Iepazīsti Džo! Stāsti par Jāzepu Grosvaldu

No 11. novembra LNMM galvenajā ēkā norisināsies latviešu modernisma aizsācējam Jāzepam Grosvaldam veltīta apjomīga retrospekcija “Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”. Piedāvājam iepazīt mākslinieka daudzpusīgo personību caur 23 alfabētiskiem pieturas punktiem viņa aizraujošajā dzīvesstāstā.

A: Austrumi

Austrumu noslēpumainā, krāšņā, eksotiskā pasaule Jāzepu Grosvaldu vilināja jau vismaz no pusaudža gadiem. Pirmoreiz viņš to atklāja 1913. gada ceļojumā uz Spāniju, apmeklējot Toledo, Kordovu, Sevilju, Granadu – pilsētas ar nozīmīgu islāma pasaules ietekmi. Īstie Austrumi Grosvaldu gaidīja Pirmā pasaules kara beigu posmā, kad dažādu faktoru sakritības dēļ viņš kļuva par daļu no angļu armijas ekspedīcijas korpusa, kas devās uz Senās Persijas teritoriju. Džo nonāca vispirms Aleksandrijā, tad Basrā un Bagdādē, no kurienes savukārt mūsdienu Irānā, ko šķērsoja kājām, ēzeļu un kamieļu mugurā, kā arī ar auto.

Neraugoties uz brīžiem ļoti grūtajiem apstākļiem, Grosvalds nenoguris tvēra apkārt redzamo un piedzīvoto, fiksēja visu, kas likās saistošs, – viņu aizrāva neparastā daba, arhitektūra, cilvēku tipi, austrumu tirgi, neredzētās krāsu kombinācijas, pat valoda, ko Grosvalds pamanījās iemācīties. Austrumos redzētais un pieredzētais pārtapis vairāk nekā 200 akvareļos un zīmējumos un devis materiālu grāmatai “Persijas ainas”.

B: Bohēma

Atšķirībā no vairuma savu laikabiedru, latviešu izcelsmes radošo personību, Jāzeps Grosvalds bija dzimis pārtikušā ģimenē. Tēva advokāta Frīdriha Grosvalda ienākumi nodrošināja to, ka Džo rūpju lokā nekad nenonāca jautājums par darbu iztikas pelnīšanai. Tā bija latviešiem netipiska, aristokrātiska vide, kas Jāzepam pavēra ceļu uz lieliskām iespējām – ceļojumiem, mācībām ārvalstīs, modi, hobijiem, izklaidēm, kultūru, uzdzīvi un izmeklētu sabiedrību.

Dzīvojot ārzemēs un ceļojot, Grosvalds regulāri saņēma naudas sūtījumus no tēva. Līdz ar to dzīves prieki pastāvīgi iet roku rokā ar mākslas ceļiem. Džo bauda smalkus ēdienus un dzērienus, apmeklē izklaides vietas, iepazīstas ar dāmām un līksmo līdz rītausmai: “vienmēr labās drēbēs, pēcpusdienas tējās, teātros, automobiļos un labos restorānos”.

Dienasgrāmatā savu bezbēdīgo dzīvi viņš fiksē lietišķi un detalizēti, rindojot lokālu, deju zāļu un prieka māju nosaukumus: “Vakarā jaunajā operetes teātrī uz Lehāra “Grāfs fon Luksemburgs” – ļoti jauki. Valsis – “Vai tā bija smaidošā laime” – ļoti labs. Pēc tam pie Kempinski vakariņās. Tikšanās ar Ēvaldu Kaiserbuffet. Pēc tam uz Linden Buffet, kur pēdējo reizi redzējām francūzieti. Istabas dibenplānā lieliski dejoja piedzēries amerikānis. Pēc Linden Cabaret [..] devāmies uz Linden Casino, kur atradām kādu polieti vārdā Marga, kas bija ģērbusies ļoti labā kostīmā un arī neizskatījās slikti. Pēc tam uz Toni Grűnfeld, kur spēlēja troika (!). Dzeršana, smēķēšana.”

Dzīve šūpojas starp mākslu un bohēmu, līdz Pirmais pasaules karš nepielūdzami piezemē lidojumu, dzīves bezbēdībai pārvelkot rūpju, baiļu un iznīcības ēnu.

C: Ceļojumi

Ārzemju ceļojumi Jāzepa Grosvalda dzīvē spēlēja lielu lomu. Jau no pusaudža vecuma Džo baudīja ekskluzīvu iespēju iepazīt Eiropas un vēlāk arī Austrumu kultūru gan ar grāmatu starpniecību, gan klātienē. Sākumā viņš ceļoja kopā ar vecākiem, apmeklēdams Helsinkus, Pēterburgu, Vāciju un Šveici. Tā bija spilgta, pusaudža apziņu transformējoša pieredze. Vēlākos gados vecākā brāļa Oļģerda no ārzemēm sūtītās kārdinošās vēstules tikai stiprināja vēlmi pašam izbaudīt Londonas, Parīzes vai Venēcijas saldo viesmīlību.

Sākumā par viņa pastāvīgo ceļabiedru kļuva brālis, taču katrā vietā, kur Džo nonāca, viņš tik ātri apauga ar plašu paziņu loku, ka viegli varēja iztikt bez pavadoņa padomiem. Šie braucieni bija ne tikai izklaidējoši, bet arī izglītojoši. Tēvs, dāsni finansējot savu bērnu ceļojumus, skatījās uz to pragmatiski – kā atbalstu bērniem, lai tie veidotu sevi un savu nākotni.

Mākslas pieredze un vēlāk studijas Minhenē un Parīzē noteica Jāzepa profesionālo likteni, savukārt Spānijas iespaidi ietekmēja viņa mākslas stilistisko attīstību. Arī grūto ceļojumu britu armijas sastāvā no Ēģiptes līdz Persijai Jāzeps uztvēra radoši – kā piedzīvojumu “tūkstoš un vienas nakts pasaku” pasaulē. Daudzveidīgie ceļojumi paplašināja Džo māksliniecisko redzesloku un pārtapa spožu iespaidu paletē, kas veidoja viņa unikālo mākslu.

D: Draugs

Patiesu draudzību un uzticēšanos kādam Jāzeps Grosvalds uzskatīja par ļoti svarīgu. Lai gan varētu šķist, ka viena konkrēta labākā drauga viņam nevienā dzīves posmā nebija, un to aizstāja vairāki tuvi cilvēki, kuru skaitā vienmēr atradās vecākais brālis un māsas, tomēr, dzīvojot Parīzē, Džo ļoti satuvinājās ar spāņu mākslinieku Havjēru Gosē (Xavier Gosé), kurš noteikti uzskatāms par draugu ar lielo burtu.

Gosē bija 15 gadus vecāks, Grosvalds viņā ieklausījās un mācījās. Abus vienoja mīlestība ne tikai uz mākslu, bet arī mūziku, kopā tika pavadītas daudzas dienas un naktis gan Parīzes bāros, restorānos un teātros, gan mājās, klausoties gramofonu un spēlējot klavieres un bandžo.

E: Edinburga

Grosvaldu Edinburga meklējama tepat Rīgas jūrmalā – tā līdz 1922. gadam dēvēja Dzintarus, kur atradās ģimenes vasarnīca. Jūrmalas kāpās Grosvaldiem bija arī sava “peldu būdiņa”. Vasarnīcā pagāja Džo bērnība, un vēlāk, dzīvodams ārzemēs, vasaras viņš mēdza pavadīt šeit, Latvijā, jūrmalā.

Edinburgā – mākslas, kultūras un svētku gaisotnē – dzīve ritēja intensīvi. Vasarnīcā bieži pulcējās viesi, svinēja dārza svētkus, notika mūzikas vakari, koncerti paviljonā, tenisa spēles, te varēja gūt prieku no saullēktiem, pastaigām un peldēm jūrā. Jaunajam Džo tas bija kopābūšanas, laiskošanās, dzīves baudīšanas laiks, ko papildināja intensīva lasīšana, zīmēšana, gleznošana. Edinburgas vasarās Džo gleznoja ģimenes locekļu portretus, veidoja ilustrētus žurnālus (“The Edinburgh Royal Bio”) un piedzīvoto pierakstīja dienasgrāmatā.

F: Fotogrāfija

Pateicoties daudzajām fotogrāfijām, kas glabā liecības par Jāzepu Grosvaldu, mēs varam ieraudzīt viņa dzīvi kā sava veida hroniku. Te viņš ir bērns, kas iegrimis grāmatas lasīšanā, te Džo jau apceļo Eiropu un kā dendijs pozē jaunajā angļu uzvalkā vai amizējas karnevālā ar Parīzes draugiem. Un, protams, Jāzeps kā virsnieks ar papirosu mutes kaktiņā, tik atpazīstamo smīnu un jautro dzirksteli acīs.

Kas fotografēja šo aizraujošo dzīves hroniku? Fotogrāfiju autoru vārdi diemžēl lielākoties palikuši nezināmi, un tas nav nejauši, jo Džo dzīvoja laikā, kad “Kodak” izgudrotā momentfotogrāfija kļuva par daļu no ikdienas. Fotogrāfija piedzīvoja strauju demokratizāciju, un amatieri, kuri dokumentēja apkārtējo realitāti, ienesa jaunu skatījumu uz pasauli. Par fotogrāfu varēja kļūt ikviens: nospied tik pogu – un mirklis ir iemūžināts.

Kad Grosvalda foto kolekcijā ieraugām kvadrātveida attēlu, var droši teikt, ka tas radīts ar fotokameru “Kodak No.2 Brownie” – primitīva izskata kastīti, ko fotogrāfs turēja, piespiedis pie vēdera, jo divi mazie skatu meklētāji atradās augšpusē. Pats Jāzeps par fotogrāfiju kā mākslu neinteresējās. Viņš uz fotoattēlu raudzījās visai pragmatiski – kā uz komunikācijas instrumentu – un pat ceļojumu laikā priekšroku deva ātrai skicēšanai, lai piefiksētu interesantas detaļas. Citu autoru uzņemtie fotoattēli Grosvaldam kalpoja kā izziņas materiāls, no kura viņš sintezēja kompozīcijas, atlasot būtisko. Fotogrāfiju Džo izmantoja tikai kā palīglīdzekli, un viņa mākslai, kas dzīvi tvēra dziļāk un filozofiskāk, ar to nebija nekā kopīga.

G: Grāmatas

Grāmatas Jāzeps Grosvalds neuztvēra tikai kā literatūru. Savdabīgā grāmatu pasaules estētika, iepazītie stāsti, raksturi un varoņi jau no agras bērnības veidoja jaunā mākslinieka ideālus un dzīves izjūtu. Viņš tiecās līdzināties Žiljēnam Sorelam, kurš dzīvo ar Kazanovas vieglumu kā Dorians Grejs.

Grāmatas bija neatņemama Džo dzīves sastāvdaļa, viņš netaupīja stundas lasīšanai un bija gatavs atdot par tām pēdējo naudu. Lasot, gūtie iespaidi modināja ilgas pēc “grila restorāniem, bāriem, augstākās sabiedrības saloniem, vilcienu restorānvagoniem, aktrišu vai vismaz baronešu buduāriem [..], bulvāriem, okeāna laineriem, Indiju, tempļiem, opiju, hašišu, prieka mājām ar dzeltenām un melnām iemītniecēm, [..] Ņujorku, 80 ZS auto utt. utt”.

Džo sapņoja, “kā dabūt pēc iespējas vairāk naudas, naudas, naudas! Tad es varētu nopirkt visas šīs skaistās grāmatas. Labais Dievs, tikai dod man acu gaišumu, prātu un rokas, es lūdzu, – gan tad es pratīšu naudu nopelnīt un tad lasīt un mācīties, lasīt un mācīties!”

Džo lasīja visu, kas aktuāls, īpaši iemīļojot romantiķu literatūru, Oskaru Vaildu, Puškinu un Ļermontovu, Balzaku, Stendālu, Ābelu Hermantu, “Tūkstoš un vienas nakts pasakas” un vēl, un vēl. Par izlasīto Džo dalījās pārdomās vēstulēs un dienasgrāmatās, kuras neiztrūkstoši papildina izlasīto grāmatu saraksti.

Ģ: Ģimene

Jāzepa Grosvalda dzīve pagāja zem ģimenes lietussarga. Pateicoties Grosvaldu ģimenes labajam materiālajam stāvoklim, ieinteresētībai un gādībai, Džo bija iespēja iegūt labāko izglītību, īstenot savus sapņus un kļūt par ievērojamu mākslinieku.

Jāzepa ģimene bija kupla: tēvs Frīdrihs, advokāts un diplomāts, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdis, māte Marija, brālis Oļģerds, žurnālists, mākslas kritiķis, politiķis un diplomāts, māsas Līna un Margarēta, ārvalstu dienesta darbinieces, un māsa Mērija, latviešu nacionālā mantojuma popularizētāja. Tie bija Džo tuvākie cilvēki, sarunu biedri, materiālais balsts un drauga plecs.

Tomēr Grosvaldu ģimenes ieguldījums ir nozīmīgs ne tikai Jāzepa dzīvē. Tas ir daudz plašāks un skar diplomātijas, kultūras un sabiedriskās domas stiprināšanu Latvijā. Jau ar pirmajiem neatkarīgās Latvijas soļiem pasaulē Grosvaldu ģimenes locekļu, tostarp arī Džo, liktenis bija saistīts ar diplomātisko dienestu un Latvijas pārstāvniecību ārvalstīs. Brāļi Grosvaldi piedalījās Latvijas delegācijas darbā Parīzes Miera konferencē, un Oļģerds bija klāt brīdī, kad Latvija starptautiski tika atzīta de iure.

H: Hobiji

Pateicoties bērnībā gūtajai plašajai izglītībai, Jāzeps savu brīvo laiku varēja pavadīt daudzveidīgi. Frīdriha Grosvalda bērni apguva piecas valodas, mācījās spēlēt klavieres, tika mudināti rakstīt, gleznot, veidot ziedu herbārijus, viņiem pirka grāmatas un abonēja ārzemju žurnālus, ļāva sēdēt kinoteātros un apmeklēt koncertus, ziemā slidot Esplanādē, bet vasarā peldēt un spēlēt tenisu Edinburgā un, protams, ceļot.

Dabiski, ka daļa no šī saraksta kļuva par Džo hobijiem. Labās muzicētāja spējas viņam vēlāk sagādāja panākumus dažādās kompānijās, kā arī ļāva vieglāk pārvarēt grūtus brīžus paša dzīvē. Piemēram, gatavojoties nogurdinošam kuģa braucienam, Jāzeps pie kāda angļu mūziķa speciāli apguva bandžo spēli.

Vājā veselība jau kopš bērnības motivēja Jāzepu daudz laika veltīt fiziskajām aktivitātēm, pārsvarā dodot priekšroku individuālajiem sporta veidiem – tenisam, peldēšanai, skrituļslidošanai. Tomēr azarts dzina viņu izmēģināt arī tādus sportus kā bobslejs, bokss vai tam laikam eksotiskais džiudžitss. Savukārt grāmatu lasīšana, koncertu, teātra un kino apmeklēšana, kas aizņēma ļoti daudz Džo laika, jau bija kas vairāk par vaļasprieku – tās kalpoja tai estetizētajai “dzīves mākslai”, kas bija kļuvusi par Jāzepa Grosvalda patieso hobiju.

I: Influenceris

Vērojot modernisma attīstību Latvijas mākslā, šķiet, ka Jāzepam Grosvaldam šajā procesā bijuši izšķiroši nopelni. Jaunajam māksliniekam, kurš tikko atgriezies no mācībām Parīzē un Minhenē, gribot negribot bija jākļūst par sava veida influenceri, pulcējot ap sevi visus, kas alkst radīt laikmetīgu mākslu. Realitāte tomēr izrādījās citādāka.

1914. gadā Jāzeps centās iekļauties Rīgas mākslas dzīvē un iesniedza savus darbus latviešu mākslas izstādē. Komisija no tiem pieņēma tikai dažus. Starp izstādes dalībniekiem Grosvalds gan atrada četrus jaunus domubiedrus, un viņa devumu visai pozitīvi novērtēja tālaika stingrākais mākslas kritiķis Jūlijs Madernieks, taču, izņemot ģimeni, tie bija gandrīz vienīgie cilvēki, kas saprata viņa mākslu.

Nākamo piecu gadu laikā latviešu modernistu pulciņš trīskāršojās, taču Jāzepam sāka veidoties stilistiskas domstarpības ar saviem ceļabiedriem. Viņš kritizēja draugus par paviršu aizraušanos ar kubismu, taču skaidru alternatīvu pats nepiedāvāja. Pēc Grosvalda nāves viņa iesākto latviešu strēlnieku tēmu turpināja vairāki mākslinieki, tomēr stilistiski tas bija tālu no viņa sludinātā sintezējošā tēlojuma principa. Šķiet, ka daudz lielāku aktualitāti Jāzeps Grosvalds ieguvis tieši 21. gadsimta mākslā, jo rāda, kā var runāt par būtiskām tēmām laikmetīgā valodā, savienojot kosmopolītismu un nacionālo tradīciju, aizguvumus no vecmeistariem un modernu formu, Rietumu tradīciju un aizraušanos ar Austrumiem, juteklisku vērojumu un konceptuālas nostādnes.

J: Jāzeps (Joe)

Mums viņš ir Jāzeps Grosvalds – nozīmīgs vārds latviešu mākslas vēsturē, klasiskā modernisma ievadītājs Latvijas mākslā un nacionāli svarīgu tēmu atveidotājs kara un politisko krīžu laikā. Taču ģimene un draugi viņu sauca par Džo (Joe – tā Jāzeps paraksta savas vēstules). Tas bija modīgi un laikmetīgi, bet reizē sirsnīgi un rotaļīgi.

Arī pārējiem Grosvaldu ģimenes locekļiem bija savas iesaukas. Tēvu Frīdrihu brāļi sarakstē noceļ no augstā statusa pjedestāla un dēvē par Papiņu vai Pulciņu. Māte Marija, kas sevi visu veltī bērnu labklājībai un izglītošanai, ir Mamiņa. Brāli Oļģerdu pa franču modei visi sauc par Ožjē (Ogier), māsu Margarētu sirsnīgi uzrunā par Māsiņu, bet māsa Mērija (Grīnberga) jau no mazotnes dēvēta par Lulū, savukārt viņas meita Mērija (Grīnberga jaunākā) – par Čāpiņu.

K: Karš

Pirmā pasaules kara sākums iezīmēja pagrieziena punktu Jāzepa Grosvalda dzīvē, kas lika nobriest gan kā personībai, gan kā māksliniekam. Kad 1914. gadā pēc dzimtenē pavadītās vasaras karš liedza Grosvaldam atgriezties Parīzē, viņš iepazinās un satuvinājās ar vairākiem jaunajiem latviešu māksliniekiem, kopā izveidojot pulciņu “Zaļā puķe” un kļūstot par klasiskā modernisma aizsācēju latviešu mākslā.

Šajā laikā Grosvalds sāka izteikti apzināties sevi kā latviešu tautas pārstāvi un pievērsās nacionāli svarīgām tēmām, ko rosināja jaunā sociāli politiskā situācija pasaulē. 1915. gadā Jāzeps Grosvalds ķērās klāt latviešu kara laika bēgļiem veltīta akvareļu cikla gleznošanai. Savukārt 1916. gadā, kad, mobilizēts Krievijas impērijas armijā, viņš dienēja 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā, komandējot jātnieku izlūku nodaļu, paša piedzīvotais pārtapa latviešu strēlnieku ikdienas dzīves attēlojumos.

1916. gada beigās Jāzeps Grosvalds nonāca Petrogradā, kur dienēja artilērijas pārvaldē, pieredzot un savā daiļradē atspoguļojot arī 1917. gada revolūciju. Kara noslēdzošajā posmā angļu armijas ekspedīcijas korpusa sastāvā viņš nonāca Senās Persijas teritorijā, kur iedvesmojās savam Austrumu ciklam.

L: Love

Jāzepa dzīve nav iedomājama bez mīlas dēkām. Viņa mākslā reti redzam romantiskas mīlestības sižetus, tomēr dienasgrāmatas liecina, ka Erota bultas viņam nav lidojušas garām.

Divpadsmit gadu vecumā Jāzeps piedzīvoja pirmo iemīlēšanās eiforiju. Gloriana, par Džo vecāka meitene, gan nepievērsa lielu uzmanību puikas centieniem iekarot viņas sirdi. Vairākus gadus ilgušās mīlas mokas beidzās, kad pie brokastu galda Džo uzzināja, ka Gloriana ir saderinājusies ar kādu mācītāju.

Tad Grosvaldu paziņu lokā iegadījās divas inteliģentas, uz piedzīvojumiem kāras meitenes no kosmopolītiskās Venceļu ģimenes. Uzreiz pēc liceja beigšanas Jāzeps Minhenē jautri pavadīja laiku ar abām māsām, ne tik daudz runājot par mākslu, cik flirtējot, ielaižoties erotiskās dēkās, dzerot šampanieti un apreibinoties ar narkotikām. Kopš tā laika erotiskie piedzīvojumi kļūst par neatņemamu mākslinieka dzīves sastāvdaļu.

Dzīvojot Parīzē, viņš ik pa laikam apmeklē publiskos namus, kabarē un restorānus, iepazīstas ar kokotēm, kuras var viegli sagādāt seksuālas baudas, ja ir ko maksāt, bet dažkārt pat bez maksas. Erotiskās tieksmes pa reizei varēja piepildīt, flirtējot ar kādu vietējo ģimnāzisti un sniedzot viņai “bučošanās stundas” tumšās ieliņās.

Arī kara laikā Grosvalda uzmanības centrā bija sievietes. Rīgā viņš slepeni uzturēja sakarus ar precētām dāmām. Romāns ar Karolīnu Skujskubri no romantiskas mīlestības, slepeniem randiņiem un vīra krāpšanas attīstījās tik tālu, ka mākslinieks bija nobriedis precēt savu mīļāko. Diemžēl kara apstākļi šo nodomu izjauca.

M: Mode

Jau no mazotnes Džo bija pieejami smalki apģērbi, bet, nonākot Eiropas metropolēs, viņš kļuva par īstenu dendiju. Ierodoties Berlīnē vai Parīzē, pirmais gājiens bija sagādāt apģērbu – pašu jaunāko un modīgāko. Pēc augstās modes Džo dodas uz Londonu, kur apmeklē skroderus un pērk aksesuārus, jo “viss tas tik labs, lēts un smuks Londonē, taisni otrādi nekā Parīzē”.

Modes detaļas ir neiztrūkstošas arī viņa mākslinieciskajos novērojumos. Dzīvojot Parīzē, Grosvalds glezno akvareļus ar modes dāmām un kafejnīcu ainas, kurās detalizēti izceļ apmeklētāju modīgo apģērbu un aksesuāru detaļas. Tāpat aktuālākās pārmaiņas modes tendencēs smalki dokumentētas dienasgrāmatu ierakstos: “Uz Bond-Street lielie dandy staigā, pēc iespējas, bez mēteļa, zilos (jeb pelēkos) uzvalkos ar dzelteniem cimdiem, papiljona kravatēm pie diplomātkrāgas un zābakiem ar gaišu Einsatz spieķi zem rokas. Cepuri (katlu) valkā ļoti lielu un ļoti uz galvas uzvilktu, līdz labai uzacij – kas, zināms, sevišķi labi stāv enerģiskiem ģīmjiem – bet ne visiem. Kravatēs vēl vienmēr ļoti daudz redz punktes un puķītes.”

N: Nauda

Jāzeps Grosvalds nāca no turīgas ģimenes. Tēvs bija advokāts, tādēļ materiālie apstākļi dēlu neierobežoja, un iespējas bija plašas. Kā viņš pats sacīja: “Šinī ziņā ieņemu savādu stāvokli: esmu gandrīz vienīgais jaunais latviešu mākslinieks, kas var dzīvot nepelnīdams.” Lai gan naudas ģimenei netrūka, tēvam reizēm šķita, ka dēli tērē pārāk daudz vai sūtīto naudu izlieto pārlieku ātri.

Brīži bez naudas Jāzepam pagalam nepatika, viņš mēdza atzīt, ka “pāris dienas bez naudas ļoti nocietina sirdi un liek daudz filozofēt”, savukārt pārējā laikā Grosvalds baudīja teātri, operu, kino, restorānus un labus dzērienus, īsāku vai garāku ceļojumu priekus, neuztraukdamies par pelnīšanu. Tas gan mainījās līdz ar kara sākšanos, kad arī Jāzepam bija jāsāk domāt par ģimenes materiālo stāvokli.

O: Oļģerds

Oļģerds Grosvalds ierakstījis savu vārdu Latvijas politiskajā vēsturē kā spožs diplomāts, kurš darbam Latvijas ārlietu dienestā atdevis 43 gadus. Tomēr viņa ieguldījums nozīmīgs arī mākslas vēsturē. Studējot filoloģiju Tērbatas, Parīzes un Minhenes universitātēs, Oļģerds līdz Pirmajam pasaules karam aktīvi darbojās kā mākslas kritiķis. Neapšaubāmi būtisks bija arī viņa iespaids uz jaunākā brāļa Jāzepa personības veidošanos.

Jāzeps piedzima naktī pirms sava brāļa septītās dzimšanas dienas, un, kā stāsta ģimenes leģenda, nākamajā rītā māte paziņojusi Oļģerdam, ka dzimšanas dienas dāvanā viņam ir mazs brālītis. Oļģerds intelektuāli ietekmēja Jāzepu pusaudža gados, gan stāstot par savu pieredzi Eiropā, gan iepazīstinot ar jaunumiem mākslā un aktuālām tendencēm vīriešu modē.

Neskaitāmās Jāzepa vēstules brālim liecina, ka Ožjē (Ogier) – tāda bija viņa rotaļīgā iesauka ģimenes lokā – bija gandrīz vai vienīgā uzticības persona, kam Jāzeps izklāstīja savas intīmākās domas, izjūtas un izdarības. Kopīgos ceļojumos Oļģerds ievadīja Džo eiropeiskās kultūras vidē un saviesīgajā dzīvē, iepazīstināja ar “īstajiem cilvēkiem”, bet kara laikā pa diplomātiskiem kanāliem pamazām sāka iesaistīt politiskajā darbā. Simboliski, ka Oļģerds bija blakus brālim arī dzīves pēdējās stundās, un tieši viņš nosūtīja ģimenei telegrammu no Parīzes, ka Jāzeps aizgājis uz mūžīgo dusu.

P: Parīze

Parīze Jāzepa Grosvalda biogrāfijā ieņem īpašu vietu. Tā nebija tikai pilsēta, kur jaunais buržuā varēja pilnveidot savas manieres, izbaudīt bezrūpīgas dzīves garšu un iepazīt interesantus cilvēkus. Parīzē Jāzeps krāja iespaidus, meklēja motīvus saviem darbiem un mēģināja formulēt savu attieksmi pret “jauno” un “veco” mākslā, jo apkārt bija pārāk daudz visa tā, kas izjauca iepriekš šķietami drošas personīgās gaumes kritērijus.

Parīzes mākslas dzīve pulsēja, un topošajam māksliniekam bija jāsaprot, kādā ritmā viņš grib virzīties uz priekšu. Pasaules avangarda mākslinieki tobrīd meklēja savus ceļus starp kubismu, ekspresionismu un abstrakcionismu, bet Džo šajā strīdā neieņēma nevienu stingru pozīciju. Luvrā viņš studēja vecmeistarus, bet pa dienu apmeklēja nodarbības privātās akadēmijās, skaidri apzinoties tehniskos ierobežojumus, kurus viņam nācās pārvarēt, īstenojot savā glezniecībā uzstādītos mērķus.

Fantāzijās viņam gribējās veltīt savu dzīvi mākslai un strādāt pie molberta līdz spēku izsīkumam, taču tas nebija viegli izdarāms, jo Parīze viņa pleiboja dabai piedāvāja pārāk daudz kārdinājumu. Parīze kļuva par vietu, kurā Jāzeps kādā brīdī bija gatavs atteikties no mākslinieka ceļa, tomēr, pateicoties vecāku atbalstam, šīs šaubas izdevās pārvarēt. Noslēdzoties Parīzes posmam Džo dzīvē, viņš ar zināmu gandarījumu ierakstīja dienasgrāmatā: “Esmu šo ziemu pirmo reizi nopietni gleznojis un daudz strādājis, manīdams pie tam, ka darbs man dara prieku un ved pie kā. Neesmu sev vēl nebūt skaidrībā par savu nākotni un mērķi, bet tagad bieži jūtu – “to gribētos gleznot”.”

R: Raksturs

Dzīves norisēs un radošajā darbā neapstādināms meklētājs un izzinātājs, drosmīgs un izsmalcināts dzīvē un mākslā. Un tad pēkšņi – šaubu pilns, nepārliecināts, sevi noliedzošs. Džo bija neiedomājami daudzpusīga personība, kas dienasgrāmatās un vēstulēs atklājas pretrunu pilnā nerimstošā tiecībā kļūt par “dzīves mākslinieku”.

Izvirzījis sev kā cilvēkam un māksliniekam augstus ideālus, Jāzeps Grosvalds paškritiski raksta, ka nav apveltīts ar eleganci, ir neizveicīgs sarunās, neinteresants mākslā, slinks un nepacietīgs. Lai arī pats apgalvo, ka viņam trūkst enerģijas, iniciatīvas un inteliģences, tieši šī iekšējā neapmierinātība līdzās ārējām grūtībām ir galvenais dzinulis, kas jauno mākslinieku virza nemitīgi doties uz priekšu, neapstāties, pacelties un tiekties augšup.

Pretstatā Džo ārēji spožajam sabiedriskajam tēlam, trāpīgs un vienlaikus pārsteidzošs ir vecākās māsas Mērijas dotais raksturojums, kura savās atmiņās raksta: “laipns, pieticīgs, vienkāršs darbā un starp cilvēkiem”.

S: Spāņu gripa

Jāzeps Grosvalds mira Parīzē 28 gadu vecumā no spāņu gripas epidēmijas laikā. Pirmie saslimšanas simptomi parādījās janvāra otrajā pusē, taču tobrīd nešķita, ka slimība ir nopietna. Mēneša beigās Džo ievietoja slimnīcā, aprūpe bija laba, taču viņam sākās komplikācijas, un jau 1. februārī brālim Oļģerdam nācās telegrammā rakstīt liktenīgo ziņu: “Šodien vienos dienā mierīgi aizgāja uz mūžīgo dusu mūsu Jāzeps.”

Kopumā ar spāņu gripu tās pandēmijas periodā 1918.–1920. gadā inficējās aptuveni 550 miljoni cilvēku, bet mira 50–100 miljoni. Šīs gripas ietekmē cilvēka imūnsistēma darbojas pārāk intensīvi, faktiski novedot pie pašiznīcināšanās. Grosvalda gadījumā uz gripas fona viņam senākas aknu slimības dēļ sākās arī dzeltenā kaite, un šī slodze organismam izrādījās par smagu.

T: Tagad

Jāzeps Grosvalds bija strauja un nemierīga rakstura cilvēks, kurš vienlaikus prata lieliski atpūsties un baudīt dzīvi. Viņam ātri mainījās garastāvoklis un viedoklis. Būdams apmierināts un entuziasma pilns, Džo jau pēc neilga brīža varēja dienasgrāmatas lapās slīgt depresīvās domās un sevis noniecināšanā. Jāzepam patika pašam sev izteikt stingrus apgalvojumus, itin kā nospraust skaidrus mērķus, kuri jo drīz varēja atkal strauji mainīties.

Kāds vārds, kas Džo rakstītajā parādās regulāri un atklāj šo īpašību, ir vārds “tagad”. Analizējot savu personību, Džo raksta: “esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”, citā reizē viņš secina: “tagad gan bieži jūtu – “to gribētos gleznot”” vai arī ka “neesmu vēl nekad lietu tik nopietni ņēmis kā tagad”. Saasinoties veselības problēmām, Džo pārdzīvo, jo tas ir “taisni tagad, kur gribu un varētu strādāt”.

Ir reizes, kad šis vārds tiek lietots visai traģiskā kontekstā, konstatējot situācijas skarbumu: “Vistrakākais pie tagadējā kara ir, ka esam pilnīgi vienaldzīgi palikuši – veseli jūtu kompleksi nomērdēti. Atminos, kā agrāk šķiroties uznāca asaras – tagad pat vistrakākā drāma vairs neaizķer iekšpusi.”

Kopumā šķiet, ka Jāzeps izdzīvoja katru mirkli, vairāk koncentrējās nevis uz tāliem, abstraktiem plāniem, bet gan uz konkrēto momentu un savām tābrīža izjūtām. Tā viņš arī secina: “Cik bieži esmu domājis: “Ko tagad cits manā vietā visu būtu izdarījis.””

U: Uzturs

Īsta dzīves baudītāja pieredzē nav nekā otršķirīga. Visam, kas kairina maņas, viņš pievēršas ar visaptverošu estēta uzmanību. Jāzepa hedonistiskajā dzīvē ne tikai redze un dzirde, bet arī garša un oža kalpoja “dzīves mākslas” izkopšanai.

Grosvaldu ģimenē bērni bija atbrīvoti no mājsaimniecības darbiem, ēdienus gatavoja ķēkša, un galdā vienmēr bija sātīgas brokastis un pusdienas. Pie ģimenes svētku galda Džo jau kopš bērnības ieguva plašu gastronomisku pieredzi, baudot izsmalcinātus ēdienus, našķus un saldumus.

Vēlāk, iepazīstot dažādu valstu virtuvi, viņš gūtos iespaidus rūpīgi atzīmēja savā dienasgrāmatā. Tur pieminēti ar pirmo Berlīnes apmeklējumu saistītie omāri, steiks Tournedos Rossini, Venēcijas slavenajā “Floriānā” baudītie sarkanvīni Chianti, Valpolicella un Cipro, Spānijā izgaršotais piesātinātais Rioja vīns un Valensijas rīsi Arroz a la valenciana. Dienasgrāmatā atrodamas atsauces arī uz Eiropas lielajās pilsētās izmēģināto ķīniešu virtuvi.

Grosvalda uzturēšanās Parīzē nebija iedomājama bez restorānu, kafejnīcu, kabarē un lokālu apmeklēšanas draugu kompānijā. Savos apartamentos Džo nemēdza ēst. Viņš pilnā mērā piederēja tā laika zelta jaunatnei, kas baudīja smalkas maltītes, nedomājot, ka tās viņam kādreiz varētu kļūt nepieejamas.

Tikai Pirmais pasaules karš atvēra Jāzepam acis uz ēdiena trūkuma radītajām traģiskajām sekām. Kaut gan viņam pašam nekad nenācās ciest badu, Grosvalda priekšstats par ēdiena vērtību ieguva jaunu dimensiju, iesaistoties Latviešu bēgļu komitejas darbā, kas palīdzēja bēgļu ēdināšanā, un vēl jo vairāk Persijā, redzot izkāmējušus bērnus ar badā uzpūstiem vēderiem.

V: Valodas

Jāzeps Grosvalds neapšaubāmi dēvējams par poliglotu. Valodu apguve viņam padevās ļoti viegli un sagādāja prieku. Arī dzīves notikumi rosināja aizvien jauniem sasniegumiem šajā jomā. Mākslinieka ģimenē ikdienā runāja gan latviešu, gan vācu valodā. Jau skolas laikā Džo augstā līmenī bija apguvis krievu un franču valodu, kā arī uzsācis mācīties angļu valodu. Ģimnāzijas gados viņam vajadzēja apgūt klasiskos grieķu un latīņu valodas pamatus. Vēlāk, dzīvojot Minhenē un Parīzē, daudz ceļojot, valodu prasmes tikai nostiprinājās un attīstījās. Piemēram, Parīzē Grosvalds, vēlēdamies uzlabot savu franču rakstību, pat apmeklēja valodu skolu.

Dienasgrāmatās un vēstulēs viņš izmantojis plašu valodu klāstu: agrīnās dienasgrāmatas rakstītas vācu valodā, vēlākās – latviski, taču tajās allaž bagātīgi iestarpināti vārdi un teikumi arī franciski, angliski, krieviski, itāliski, spāniski. Kulminācija ir Grosvalda nokļūšana Persijas teritorijā, kur “biju iemācījies diezgan labi runāt pa persiski un varu drusku persiski rakstīt – ļoti vienkārša un skaista valoda, le français de l’Orient”.

Z: “Zaļā puķe”

Noteikta latviešu modernisma daļa ir izaugusi no romantisma idejas un tās provinciālisma raisītās izjūtas, kura Jāzepam Grosvaldam radās, 1914. gadā atgriežoties no Parīzes mājās. Tā kā Rīgā viņš neatrada laikmetīgajā mākslā ieinteresētu kopienu, kurai varētu pievienoties, savu “domubiedru burbuli” vajadzēja izveidot pašam. Viņa jaunajā paziņu lokā nokļuva tādi topošie mākslinieki kā Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Aleksandrs Drēviņš un Kārlis Johansons. Pavadot laiku sarunās un muzicējot, draugi ātri vien nonāca pie secinājuma, ka būtu labi kopā arī strādāt.

Romantiskā ideja par gara biedru komūnu transformējās nelielā mākslinieku pulciņā, kas regulāri tikās Grosvaldu dzīvoklī, skicējot modeļus un gleznojot citam citu. Grosvalda vīzija par grupas nākotni bija grandioza. Rakstot tās statūtus, viņš sapņoja par lielām izstādēm, savu žurnālu, galeriju, tipogrāfiju un pat teātra izrādēm. Grupas nosaukums atvasināts no pašu mākslinieku iestudētās Kārļa Krūzas ludziņas “Zaļā puķe”, kurai ierosmi Jāzeps Grosvalds bija smēlies no Morisa Māterlinka “Zilā putna”, piedāvājot kopējam projektam no šīs lugas patapināto sižeta līniju. Iestudējumā divas marionetes – Zilizaiga un Spīdibrūns – , meklējot laimi – zaļo puķi –, apceļo pasauli un beidzot atrod to mājās.

Aizsāktajam kopīgajam radošajam posmam tomēr nebija lemts turpināties – kara tuvums un atšķirīgās iespējas draugus izšķīra. Taču pēc Jāzepa nāves no idejas par modernistiski domājošu mākslinieku apvienību izauga nozīmīgā “Rīgas mākslinieku grupa”. Un, kā reiz bija sapņojis Grosvalds, šo mākslinieku daiļrade paplašināja latviešu modernisma sfēru no porcelāna un mēbeļu dizaina līdz tēlniecībai un teātra scenogrāfijai.