Fajanss – materiāls un nosaukums  

Pirms pievērsties angļu dekolētā fajansa tēmai, vispirms jāsaprot, kas ir materiāls, no kā izgatavoti šādi rotāti priekšmeti. Daudzi joprojām domā, ka fajanss ir zemākas kvalitātes porcelāns un ka materiāls, kas izmantots 19. gadsimta angļu fajansa traukos, ir tāds pats, kādu 17. gadsimtā lietoja holandiešu meistari, ražojot slaveno Delftas fajansu. Patiesībā viss tomēr ir mazliet sarežģītāk.

Ar jēdzienu “fajanss” kopumā saprot no gaiša (balta, pelēka, iesārta) māla izgatavotu keramiku, kas nav tik balta kā porcelāns un atšķirībā no viendabīgā, gandrīz stiklainā

porcelāna lūzuma vietās ir izteikti poraina. Šī iemesla dēļ fajansa traukus pilnībā pārklāj ar glazūru, un pat tas bieži nepasargā no masas iekrāsošanās caur sīkām glazūras plaisiņām vai glazūras izdiluma vietās.

Līdz 18. gadsimta sākumam porcelānu izgatavoja tikai Ķīnā, bet pārējā pasaulē izsmalcinātāku trauku radīšanai lietoja dažāda sastāva fajansu. Nosaukumu “fajanss” materiāls ieguvis no Itālijas pilsētas Faencas (Faenza), kas jau vēlajos viduslaikos bija nozīmīgs šādas keramikas ražošanas centrs.

Zināmu jucekli attiecībā uz fajansa jēdzienu radījis fakts, ka vēsturiski tā dēvē gan baltā māla izstrādājumus, ko varēja apgleznot jau pirms glazēšanas – uz biskvīta fāzē apdedzināta trauka virsmas –, gan izgatavotus no tumšākām māla šķirnēm, kurus pirms apgleznošanas  jāpārklāj ar baltu alvas glazūru. Tieši tā tika izgatavota kopš viduslaikiem slavenā itāļu majolika un jau pieminētie 17. un 18. gadsimtā Holandē, Delftas pilsētā ražotie trauki.

Sākot ar 18. gadsimta otro pusi, vārds “fajanss” gan vairāk ticis attiecināts uz baltā māla traukiem, kuros cauri glazūras slānim redzams pašas masas gandrīz baltais tonis.

Lai arī daudzviet pasaulē, apzīmējot angļu dekolēto keramiku, lieto jēdzienu “fajanss” (faienze), paši angļi šādi sauc tikai ārpus Britu salām ražotus izstrādājumus, bet savus fajansa izstrādājumus dēvē citos specifiskos vārdos. Populārākais no tiem ir earthenware, kā apzīmē lielu daļu līdz 19. gadsimta 40. gadiem ražotās baltā māla keramikas, taču pazīstami arī creamware, kam raksturīgs gaišs krēmkrāsas tonis, trauki no šīs masas uzlabotās versijas queensware un vēl baltāki izstrādājumi, saukti par white ware.

Jau ap 1779. gadu Anglijā ražoja arī izstrādājumus ar nosaukumu pearlware, kam, īpaši glazūras sabiezinājumu vietās, raksturīga viegli zilgana nokrāsa, bet starp 1810. un 1850. gadu plaši lietota arī tā dēvētā semi-china (pusporcelāna) masa. Konkrētais nosaukums gan nav īsti korekts, jo masa pēc savām īpašībām ir visai tāla no porcelāna.

Vēl vienu populāru angļu fajansa masu 1800. gadā patentēja uzņēmums William & John Turner, kā dēļ to sākotnēji dēvēja par Turners patent. Tās recepti jau ap 1805. gadu iegādājās uzņēmums Spode, kurš to uzlaboja un lietoja ar nosaukumu stone china. Tā bija īpaši cieta, tikai viegli pelēcīga masa ar stiklveida struktūru – pēc īpašībām jau ievērojami līdzīgāka porcelānam. Ap 1822. gadu uzņēmumā Spode radīta vēl viena “akmens porcelāna” variācija ar nosaukumu new china, bet par īpaši nozīmīgu angļu fajansa paveidu kļuva tā sauktais “dzelzsakmens” (ironstone), kura struktūra jau bija ļoti tuva porcelānam.  

Angļu fajansa masu nosaukumi nereti bija mārketinga triks, jo cilvēki labprāt pirka traukus, kas asociējās ar izturību (piemēram, ironstone) vai Ķīnas porcelāna kvalitāti (kā zināms, vārds China angļu valodā nozīmē gan “porcelāns” gan “Ķīna”).

Vārds “fajanss” angļu dekolētās keramikas kontekstā izstādē tomēr lietots, balstoties uz Latvijā izsenis pastāvošu tradīciju. Par english faience šādi trauki 19. gadsimtā te dēvēti gan muižu inventāra aprakstos, gan tālaika presē. Līdzīgs apzīmējums “фаянсовая печатная посуда” izmantots arī otrā tolaik Latvijas teritorijā oficiāli lietotajā valodā.