Vilhelma Purvīša gleznu virsrāmju restaurācija

Vilhelma Purvīša 150 gadu jubilejai veltīta vērienīga gleznu izstāde, ko gatavoja daudz cilvēku. Protams, arī restauratori, t.sk. gleznu virsrāmju restauratore.

Gatavojoties izstādei, kopā restaurēti piecpadsmit virsrāmji, vēl divdesmit vienam tika veikti neatliekamie konservācijas darbi (piemēram, fragmentārā apdares slāņu nostiprināšana) un praktiski visiem pārējiem īsi pirms izstādes ir veikta vizuālā “sakopšana” (smalki pietonējumi esošo apdares slāņu zudumu vietās). Laiks virsrāmju restaurācijai – viens gads. Lielais darbu apjoms prasīja ievērot ļoti stingru darba procesu grafiku un disciplīnu, bez iespējas “atvilkt elpu”, taču tas netraucēja restaurācijas laikā apbrīnot virsrāmju dažādību un izpildījuma skaistumu.

Ne tik sen muzejam tika uzdāvināta V.Purvīša glezna “Ainava (Ķeizardārzs)” ļoti greznajā virsrāmī. Restaurācija bija nepieciešama gan gleznai, gan virsrāmim. Par gleznas restaurāciju var izlasīt LNMM mājas lapā šajā rakstā. Šeit – nedaudz par gleznas virsrāmja restaurāciju.

V.Purvīša gleznas “Ainava (Ķeizardārzs)” virsrāmis. Priekšpuse (pa kreisi) un aizmugure (pa labi) pirms restaurācijas. Foto: Anna Kozorovicka

Vilhelma Purvīša gleznas Ainava (Ķeizardārzs)” virsrāmja restaurācija.
Restaurēts 2022. gadā.
Polihromā koka (un gleznu rāmju) restauratore Anna Kozorovicka

Virsrāmis ir nosacīti neliels izmēros (85 x 67/h/ cm), bet ārkārtīgi smags un trausls vienlaicīgi bagātīgās ģipša dekoratīvās apdares dēļ. Virsrāmja koka nesošo daļu veido iekšējais masīvs rāmis, kas ar šķērselementu palīdzību stūros un līstu centrālajās daļās savienots ar diezgan šauru ārējo virsrāmi. Gan uz iekšējā rāmja, gan arī starp abiem rāmjiem izveidota dekoratīvā apdare: pērlinājums tuvāk gleznai, līstes ar gludu apdari un dekoratīvajiem stūru veidojumiem, augstā reljefa apdare – lapu, bumbiņu un lentas virtene – un visbeidzot izteiksmīga, masīva un vienlaicīgi ažūra akanta lapu josla. Pēdējā veidota tieši starp koka karkasa diviem rāmjiem. Ja šai joslai nebūtu tievas dzelzs drāts stiegrojuma, tad apdares zudumu noteikti būtu krietni vairāk. Koks ir dzīvs materiāls, kustīgs, savukārt ģipsis – ļoti trausls, tam šīs kustības nepatīk.

Līdz ar to restaurācijas laikā vajadzēja nostiprināt visus fragmentus un apdares slāņus, kas zaudējuši adhēziju, vajadzēja tikt galā ar daudzām plaisām ģipša apdarē, apdares zudumu rekonstrukciju un virsrāmja ļoti reljefas virsmas tīrīšanu. Virsrāmja apdarē izmantots ne tikai zeltījums, bet arī tā imitācija – alumīnija lapiņu pārklājums ar tonējumu atsevišķām gludajām joslām, bumbiņām un lentai. Virsrāmja lakas pārklājums ar laiku ir mainījis toni, līdz ar to, tīrot virsmu, laka tika noņemta. Jaunā laka (tonējošā – atbilstoši oriģinālam) tika uzklāta tikai joslām un elementiem ar alumīnija lapiņu pārklājumu.

Izstādes apmeklētājs reti kad skatās uz gleznu virsrāmjiem, arī tagad ir jābauda V.Purvīša gleznas. Un šis ir viens no galvenajiem gleznu virsrāmju restauratora uzdevumiem – tikt galā ar virsrāmju tehniskajām un vizuālajām nepilnībām, kas novērš skatītāja uzmanību no mākslas darba. Galvenās izstādē ir V.Purvīša gleznas, bet... ik pa laikam var apbrīnot arī atsevišķus īpaši skaistus vēsturiskos virsrāmjus!