Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023
No 2023. gada 15. jūlija līdz 15. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) ir skatāma izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023”.
Pasaules muzejos un izstāžu zālēs pēdējā desmitgadē daudz vairāk nekā jebkad agrāk tiek pievērsta uzmanība sievietēm māksliniecēm. Ideja par sieviešu neesamību iepriekšējo gadsimtu mākslas vēsturē un nepieciešamība pārvērtēt uzrakstīto un kanonizēto mākslas vēsturi izskanēja 1972. gadā amerikāņu mākslas kritiķes Lindas Nohlinas (Linda Nochlin) rakstā “Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču?”
(“Why Have There Been No Great Women Artists?”). Feminisms uzdrošinājās uzsākt kritiskas attiecības ar mūsdienu mākslas pasauli un mākslas vēsturi, kas, marginalizējot sievietes, bija radījusi “vīriešu - ģēniju” mākslas kultu.
Pēc kustības #MeToo uzliesmojuma 2017. gadā feministisks aktīvisms ieguva papildu enerģiju, iedvesmojot feminisma ceturto vilni, kas ne tikai izcēla milzīgo apmēru seksuālās vardarbības problēmu, bet no jauna rosināja sieviešu politisko, ekonomisko un sociālo nostāju. Feminismam – šim ietekmīgajam politiskajam un intelektuālajam spēkam – 20. un 21. gadsimtā ir sava evolūcija, un tas saplūst ar citām aktuālām sociālpolitiskām parādībām. Kopš otrā viļņa 60. gados feminisma joma sazarojusies un ietver sevī kultūrantropoloģijas, filozofijas, psiholoģijas, etnoloģijas, semiotikas, sociālās antropoloģijas, kultūras socioloģijas un mākslas vēstures atziņas.
Latvijā ilgstoša nošķirtība no Rietumu intelektuālās domas bremzējusi feminisma izpratni, kas pie mums kā apzināta akadēmiska disciplīna sākusi veidoties tikai 20. gadsimta beigās. Pētnieces un pētnieki pievēršas sieviešu vēstures studijām, pakāpeniski radot izpratni arī par Austrumeiropas specifiskajiem apstākļiem, kas noteikuši sieviešu apzinātību dzimtes kontekstā. Latvijas mākslā, īpaši pēdējās desmitgadēs, tapuši darbi, kuri kritiski interpretē stereotipus par sievietes vietu un lomu sabiedrībā. Savukārt agrākos gados drīzāk jārunā par sava veida latentu feminismu vai “feminismu bez feministēm”, kad, pievēršoties sieviešu dzīves attēlojumam, mākslinieces to nekonceptualizēja kā plašu un sociāli apspriežamu problemātiku.
Izstāde “Tikai neraudi!” rāda Latvijas mākslu feministiskā interpretācijā, izmanto dzimtes diskursu un iekļaujas sociālā aktīvisma straumē, piedāvājot pašām sievietēm runāt par sevi. Projekta nosaukums ietver aizliegumu paust emocijas un līdz ar to arī viedokli. Tas atgādina un ironizē par padomju okupācijas periodā kultivēto varonīgās padomju sievietes tēlu, kura tiek galā ar jebkurām grūtībām nekurnot. Stiprās sievietes stigma un aplamais padomju sieviešu lepnums par spēju dzīvot smagos apstākļos ir bremzējis kritisku attieksmi pret problēmām un sociālas cīņas garu, un šis psiholoģiskais mantojums ir jūtams vēl šodien.
Sieviešu dzīves problemātika ekspozīcijā atspoguļota plašā izvērsumā vairākās tematiskās grupās, kas attēlo tradicionālo sieviešu darbu, konstruētas sievišķības, mātišķības, reproduktīvo tiesību, sieviešu ģenealoģijas, emociju politikas, attiecību, seksualitātes, radošas brīvības, ekofeminisma un mitoloģijas aspektus.
Izstādē eksponēti turpat 50 Latvijas mākslinieču – Lidijas Auzas, Ilzes Avotiņas, Ievas Balodes, Birutas Baumanes, Lindas Boļšakovas, Elīnas Brasliņas, Māras Brašmanes, Dainas Dagnijas, Evelīnas Deičmanes, Birutas Delles, Kristiānas Dimiteres, Lilijas Dineres, Zentas Dzividzinskas, Kristas Dzudzilo, Daces Džeriņas, Laimas Eglītes, Vikas Ekstas, Ievas Epneres, Helēnas Heinrihsones, Ievas Iltneres, Rasas Jansones, Kristīnes Keires, Frančeskas Kirkes, Sandras Krastiņas, Ievas Kraules-Kūnas, Maijas Kurševas, Sarmītes Kviesītes, Lienes Mackus, Andas Magones, Sarmītes Māliņas, Anitas Melderes, Ingas Melderes, Katrīnas Neiburgas, Ingrīdas Pičukānes, Monikas Pormales, Līgas Purmales, Dailas Rotbahas, Intas Rukas, Mētras Saberovas, Skuja Braden (Ingūna Skuja, Melissa Breidena), Olgas Šilovas, Rasas Šulcas, Maijas Tabakas, Diānas Tamanes, Sabīnes Verneres, Hildas Vīkas un Aijas Zariņas – glezniecības, grafikas, fotogrāfijas, instalāciju un video darbi, kas radīti no 20. gadsimta 60. gadiem līdz pat 2023. gadam.
Līdz ar izstādi klajā nāk katalogs latviešu un angļu valodā. Latviešu mākslas feministiskās interpretācijas tajā apskatītas Elitas Ansones, Janas Kukaines un Rasas Jansones rakstos. Reproducētajos mākslas darbos var iepazīt mākslinieču daiļradi periodā no 1965. līdz 2023. gadam.
Izstādes atklāšana notika 14. jūlijā kā sabiedrībai atvērts pasākums pilsētvidē – laukumā pie muzeja parka pusē –, ko apmeklēt aicināts ikviens interesents. Programmā: plkst. 17.00 Marijas Linartes performance “Sieviete – Latvija” (Kārļa Vērdiņa tekstu salikums), plkst. 18.30 Mētras Saberovas performance “Uztūnē mammu/ratiņus”, plkst. 19.00 Annas Maskavas performance “Izdzimtā”.
Atbalstot sieviešu tiesību aizstāvības organizāciju “Centrs MARTA”, aicinām ziedot biedrībai pie izstādes izejas izvietotajā ziedojumu kastē vai šeit.
Teksts: Elita Ansone
