Dekolu grafiskie paraugi
Strauji augošā dekolētā fajansa industrija jau 19. gadsimta pirmajās desmitgadēs radīja milzīgu pieprasījumu pēc dekoliem, turklāt šo vajadzību būtiski palielināja atsevišķu ražotāju vēlme vai katru servīzes priekšmetu rotāt ar atšķirīgu, tikai uz tā lietotu attēlu. Piemēram, 1818. gadā dibinātais uzņēmums Enoch Wood & Sons piedāvāja pircējiem pusdienu servīzi, kuras apdarē bija izmantoti piecdesmit atšķirīgi dekoli.
Tikai nelielu daļu dekolu izstrādāja fajansa ražotnēs algoti mākslinieki, bet absolūti lielākā to daļa tika radīta, kā prototipus izmantojot jau esošus, grāmatās, žurnālos un citviet publicētus grafikas darbus. Tiesa, arī tie uz traukiem netika pārcelti identiskā veidolā, bet jau ievērojami pārstrādāti un vienkāršoti. Izstrādājot dekolus, parasti būtiski samazināja oriģināla detalizācijas pakāpi, ainavas reducējot uz pāris galvenajiem akcentiem, bet sižetiskas ainas – uz pāris nozīmīgākajām personām.
Tā kā fajansa dekoliem svarīgs bija kompakts un vizuāli izteiksmīgs attēls, to nereti kompilēja no vairākiem grafikas darbiem. No viena aizguva ainavu, no otra – īpaši izteiksmīgu celtni, bet no vēl cita – priekšplāna figūras. Svarīgi bija arī pielāgot attēlu trauka formai, tāpēc apaļa šķīvja, ovālas cepeša bļodas vai kāda vēl sarežģītākas formas trauka (piemēram, zupas terīnes) rotāšanai nācās izstrādāt atšķirīgas dekola versijas.
Izgatavojot dekolus, svarīgi bija arī apiet autortiesību likumus (īpaši pēc 1842. gada, kad tika pieņemts jauns Anglijas autortiesību likums). Šī iemesla dēļ, izstrādājot dekolu, tā grafisko paraugu bieži apgrieza spoguļattēlā vai citādi stipri transformēja, kā rezultātā dekola saistību ar grafisko prototipu bija grūti pierādīt. Diemžēl šādas izmaiņas parasti atstāja negatīvu ietekmi uz gala produkta māksliniecisko līmeni.
Ja 18./19. gadsimta mijā daudz dekolu tika radīti pēc gleznojumiem uz Ķīnas porcelāna traukiem, tad, sākot ar 19. gadsimta pirmo ceturtdaļu, tie arvien biežāk tika izgatavoti, izmantojot angļu vai citu Eiropas zemju mākslinieku radītus attēlus. Daudz dekolu ar populārām Lielbritānijas ainavām radītas pēc Džona Prestona Nīla (Neale, 1780–1847) zīmējumiem, kas publicēti no 1819. līdz 1823. gadam. Ievērojams skaits dekolu ar Dienvideiropas zemju un Centrālāzijas ainavām savukārt tapuši pēc Viljama Klarksona Stenfīlda (Stanfield, 1793–1867) darbu paraugiem, bet dekolu sērijas ar Indijas un Osmāņu impērijas skatiem – pēc angļu ainavistu Tomasa Daniela (Daniell, 1749–1840) un Luidži Meijera (Mayer, 1755–1803) zīmējumiem.
Starp tūkstošiem dekolu atrodami ļoti atšķirīga līmeņa un ievirzes darbi, pat tādi, kas izstrādāti, par paraugu ņemot savdabīgu joku dzejolīšu – tā saukto limeriku (limerick) – vai kādas bērnu grāmatas ilustrācijas, taču netrūkst arī tādu, par kuru prototipiem kalpojuši izcilāko agrāko gadsimtu mākslinieku darbi. Starp šādiem autoriem atzīmējami gan 17. gadsimta gleznotāji Pauls Poters (Potter, 1625–1654), Frensiss Bārlovs (Barlow, ap 1626–1704) un Klods Lorēns (Lorrain, ap 1600–1682), gan 18. gadsimtā populārie Antuāns Vato (Watteau, 1684–1721), Fransuā Bušē (Boucher, 1703–1770) un Tomass Geinsboro (Gainsborough, 1727–1788). Atsevišķi dekoli tapuši arī pēc mākslinieku-laikabiedru – tādu kā Fransuā Žerārs (Gérard, 1770–1837), Orass Vernē (Vernet, 1789–1863), Viljams Tērners (Turner, 1775–1851) u. c. – darbu motīviem.
Šajā plejādē ierindojami arī amerikāņu mākslinieki Čārlzs Vilsons Pīls (Peale, 1741–1827) un Edvards Savāžs (Savage, 1761–1817), pēc kuru gleznām darināti dekoli ar Džordža Vašingtona portretiem.