Nikolaja Bogdanova-Beļska gleznu restaurācija
2016. gadā, gatavojot mākslas darbus izstādei "Nikolajs Bogdanovs-Beļskis. 1868–1945", restauratori trīs gadu laikā 17 gleznām veica nopietnu restaurāciju un konservāciju.
Portreti, ainavas, klusās dabas, studijas ar bērniem atguva savu pirmatnējo izskatu. No lielā restauratoru darba, kas parasti paliek nepamānāms publikai, vēlamies piedāvāt iepazīties ar dažiem piemēriem.
Restauratore-vecmeistare Nataļja Kurganova
Darbs ir gleznots uz finiera pamatnes, kura ir vismazāk piemērota glezniecībai, jo var viegli deformēties un saplaisāt. Tieši tas arī notika ar šo gleznu: divas garas finiera virsējā slāņa plaisas parādījās laika gaitā uz gleznas virsmas, viena – tieši uz zēna galvas. Darba izskatu bojāja vairāki skrāpējumi, noberzumi, krāsas slāņu nobirumi un virsējo netīrumu kārta.
Finiera plaisas tika salīmētas, izmantojot sasmalcinātas koka skaidiņas. Nostiprināts krāsas slānis, kur tas bija nepieciešams. Notīrīta gleznas aizmugure. No gleznas sejas puses noņemti netīrumi. Zudumu vietas tika aizpildītas ar restaurācijas grunti. Pēc tam glezna pārklāta ar jaunu laku, kura palīdzēja atgriezt krāsām svaigumu. Veiktā tonēšana krāsas slāņa zudumu vietās noslēdza restaurācijas procesu.
Kopskats pēc restaurācijas.
Restauratore – Liene Muceniece
Glezna pirms nonāca muzejā glabājās bez apakšrāmja, iespējams tikusi locīta, radot deformāciju, lūzumus un zudumus grunts un krāsas slāņos.
Kopskats pirms restaurācijas.
Novērsta pamatnes deformācija un mehāniskie iespiedumi; nostiprināts grunts un krāsas slānis. Atputekļota un attīrīta gleznas aizmugure. Glezna uzvilkta uz jauna ķīļrāmja. Attīrīts virsmas netīrumu nosēdumu slānis. Oriģinālkrāsas slāņa zudumu vietās, atbilstoši krāsas slāņa faktūrai, ieklāta restaurācijas grunts. Virsma pārklāta ar lakas aizsargkārtu. Veikta tonēšana autora krāsas slāņa zudumu vietās un retuša krāsas slāņa noberzumu vietās.
Restaurācijas procesā / pēc restaurācijas.
Kopskats pēc restaurācijas.
Restaurators-vecmeistars Aleksis Osmanis
Portrets, kurā attēlota Marija Jemeļjanova, kinoteātru īpašnieka Vasīlija Jemeļjanova sieva, nonāca muzejā ļoti sliktā stāvoklī. Vairāk kā desmit gadus šo gleznu restaurējis Aleksis Osmanis (1945–2015). Izstādē portrets ir apskatāms pirmo reizi pēc darbietilpīgās restaurācijas.
Marija Ivanovna Jemeļjanova (1895, Tartū–1958, Rīga) – bagāta uzņēmēja un kinoteātru īpašnieka Rīgā, Tallinā un Kauņā, Vasīlija Fjodoroviča Jemeļjanova sieva. Aptuveni 1921. gadā kopā ar vīru pārcēlās uz Latviju. Viena no visskaistākajām sievietēm Rīgā, kuru daudzkārt portretēja slavenie mākslinieki (N. Bogdanovs-Beļskis, J. Tilbergs). 1941. gada 14. jūnijā kopā ar ģimeni tika deportēta uz Sibīriju. Atgūstot brīvību, 1957. gadā, kopā ar meitu atgriezās Rīgā.
Glezna pirms nonāca muzejā ilgu laiku glabājās bez apakšrāmja, tas radīja izteiktu audekla deformāciju, plīsumus, daudzus krāsas slāņa nobirumus, skrāpējumus un noberzumus. Gleznas virsmu klāja nodzeltējusi laka un netīrumu kārta.
Kopskats pirms restaurācijas / restaurācijas procesā ar ieklātu restaurācijas grunti.
Gleznas restaurācija sākās ar krāsas un grunts slāņa stiprināšanu. Tika likvidēta audekla deformācija, aizdarināti pārrāvumi, mugurpuse notīrīta no putekļiem. Gleznai piedublētas jaunas apmales un pēc tam glezna uzvilkta uz jauna apakšrāmja. Noņemti netīrumi no sejas puses un plānināta nodzeltējusī lakas kārta. Zudumu vietās ieklāta restaurācijas grunts. Pēc gleznas lakošanas veikti tonējumi.
Restaurācijas procesā / pēc restaurācijas.
