Vilhelma Purvīša gleznas „Ķeizardārzs” restaurācija

Restaurēta Vilhelma Purvīša glezna „Ķeizardārzs” (ap 1900).

Glezna ir viens no pēdējiem gleznotāja Vilhelma Purvīša (1872–1945) darbu jaunieguvumiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krājumam, pirkta 2018. gadā no vācbaltu dzimtas pārstāvja minhenieša Aleksandra Ukes (Alexander Ucke). Ainavu savulaik iegādājies viņa vectēvs Dr. phil. Arnolds Uke (Arnold Ucke), kura viesmīlīgās Jelgavas mājas interjeru tā ilgus gadus papildinājusi.

Glezna ir neliela formāta studija, kas tapusi strādājot dabā. Tāpat kā daudzi citi mākslinieki, arī Vilhelms Purvītis dabas studijām bieži izmantoja gruntētu audeklu bez apakšrāmja, ar spraudītēm piestiprinot to studiju kastes vākam vai kādai citai stingrai pamatnei.

Nelielie audekla gabali ir viegli, tos ērti paņemt līdzi studijās, kā arī pēc darba pabeigšanas, kad krāsa vēl nav nožuvusi, mazākie gleznojumi var palikt studiju kastes iekšpusē un neskarti tiek nogādāti mājās. Tomēr audekls bez stabilas pamatnes nav pietiekami stingrs, lai to varētu ierāmēt un eksponēt, tāpēc šādā veidā tapušas studijas pēc nožūšanas parasti tiek uzlīmētas uz kartona pamatnes. Raksturīgi, ka Purvītis savas studijas mēdza turpināt un labot, strādājot mājās pēc atmiņas, kamēr bija panākts vēlamais rezultāts. Dažkārt labošana varēja ilgt pat gadiem, ik pa laikam pieliekot vēl kādu triepienu. Kā atceras gleznotāja audzēknis Oļģerts Saldavs:

Strādājot mājās, Purvītim visapkārt atradās liels vairums studiju un gleznu. Tās meistars mēdza pārskatīt un pat laboja un gleznoja vairākas vienā reizē.”

(Saldavs O. Vilhelms Purvītis. Rīga: LVI, 1958, 63. lpp.)

Nav neparasta arī situācija, kad labots tiek darbs, kas ir jau nolakots un ierāmēts. Virsrāmis reizēm izmaina gleznojuma kopējo iespaidu, tādēļ rodas nepieciešamība pēc jauniem akcentiem, lai kompozīciju atkal līdzsvarotu.

„Ķeizardārzs” pirms restaurācijas. Sānu gaismā labi redzams nesaderīgais virsmas reljefs. Foto: Liene Visendorfa

Vilhelms Purvītis. Ķeizardārzs. Ap 1900.
Audekls, eļļa. 55,6x38cm. Restaurēts 2022. gadā
Gleznu restauratore-meistare Liene Visendorfa

Ainava „Ķeizardārzs” muzejā nonāca ar izmaiņām no sākotnējā tehniskā stāvokļa – vispirms tā tikusi noņemta no kartona pamatnes, un pēc tam piedublēta uz jaunas audekla pamatnes, lai varētu gleznu uzvilkt uz ķīļrāmja. Diemžēl procesi nav veikti pietiekami kvalitatīvi, tāpēc laika gaitā radījuši bojājumus. Kartons no gleznas aizmugures nav ticis noņemts pilnībā, vietām palikušas kartona atliekas. Līme dublēšanai uz audekla izvēlēta pārāk stipras koncentrācijas, un laika gaitā saplaisājusi. Šīs plaisu vietas pirms restaurācijas bija redzamas kā sīki līnijveida iespiedumi, kas uz gludā gleznojuma rada nesaderīgu virsmas reljefu un traucē novērtēt autora triepienu. Gleznas virsma bija arī diezgan netīra, laika gaitā uz tās sakrājies tumši pelēks slānis, kas izmaina gleznas kolorītu.

Uzsākot gleznas restaurāciju, tika pieņemts lēmums gleznu noņemt no dublējamā audekla, lai varētu no tās aizmugures notīrīt līmi, kas bojā virsmas reljefu. Līmes slāņa notīrīšana bija ilgstošs process, kura veikšanai nepieciešams gleznu nostiprināt uz darba rāmja, lai novērstu autora audekla kustības, kas varētu savukārt radīt traumas krāsas slānī.

Uzsākot darbu, tika izmēģinātas dažādas līmes slāņa noņemšanas metodes, katru reizi rezultātu apskatot caur mikroskopu, lai salīdzinātu, ar kuru no metodēm uz audekla paliek vismazāk līmes atlieku. Izrādījās, ka vislabāk audeklu var attīrīt ar skalpeli, darbu veicot pie mikroskopa. Process bija ļoti lēns, jo tas jāveic rūpīgi un ļoti uzmanīgi, lai ar skalpeli pēc iespējas mazāk traumētu audekla diegus no aizmugures. Stundas laikā bija iespējams notīrīt vidēji 10 kvadrātcentimetrus, vietām pat mazāk, kopumā šai salīdzinoši neliela formāta gleznai veltot vairāk kā 200 stundu tikai viena procesa veikšanai.

Turpmākie procesi bija mazāk darbietilpīgi – tika piedublētas apmales, notīrīta virsma un glezna uzvilkta atpakaļ uz vecā ķīļrāmja. Bija nepieciešami arī daži sīki tonējumi krāsas slāņa zudumu vietās.

Pēc restaurācijas glezna tika ievietota atpakaļ sākotnējā virsrāmī. Arī tam ir veikta restaurācija, jo virsrāmis ir ļoti grezns, ar trauslu ģipša apdari, kas laika gaitā bija kļuvusi nestabila.