Dekols un dekolēšana
Par dekolu keramikā sauc kādā no grafikas tehnikām pavairotu attēlu, kuru lieto trauku virsmu rotāšanai, bet par dekolēšanu – keramikas priekšmetu dekorēšanu, izmantojot dekolu. Dekolēšana, atšķirībā no apgleznošanas, ļāva daudz vienkāršāk un ātrāk dekorēt lielu skaitu trauku, turklāt saglabājot nemainīgi augstu oriģinālā attēla kvalitāti.
Attēlu mehānisku pavairošanu pazina jau Senajā Ķīnā, kur to izmantoja auduma un papīra apdrukai. Arī Eiropā šādas tehnoloģijas lietotas jau viduslaikos (auduma apdrukai – pirms 1300. gada, papīra – sākot ar apmēram 1400. gadu). Mehāniski pavairotu attēlu izmantošana keramikas, tai skaitā fajansa, apdarē gan uzsākta krietni vēlāk – tikai 18. gadsimtā.
Sākotnēji vara plāksnē iegravētu vai iekodinātu attēlu pārnešanai uz traukiem izmantoja “aukstās dekolēšanas” metodi. Vara gravīras plati vispirms pārklāja ar lineļļu, pēc tam rūpīgi noslaucīja. Piespiežot platei elastīgu želatīna plāksnīti, iedziļinājumos palikusī eļļa nonāca uz želatīna un tad no tā tika atspiesta uz trauka virsmas. Attēls uz trauka veidojās, vispirms uzputinot smalki saberztu keramikas krāsu, kura pielipa tikai lineļļas vietās, un tad piededzinot. “Aukstā dekolēšana” ir virsglazūras tehnika, jo trauku apdruku veica uz jau glazūras klātas virsmas.
Perspektīvāka tomēr izrādījās “karstā dekolēšana”, kad vara plati vispirms uzkarsēja un tad pārklāja ar eļļas un keramikas krāsas maisījumu. Karstumā maisījums kļuva šķidrs un iekļuva vissīkākajos gravīras iedziļinājumos, kur palika arī pēc plates virsmas noslaucīšanas. Iedziļinājumos palikušo krāsu, tāpat kā iespiežot gravīru, atspieda uz īpaša, salvetes materiālam līdzīga papīra, kuru ar siltu ziepjūdeni “pielīmēja” traukam. Pieberzējot, attēls no papīra tika pārnests uz trauka, kur to pēc papīra nomazgāšanas viegli piededzināja un pēc tam glazēja. “Karstā dekolēšana” ir zemglazūras tehnika, jo trauku ar caurspīdīgu glazūru pārklāja jau pēc dekolēšanas, tā aizsargājot dekolu no nobružāšanās.
Pirmie mēģinājumi rotāt keramiku ar iespiestiem attēliem veikti jau 17. gadsimta beigās Itālijā, Turīnas apkārtnē, bet 18. gadsimta 40. gados atspiesti dekoli jau lietoti Doccia ražotnē netālu no Florences. Komerciālu vērienu šī tehnoloģija gan ieguva tikai Anglijā, kur Vusteras (Worcester) porcelāna fabrikā jau 18. gadsimta 30. gados zili dekolētu trauku ražošana tika sākta rūpnieciskos mērogos.
Keramikas dekolēšanas patentu 1756. gadā pirmie pieteica divi briti – Džons Sadlers (Sadler, 1720–1789) un Gajs Grīns (Green, darbojies 1756–1803 ) –, kuri jau septiņus gadus bija nodarbojušies ar keramikas flīžu apdruku un spēja sešu stundu laikā ar atšķirīgiem rotājumiem apdrukāt vairāk nekā 1200 keramikas flīžu. Šādu apjomu ar rokām apgleznot tādā pašā laikā nespēja pat 100 augsti kvalificēti meistari.
Pirmajiem panākumiem jaunās tehnoloģijas ieviešanā sekoja straujš dekolēšanas tehnikas attīstības posms, kas pavēra ceļu uz vizuāli efektīgu, bet salīdzinoši lētu trauku ražošanu. Rezultātā dekolētā fajansa rūpniecība Anglijā 19. gadsimtā kļuva par gigantisku industriju, kurā darbojās simtiem lielu uzņēmumu un kuras apgrozījums bija mērāms miljonos britu mārciņu.