Mīlas četrstūris
No 2013. gada 16. oktobra līdz 2014. gada 1. martam Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā) būs skatāma izstāde ar intriģējošu nosaukumu – „Mīlas četrstūris”.
Visos laikos gan mākslas vēsturniekus, gan publiku interesējusi mākslinieku privātā dzīve. Kā piemēru var minēt pirmo pazīstamo itāļu mākslas vēsturnieku Džordžo Vazari (Giorgio Vasari), kurš savā darbā „Slavenāko mākslinieku dzīves apraksti” pārstāstīja Renesanses ģēniju – Rafaēla, Leonardo un Mikelandželo – biogrāfiju detaļas, un daudzus citus viņa sekotājus ar grāmatām par dažādu mākslinieku dzīvesstāstiem. Šī zinātkāre ir īpaši liela, ja mākslinieki ir pāris, kā tas bija Romana Sutas (1896–1944) un Aleksandras Beļcovas (1892–1981) gadījumā. Romans Suta – neordināra, vitāla personība, ekspansīva rakstura cilvēks – bija no tiem, kuri ir pārliecināti par savu izcilību un talantu. Aleksandra Beļcova, liekas, ir pilnīgs viņa pretstats – atturīga, smalka, vienmēr tiecās pēc harmonijas un vienmēr šaubījās par savām radošajām spējām. Tāpēc, šķiet, ir diezgan saprotami, kāpēc Romana un Aleksandras ģimenes dzīvē bija daudz dažādu peripetiju un emocionālu satricinājumu. Viņi nevarēja mierīgi dzīvot kopā, bet nespēja arī palikt viens bez otra. Abu daiļradei šī savienība noteikti bija veiksmīga, tomēr reizēm sagādātie „sirdsēsti” un nogurums no ģimenes dzīves grūtībām kļuva par nopietnu pārbaudījumu gan Romanam, gan Aleksandrai…
Izstāde „Mīlas četrstūris” ir ne tikai stāsts par Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas personīgās dzīves mazāk zināmajām detaļām, ekspozīcija sniedz iespēju tuvāk iepazīt to abu mākslinieku daiļrades daļu, kura tā vai citādi ir saistīta ar šiem biogrāfijas faktiem. Viens no izstādes eksponātiem ir Romana Sutas Dailes teātra aktrisei Benitai Ozoliņai (1903–1984) adresētās vēstules, kurās viņš izklāsta savas jūtas un rakstīto bagātīgi ilustrē ar izteiksmīgiem zīmējumiem. Romana sirdsdraudzene parādās arī viņa 1930. gadu gleznojumos. Un ne tikai. Benitas vārds redzams vienā no Sutas pazīstamākajiem pašportretiem – tušas zīmējumā „Pašportrets dekorāciju darbnīcā” (1929). Tajā mākslinieks sevi attēlo pie molberta ar kādu gleznu, uz kuras apakšrāmja skatītājs var izlasīt vārdu „Benita”.
Aleksandra Beļcova vīra aizraušanās uztvēra ar aristokrātisku mieru. Tomēr drīz pēc Romana aiziešanas no ģimenes arī viņai liktenis sagādājis pārsteigumu – tikšanos ar spāņu arhitektu, tobrīd Madrides Prado muzeja direktora vietnieku Roberto Fernandesu Balbuenu (Roberto Fernández Balbuena; 1890–1966), kura galantajam šarmam un izcilajam intelektam viņa nespēja pretoties. 1938. gada septembrī viņi kopā brauca uz Stokholmu, kur pavadīja aptuveni mēnesi. No šī ceļojuma māksliniece atveda vairākus albumus ar pilsētas ainavām, Stokholmas parkos un zoodārzā zīmētajām skicēm, vēl nezinot, ka tā bija pēdējā reize, kad viņa redzēja savu spāņu draugu. Roberto Balbuenu Aleksandra vairākkārt zīmēja un gleznoja, daži portreti tapuši pēc atmiņām.
Izstādi, kurā ir apskatāmi darbi no R. Sutas un A. Beļcovas muzeja krājuma un citu muzeju kolekcijām, pavadīs arī pasākumu programma. Tuvākās ir „Sarunas muzejā” – tikšanās ar izstādes kuratoru, kuras notiks 2. novembrī (latviešu valodā) un 23. novembrī (krievu valodā).
Teksts: Nataļja Jevsejeva