Astoņas zilā nokrāsās, flow blue un polihromija
Kobalta zilā krāsviela, kas ir kobalta un alumīnija oksīdu savienojums, bija pazīstama jau Senajā Ēģiptē, taču keramikas trauku rotāšanā to sāka izmantot tikai 8. gadsimtā Ķīnā. Vēlāk šī krāsviela keramikas dekorēšanā lietota arī Centrālāzijā un dažādās Eiropas zemēs, piemēram, slavenā Delftas fajansa apdarē Holandē. Izvēli dekorēt traukus ar kobalta zilo krāsu lielā mērā noteica ne tik daudz tās izteiksmīgā krāsa, kā krāsvielas spēja izturēt ļoti augsto keramikas apdedzināšanas temperatūru.
Lai arī fajansa dekolos visbiežāk izmantota tieši kobalta krāsviela, arī no šī materiāla varēja iegūt atšķirīgas zilā nokrāsas. Vēl lielākas iespējas zilo toņu daudzveidībai pavērās 19. gadsimta otrajā pusē, kad trauku apdarē tika ieviestas jaunas karstumizturīgas krāsas. Piemēram, uzņēmuma W. T. Copeland & Sons 1882. gada katalogā trauku apdarei piedāvāti astoņi atšķirīgi zilie toņi: “pusnakts zilais”, cianīns (kobalta un prūšu zilā maisījums), “karaliskais zilais”, ultramarīns, smalta, “arābu zilais”, “līgavas zeķu saites zilais” un “jūras zilais”. Dekolos sastopams arī īpašs blāvi zils (pale blue) tonis.
Ja sākotnēji zemglazūras dekolos izmantoja lielākoties zilo krāsu, tad vēlāk fajansa krāsu palete ievērojami paplašinājās. Ap 1828. gadu tika iegūta pret augtām temperatūrām izturīga zaļā krāsviela, kopš 1845. gada zemglazūras dekolos plaši lietota melna un gaiši zila krāsa, bet kopš 1852. gada – arī brūna. Ievērojami retāk sastopami dekoli purpura, sēpijas un zīdkoka (mulberry) ogu tonī, vēl retāk – tā sauktajā “angļu rozā”. Vismazāk trauku apdarē izmantota dzeltenā krāsa, kas uz balta fona izskatījās maz izteiksmīga un turklāt bija ļoti dārga. Izteikti lēta toties bija brūnā krāsa, ko plaši lietoja zemākas klases trauku apdarē.
Paši angļi deva priekšroku zili dekorētiem traukiem, un produkciju ar citu krāsu dekoliem ražoja galvenokārt eksportam. Piemēram, trauki ar rozā un gaiši zaļas krāsas dekoliem tika ražoti vai vienīgi pārdošanai Amerikas Savienotajās Valstīs.
Jau 18. gadsimta 90. gados notika pirmie mēģinājumi iegūt polihromus dekolus, taču sākotnēji daudzkrāsainību izdevās panākt tikai papildinot viena toņa apdruku ar citu krāsu virsglazūras gleznojumu. Pirmie rotājumi divās atšķirīgās krāsās tika radīti, izmantojot dekolus divās dažādās krāsās, no kuriem vienu lietoja šķīvja centrā, bet otru – uz apmales.
Pirmos īsti polihromos dekolus uzņēmumā Enoch Wood & Son izdevās radīt tikai ap 1834.–1835. gadu, un to panāca, vienu virs otra uzstrādājot un secīgi piededzinot dekolus atšķirīgās krāsās. Šāds process ļoti sadārdzināja ražošanu un praksē plaši neieviesās.
Vēl gadus desmit vēlāk tika radīts pirmais polihromais dekols, kuram pēc uzstrādāšanas uz trauka virsmas pietika ar vienu vienīgu apdedzināšanu. Šādu dekolu izgatavoja, izmantojot trīs vai četras atšķirīgas vara iespiedplates un ar katru drukājot vienu no krāsām.
Īpašu dekolētā fajansa grupu veido trauki ar izplūduši zilu (flow blue) apdari. Sākotnēji krāsas izplūšana notika nejauši – pieļaujot kļūdas apdedzināšanas procesā, tāpēc šādus traukus tolaik vērtēja kā otrās šķiras produkciju un tirgoja par ievērojami zemāku cenu. Kad ap 1830. gadu trauki ar izplūdušiem dekoliem kļuva ļoti populāri (īpaši ASV tirgū) un pieprasījums pēc tiem strauji auga, flow blue efektu sāka radīt mākslīgi, pievienojot keramikas krāsai amonija hlorīdu.