Ekspozīcijas teksti digitāli
“Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”
Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas laiks sakrīt ar periodu, kad nostiprinās Latvijas laikmetīgā māksla. Ekspozīcija atklāj avangardiskākās izpausmes mākslā no 1985. līdz 1991. gadam, kad Mihaila Gorbačova iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, it īpaši – literātu, mūziķu, mākslinieku vidē – aizsākās būtiska liberalizācija. Tieši radošā uzdrīkstēšanās iedvesmoja visu sabiedrību un ietekmēja arī politisko lēmumu pieņemšanu. Māksla bija līdzdalīga Atmodas procesos. Tā nevis reflektēja par apkārtnotiekošo, bet kļuva par avangardu un pārmaiņu veicinātāju.
Ekspozīcijas nosaukums atsaucas uz Kristapa Ģelža videoinstalāciju “Mūra nojaukšana”, kurā mūris skatāms kā ideoloģisks simbols “dzelzs priekškaram”, kas sadalīja Eiropu četrus gadu desmitus. Darbu atlasē, kuras kodolu veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija, izcelta drosmīga reakcija un kritiska vēršanās pret padomju sociālo un politisko realitāti. Solidaritātes, pretošanās un uzdrīkstēšanās spēks bija izšķirošas vērtības, kas vadīja Atmodas procesus. Mākslinieki atklāj pārmaiņu laikam raksturīgās pretrunas un pieredzi, izmantojot ideoloģiski piesātinātu simboliku, tekstus, mitoloģiskus sižetus, piemēram, Eiropas nolaupīšanu, kā arī pavisam tieši runā par tādām laikmeta tēmām un parādībām kā sociālā realitāte, pilsētvide, ekoloģija, Latvijas vēsture un identitāte, propaganda, cenzūra un politika.
Latvijas laikmetīgās mākslas uznācienam 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē, kas saistāms ar robežpārkāpēju* paaudzi, bija priekšvēstneši jau iepriekš – kopš sešdesmitajiem gadiem neangažētu formu un tēmu lietojums kļuva par alternatīvu ceļu dogmatiskā sociālistiskā reālisma apstākļos.Tādēļ izstāde vērš skatu arī uz šīm, agrākām, avangarda izpausmēm.
Mūra nojaukšanas” laikā sevi piesaka instalācijas, monumentālas neoekspresionistiskas grafikas un paplašinātas glezniecības formas. Fotogrāfija cenšas piekļūt iespējami tuvāk apkārt vērojamajai sairstošajai sociālisma iekārtai, performances un akcijas pārvirzās no perifēras mikrovides uz pilsētas centru, parādās pirmās videoinstalācijas un audiovizuālie darbi. Plakāts un mode padomju režīma simbolus un saukļus apvērš un izmanto kritiski, pasakot – ir laiks pārmaiņām!
Nostiprinās divi būtiski mākslas virzieni – neoekspresionisms un konceptuālisms. Neoekspresionismam raksturīgi monumentāli lielformāti, dramatiski piesātināta izteiksme, deformētu figūru atveidojums, ideoloģiski piesātināta simbolika, kas atbalso padomju sistēmas sabrukuma priekšnojautu. Konceptuālas ievirzes mākslas darbos autori, izmantojot padomju varas simbolus un zīmes, ar smalku ironiju komentē padomju dzīves realitāti. Lielas pārmaiņas norisinās arī mākslas vidē – latviešu mākslinieki ar panākumiem startē Rietumu mākslas izstādēs, dibina starptautiskus kontaktus, veido konceptuālas grupu izstādes, kurās liela nozīme ir kuratora un mākslinieka mijiedarbībai.
Valdošās apdraudētības ēnā, ko rada Krievijas karš Ukrainā, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam ir būtiski ar savā rīcībā esošajiem instrumentiem apliecināt solidaritātes, pretošanās un uzdrīkstēšanās spēku. Atmodas laikā šīs vērtības atvēra mums durvis uz atgriešanos demokrātiskā Eiropā, un šodien ir izšķiroši tās nosargāt.
* Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētījums un izstāde 2005. gadā.
Andris Breže (1958)
Gaismas izcirtējs I
1988
Papīrs, sietspiedums
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Andris Breže (1958)
Kolhozniece un strādnieks
1988
Papīrs, sietspiedums
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Supergrafikas “Kolhozniece un strādnieks” un “Gaismas izcirtējs” ietver daudznozīmīgas metaforas par padomju ideoloģiju. Sirreālajās kompozīcijās fotogrāfiski elementi apvienoti ar ekspresīvu zīmējuma līniju un tēlu fragmentāciju.
Hipertrofētie strādnieku tēli šajā darbu sērijā tiek izmantoti, lai parodētu sociālistiskā satura slavināšanu padomju mākslā un ikdienā. Tie ir ironijas piesātināti darbi, kas atklāj padomju ideoloģijas pretrunas un nejēdzību.
Astoņdesmitajos gados Breže aktīvi darbojās grafikā, radīja grāmatu un periodisko izdevumu ilustrācijas, grafikas dizainu, plakātus, telpiskus objektus un instalācijas, piedalījās performancēs, kā arī kopā ar Ojāru Pētersonu, Juri Putrāmu, Kristapu Ģelzi un Induli Gailānu veidoja lielformāta sietspiedes jeb supergrafikas.
Ojārs Pētersons (1956)
Nepārtraukta izvēle II
1987
Papīrs, sietspiedums
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Darbā gar augsta nama fasādes logiem krīt cilvēka figūra. Motīvs saistīts ar 1987. gada traģēdiju, kad 5. februārī Rakstnieku namā Dubultos dzejnieks, publicists un tulkotājs Klāvs Elsbergs nenoskaidrotos apstākļos izkrita pa devītā stāva logu un gāja bojā.
Ojārs Pētersons ir viens no tā sauktās robežpārkāpēju paaudzes, kas 20. gadsimta 80. gados Latvijas mākslā ienesa jaunus izteiksmes veidus un vēstījumus, un arī viens no tā sauktajiem supergrafiķiem, kuru lielformāta neoekspresionistiskās grafikas tēlaini atspoguļo laikmeta sabiedriskās un politiskās pretrunas.
Ciklā “Nepārtraukta izvēle” mākslinieks ar neproporcionālu, deformētu cilvēku tēliem pievēršas eksistenciālajiem mūžīgās un neizbēgamās izvēles jautājumiem. Pētersona darbu stilistiskās iezīmes sasaucas arī ar astoņdesmito gadu vācu “jauno mežoņu” neoekpresionisma mākslu.
Kristaps Ģelzis (1962)
Videoinstalācijas “Mūra nojaukšana” skice
1987
Digitāldruka, reprodukcija
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Kristaps Ģelzis (1962)
Mūra nojaukšana
1987
Video, 00:23:19
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
“Mūra nojaukšana” ir pirmā videoinstalācija Latvijas laikmetīgajā mākslā, veidota leģendārajai grupas izstādei “Rīga – latviešu avangards” Rietumvācijā 1988. gadā. Mākslinieka roka ķieģeli pa ķieģelim brucina mūra sienu, uz kuras attēlots zīmējumu labirints no cilvēku figūrām, kuras atgādina amerikāņu mākslinieka Kīta Heringa ornamentālo rakstu. Video monotoni atkārto mūra celšanu un sabrukšanu, un kustīgais attēls uzsver darbības bezgalību.
Norobežošanās un atdalīšanās tēma ar tādiem elementiem kā žogs, mūris, siets, ir aktuāla Ģelža daiļradē arī turpmāk. Kaut arī mākslinieks tematizē mūra tēlu plašākā kontekstā, skaidrojot, ka tas ir tas, kas tiek būvēts ap mums – pašu ierobežotā dzīve, būris, kurā dzīvojam, nospiesta sabiedrība, - tomēr mūra tēls skatāms arī kā ideoloģisks un iedarbīgs simbols dzelzs priekškaram, kas sadalīja Eiropu. Vizionārs darbs, kas tapis īsi pirms Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā.
Ivars Poikāns (1952)
Interkopija no Delakruā
1989
Papīrs, eļļas pastelis
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
“Interkopija no Delakruā” ir mākslinieka interpretācija franču gleznotāja Ežēna Delakruā 1830. gada darbam “Brīvība uz barikādēm”. Poikāna versijā redzama Interfrontes cīņa pret Latvijas neatkarības atgūšanu. Vīrieši armijas tērpos ar padomju simboliku mijas ar kailiem, groteskiem un deformētiem ķermeņiem. Ķermeņu kaudzes virspusē ir puskailas sievietes tēls, kas karoga mastā tur melnu krūšturi.
1989. gadā dibinātā Latvijas PSR Internacionālā darbaļaužu fronte jeb Interfronte bija Latvijas komunistiskās partijas inspirēta sabiedriskā organizācija, kas cīnījās par PSRS saglabāšanu. Groteski hiperbolizētas formas ar padomju simboliku mākslinieks pārvērš ne bailes vai naidu raisošā reālas vēsturiskas situācijas atainojumā, bet drīzāk absurdi smieklīgā tēlu kopā.
Māris Subačs (1963)
Ugunsdzēsēju priekšnieks
1987
Papīrs, krāsains linogriezums
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
“Ugunsdzēsēju priekšnieks” ir krāsainā linogriezumā veidots Kandavas ugunsdzēsēju priekšnieka portrets. Gan darba centrā esošo figūru, gan arī darba fona virsmu veido koša ņirboņa. Savdabīgā mākslinieciskā stilistikā Subačs attēlo sava laika cilvēku.
Māris Subačs no astoņdesmitajiem gadiem līdz deviņdesmito gadu vidum galvenokārt strādāja krāsaina linogriezuma tehnikā. Daiļrades sākumā mākslinieks darbojās avangarda mākslinieku grupā LPSR–Z. Šī perioda Subača linogriezumos nereti redzami politiski zemteksti un sociālās reālijas.
Aija Zariņa (1954)
Eiropas nolaupīšana
1989
Kartons, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Gleznā attēlots sengrieķu mīts, kurā Zevs vērša izskatā nolaupa un izvaro feniķiešu skaistuli Eiropu. Mitoloģisku alegoriju izmantojums sociālpolitiski kritiska satura izteikšanai ir paņēmiens, ko Zariņa izmanto sistemātiski. Eiropas nolaupīšanas motīvu māksliniece risinājusi 14 gleznās, kā arī monumentālās telpiskās instalācijās.
Attēlotais sievietes tēls ir vardarbības upuris, kas atrodas patriarhālā varas sistēmā, viņa ir pakļauta un sastingusi. Arī Zariņa bieži tikusi nesaprasta savā neoekspresionistiskajā glezniecības valodā, tās simboliskajā izteiksmē, kurā tēli reducēti par zīmēm, ignorējot padomju laikā akceptētās tonālās glezniecības un reālisma izteiksmes pamatprincipus.
Ir 1989. gads, Daugavmalā notiek manifestācija “Par neatkarīgu Latviju”. Aijas Zariņas vērsim vairs nav galvas, tas pārvērties par monstrozu čaulu. Vēlāk, 1990. gadā, leģendārajā izstādē “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940–1990” izstāžu zālē “Latvija”, Eiropa ar vērsi bija nogāzti uz grīdas, uz sienām rakstīts eksaltēts kliedziens - “ES TEVI MĪLU LATVIJA”. Tomēr vardarbības akts ir noticis un atstās sekas vēl paaudžu paaudzēs.
Leonards Laganovskis (1955)
Mans pirmais TV. Poliptihs, 3 daļas:
1. Ždanovs, Andrejs Aleksandra dēls*
2. Kalnbērziņš, Jānis**
3. Molotovs, Vjačeslavs Mihailovičs***
1988
Koks, kartons, tempera, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Laganovskis ir konceptuālists, kurš nesaudzīgi kritizējis padomju iekārtu un unikālā veidā arī dokumentējis tās sairšanu, turklāt darījis to, izmantojot PSRS simboliku un atribūtus – viņa astoņdesmito gadu darbos sastopami socārta elementi. Tie atklājas arī darbu sērijā “Mans pirmais TV”, kas veidota kā lakonisks laikmeta reliktu komplekts – sešdesmito gadu padomju dizainam atbilstošos televizoru korpusos ar mazu, melnbaltu ekrānu sēž runājošas funkcionāru un ideologu galvas. Izšķiroša nozīme Laganovska darbu uztverē ir teksta un attēla sintēzei un darbu nosaukumiem – tie ir tieši un ietilpīgi.
Sērijā “Mans pirmais TV” trīs vārdos ieslēgts daudzslāņains vēstījums, kas sasaista personīgo un kolektīvo pieredzi. Ko nozīmēja bērnība Padomju Savienībā? Ko par pasauli un sabiedrību padomju cilvēkam vēstīja vienveidīgais un strikti kontrolētais politinformācijas avots – televizora ekrāns? Cik nopietni ilgtermiņā ir iespējams uztvert tik līdzīgos vadoņus, kuri nomaina cits citu?
*Andrejs Ždanovs (1896–1948) bija viens no PSRS un partijas vadītājiem. Tuvs Josifa Staļina līdzgaitnieks. Piedalījies masu represiju organizēšanā. 1940. gadā ieradies Igaunijā, realizējis Igaunijas Republikas okupācijas plānu.
**Jānis Kalnbērziņš (1893–1986) bija LPSR un PSRS politisks darbinieks, pēc Latvijas okupācijas – Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs. Kalnbērziņam bija centrālā loma Latvijas sovjetizācijā. Viņš uzcītīgi pildīja Maskavas norādījumus un piedalījās masu deportāciju un kolektivizācijas īstenošanā.
***Vjačeslavs Molotovs (1890–1986), viens no PSRS un partijas vadītājiem, bijis PSRS ārlietu tautas komisārs un ārlietu ministrs. 1939. gadā parakstījis Molotova – Ribentropa paktu. Tuvs Josifa Staļina līdzgaitnieks, viens no 30. gadu masu represiju organizatoriem.
Andrejs Kalnačs (1958)
Par
1986
Papīrs, oforts
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija
Andrejs Kalnačs darbā iekodējis ironiju par PSRS vēlēšanu sistēmu – visi vienmēr balso “par”. Kā gan citādi, ja vēlēšanu sarakstā ir tikai viens kandidāts? Astoņdesmito gadu otrajā pusē Kalnačs, kurš arī pieder tā dēvētajai robežpārkāpēju paaudzei, pieteica sevi mākslā ar laika gara un sociālpolitisko realitāti komentējošiem darbiem. Kalnača neoekspresionistiskajās grafikās Atmodas laika nemiers pārtapis simbolos, kas bieži vien runā par varas un indivīda attiecībām. Monstrozos cilvēkveidīgos tēlos, vilcienos un stacijās, pārmijnieka un karaļa vispārinātos tēlos mākslinieks iemieso laika pretrunīgo garu. “Manus darbus var uzskatīt par režīma kritiku, taču, ja šodien man taptu jauna māksla, tā nebūtu mazāk kritiska pret norisēm valstī, tās pārvaldē” – saka Kalnačs.
Ivars Poikāns (1952)
Mirumirs
1986
Papīrs, litogrāfija
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Litogrāfijas “Mirumirs” nosaukumā mākslinieks apspēlējis padomju laikā izplatīto saukli "Миру — мир!", kas latviski tulkojams kā “Pasaulei – mieru!”. Cilvēki, tērpti strīpainās pidžamās kā psihoneiroloģiskās slimnīcas pacienti, mīcās un kaujas, veidojot tādu kā gaļas kotleti – pasauli, kurā dzīvojam. Apkārt šai metaforiskajai zemeslodei griežas Sputņiks – pirmais Zemes mākslīgais pavadonis, kuru Padomju Savienība palaida kosmosā 1957. gada 4. oktobrī.
Asociatīvi ar iepuvušajiem ābolīšiem mākslinieks vēlējies attēlot zemeslodi un civilizāciju kopumā kā nedaudz degradētu parādību. Poikāns ir provokatīvs mākslinieks-domātājs, kura māksla jau kopš septiņdesmitajiem gadiem nereti satur sociālu un politisku kritiku. Pētot pārvērtību laika haosu, mākslinieks ironizēja par padomju cilvēka dzīvē dominējošo materiālismu un padomju varas absurdo dabu.
Andris Breže (1958)
Zemes saimnieki
1988
Koks, audums, papīrs, līme, krāsojums, dienas gaismas lampa, metāls
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Pirmo reizi instalācija “Zemes saimnieki” izstādīta 1988. gadā, izstādē “Rīga – latviešu avangards” Rietumberlīnē. Instalāciju veido divas muskuļotas arhetipisku vīru figūras ar neonā mirdzošiem darba instrumentiem rokās – lāpstu un izkapti. Darba nosaukums met tiltu uz Edgara Iltnera 1960. gadā gleznoto tāda paša nosaukuma skarbā stila gleznu, kurā attēloti pāri laukam soļojoši pozitīvie varoņi – cēli fiziskā darba darītāji. Hipertrofējot padomju mākslā izplatītos un ideoloģiski pareizos strādnieku tēlus, Breže “Zemes saimniekus” rāda kā sirreālus monstrus, turklāt, lai arī figūru neoekspresionistiskā izteiksme saistās ar brutalitāti un zināmu smagnējību, būtiska nianse ir figūru materialitātē – tēli ir veidoti no papīra.
Andris Breže pieder pie pirmās konceptuālistu paaudzes Latvijas laikmetīgajā mākslā. Viņš, tāpat kā Ojārs Pētersons, Oļegs Tillbergs, Kristaps Ģelzis un citi laikabiedri Latvijas mākslā bija pirmie, kas radīja apjomīgas instalācijas, asamblāžas un procesuālus mākslas darbus.
Uldis Briedis (1940–2023)
1990. Gada 4. maijs
1990
Arhīva papīrs, tintes printera druka
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Uldis Briedis (1940–2023)
1989. gada 23. augusts. Baltijvas ceļš uz tilta pār Daugavu
1989
Arhīva papīrs, tintes printera druka
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Aivars Liepiņš (1953)
Ļeņina gāšana
1991
Sudraba želatīna kopija
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Fotogrāfijās redzamie notikumi ir izšķiroši pagrieziena punkti Latvijas vēsturē. Kā laika liecinieki šie attēli caur neskaitāmām publikācijām kļuvuši par atpazīstamām vizuālām ikonām, kurām piemīt augsta dokumentālā un mākslinieciskā vērtība. Fotogrāfijas pētniece Alise Tīfentāle, rakstot par Ulda Brieža fotodokumentālista nozīmi Atmodas laikā, akcentējusi: “Laikabiedri šajās fotogrāfijās redz (atceras, vēlreiz izdzīvo) sevi, vienlaikus savas tābrīža izjūtas konfrontējot ar šodienas pieredzi, –fotogrāfiju aplūkošana var kļūt par visnotaļ emocionālu procesu, kurā nozīmīga loma ir paša skatītāja atmiņām.”
Arī tiem, kuri paši nav pieredzējuši Atmodas notikumus, raugoties nevardarbīgā pieprasījumā pēc neatkarības – Baltijas ceļā – 1989. gadā, un gadu vēlāk – sadotajās rokās Vecrīgā pie Saeimas nama, kad LPSR Augstākā padome 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ir skaidrs, cik būtiski un emocionāli uzlādēti ir bijuši šie notikumi.
Savukārt Aivara Liepiņa unikālais Ļeņina pieminekļa gāšanas uzņēmums tapis naktī no 1991. gadā, 25. augusta agrā rītā, toreizējās Ļeņina (tagad Brīvības) un Kirova (tagad Elizabetes) ielas stūrī. Ar centrālā “ļeņinekļa” noņemšanu no postamenta tika aizsākts padomju pieminekļu demontāžas vilnis visā Latvijā.
Fotogrāfs atceras agrās rīta stundas notikumus: “Ķermenis pacēlās virs postamenta un sāka griezties. Fotografēju. Kadrs pēc kadra. Skatu meklētājā redzēju tādus kā stopkadrus. Ļeņins lēnām griezās ap savu asi un ar augšup pacelto roku kādam māja. Bija tāda sajūta, ka viņš atvadās. Acīmredzot no vietas, kur kādu laiku bija stāvējis. Vēlāk, televīzijā skatoties nofilmēto reportāžu, ievēroju, ka šis mirklis patiesībā bija tikai mirklis, pat grūti pamanāms. Kāpēc fotografējot tas vilkās tik lēnām?”
Miervaldis Polis (1948)
Miervaldis Polis kā Bronzas cilvēks pie pieminekļa Padomju karavīriem*
1989
Fotogrāfija Vācijas žurnālam “Zeitmagazin”, fotogrāfs Mihaels Lange
Digitāldruka, reprodukcija
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju arhīvs
*Padomju varas dotais pieminekļa nosaukums ir “Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”; biežāk saukts par Uzvaras pieminekli. Piemineklis atklāts 1985. gadā. Pēc Krievijas 2022. gada 24. februārī uzsāktā kara Ukrainā Latvijas sabiedrībā aktualizējās diskusija par pieminekļa nojaukšanu.
Saskaņā ar Saeimā pieņemto likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” piemineklis tika nojaukts 2022. gada 25. augustā.
Miervaldis Polis (1948)
Bronzas cilvēks
1987
Performance. Video, 00:01:52
Sižeta autors: Indulis Bilzens kopā ar Vācijas televīzijas (ZDF) kultūras raidījumu “Aspekte”
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kolekcija
1987. gadā Miervaldis Polis aizsāka savas “Egocentra” akcijas un viena no tām bija “Bronzas cilvēks”. Mākslinieks nokrāsoja sevi bronzas krāsā, uzvilka “bronzas” uzvalku un pastaigājās pa Rīgas ielām. Mazās ģildes priekšā viņš uzkāpa uz tukša postamenta, kur stāvēja dažas minūtes. Performances fotogrāfijās redzams, ka pie viņa kājām nolikti ziedi. Mākslinieks atceras, ka brīdī, kad viņš tur stāvējis, kāds saucis: “Ļeņins, Ļeņins!”. Taču Polis atzīst, ka šāda viņa darba interpretācija ir ļoti šaurs skatījums. Iespējams, tas tādēļ, ka pie socreālisma radinātie cilvēki vēl neredzēja iespēju runāt par daudznozīmīgām mākslas darbu interpretācijām, uztverot tikai mākslas reprezentatīvo daļu. Polis saka, ka “šajā darbā vizualizējas cilvēkam piemītošā tieksme glorificēt un tapt glorificētam, tieksme pēc slavas, pēc varas, pēc nemirstības, tieksme pašslavināties”.
Mākslinieka performanču laikā Latvijas teritorijā bija daudz komunisma vadoņu pieminekļu. Viņa iemiesotais tēls varēja būt kāds no viņiem, bet tikpat labi arī kāds no daudziem citiem vēsturiskiem personāžiem.
Miervaldis Polis ir ļoti daudzpusīgs mākslinieks, kas darbojas glezniecības, grafikas, instalāciju un performances jomās. Mākslas vēsturnieki viņu dēvē gan par fotoreālistu, gan konceptuālistu un postmodernistu.
Biruta Delle (1944)
Lidojošā Latvija
1982
Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Darbs tapis 1982. gada vasarā Piebalgā, lauku mājās “Burkāni” – ainaviskā vietā starp Gaiziņu un Inešiem. Delle tur tovasar strādāja ar nelielu audzēkņu grupu, praktizēja meditāciju un intensīvi gleznoja. Māksliniecei tas bija radošas iedvesmas laiks. “Lidojošā Latvija” ir glezna no grandiozu audeklu sērijas, kas radīta tieši ainavā, kur kalna galā māksliniece uzstādīja arī pašas naglotus un apģērbtus manekenus.
Glezna nav politiska manifestācija, drīzāk – radošs un emocionāls lidojums laikā, kad Latvijas daba rosināja gleznot. “Uzvilku lielu audeklu un uzmālēju lielu ainavu. Vakariņojot pāršķirstīju jauno tēmu skices un atradu virs zemes pacēlušos lidojošu meiteni, kuru iemālēju ainavā. Tā radās “Lidojošā Latvija” – autobiogrāfijā “Mans ceļš” raksta māksliniece.
Šis ir vienīgais ekspozīcijas “Mūra nojaukšana” darbs, kas tapis pirms 1985. gada. Kā sirreāla nojausma, kā nepakļaušanās, kā savrups sapņojums par brīvību – tā var raksturot ne tikai laikmeta noskaņojumu, bet arī Birutas Delles mākslu un dzīvi.
Juris Putrāms (1956)
Kamikadze-propagandists
1990
Tērauds
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija
Tērauda objekts “Kamikadze- propagandists” atsaucas uz Otrā pasaules kara japāņu pilotu tīšas pašnāvības praksi, kad kamikadzes trieca savus lidaparātus noteiktos mērķos.
Totalitārā režīmā propagandas mašīna manipulē ar informāciju, iegūst varu un pakļauj cilvēkus, kuri pēc tam “diženo” ideju vārdā ir gatavi pašiznīcināties. Robotizētais cilvēkveidīgais tēls pirmo reizi eksponēts izstādē “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads”, kur figūra tika rādīta tieši lidojuma brīdī – sadursme ar eksplozīviem gāzes baloniem ir tikai mirkļa jautājums. “Robots, kurš ieprogrammēts propagandas vārdā pašiznīcināties, vispirms šķiet nepārprotami norādām uz padomju pagātni – režīmu, kas apspieda indivīda unikalitāti un tiecās visus pārvērst uz komunisma nākotni maršējošos robotos”*.
*Stella Pelše. Robots ienirst dziļāk. Studija, 2011. gada janvāris.
Juris Putrāms (1956)
Ugunskrupis
1988
Kartons, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Juris Putrāms (1956)
Veļu laiva
1988
Kartons, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Gleznās “Ugunskrupis” un “Veļu laiva” redzami Putrāmam raksturīgie mutantiem līdzīgie tēli gan ar cilvēciskām, gan dēmoniskām iezīmēm. Viņa mākslā bieži atveidotais indīgais ugunskrupis ar košo pavēderi un veļu laiva, kurā mirušo cilvēku dvēseles nonāk aizsaulē, savā vēstījumā ir savstarpēji saistīti – tie runā par nāves un dzīves cikliskumu.
Kuratore Helēna Demakova, raksturojot mākslinieka darbus, rakstījusi: “Jura Putrāma un viņa kolēģu darbu tēli bija metaforiski cīnītāji ar apkārtējo ļaunumu un stulbumu, tie bija absurda izteicēji eksistenciālā nozīmē”.
Putrāma mākslu saista gan ar robežpārkāpēju paaudzi, gan supergrafiķiem, instalatoriem un konceptuālistiem.
Helēna Heinrihsone (1948)
Daiļslidotājs
1991
Audekls, eļļa
Autora kolekcija
Padomju laikā televīzija bija propagandas instruments un neiztrūkstoša satura daļa bija sporta pārraides. Sporta virsuzdevums bija slavināt iekārtu, kas audzina veselīgus, fiziski spēcīgus un lojālus sabiedrības locekļus – sākot ar GDA (“Gatavs darbam un aizsardzībai”) normām skolās līdz pasaules čempioniem.
Daiļslidošana televīzijā tika translēta regulāri, bet tikmēr māksliniecei Helēnai Heinrihsonei naids un riebums pret šo sporta disciplīnu krājās. Ne velti viņa uzskata, ka glezna ir vienīgais viņas sociālpolitiski kritiskais darbs.
1991. gads, kad viņa glezno “Daiļslidotājus”, bija Barikāžu laiks, kurā tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju aizstāvēja valsti pret pēdējiem PSRS mēģinājumiem vēl saglābt brūkošo iekārtu. Heinrihsones pretestība spontāni sublimējas velnišķīgi sarkanajā radījumā uz slidām – tā ir Padomju Savienība, kas sagrābusi gaišo Latviju.
Kontrastējoši krāsu laukumi, ekspresīvs triepiens, tēli, kas reducēti līdz simboliem – tie ir mākslinieciskie paņēmieni, kas raksturīgi Heinrihsones vizuālajai valodai jau kopš septiņdesmitajiem gadiem.
Dace Lielā (1957)
Pulksten 8.15
1987
Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Gleznā redzama pavisam sadzīviska padomju laika aina – noteiktā diennakts stundā iedzīvotājiem vajadzēja ar atkritumu spaini iznākt uz ielas, sagaidīt atkritumu izvedēju mašīnu, izmest saturu un tad varēja doties savās gaitās. Šāda sistēma tika izveidota, lai sakoptu pilsētu un uzlabotu sanitāros apstākļus. Ieceres ieviesēji gan nebija rēķinājušies, ka iedzīvotājiem jābūt noteiktā laikā darbā vai skolā un atkritumu izvešanas mašīnas grafiks sakritīs ar kādiem citiem plāniem.
Gleznā redzama gan sieviete rīta čībās, gan uzposusies dāma ar pērļu kaklarotu. Šajā kultūras un civilizācijas mēslainē starp izmesto rotaļu zirdziņu, skaņuplati un grieķu vāzi ieslīdējis arī mākslinieces paraksts.
Dace Lielā izstādēs piedalās kopš astoņdesmitajiem gadiem un ir viena no spēcīgākajām savas paaudzes reālistiskās glezniecības pārstāvēm Latvijā.
Ieva Iltnere (1957)
Snieg!
1986
Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Gleznas “Snieg!” sižeta pamatā ir Bībeles stāsts par Judīti un Holofernu. Jaunā ebrejiete no Betūlijas pilsētas pavedina asīriešu karavadoni Holofernu, miegā viņu nogalina un tā nosargā savu pilsētu no Nebukadnecara armijas aplenkuma. lltneres gleznā nav ne miņas no Mikelandželo Merīzi da Karavadžo vai Artemīzijas Džentileski atveidotā vardarbīgā asins izliešanas akta, lai gan tie iedvesmojuši mākslinieci. Judīte attēlota jau pēc notikušā – Holoferna galva guļ viņai pie kājām, ir uzsnidzis pirmais sniegs un Judīte lūkojas augšup cerībā uz ko labāku, ir iestājies miers un klusums. Judītes sejas izteiksme pauž atvieglojumu, vismaz uz brīdi patriarhālā vara un represijas ir zudušas, vardarbības akts ir spēcinošs, intīms un atbrīvojošs.
Iltnere astoņdesmito gadu otrajā pusē un arī turpmāk bieži izmanto ietilpīgus mitoloģiskus un simboliskus sižetus.
Gvido Kajons (1955)
Mēteļi. No cikla "Tēma 011"
1980–1990
Arhīva papīrs, tintes printera
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Jānis Knāķis (1957)
Gaļa
1989
Arhīva papīrs, tintes printera druka
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Šodien, lūkojoties uz padomju sociālās realitātes liecībām, viena no uzkrītošākajām parādībām ir disonanse jeb neatbilstība, kas pastāvēja starp oficiālo optimistiskās padomju dzīves stāstu (kurā viss it kā veltīts cilvēkam un viņa labklājībai) un realitāti – trūcīgi pelēko ikdienu, deficītu un citām stagnējošās ekonomikas blaknēm. Šai ikdienas dzīves dokumentalitātei astoņdesmitajos gados spilgti pievērsās fotogrāfi.
Gvido Kajons aizsāka fotogrāfiju ciklu “Tēma 011”, kuru turpina līdz pat šodienai. Tajā apvienotas vairākas tēmas, tai skaitā arī “Cilvēks un pilsēta” un “Uzraksti”. Ikdienu pilsētā, sociālismam raksturīgos simbolus un vizuālās zīmes fotogrāfs notvēris neinscenētos, tomēr smalki ironiskos teksta un attēla disonanses mirkļos.
Vēl skaudrāks un ironiski ass ir Jāņa Knāķa kadrs ar veikala skatlogu, kurā zem uzraksta “Gaļa” iekārts plakāts ar Ļeņina ģīmetni. Dokumentālās fotogrāfijas spēks ir tās nesacerētajā, bet ne neitrālajā vērojumā. Tā ļoti tieši vēsta, cik sirreāli absurds bija laiks un politiskā iekārta.
Frančeska Kirke (1953)
Rindā
1990
Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Padomju cilvēka sadzīve bija pilna izaicinājumu, un viens no tiem bija ikdienas preču trūkums jeb deficīts. Pārtikas, apģērba un sadzīves preču iegāde vidusmēra patērētājam bieži līdzinājās šķēršļu joslas pārvarēšanai.
Glezna “Rindā” attēlo ikdienas neatņemamu sastāvdaļu – stāvēšanu rindā. Šāda regulāra laika izšķiešana tradicionāli lielākoties attiecās tieši uz sievietēm. Kirkes gleznā sievietes rindā pārtapušas gan par tumšu anatomisku radījumu, gan renesanses madonnu un skeletu. Rokās tīkliņš ar to, ko palaimējies dabūt – zilganu vistu, olām.
Izmantojot sev raksturīgo kultūrvēsturisko citātu klāstu, formu blīvumu, grotesku un neoekspresīvi izteiksmīgo triepienu, Frančeska Kirke attēlo tā brīža realitāti un alkas pēc pārmaiņām.
Sandra Krastiņa (1957)
Apzeltītie jātnieki
1989
Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Gleznā jātnieka tēls izmantots kā varas un spēka simbols. Ja gadsimtiem jātnieks zirgā bijis varas motīvs – tā iemūžināja karaļus, karavadoņus un citas nozīmīgas personas, tad Krastiņas 12 daļās veidotais gleznojums rada pretēju noskaņu. Jātnieki ir novārguši, apjukuši un izmisuši, un viņiem vairs nav zirgu. Līdzīgi kā padomju ideoloģija, jātnieki ir fragmentāri un zaudējuši jēgu, vairs ne zeltā, bet tikai apzeltīti.
Astoņdesmito gadu glezniecībā Krastiņa caur mītiskiem tēliem monumentālā un ekspresīvā gleznojumā atspoguļoja gan ļoti personīgas tēmas, gan laikmeta noskaņu kā, piemēram, bailes un trauksmi Padomju Savienībā.
Mihaila Gorbačova atklātības un pārbūves politika veicināja būtiskas pārmaiņas sabiedrībā, sašķeļot jau tā nogurušo padomju varas pārvaldes sistēmu, kas deva iespēju PSRS okupētajām valstīm atgūt neatkarību.
Zīmīgi, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mākslinieces daiļradē jātnieka arhetips pārtop par tikko dzimušu vai vēl nepamodušos tēlu, kuram ir iespējas ietekmēt procesus pašam.
Jānis Mitrēvics (1957)
Nāk
1957
Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcija
Neoekspresionisma valoda Mitrēvica darbos saskatāma astoņdesmito gadu beigās, kad viņš abstrahē figurālos tēlus līdz spilgtiem krāsu laukumiem, kas rada dramatisku spriedzi un piesātinājumu. Mākslinieks bija viens no radikālākajiem, “mežonīgākajiem” sistēmas un tradīcijas komentētājiem.
Mākslas zinātniece Irēna Bužinska šo laiku raksturojusi: “Viņa glezniecībā 80. gados dominē neierasti liela izmēra figurālas kompozīcijas, kuru centrā ir attēlota nevis sabiedrība vai tās atsevišķu grupu pārstāvji, bet gan vērtību kritērijus un orientierus zaudējis indivīds – robusts, abstrahēts cilvēka tēls, kas pārvietojas, drīzāk – klīst vai maldās, kādā nosacītā telpā. Nedrošība, bailes, apjukums, neizpratne kā Jāņa Mitrēvica, tā arī citu viņa domubiedru darbos nereti tika izcelta un akcentēta ar konturējumu, uzsvērti grafisku, brutāli primitīvu līniju, garām, krītošām ēnām un asiem siluetiem vai aktīvām, intensīvām, spēcīgām lokālām krāsām. Turklāt nereti vispārinātā, nosacītā sižetiskā darbība norisinājās tumsā, mēness gaismā vai mijkrēslī.”
Māris Bogustovs (1959)
NSRD “Pavasara tecīla”. Zigurds Vidiņš, Juris Boiko, Hardijs Lediņš
1990
NSRD “Doktora Enesera binokulāro deju kursi”. Hardijs Lediņš
1989
NSRD gājiens uz Bolderāju. Hardijs Lediņš
1991
Arhīva papīrs, tintes printera druka
Autora kolekcija
Apvienība “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca” (NSRD jeb Darbnīca) ir starpdisciplināra mākslinieku grupa, kuras darbība ieteicās mūzikas, tekstu, performances, videomākslas, fotogrāfijas u.c. mākslas mediju zonās. Tās centrā bija divas personības – Hardijs Lediņš un Juris Boiko, kuri bieži savās akcijās pulcēja ap sevi arī citas kultūras personības.
1987.gadā NSRD darbībā ienāca jēdziens “Aptuvenā māksla”, kuram par godu tapa arī manifests. Pirmā “Aptuvenās mākslas” manifestācija bija video ekspozīcija ar doktora Enesera, izdomāta tēla un acu deju skolotāja, binokulāro deju kursiem.
Leģendāri ir arī NSRD ikgadējie gājieni pa dzelzceļa sliedēm uz Bolderāju, kas aizsākās 1980.gadā un noritēja līdz pat 1987.gadam. Pa ceļam uz galamērķi mākslinieki veica dažādas performatīvas darbības- rīkoja muzikālas performances, rituālus, gleznoja un zīmēja, ierakstīja skaņu.
Fotogrāfs Māris Bogustovs bija klātesošs NSRD darbībai 80.gadu otrajā pusē, kad notika visas trīs eksponētās NSRD performances - “Pavasara tecīla” (1987), “Doktora Enesera binokulāro deju kursi” (1987) un ikgadējais gājiens uz Bolderāju (1987).
NSRD darbība atstājusi spilgtu iespaidu uz Māra Bogustova radošo darbību, dodot iespēju māksliniekam atkāpties no komerciāliem foto darbiem un iesaistīties NSRD akcijās.
NSRD
Pavasara tecīla
1987
Video, 01:32:32
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas kolekcija
Jura Boiko un Hardija Lediņa “Pavasara tecīla” ir viens no iespaidīgākajiem NSRD videodarbiem. Tajā redzama performance Lielupes krastā uz ledus iešanas fona. Tas bija improvizēts rituāls – izlaušanās, atbrīvošanās no ziemas, ikdienības ierasto robežu pārkāpšana un ļaušanās neierobežotai iztēlei.
Uz kūstošā ledus fona, skanot Filipa Glāsa Changing Opinion ierakstam un dalībnieku muzicēšanai, upes malā ritēja nesaprotama, bet pašpietiekama dzīve. Krāšņā ainava kontrastēja ar absurdu notikumu virkni, kur saplūda vairākas nosacītas un savstarpēji nesaistītas sižeta līnijas un tēli, kuri improvizēja un ļāvās notikumiem.*
Šajā darbā izpaužas NSRD raksturīgā mākslas disciplīnu sintēze (performance, mūzika, videomāksla) mijiedarbībā ar neierobežotu fantāziju. Pārmaiņu laika kontekstā šo darbu var skatīt kā rituālu izlaušanās mēģinājumu no gadu desmitiem ilgušā lieguma brīvi izpausties.
*Māra Žeikare. Pavasara tecīla. Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016. – 67. lpp.
Ingrīda Drāzniece (1952)
Tērpu kolekcija “Perestroika”
1985
Modeles: Vineta Groza, Inta Vītoliņa, Gunta Gigule
Foto: Aivars Drāznieks
Metāla dizains jostu sprādzēm: Juris Leitāns
Digitāldruka, reprodukcija
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcija
Ingrīda Drāzniece (1952)
Skices tērpu kolekcijai “Perestroika”:
- Aģitācija
- Ir laiks I un II
- Preses pīles
1985
Papīrs, zīmulis, flomasters
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcija
1985. gadā Tallinā norisinājās profesionālo modes dizaineru konkurss. Tajā piedalījās radošās mākslinieku kolekcijas un autorkolekcijas no visas Padomju Savienības. Žūrijā bija starptautiski modes dizaineri, liela bija preses uzmanība, un Ingrīdas Drāznieces tērpu kolekcija “Perestroika” konkursā tika atzīta par labāko.
Kolekcija bija uzdrošināšanās un pārmaiņu vēstnesis, kas raisīja rezonansi. Tās idejisko kodolu veido iedvesmas avotu kopums: 20. gadsimta 20. gados populārie, avangardiski lakoniskie padomju aģitācijas plakāti “ROSTA logi”, Gustava Kluča māksla, Kuzmas Petrova-Vodkina glezniecība, Veras Muhinas tēlniecība – viss, kas mākslā 20. gadsimta 20. gados, NEPa jeb Padomju Krievijas Jaunās ekonomiskās politikas laikā aicināja uz pilsoniski aktīvas pozīcijas ieņemšanu.
Apzinoties aģitācijas vizuālo instrumentu spēku, šī tērpu kolekcija bija drosmīgs paņēmiens, kā slēpti, bet kritiski ar vienas ideoloģijas instrumentiem vēstīt ko pretēju un aicināt uz jaunu revolūciju.
Rīga–Latviešu avangards = Riga–Lettische Avantgarde:
15. Juni–16. Juli 1989.
Ausstellungszentrum Weserburg
(Bremen)
1989
Izstādes plakāts
Digitāldruka, reprodukcija
Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekcija
Daba. Vide. Cilvēks
1984
Izstāde “Daba. Vide. Cilvēks” norisinājās Rīgas Svētā Pētera baznīcā (tolaik – Rīgas Arhitektūras un celtniecības muzejā) un ir viena no nozīmīgākajām un vērienīgākajām konceptuālajām izstādēm Latvijā.
Izstādes idejas autors bija mākslinieks un teorētiķis Ojārs Ābols, kurš tobrīd aktuālos jautājumus par vides piesārņojumu sasaistīja ar plašāku skatījumu, attiecinot to arī uz garīgo vidi.
Izstādē piedalījās 80 autori ar 150 darbiem, kas pārstāvēja gan jaunāko, gan vecāko mākslinieku paaudzi. Līdzās gleznām, grafikām, plakātiem, tekstilmākslai un tēlniecībai, tika izstādīti vides objekti, fotokolāžas, instalācijas ar performances elementiem un akcijas.
Izstāde piedzīvoja milzīgu publikas interesi, bet saistībā ar to, ka te "parādījās sociālistiskā reālisma mākslas estētikas principiem sveši elementi", tā priekšlaicīgi tika slēgta.
Jura Putrāma, Zaigas Putrāmas, Mārtiņa Bikšes
“Objekts ar piecām iezīmētām izejām”
1991
Foto: Gunārs Janaitis
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Jauno mākslinieku grupas (Pēteris Bankovskis, Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Aija Muižniece, Ģirts Muižnieks, Māra Muižniece, Aivars Riekstiņš, Valdis Rubulis, Edgars Vērpe, Aija Zariņa, Ainārs Zelčs)
Instalācija “Svētais Vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”
1991
Foto: Gunārs Janaitis
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Leonarda Laganovska, Hardija Lediņa un Imanta Žodžika
Instalācija “Metafiziskais interjers”
1991
Foto: Gunārs Janaitis
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Andra Brežes, Andras Neiburgas, Valda Ošiņa
Instalācija “Brauciens zaļumos”
1991
Foto: Gunārs Janaitis
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Jauno mākslinieku grupas (Pēteris Bankovskis, Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Aija Muižniece, Ģirts Muižnieks, Māra Muižniece, Aivars Riekstiņš, Valdis Rubulis, Edgars Vērpe, Aija Zariņa, Ainārs Zelčs)
Instalācija “Svētais Vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”
1991
Foto: Gunārs Janaitis
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Maigās svārstības
1990
Izstāžu zālē “Latvija” 1990. gada 4. decembrī noslēdzās un vienlaikus tika atklāta mākslinieku grupas “Maigās svārstības” izstāde – akcija, kuras laikā mākslinieki mēneša garumā radīja mākslas darbus skatītāju acu priekšā. Tā bija pirmā reize, kad skatītājs varēja būt klāt visintīmākajā mākslas radīšanas brīdī.
Grupas nosaukums “Maigās svārstības” tās dalībniekiem Ievai Iltnerei, Sandrai Krastiņai, Jānim Mitrēvicam, Ģirtam Muižniekam, Edgaram Vērpem un Aijai Zariņai seko līdzi mūža garumā. Viņi bija tie, kuri astoņdesmitajos gados radikāli izmainīja priekšstatus par latviešu figurālo glezniecību.
Tolaik presē rakstīja, ka Latvijas mākslas ainā iešalc pasaules vēji. Tā bija pāreja uz nosacītiem, simboliski spēcīgiem, gleznieciskiem tēliem, neoekspresionistisku un konceptuālu glezniecības valodu. “Maigo svārstību” kurators bija Ivars Runkovskis.
“Maigās svārstības”. Aijas Zariņas darbs
1990
Foto: Gunārs Janaitis
Autora īpašums
“Maigās svārstības”. Edgars Vērpe
1990
Foto: Māris Bogustovs
Autora īpašums
“Maigās svārstības” Aija Zariņa
1990
Foto: Māris Bogustovs
Autora īpašums
“Maigās svārstības”. Sandra Krastiņa
1990
Foto: Māris Bogustovs
Autora īpašums
“Maigās svārstības”. Jānis Mitrēvics
1990
Foto: Māris Bogustovs
Autora īpašums
“Maigās svārstības”. Ieva Iltnere
1990
Foto: Māris Bogustovs
Autora īpašums
“Maigās svārstības”. Avīzes speciālizlaidums, Nr. 1.
1990
Autori: Ivars Runkovskis, Normunds Lācis, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Sandra Krastiņa, Edgars Vērpe, Jānis Mitrēvics, Ģirts Muižnieks.
Vāka foto: Māris Bogustovs
Izdevējs: Jāņa Sēta
Latvijas Laikmetīgā mākslas centra arhīvs
Cilvēki kā karogi
1987–1988
“Cilvēki kā karogi” bija Ineses un Ivara Mailīšu performatīvs ilgtermiņa projekts, kurā tika integrēta instalācija, fotogrāfija, video un tekstilmāksla.
Ivars Mailītis stāsta, ka darba pamatā bija ideja par cilvēku kā galveno vērtību: “Paceļot cilvēku uz šķēpa kā karogu, darbs iegūst simbolisku un konceptuālu ievirzi – jo īpaši padomju konjunktūras apstākļos. Fotogrāfijās, kuras pavada šo darbu un kurās esmu redzams es, Inese un mūsu dēli, arī ir politiskās konotācijas. Mēs visi esam kaili, neaizsargāti, ko varēja tulkot arī burtiski – bija prātā pliki vadoņi un veikali, kuros nekā nav. Komunisma stadija “attīstītais sociālisms” ziedēja trīs stundu garās rindās pēc piena arī mūsu bērniem”.
Inese Mailīte un Ivars Mailītis ''Cilvēki kā karogi"
1988
Instalācija
Foto: Valts Kleins
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Inese Mailīte un Ivars Mailītis “Cilvēki kā kamoli"
1991
Filmas “Kamoli” filmēšanas process
Foto: Valts Kleins
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Latvija – 20. Gadsimta kūlenis
1990
Izstāde “Latvija – 20. gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads” norisinājās izstāžu zālē “Latvija”. Pēc izstādes “Daba. Vide. Cilvēks” tā bija vērienīgākā laikmetīgās mākslas izstāde, kurā tika eksponētas 12 monumentālas instalācijas. Tā vienlaikus bija arī nopietns solis laikmetīgās mākslas un kuratora darba attīstībai.
Pārsteidzošs bija Kristapa Ģelža ekspozīcijas iekārtojums, katram izstādes dalībniekam piešķirot autonomu telpu. Izstādes tapšana norisinājās Latvijas neatkarības atgūšanas notikumu laikā, tādēļ arī konceptuāli izstādes mērķis bija Latvijas mākslā apmest kūleni, lai iekļautos pasaules kultūras apritē.
Izstādes kuratore bija Helēna Demakova, izstādē piedalījās Oļegs Tillbergs, Juris Putrāms, Kristaps Ģelzis, Juris Boiko, Inese un Ivars Mailīši, Indulis Gailāns, Ojārs Pētersons, Ieva Iltnere, Sergejs Davidovs, Sarmīte Māliņa, Andris Breže, Aija Zariņa. Kataloga teksta autors bija Pēteris Bankovskis.
Jura Boiko instalācija "Sālspūtējs"
1989
Foto: Juris Boiko
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Skats uz Ineses Mailītes un Ivara Mailīša figūrām no cikla “Cilvēki – kamoli”
1990
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Kristapa Ģelža instalācija “Veļas diena”
1990
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Jura Putrāma instalācija “Kamikadze-propagandists” un “Ugunskrupja trešais bērns”
1990
Foto: Juris Putrāms
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Oļega Tillberga instalācija “Pievienošanās Visumam”
1990
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Mākslas dienas
1959–1989
Mākslas dienas Latvijā norisinājās no 1959. gada līdz pat 1989. gadam, un to aizsākums saistās ar 1918. gada 12. aprīlī PSRS Tautas Komisāru padomē pieņemto dekrētu par monumentālās mākslas jeb Ļeņina propagandas plāna ieviešanu.
Viens no Mākslas dienu uzdevumiem, ko definēja Mākslinieku savienība, bija “mākslas tuvinājums skatītājam un tautai”, kas balstījās padomju propagandas idejās ar mērķi paust ideoloģijai izdevīgus vēstījumus.
Astoņdesmitajos gados Mākslas dienu pasākumi attīstījās performatīvas sociālpolitiski kritiskas mākslas virzienā Rīgas centra pilsētvidē - Jāņa sētā, Doma laukumā, Stacijas tunelī un citur. Tas deva iespēju nodibināt arī daudz tiešāku kontaktu ar skatītāju.
Cilvēki būros
1987
Sarmītes Māliņas, Sergeja Davidova un Oļega Tillberga akcija “Cilvēki būros” norisinājās Filharmonijas skvērā. Mākslinieki salīda būros, blakus bija galds, uz kura sabojāta laiva, kas simbolizēja tā brīža ierobežotos kontaktus ar Rietumiem. “Kāpēc uz galda pārlauzt laivu? Tā ir mūsu valstiskā atbildība, kas nozīmē, ka nevaram iziet jūrā. Mēs nolikām galdu un uz tā pārlauzām laivu. Dziļākā būtība katram, vismaz zvejniekam ir skaidra – ka viņš nevar iziet jūrā.”*
Būris, kura interpretācijā ir iespējams vilkt paralēles arī ar Alberta Bela 1972. gada tāda paša nosaukuma romānu, ir spēcīgs simbols varas un indivīda sadursmes atspoguļošanā. Taču tas nav tikai attēlojums, paši mākslinieki ir sevi savažojuši tīklos, signalizējot arī par mākslinieka brīvības un cenzūras jautājumu sadursmi.
*Mākslas zinātnieces Sniedzes Kāles nepublicēta saruna ar Oļegu Tillbergu, 2010.
Staburaga bērni
1988
Gadu vēlāk Sarmīte Māliņa, Sergejs Davidovs un Oļegs Tillbergs veidoja jaunu akciju “Staburaga bērni”, kas atsaucās uz 1966. gada Latvijas dabas dārguma – Staburaga klints – appludināšanu Pļaviņu HES vajadzībām.
Akcija norisinājās Centrālās dzelzceļa stacijas pazemes tunelī, kur bija uzstādītas 20 bērnu gultiņas, pa kurām ar nūju sita cilvēks ūdenslīdēja tērpā. Akcija norādīja uz vides aizsardzības jautājumiem, sasaucoties ar 1988. gada ekoloģiskajām manifestācijām, kas norisinājās Baltijas jūras krastā, un kuru laikā Vides aizsardzības klubs organizēja performatīvu aizlūgumu par Baltijas jūru.
Sergeja Davidova, Sarmītes Māliņas, Oļega Tillberga akcija “Būri” Filharmonijas skvērā, Rīgā
1987
Foto: Andris Krieviņš
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Andra Brežes veidotā Mākslas dienu akcija “Mākslas dienu galerija Stacijas laukuma alā”
1988
Foto: Gvido Kajons
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Sergeja Davidova, Sarmītes Māliņas, Oļega Tillberga akcija “Staburaga bērni” stacijas gājēju tunelī
1988
Foto: Andris Krieviņš
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra fotogrāfiju kolekcija
Plakāta māksla
Plakāta mākslā – teātra, izstāžu, sociālajā un politiskajā plakātā – izmaiņas ienesa mākslinieku radošā uzdrīkstēšanās un uz lakoniski paustiem vēstījumiem orientētā domāšana. Gunāra Kirkes vadībā sešdesmito gadu sākumā izveidojās spēcīga plakātistu kopa, kuru raksturoja moderna grafiskā izteiksme.
Plakāta attīstību un popularitāti veicināja arī radošā sāncensība, lūkojoties uz poļu plakātistu sasniegumiem, piedalīšanās regulārās plakātu mākslas izstādēs un konkursos, kā arī starptautiskā atzinība.
Septiņdesmitajos gados plakātam pievērsās jauni un drosmīgi mākslinieki – Ilmārs Blumbergs, Jānis Borgs, Laimonis Šēnbergs, Ivars Mailītis, Andris Breže, Ojārs Pētersons un citi.
Atmodas laikā sākotnēji tīri propagandas funkcijām paredzētā plakāta māksla kļuva izteikti sociāli un politiski kritiska, tā saturēja skaudrus un dziļi groteskus pretpadomju vēstījumus.
Mākslas zinātniece Ramona Umblija par astoņdesmitajiem gadiem plakātu mākslā rakstījusi: “(..) plakātisti ņēma impērisko un totalitāro režīmu populāros simbolus un lika tiem pašiznīcināties. Grafiskās zīmes plakātlapas telpā izspēlēja ielās un laukumos notiekošās politisko pretspēku cīņas. Pretēji vairāk nekā divdesmit gadu garumā Latvijas plakātmākslā koptajam estētismam jaunie autori lika pretī savam laikam atbilstošus kārtības noteikumus. Raupjumu, nesamākslotību un tiešumu.”
Gunārs Lūsis (1950)
Pravda
1989
Digitāldruka, reprodukcija
Laimonis Šēnbergs (1947)
Pārkātošanās
1986
Ofsetspiedums
Autora īpašums
Juris Putrāms (1956)
Budēļi
1985
Digitāldruka, reprodukcija
Ilmārs Blumbergs (1943)
Sociālisms – tā ir mūsu domāšana?
1986
Digitāldruka, reprodukcija
Ojārs Pētersons (1956)
Citiem bedri raksi – pats iekritīsi
1984
Digitāldruka, reprodukcija
Visvaldis Asaris (1960)
Būs aitas, būs arī cirpēji
1986
Ofsetspiedums
Autora īpašums
Andris Breže (1958)
Nepiesārņojiet ūdeni!
1987
Digitāldruka, reprodukcija
Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolekcija
Tālavas taurētājs
1988
Animācijas filma, 00:09:53
Režisors Ansis Bērziņš, operatore Austra Gulbe, māksliniece Sandra Krastiņa
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
Režisora Anša Bērziņa animācijas filma ir tautas teikā balstīta Rūdolfa Blaumaņa balāde par Tālavas taurētāju, kurš bija modrs un ziņoja par tuvojošām briesmām, lai glābtu Tālavu. Šī darba tēma, kas īpaši sasaucas ar Atmodas laiku Latvijā, simbolizē tautas gara vienotību, cīņu par neatkarību, un brīdina par nodevību, kas kritiskos brīžos var pazudināt tautu.
Kad Taurētājs pamanījis iebrucējus, kas sola nenogalināt, ja netiks nodoti, viņš atbild:
“Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!”
Darba noslēgumā tiek iekurts ugunskurs Taurētāja piemiņai, kas simboliski iezīmē Latvijas sarkanbaltsarkano karogu.
Animācijas filmas māksliniece ir gleznotāja Sandra Krastiņa.
Žurnāli “Avots”
Sarmīte Māliņa (1960)
Skice žurnālam “AVOTS”. Arsenāls
1988
Papīrs, guaša, tempera, aplikācijas papīrs
Zuzāns Collection
Žurnāls “Avots” ir viens no Atmodas laika simboliem, kuru veidoja talantīgi intelektuāļi – literāti, žurnālisti un mākslinieki. Galvenais redaktors bija Aivars Kļavis. Žurnālā tika publicēta aktuālā proza un dzeja, tika tulkoti un publicēti aizliegtie darbi, kā, piemēram, Džordža Orvela “Dzīvnieku ferma”. Klāvs Elsbergs aizsāka tolaik populāru dziesmu tekstu tulkojumus, Normunds Naumanis veidoja rakstu sēriju par 20. gadsimta mākslas visdažādākajiem virzieniem. Savukārt Andra Neiburga kā mākslinieciskā redaktore, ko vēlāk turpināja māksliniece Sarmīte Māliņa, aizsāka unikālo izdevuma vizuālo noformējumu, kas nostiprināja žurnāla māksliniecisko vērtību.
Žurnāls iznāca gan latviešu, gan krievu valodā. Jau pats pirmais žurnāla numurs izraisīja skandālu. Tajā bija publicēts Jāņa Borga raksts “Dada – viss lielajā nekas”, kas apšaubīja sociālistisko reālismu kā vienīgo un īsto mākslas virzienu, kā arī Sarmītes Ēlertes un Pētera Krilova saruna par kino, kurā tika runāts par stagnāciju un pārmaiņu nepieciešamību Rīgas kinostudijā. Šo sarunu Komunistiskās partijas Centrālkomiteja jeb ceka pieprasīja nomainīt pret citu rakstu, kas būtu ietekmējis žurnāla pirmā numura iznākšanu. Raksts tomēr tika koriģēts atbilstoši cekas norādījumiem. Savukārt, kad tipogrāfijā sākās pirmā žurnāla drukāšana, tā tika apturēta vāka dēļ – tajā tika saskatīts nevis rakstāmspalvā iesprausts āmura kāts, bet gan dzimumakts, kas simbolizē “izvaroto” padomju presi.
Klāvs Elsbergs
Pils
Tauta nav lielgabals,
tauta ir pils — būvēt un rēķināt,
liekas, ir viss,
kas tev ir jāzin.
Tavs akmens ir liels.
(Sen vairs lielākos necilā dievs.)
Domā, kur ieliksi.
Cits tev to neliks.
Domā, kas atliks. (No tevis — nekas.)
Liels esi vaigā, bet mūrī tik mazs.
Tauta nav lielgabals, tauta ir pils.
Kas tad ir lielgabals — izšauj, un viss.