Ķīnas un japānas porcelāna ietekme
Ķīnas porcelāns jau izsenis bija ekskluzīva eiropiešu iecienīta prece, tāpēc nav jābrīnās, ka par pirmajiem paraugiem angļu fajansa dekoliem kļuva tieši ķīniešu porcelāna rotāšanai izmantotie gleznojumi.
Angļu fajansa dekolus, kas radīti Ķīnas porcelāna iespaidā, parasti dala trīs grupās. Pirmo, ko briti dēvē par based on Chineses original, veido dekoli, kuros gandrīz precīzi atkārtoti Ķīnas porcelāna gleznojumu motīvi. Šādos dekolos ķīniešu mākslas ietekme izpaudās ne vien sižetos – attēlojot Ķīnas ainavas, tempļus, paviljonus un pašus ķīniešus –, bet arī izpildījuma veidā. Dekolos ievērota gan Ķīnas glezniecībai raksturīgā perspektīva, tuvākus un tālākus objektus rādot no atšķirīgiem skatu punktiem, gan citi Ķīnas mākslai raksturīgi paņēmieni.
Arī otrajā grupā, ko raksturo kā dekolus ar Ķīnas ietekmi (pictures with Chinese influence), sekots Ķīnas paraugiem, taču veids, kā šie motīvi interpretēti, ir jau atšķirīgs. Ķīnas ainavas un cilvēki šeit attēloti jau Eiropas mākslas tradīcijās, bet trauku apmaļu rotāšanai bieži izmantotas eiropeiskas ziedu un lapu vītnes. Daļa šādu dekolu radīta pēc angļu mākslinieka Viljama Aleksandera (Alexander, 1767–1816) Ķīnā gleznotiem akvareļiem, kuri dekolu izgatavotājus, visticamāk, sasniedza ar Džordža Kuka (Cooke, 1781–1834) gravīru starpniecību.
Trešo grupu veido tā sauktie šinuazrī (chinoiserie) stila dekoli, kuros Ķīnas ainavas, arhitektūras elementi un paši ķīnieši visbiežāk attēloti līdzīgi pasaku tēliem un bieži ietverti Eiropas vēsturisko stilu ornamenta (visbiežāk rokaju) kompozīcijās. Virkne šādu dekolu radīti pēc Pjēra Šarla Kano (Canot, ap 1710–1777) 1759. gadā publicētajām gravīrām, kas izgatavotas pēc Žana Batista Pilmana (Pillement, 1728–1808) darbu oriģināliem.
Nozīmīgu angļu fajansa dekolu grupu veido arī Ķīnas kaimiņvalsts Japānas porcelānā aizgūti motīvi – lielākoties polihromi, bieži ar zeltījumu papildināti rotājumi, kādus japāņi lietoja eksportam uz Eiropu paredzētajā keramikā. Šādi tā sauktā Imari stila dekoli 19. gadsimta pirmajā pusē tapa, monohromu dekolu papildinot ar virsglazūras gleznojumu, bet 19. gadsimta beigās šāda apdare jau varēja būt uzstrādāta ar polihroma dekola palīdzību.
Ķīnas paraugos aizgūts arī pats populārākais un komerciāli veiksmīgākais zili-baltā fajansa dekols ar nosaukumu “Willow pattern”. Tajā attēlota pagodu, tilts, laiva, divas gaisā lidojošas dūjas un sēru vītols, kas arī devis dekolam tā nosaukumu. Uzskata, ka motīvs aizgūts no kāda reāla Ķīnas porcelāna trauka, un zināms, ka tāds jau ap 1780. gadu lietots Tomasa Tērnera (Turner, 1749–1809) vadītās Koulijas (Caughley) porcelāna ražotnē Salopian China Manufactory. Šobrīd zināmajā veidolā tas gan, visticamāk, radīts tikai ap 1790. gadu Džozaijas Spouda (Spode, 1733–1797) uzņēmumā Stokā pie Trentas.
1849. gadā par šo dekolu sacerēts romantisks stāsts, apvienojot tajā kādas japāņu pasakas un senas ķīniešu leģendas motīvus. Stāsts vēsta par ķīniešu mandarīna meitu, kura iemīlējās tēva sekretārā un kopā ar viņu aizbēga no mājām, izvairoties no laulībām ar bagātu, bet vecu aristokrātu. Kad bēgļus atrada, jaunekli nogalināja, bet viņa mīļotā izdarīja pašnāvību, pēc kā abu dvēseles pārvērtās baltās dūjās un uzlidoja debesīs. Jau 19. gadsimta vidū dekolu ar Vītola motīvu izmantoja ap 50 britu manufaktūrās, un trauki ar šo dekolu motīvu tiek ražoti joprojām.
Ap 1780. gadu tapis arī otrs līdzīgs dekols ar nosaukumu “Broseley pattern”, kura nosaukumā iemūžināts Anglijas mazpilsētas Broslijas vārds. Atšķirībā no Vītolu motīva tajā redzami divi tempļi, kā dēļ to dēvē arī par “Two Temples pattern”, tiltiņš atrodas attēla pretējā pusē un uz tā attēloti tikai divi vīrieši (Vītola dekolā bija trīs). Dekolā nav arī dūju, un parasti tas izpildīts blāvi zilā tā sauktajā pale blue krāsā.