, kas iepriekš bijusi Ignasio Suloagas un citu “melnās” Spānijas meistaru interešu lokā. 1911. gadā Sorolja uzsāka lielformāta darbu ciklu, kas attēloja dažādus Spānijas reģionus un bija paredzēts Spāņu biedrības bibliotēkas telpām Ņujorkā. Cikls, ko mākslinieks nosauca “Spānijas vīzija”, sastāvēja no 14 panno, kas tematiski aptvēra visu pussalu un fiksēja pitoresko Spāniju: sadzīves ainas, rituālus, tradīcijas un paražas. Strādājot ar apbrīnojamu precizitāti, Sorolja sasniedza savu mērķi – radīt priekšstatu par Spāniju kā tautas tradīciju, svētku, optimisma un vienmēr saules sildītu valsti. Tā bija mīlestības vēstule Ibērijas pussalai astoņu gadu garumā, kuru Sorolja atklāja gan no etnogrāfa, gan it kā no citzemnieka skatupunkta.

Casa Trinxet bija viens no nozīmīgākajiem modernisma privātnamiem Barselonā. Tas celts 1902.–1904. gadā, un to pasūtīja tekstildizainera un mākslinieka Hoakima Mira tēvocis Avelino Trinkšets Kasass. Grezno villu projektējis Hoseps Puihs Kadafalhs, un interjera dekadento pārpilnību radījuši tā laika labākie tēlnieki un mākslinieki. Iespaidīgākās ēkas daļas bija tās, kuras klāja Mira sienas gleznojumi, kas pārsteidza skatītājus ar savu brīvo glezniecisko stilu, krāsu svaigumu un intensitāti, kā arī savdabīgu paņēmienu gaismas efektu attēlošanai – darbi it kā izstaro saules gaismu. Šī iluzorā efekta saknes meklējamas Mariano Fortuni un Hoakina Soroljas daiļradē, bet Miram tas kļuva par instrumentu jauna, moderna stila radīšanai. Bagātīgās un fascinējošās ainavas iedvesmojusi Maljorka, ko mākslinieks sev atklājis 1902. gadā, apmeklējot to kopā ar Santjago Rusinolu.

Pirms Casa Trinxet nojaukšanas 1968. gadā Mira gleznojumi tika atdalīti no sienām un nonāca dažādās kolekcijās. Šīs gleznas skaidri manifestē Mira 1928. gada atziņu: "Viss, ko es vēlos, ir, lai mani darbi atvieglotu sirdi un pārpludinātu acis un dvēseli ar gaismu."

Melna

20. gadsimta pirmajos gados Hoakins Sorolja nonāca pie optimisma pārpilnā un spožā glezniecības stila, kas viņam atnesa slavu un atzinību, un kurā viņš turpināja gleznot Vidusjūras skatus līdz pat mūža beigām. Visas gleznas – gan skices, gan lielie audekli, tapa plenērā, galvenokārt viņa dzimtās pilsētas Valensijas pludmalēs. Soroljas ārkārtīgi brīvais glezniecības stils, kas jau tuvojas abstrakcijai, skatoties tuvumā, rada izteiktu realitātes iespaidu, aplūkojot gleznas no attāluma. Uzburtās realitātes pārņemti, skatītāji var gandrīz dzirdēt viļņu šļakstus un bērnu smieklus, sajust jūras brīzes un saules siltumu.

Šī bija viena no trīssimt gleznām, ko Sorolja eksponēja savā monogrāfiskajā izstādē Spāņu biedrībā Ņujorkā, kas nodrošināja viņam ievērojamus panākumus Amerikā un nostiprināja viņa kā mākslinieka, kas veido Spānijas oficiālo tēlu, pozīcijas.

Glezna ietilpst Santjago Rusinjola slavenajā ciklā “Spānijas dārzi”, ko viņš aizsāka 1897. gadā Granadā – pilsētā, kur viņu apbūra Nasrīdu dinastijas arhitektūra un ainavu veidošanas māksla. Tas viņu rosināja pievērsties jaunam modernisma glezniecības stilam. Spānijas dārzu skati, klusuma, melanholijas un aizmirstības apņemti, pirmo reizi tika izstādīti 1899. gadā Parīzē. 1903. gadā iznāca grāmata ar tādu pašu nosaukumu, kurā bija 41 Rusinjola gleznu reprodukcija, Azorina un paša mākslinieka teksti, kā arī slavenu spāņu dzejnieku dzejoļi. Nākamajās desmitgadēs mākslinieks turpināja iesākto – gleznoja dārzus.

Aranhuesas pils un dārzi bija karaļa rezidence, sākot no 16. gadsimta. Taču no19. gadsimta, kad Spānijas karalis piekrita atteikties no troņa un atzina Napoleona uzvaru, karaļi tur vairs bieži neuzturējās. Pamesto vietu iemīļoja mākslinieki, mūziķi un citas radošas personības. Rusinjols apmeklēja Aranhuesu visa mūža garumā un tur arī nomira.

Astūrijas gleznotājs Dario de Regojoss pēc Eiropas postimpresionisma agrīno strāvojumu studijām Briselē kopā ar dzejnieku Emīlu Verhērenu 1888. gadā apceļoja Spāniju no Basku zemes līdz Madridei. Kopā viņi izdeva rakstu krājumu par saviem ceļojuma iespaidiem. Šī pieredze uz visiem laikiem mainīja Regojosa glezniecību. Viņa iepriekšējā aizrautība ar modernismam raksturīgajiem gaismas efektiem kopš tā laika tika apvienota ar simboliskām kompozīcijām, kas atšķīrās no impresionisma mirkļa sajūtu tvēruma un piešķīra viņa darbiem dziļāku nozīmi.

Gleznā Regojoss izcēlis Klusās nedēļas nospiedošās skumjas un anonimitāti melnajos apmetņos tērpto mūku un ordeņa brāļu procesijā, kuri nes svēto tēlu. Attēlotais ir kas vairāk par triviālu stāstu un simbolizē katoliskās Spānijas slēptākās puses. 1898. gadā Dario de Regojoss apkopoja un publicēja ceļojumā pieredzēto grāmatā “España Negra” [Melnā Spānija].

1897. gadā gleznotājs Ignasio Suloaga bija iemantojis cieņu gan kritiķu, gan Eiropas mākslas baudītāju vidū. Kā mākslinieku Anrī Žerveksa un Ežēna Karjēra studentam Parīzē, viņam izveidojās kontakti ar Francijas galvaspilsētas mākslas un kultūras eliti. Suloaga savu unikālo stilu izkopa Seviljas periodā, kur vairāk pievērsās flamenko un vēršu cīņu tematikai. Viņš labi pārzināja spāņu kultūras izpausmju būtību, kas bija daudz skarbāka nekā to mēdza attēlot pitoreskās glezniecības virziens. Kad 1898. gadā Suloaga sev atklāja Kastīlijas pilsētu Segoviju uz ziemeļiem no Madrides, viņš ieraudzīja ne tikai it kā kopš viduslaikiem sastingušu ainavu, bet arī iedzīvotājus, kas izskatījās kā no Riberas vai Velaskesa gleznām. Basku gleznotājam savā mākslā izdevās radīt priekšstatu par Spāniju, kas ir pretējs romantiskajai klišejai.

“El requiebro” pārdefinē satikšanās ainu, lai koncentrētos uz spriedzi starp vīrieša robustumu un meitenes koķetēriju, tādejādi iezīmējot savai zemei raksturīgo, kas meklējams kaut kur starp barbarisko un autentisko un kas uzrunājis pasauli no Krievijas līdz Argentīnai. Šīs tēmas kopā ar Suloagas monumentālo izteiksmes stilu un atsauci uz “Zelta laikmeta” glezniecības pamatiem, drīz vien padarīja viņu par izcilu “melnās” Spānijas gleznotāju.

Anglada Kamarasa līdzīgi kā Hoakins Sorolja un Ignasio Suloaga bija ieguvis vislielāko starptautisko atzinību no visiem 20. gadsimta sākuma Spānijas gleznotājiem. Atšķirībā no valensieša Soroljas un baska Suloagas, Anglada Camarasa organiski pievērsās gan “baltās”, gan “melnās” Spānijas tematikai. Viņa kosmopolītiskie uzskati veicināja kontaktus ar māksliniekiem no visas pasaules, uz viņa darbiem atsaucās un tie iedvesmoja gleznotājus no Latvijas līdz Argentīnai. Angladas stils arī ietver daudzas ietekmes, padarot viņa gleznieciskās izteiksmes valodu par starptautiski saprotamu. Bet spāniskie, pat ikdienišķie gleznu motīvi ir tie, kas ļauj runāt par Angladu kā par spilgtu spāņu mākslinieku ne tikai vienas valsts, bet gan daudz plašākā mērogā.

“Romu sieviete ar granātāboliem” ir spilgts piemērs katalāņu gleznotāja ambivalencei. Aina ar divām izteiksmīgām romu sievietēm, kas nolūkojas uz skatītāju, vienlīdz vedina domāt par 19. gadsimta romantisko noslēpumainību un Isidres Nonelja vai Ignasio Suloagas raupjajiem tēliem. Līdzīgi Gojas “Kaprīzes” ir ietekmējušas Eiropas māksliniekus no  Gustava Klimta līdz Mihailam Vrubelim. Angladas Parīzes darbnīcā tapusī māksla un tās plašā rezonanse, iespējams, ir kā panākumu priekšvēstnesis, ko drīz vien piedzīvoja arī viens no viņu dedzīgākajiem cienītājiem Pablo Pikaso.

Ramons Kasass savā ziņā bija kā līderis laikabiedru vidū: kopā ar Santjago Rusinjolu viņš 19. gadsimta beigās tos iepazīstināja ar Parīzes mākslas dzīves pārmaiņām un bija viens no pirmajiem, kas attēloja sabiedrības transformāciju, konsolidējoties industrializācijai un buržuāziskajām tradīcijām. Kasasa mākslinieciskā izteiksme vairāk sliecās uz izsmalcināto Ziemeļeiropas luminismu un Degā iedibināto virzienu, nevis sekoja žilbinošajām Soroljas iestudētajām kompozīcijām.

Kasasa spēja uztvert apkārtējo realitāti, drosme un ironija, kritizējot apkārtējo sabiedrību, padarīja viņu par Barselonas elites iecienītāko gleznotāju. Lielākoties audekli atspoguļoja dekadentisko Katalonijas buržuāziju un ap tās dzīvesveidu paralēli eksistējošo postu, piemēram, viņa gleznas “Garrotte vil” (Nāvessoda izpilde Barselonā) tēma ir publiska nāvessoda izpildīšana ieslodzītam teroristam. Gleznojuma centrā redzama nāvessodu pavadošā reliģiskā procesija – garīdznieki tumšās, smailās kapucēs. Te uzsvērta “melnajai” Spānijai raksturīgā ikonogrāfija, kas ne tikai tipiska Spānijas lauku apvidiem, bet liecina par vispārējo noskaņu valstī.

Baltā siena

Spāniskā vilinājums

Latviešu un spāņu mākslinieku kontakti Parīzē un ceļojumi uz Spāniju 20. gadsimta sākumā

Tālas zemes un citas kultūras jau izsenis ir vilinājušas radošus prātus. Viena no tādām vietām jau kopš 19. gs. vidus ir bijusi Spānija. 20. gadsimta sākumā tā laika pasaules mākslas centrā Parīzē latviešu mākslinieki dibina draudzības ar nozīmīgākajiem gadsimtu mijas spāņu meistariem, kuru darbi šobrīd ir apskatāmi Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Pateicoties šai saskarsmei, jaunie censoņi arī dodas iepazīt Spāniju. Trim dažādu mākslas žanru pārstāvjiem: tēlniekam un akvarelistam Gustavam Šķilteram (1874–1954), vitrāžistam un gleznotājam Kārlim Brencēnam (1879–1951) un gleznotājam Jāzepam Grosvaldam (1891–1920), spāņu avangarda mākslinieki kļuva par tuviem un nozīmīgiem draugiem, domubiedriem un skolotājiem, savukārt Spānija – par seno dienu romantikas pilnu zemi un tiešu ierosinājumu jaunai tematikai mākslā.

Šajā izstādes sadaļā tiek piedāvāts stāsts par draudzību, kas vienoja trīs minētos latviešu māksliniekus un spāņu un katalāņu modernisma spilgtākos pārstāvjus – gleznotājus Ermenehildo Angladu Kamarasu un Ignasio Suloagu, ilustratoru Havjeru Gosē un scenogrāfu, gleznotāju Olegeru Junjentu. Mākslas darbi, fotogrāfijas un dokumenti no Latvijas un Spānijas publiskajām un privātajām kolekcijām atklāj, cik cieši bija savijušās jauno latviešu un spāņu mākslinieku pasaules, bagātinot ne tikai radošo personību dzīves pieredzi, bet arī paverot jaunus skatījumus un iedvesmas avotus mākslā. Šī izstāde kalpo kā aizsākums plašākam pētījumam par spāņu mākslas un mākslinieku saikni ar Latviju, kas līdz šim bijis mazāk aplūkots un analizēts aspekts Latvijas mākslas vēstures kontekstā.

No Gustava Šķiltera atmiņām par Granadu

Mākslā kuplākos ziedus aizsniedza celtniecība. [Islāma] ticība aizliedza gleznot un attēlot cilvēkus un dzīvas būtnes. Tāpēc celtniecības dekorācija un ornamentika uzplauka brīnišķā kuplumā, kas pastāv no ģeometriskiem pinumiem, stādu ornamentiem un arābu burtu rakstiem, t.i. Korāna tekstiem.

Celtniecībā viņi izstrādāja mošejas-baznīcas telpu ar kupoliem, pakavu arkām, kolonām, pagalmiem un strūklu akām. No šejienes izveidojās arī pils, jeb tā saucamais Alakazara tips un citas celtniecības formas. Skaistākie paraugi no tā visa uzglabājušies Spānijā, lai gan pēc mauru izdzīšanas viņu kultūras pēdas tika ar uguni un zobeni pamatīgi Spānijā izdzēstas. Bet skaistākie paraugi tomēr atlikušies. Beidzamā laikā viņus restorē un konservē kā lielākos mākslas dārgumus. Minēšu te tikai pašus izcilākos pieminekļus. Te pirmā jāizceļ lielā mošeja Kordovā. Viņu sāka celt Abd al Rahmans, 785. g. un vairāk kā simts gadus to papildināja Omejadu prinči un kalifi. Viņa pastāv no lielas kolonu un arku telpas divos stāvos ar dārgu akmeņu stabiem un strīpotām arkām no vidus telpas tā saucamās “maksura” ar kupolu virs tās tālāk uz Mekas pusi svētā lūgšanās niša “mihrab”, tad kancele “minbar” un priekšpiektdienu sprediķiem tribina dikka, kur priekšā lūdzējs (muazins) lasa Korānu. Šis tas ar tādu greznību un gaumi visā pilnībā un greznumā izveidots, ka grūti vārdiem aprakstīt. Kordobas mošeja kalpoja tāpat kā Alambra un citas Spānijas mauru pilis, kā paraugi citām musulmaņu zemēm. Kā citi lielākie spāniešu mauru celtniecības paraugi minami Toledo Alkazars un sinagoga, Seviljas Katedrāle, celta XIII g.s., [Seviljas] Alkazars un tā sauc Pilata nams, Saragosā tā saucamā Alhaferija, kas arī brīnišķīgi izgreznota un tika celta beidzamā mauru valdīšanas laikā (no 1039–1081.g.). Te jau arābu stingrās formas pārspēko it kā baroka izvirtības laiku. Viņu robotās arkas te vijās un krustojās, kā raibās jostās. Vēl minamas mauru pirtis Palmas pilsētā no Baleāru salu grupas, Maljorkas salā, un citas celtņu un namu atliekas.

No atmiņām par Baleāru salām

Ir vēl tepat Eiropā zemes stūrīši, ko kultūra mazāk skārusi. Civilizācija vēl nav samaitājusi šo vietu īpatnējus brīnišķīgus jaukumus un izdzēsusi seno laiku pēdas. Kā tādas šoreiz gribu minēt Spānijas Baleāru salas Vidus jūrā. Šīs salas ar sauli, mūžam zilām debesīm un dzidro jūru visapkārt  spāņi dēvē par zelta salām.

Piekrastes augstās klintīs Vidus jūras viļņi izskalojuši dziļas alas un slēptuves. Ap  tām saistās  daudz nostāsti par seniem jūras laupītājiem, kas te mitinājušies, par apslēptām  mantām un traģiskiem notikumiem. Tagad alas noder par slēptuvēm kontrabandistiem un citiem tumšiem elementiem.

Salām ir aizvēsturiska pagātne. Par viņu pauž seno celtņu atliekas, kas sastopamas sevišķi Menorkas salā. Tās ir tā saucamās “talaijolas”, ap 25 metru augstas akmeņu piramīdas, kas iežogotas ciklopiskiem mūriem kuģu veidā. Alās atron arī aizvēsturisku dzīvnieku kaulus un uz sienām iecirstus primitīvus zīmējumus.

Lielākā no Baleāru salām Maljorka. Te ir īpatnēja sena gotiska katedrāle un to sauc La Lonja; tāpat citas vēsturiskas celtnes. Klimats te jo maigs, mitri silts ka mūžīgā pavasarī. Kalnu nogāzēs tiek terašu viedīgi apstādītas. Te kuplo bagāti dārzi ar apelsīnu un citronu birzīm. Zeme te auglīga tikai vasara karsta ar maz nokrišņiem. Citādi šī būtu auglīgākā Spānijas daļa.

Iedzīvotāji runā īpatnējā maljorkiešu izloksnē, kas ļoti radnieciska katalāņu izloksnei. Maljorkieši izkopuši savu literatūru un dzeju. Sievietes  te skaistas un graciozas, jautras un lielas dejotājas. To redz slavenajās  ferījās un tautas svētkos.

Baleāru salās sastop arī senas spāņu mākslas darbus, bet it sevišķi interesantus mākslas amatniecības ražojumus: metāla kalumus, podniecību, audumus, mežģīnes, tepiķus u.t.t Šo ražojumu tipiska iezīme tā, ka te redzam eiropiešu gaumi sakausētu ar austrumnieku mauru stilu. Spožās krāsas, metāla inkrustācijas, daudz zelta pielietošana, tas viss piedod šiem ražojumiem īpatnēju kairi. Viņi arī jo labi pielāgoti vietējiem apstākļiem, klimatam, tāpat gaismas un ēnas attiecībām.

G. Šķilters

Parīzē

30.03.1901.
Adresāts: God. Gustavam Šķilteram, Fonda Simon Calle Esparteria, Barselona, Spānija
Nesarunājot tikšanos, esam pulcējušies Gosē mākslinieka darbnīcā un arī izmantojam šo satikšanos, lai nosūtītu Jums vissirsnīgākos sveicienus.
M. de Compte
Salvadors Florensa
H.Gosē

Madride, Spānija

11.05.1902.
Draugi Oleger un Šķilter. Sūtu jums vissirsnīgākos sveicienus no Madrides. Es tikko ierados vakar astoņos. [tulkots no katalāņu val.]
Sirsnīgi sveicieni Šķilteram. [tulkots no franču val.]
Gosē

Parīze, Trokadēro laukums

18.07.1902.
Dārgais Olegario, esmu Parīzē un tieši pašlaik stāstu par mūsu piedzīvojumiem ceļojuma laikā.
Viskvēlākie sveicieni visiem no manis! G. Šķilters [tulk. no franču val.]
Dārgais Oleger! Šodien ieradās Šķilters. Es saņēmu Tavu vēstuli. Izpildīšu pasūtījumus. Sveicieni visiem. Tavs draugs Gosē. [tulk. no katalāņu val.]
Sveicieni no Manseratas.
Sveiks, spāņu vīrs! N. Dragoumis un D. Galanis. [tulk. no grieķu val.]

Tanžera, Maroka

04.06.1903.
Sveiciens Bastē!
Vai Gosē jau ir Barselonā?
Vai tu dosies ceļojumā uz Vīni?
Adrese: Granada – pasta iecirknī pēc pieprasījuma.
Ar vissirsnīgākajiem sveicieniem no Āfrikas – G. Šķilters

Granada, Torre de la Vela y Ciudad

16.06.1903.
Dārgais Olegario!
Es saņēmu Tavu pastkartīti, paldies.
Granada ir brīnišķīga, sievietes skaistas – vienīgi sācies šausmīgs karstums. Mēs būsim spiesti braukt projām.
Draudzīgi sveicieni Bastē, Tavai ģimenei un Tev.
Tavs draugs Šķilters

Parīze, Tilerī dārzs

17.10.1905.
Dārgais Olegario!
Es saņēmu Tavu pastkarti – paldies! Sūtu sirsnīgus sveicienus Bastē un Gosē, kā arī Tavai ģimenei. Es tagad strādāju ļoti maz; šobrīd man ir trīs sievietes, tādēļ mīlējos ik dienu divas trīs reizes dienā, līdz ar to man vienkārši nav laika darbam.
Pasaki Gosē, ka būs plakātu konkurss par tēmu “armija un sports”. Paredzētas lielas balvas – 10 000 franku. Varbūt viņš to jau zina.
Pie mūsu galdiņa restorānā tagad bieži esmu viens pats. Man ir ļoti garlaicīgi.
Ar sirsnīgiem draudzības apliecinājumiem jums visiem – G. Šķilters

N. Rērihs, Punka Harju ezers, Somija

09.01.1913.
Ar roku rakstīts: Somijas skati, ezers
Adresāts: O. Junjents
Spānija, Barselona, Bonavista 21

Dārgais draugs Olegario!
Es saņēmu Tavu pastkarti. Tā mani ļoti iepriecināja. Es arī Tev novēlu Laimīgu jauno gadu utt.
Man joprojām iet labi.
Es strādāju, mīlu un izklaidējos. Tas arī pagaidām viss.
Raksti man mazliet garākus vēstījumus un pastāsti arī jaunumus par maniem draugiem, kurus tik sen neesmu saticis – Florensu, Gosē un pārējiem, tomēr galvenokārt uzraksti, kā Tev pašam klājas.
[otrajā pusē]
Ko tu pašlaik dari? Kas jauns? Vai drīz notiks jūsu kāzas 2 000 000 000 tūkstoš pesetu, nē – “reālu” vērtībā utt.?
Man jau sākuši sirmot mati un domāju, ka galu galā varbūt arī man nemaz nekaitētu apprecēties.
Es ar savu ordeni [ordeņa zīmējums] tagad esmu kļuvis par galma novērtētu zinību vīru. Un tu tagad esi rentjē? Cik lielu renti saņem?
Tūkstošiem sveicienu!
G. Šķilters

Parīze, Trokadēro laukums

18.07.1902.
Dārgais Olegario, esmu Parīzē un tieši pašlaik stāstu par mūsu piedzīvojumiem ceļojuma laikā.
Viskvēlākie sveicieni visiem no manis! G. Šķilters [tulk. no franču val.]
Dārgais Oleger! Šodien ieradās Šķilters. Es saņēmu Tavu vēstuli. Izpildīšu pasūtījumus. Sveicieni visiem. Tavs draugs Gosē. [tulk. no katalāņu val.]
Sveicieni no Monseratas.
Sveiks, spāņu vīrs! N. Dragoumis un D. Galanis. [tulk. no grieķu val.]

Parīze, Tilerī dārzs

17.10.1905.
Dārgais Olegario!
Es saņēmu Tavu pastkarti – paldies! Sūtu sirsnīgus sveicienus Bastē un Gosē, kā arī Tavai ģimenei. Es tagad strādāju ļoti maz; šobrīd man ir trīs sievietes, tādēļ mīlējos ik dienu divas trīs reizes dienā, līdz ar to man vienkārši nav laika darbam.
Pasaki Gosē, ka būs plakātu konkurss par tēmu “armija un sports”. Paredzētas lielas balvas – 10 000 franku. Varbūt viņš to jau zina.
Pie mūsu galdiņa restorānā tagad bieži esmu viens pats. Man ir ļoti garlaicīgi.
Ar sirsnīgiem draudzības apliecinājumiem jums visiem – G. Šķilters

Parīze

30.03.1901.
Adresāts: God. Gustavam Šķilteram, Fonda Simon Calle Esparteria, Barselona, Spānija
Nesarunājot tikšanos, esam pulcējušies Gosē mākslinieka darbnīcā un arī izmantojam šo satikšanos, lai nosūtītu Jums vissirsnīgākos sveicienus.
M. de Compte
Salvadors Florensa
H. Gosē

Tanžera, Maroka

04.06.1903.
Sveiciens Bastē!
Vai Gosē jau ir Barselonā?
Vai tu dosies ceļojumā uz Vīni?
Adrese: Granada – pasta iecirknī pēc pieprasījuma.
Ar vissirsnīgākajiem sveicieniem no Āfrikas – G. Šķilters

Madride, Spānija

11.05.1902.
Draugi Oleger un Šķilter. Sūtu jums vissirsnīgākos sveicienus no Madrides. Esmu tikko ieradies vakar astoņos. [tulk. no katalāņu val.]
Sirsnīgi sveicieni Šķilteram. [tulk. no franču val.]
Gosē

Gustava Šķiltera Spānijas ceļojumu akvareļi

… ar tādu greznību un gaumi visā pilnībā un greznībā izveidots, ka grūti vārdiem aprakstīt.
G. Šķilters “Atmiņas par Granadu”

Paralēli mācībām Parīzē, jaunais tēlnieks Gustavs Šķilters izmantoja iespēju apceļot dažādas Rietumeiropas valstis, to skaitā arī Spāniju. Gadu gaitā Šķilters vismaz trīs reizes viesojies pie drauga, katalāņu scenogrāfa, Olegera Junjenta Barselonā, kā arī apceļojis Kastīlijas un Andalūzijas reģionu pilsētas. Spānijā redzētais atspoguļojas mākslinieka akvareļos – saules apspīdēti arhitektūras pieminekļi, Andalūzijas ieliņas ar baltām namu fasādēm, Kastīlijas pilsētu jumtu rindas un vietējo iedzīvotāju tēli. Būdams arī literāri apdāvināts, savus iespaidus par Granadas pilsētu un Baleāru salām mākslinieks fiksējis arī rakstiski.

Jāzepa Grosvalda Spānijas skiču albums

Pirmo reizi viss tas sevišķi stipru iespaidu atstāj: daudzo zaļumu trūkums, par to kalni un zilas tāles. Zilā Vidusjūras strīpa un sarkanie kalni.
Jāzeps Grosvalds

1913. gada septembrī Jāzeps Grosvalds kopā ar brāli Oļģerdu devās iepazīt Spāniju. Ceļojums aizsākās Barselonā, kur brāļus gaidīja tuvs draugs Havjers Gosē un viņa organizētās izklaides kopā ar katalāņu miljonāru Antonio Pladeljorenu. Tālākais ceļš veda uz Madridi, kur tika plaši iepazīts Prado muzejs un skatītas vēršu cīņas, kā arī apmeklētas netālās pilsētas, Segovija un Toledo. No turienes brāļi devās uz Spānijas dienvidu pilsētām – Kordovu, Sevilju un Granadu, piedzīvojot neredzētas krāsu kombinācijas un apbrīnojot vietējo dabu un arābu arhitektūras pieminekļus. Visus ceļojuma iespaidus mākslinieks fiksēja nelielā skiču albumā, kas ir kā sava veida vizuāla ceļojuma dienasgrāmata.

Havjers Gosē

[Gosē], kā vienmēr, ir ļoti laipns un uzticams – mūsu labākais draugs!
Jāzeps Grosvalds

Havjers Gosē bija viens no veiksmīgākajiem katalāņu žurnālu ilustratoriem, kura karjera lielākoties saistās ar Parīzi. Ieradies Parīzē gadsimtu mijā, Gosē kopā ar katalāni Olegeru Junjentu, grieķiem Nikolaju Dragumi un Dimitriju Galani, francūžiem Bernāru Nodēnu un Renē Pio un latviešu tēlnieku Gustavu Šķilteru izveidoja draugu grupu, kas bieži tikās viens otra darbnīcās un kopīgi apmeklēja Parīzes karnevālus un citas izklaides vietas. Visticamāk, Gosē arī iepazīstinājis Kārli Brencēnu ar spāņu māksliniekiem Ermenehildo Angladu Kamarasu un Ignasio Suloagu. Lai gan māksliniekiem bija 15 gadu vecuma starpība, Gosē kļuva par vienu no Jāzepa Grosvalda tuvākajiem draugiem Parīzē, kopā dodoties izbraukumos, tiekoties kafejnīcās un klausoties abu mākslinieki tik ļoti iemīļotos regtaimus^* un kopīgi muzicējot.
^*Regtaims – amerikāņu mūzikas stils, viena no džeza mūzikas sākotnējām formām, kam raksturīgs asi sinkopēts ritms.

Olegera Junjenta un Gustava Šķiltera sarakste

Raksti man mazliet garākus vēstījumus un pastāsti arī jaunumus par maniem draugiem, kurus tik sen neesmu saticis – Florensu, Gosē un pārējiem, tomēr galvenokārt uzraksti, kā Tev pašam klājas.
Gustavs Šķilters, 1913. gada 9. janvārī

Neilgi pēc Gustava Šķiltera ierašanās Parīzē par vienu no viņa tuvākajiem draugiem kļuva katalāņu scenogrāfs un gleznotājs Olegers Junjents. Pateicoties draugu sarakstei, zināms, ka mākslinieki regulāri devās kopīgos ceļojumos uz dažādām Eiropas valstīm. Arī pēc abu mākslinieku aizbraukšanas no Parīzes viņu draudzība turpinājās pastkartēs un vēstulēs, kas tika sūtītas līdz pat 1931. gadam. Junjents bija arī liels pastkaršu kolekcionārs, mākslinieka arhīvā Barselonā ir saglabājušās Šķiltera pārsūtītas pastkartes no citiem latviešu māksliniekiem – Kārļa Brencēna un Teodora Zaļkalna.

Sevilla, Patio de la Casa de Pilatos 

1903
Dārgais Olegario!
Es nezinu, vai tu joprojām esi Barselonā.
(Tu esi tik kūtrs rakstītājs…)
Neraugoties uz to, es Tev sūtu vissirsnīgākos sveicienus no Seviljas, kur šobrīd atrodos.
Sveicieni.
Es tiešām nožēloju, ka neesi ar mani.
Meitenes šeit ir brīnišķīgas, vīns tiešām labs un vēršu skrējieni notiek katru dienu.
No šejienes tālāk došos uz Kadisu, Tanžeru (Āfrika), tad uz Malagu un Granadu.
Tavs draugs Šķilters

Sevilja, Pilāta nams

1903
Dārgais Olegario!
Es nezinu, vai tu joprojām esi Barselonā.
(Tu esi tik kūtrs rakstītājs…)
Neraugoties uz to, es Tev sūtu vissirsnīgākos sveicienus no Seviljas, kur šobrīd atrodos.
Sveicieni.
Es tiešām nožēloju, ka neesi ar mani.
Meitenes šeit ir brīnišķīgas, vīns tiešām labs un vēršu skrējieni notiek katru dienu.
No šejienes tālāk došos uz Kadisu, Tanžeru (Āfrika), tad uz Malagu un Granadu.
Tavs draugs Šķilters

Angladas Kamarasas litogrāfijas

Al simpático y buen amigo Brenzen.
H. Anglada-Camarasa

Jaukajam un labajam draugam Brencēnam.
E. Anglada-Kamarasa

20. gadsimta pirmajos gados gleznotājs Ermenehildo Anglada Kamarasa pievērsās eksperimentiem ar litogrāfijas tehniku angļu grafiķa Alberta Beleroša vadībā. Litogrāfijās galvenokārt portretētas sievietes modes tērpos, Parīzes naktsdzīves baudītājas, kuras bieži ir galvenās varones arī mākslinieka gleznās. Spāņu meistars Kārlim Brencēnam dāvinājis vairāku litogrāfiju novilkumus, atstājot arī personīgu veltījumu savam latviešu draugam. Šie dāvinājumi kopā ar citiem Angladas Kamarasas zīmējumiem vēlāk rotāja Brencēna darbnīcas sienas. Divas Angladas Kamarasas litogrāfijas Brencēns vēlāk atdāvināja diplomātam un labam paziņam Oļģerdam Grosvaldam.

Visticamāk, ka pēc Kārļa Brencēna ieteikuma, 1910. gadā jaunais mākslinieks Jāzeps Grosvalds kā savu pirmo pasniedzēju Parīzē izvēlējās tieši Angladu Kamarasu.

Kārļa Brencēna glezniecība

Krāsa ir mākslinieka dārgakmens.
Kārlis Brencēns

Pirmā pasaules kara laikā būtiski saruka vitrāžu pasūtījumu skaits, kas veicināja Kārļa Brencēna pievēršanos glezniecībai. Sākotnēji Brencēna glezniecībā nozīmīgu lomu ieņēma faktūra, kā tas redzams darbos “Maskas” un “Čigāniete”. Motīvi un tēli darbos kļūst par viļņainu kontūru ieskautiem ornamentāliem krāsu laukumiem, kas ir radniecīgi spāņu drauga Angladas Kamarasas glezniecībai. Sākot ar 1924. gadu, smeļoties iedvesmu vecmeistaru un neoklasicistu darbos, biezo faktūru nomaina plāns krāsu klājums un lazējums. Labs piemērs jaunajam mākslinieka rokrakstam ir darbs “Melnās bārkstis”, kura bārkstainā lakata piesegtā varone liek atsaukt atmiņā tik populāro motīvu – romiešu mīlas dievieti Venēru ar spoguli.

Karnevāls Mulenružā

… mans draugs Gosē, Šķilters un es devāmies uz Gavarni balli, ko organizēja tavs
bijušais skolotājs Džeroms Mulenružā. Tā bija visskaistākā balle, kādu vien vari iedomāties.
Olegers Junjents

1902. gada pavasarī Mulenružā tika rīkota labdarības balle, lai vāktu ziedojumus pieminekļa celšanai 19. gadsimta franču ilustratoram Polam Gavarni. Balles viesiem bija jāiemieso tēli, piederīgi Gavarni laika Parīzei. Vēstulē brālim Sebastjanam, Olegers Junjents stāsta, ka Havjers Gosē pārģērbies par rakstnieku Viktoru Igo, Gustavs Šķilters – par nacionālās gvardes sargu un pats Olegers – par galma ākstu. Ieskatoties šie paši tēli redzami Gosē zīmējumā “Gavarni balle”.