Arlekīns un Pjero. Mūžīgie svētki – starpkaru laika gars
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a, dz. 26, Rīgā) skatāma izstāde “Arlekīns un Pjero. Mūžīgie svētki – starpkaru laika gars. Commedia dell’arte tēli latviešu modernistu darbos. Latviešu mākslinieku rīkotie karnevāli. Fotogrāfijas un tērpi no Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas”.
Maskas, ne gan karnevāla, ir kļuvušas par mūsu ikdienu. Aptuveni gadsimtu atpakaļ plosījās spāņu gripa, bet pēc Pirmā pasaules kara šausmām sabiedrība alka prieka un jautrības. Balles, karnevāli, deju vakari, pasākumi par godu dažādiem iemesliem – lasot gan Latvijas, gan ārzemju tā laika presi, rodas iespaids, ka 20. gadsimta 20.–30. gadi ir nepārtrauktas svinības, viena gara ballīte starp diviem lieliem kariem. Franču dzejnieks un mākslinieks Žans Kokto nosauca šo periodu par “mūžīgo 14. jūliju” – datums, kad notiek Francijas valsts nacionālie svētki, atzīmējot Bastīlijas ieņemšanas gadadienu, kas tiek uzskatīta par simbolisku Francijas Republikas dzimšanas brīdi. Latvieši neatpalika no frančiem, un katra korporācija, katra biedrība, pat valsts iestādes 20.–30. gados regulāri rīkoja karnevālus. Protams, to darīja arī mākslinieki.
1920.–1930. gadu Rīgas mākslinieku organizētie karnevāli “Nakts Latīņu kvartālā”, “Sumpurņu pilī”, “Benediktiešu klosteris” un citi, Parīzes “Transmentālā balle”, “Banālā balle”, “Četru mākslu balle” – stāsti par tiem izstādē uzbur pagājušā laikmeta svētku atmosfēru. Izklāstu ilustrē pasākumu oriģinālās fotogrāfijas un to reprodukcijas, apskatāmi ir arī Rīgas karnevālos kādreiz valkātie tērpi no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva (Александр Васильев, Alexandre Vassiliev) kolekcijas.
Fotogrāfijas un preses apraksti par karnevāla kostīmiem liecina, ka populārākās maskas ir bijušas Pjero, Kolombīne, Arlekīns – klasiskie itāļu commedia dell’arte jeb delartiskās komēdijas tēli. Katram no tiem ir sava vēsture, izcelsme, nozīme un simbolisks raksturs. Šos personāžus bieži attēloja dažādu gadsimtu mākslinieki, kā arī 20. gadsimta modernisti – Pablo Pikaso, Huans Griss, Anrī Matiss, Marks Šagāls, Amedeo Modiljani, Džino Severini un daudzi citi. Atjautīgais, asprātīgais Arlekīns un labsirdīgais, melanholiskais Pjero mākslinieku darbos nereti simbolizēja traģisko pasaules uztveri, bet starpkaru laiks tam piešķīra jaunas noskaņas, kas alegoriski iemieso “zudušās paaudzes” pesimismu. Tāds pretrunīgs tēlu simbolisms kopumā atbilst ambivalentai Art Deco stila un starpkaru laika mākslas dabai, kuru raksturo klasiskās tradīcijas atdzimšana savienojumā ar 20. gadsimta sākuma modernisma radikālismu, alkas pēc izpriecām un vilšanās ideālos. Latvijas modernisti ar saviem darbiem šajā nozīmē arī iekļāvās aktuālajās tendencēs. Izstādē to apliecina Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas, Ludolfa Liberta, Jāņa Munča un citu autoru kompozīcijas.
Izstādē eksponēti mākslas darbi un citi priekšmeti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Grafikas kolekcijas, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma, Aleksandra Vasiļjeva fonda un privātkolekcijām.