Purvīša balva 2021
No 2021. gada 4. jūnija līdz 8. augustam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā (Rīgā, Jaņa Rozentāla laukumā 1) būs skatāma SEPTĪTĀ Purvīša balvas izstāde.
Ko darīt, ja izstādes atklāšanā sajūties neērti? Kā muzejā piedzīvot Samsāru un kur meklēt Kalevalu? Kas notiek Šveices Alpu mežos un kur par telpu top laiks? Kas ir kvantu mati? Izstaigā izstādi Purvīša balvas ekspertu komisijas vadītājas Līnas Birzakas-Priekules pavadībā.
Ekspozīciju veido spilgts glezniecības, instalāciju, porcelāna un videomākslas kopums, ko radījuši septītajai Purvīša balvai par izcilāko sniegumu vizuālajā mākslā 2019. un 2020. gadā neatkarīgo ekspertu izvirzītie astoņi mākslinieki un autoru kolektīvi – Skuja Braden, Valdis Celms, Krista un Reinis Dzudzilo, Kaspars Groševs, Ieva Kraule-Kūna un Elīna Vītola, Rasa un Raitis Šmiti, Aija Zariņa, Amanda Ziemele. Kopumā Purvīša balvas 2021 fināla atlasei tika nominēti 18 mākslinieki / mākslinieku grupas, kuru radošais veikums atzīts kā nozīmīgs notikums Latvijas vizuālās mākslas ainā laikposmā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim. Izstādes kuratore ir Daiga Rudzāte.
PURVĪŠA BALVAS 2021 KANDIDĀTI
Duets SKUJA BRADEN balvai nominēts par izstādi “Samsāra”, īpaši izceļot ekspozīcijas centrālo daļu “Ilgas altāris”, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (14.03.–27.09.2020.).
Nominācijas pamatojums: “Skuja Braden radošā darbība Latvijas mākslas scēnā iezīmējās kā spilgta, savrupa un neparasta parādība, kas īpaši pamanāma kļuvusi pašreiz, sabalsojoties ar pasaulē aktuālajiem feminisma kustības naratīviem un keramikas kā radošās domas izpausmes veida renesansi.
Izstādē “Samsāra” ar barokālu vērienu un jaudu grupējās un sablīvējās gan groteski viepļi un laikabiedru portreti, gan makabriskās noskaņās vibrējoši galvaskausi un moralizējošu tikumu un netikumu parāde, gan prostitūtas, geišas, suņi un politiķi. Kultūrvēsturiskas references mijās ar feminisma un kritiskās domas manifestācijām, nekautrējoties no triviālām banalitātēm, kas brīžiem, šķiet, jau pārsniedz labas gaumes robežas. Un, iespējams, vienā brīdī tā visa liekas par daudz. Bet pārsteidzoši, ka tieši šis eksplozīvi barokālais un manieriski piesātinātais izstādes musturs, kurā savijas visi neskaitāmie stāstu pavedieni, un kas ir risināts ar visai arhaiskas tehnikas, nevis jauno tehnoloģiju, palīdzību, rada gandrīz detonējušu efektu, ļaujot ļoti precīzā un mūsdienīgā veidā ieraudzīt šī brīža pasaules grotesko seju, kā arī gandrīz pravietiskā intonācijā izgaismot ārkārtas situāciju, kurai pasaule pašreiz virzās cauri,” uzskata Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese.
“Pārsteidz ne vien keramikas darbu apgleznojuma tematiskās variācijas, bet arī objektu formveide un neticamā plastika, veidolu veselums, par spīti tam, ka laba daļa no piedāvājuma nav darināta ierastas keramikas simetriskuma robežās. (..) Izstādes spēku rada arī tās konceptuālais uzstādījums. Samsāra ir veselumu apzīmējošs vārds – efektīgs uzstādījums tematiskam kopplānam tik vērienīgai izstādei. Keramikas izstrādājumus pavada teksti; autores tajos brīvā literārā stilā apraksta savus ieskatus par pasauli, darbu, ietekmēm un teorētiskajiem ieskatiem. Budisms ir būtisks Skuja Braden redzējumā, citi iedvesmas avoti nav tik uzskatāmi izcelti, acīmredzami, esat aicināti tos uzmeklēt un izprast paši. Ir patīkami mākslas ekspozīcijā lasīt pašu autoru domas, kuras ir jēgpilni un literāri baudāmi pierakstītas un sniedz pietiekamu terminoloģisku materiālu izpratnei, mākslas darbiem ierasto atvērtību ierobežo un uzrāda interpretācijas vadlīnijas,” papildina filozofs Kārlis Vērpe.
VALDIS CELMS balvai nominēts par kinētiskajām skulptūrām “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons” otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izstādē “Viss reizē zied” (20.08.–13.09.2020.).
Nominācijas pamatojums: “RIBOCA2 ietvaros realizētie Latvijas kinētiskās mākslas pioniera, mākslinieka Valda Celma darbi saviļņo ar savu laikmetīgumu un estētiski augstvērtīgajiem tehniskajiem risinājumiem. Divi konstruktīvisma garā veidotie objekti ideju un skiču formātā gulējuši kopš 70. gadiem un materializējušies tikai tagad.
Kinētiskās lielformāta skulptūras “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons” caur mehanizēto kustību rezonē ar dzīves un cilvēka mainīgajiem stāvokļiem un pasaules uzbūves principiem, tai pašā laikā norādot uz Celma vizionāro pieeju mākslas (tolaik dizaina) objektu radīšanai jau 50 gadus tālā pagātnē. Caur šīm ornamentālajām konstrukcijām viņš savieno sīkāko elementārdaļiņu un kosmosa plašumus, ļaujot skatītājam emocionālā un pavisam fiziskā veidā sevi sajust kā daļu no lielāka veseluma,” stāsta kuratore Elīna Sproģe.
“Kad jau šķiet, ka dialogs starp postindustriālo vidi un postlaikmetīgo mākslu ir ieguvis pašpietiekamu rituālu aprises. Kad liekas, ka visi argumenti un retoriskie paņēmieni jau ir pielietoti. Kad visas manifestācijas ir apliecinātas. Kad jau šķiet, ka nekas vairs neizraus skatītāju no vieglā transa stāvokļa, tad kā mākslas bezgalīgo svētceļojumu mērķis – Dzīvības ritmi.
Valda Celma darbs koncentrēja visa pēdējā pusgadsimta Latvijas, latviešu mākslas un nācijas garīgo ceļojumu. Lokalitātes un globālisma konteksts; kinētiskās un amatu mākslas (dizaina, mākslinieciskās konstruēšanas, rūpnieciskās mākslas, tehniskās estētikas) estētiskās mijiedarbības; neosakralitātes un neospiritualitātes izaicinājums industriālās sabiedrības pēdējiem bruņiniekiem un postkosmiskā metafizika – tas viss piepeši koncentrējās vienā vienīgā mākslas darbā. Vienā darbā, kurš izteica visu, ko tajā brīdī gribējās ieraudzīt. Viss ir pateikts. Dzīvības ritmi,” piebilst Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, prorektors studiju un zinātniskajā darbā Dr. art. Andris Teikmanis.
KRISTA un REINIS DZUDZILO balvai nominēti par darbu “ZRwhdZ” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (22.08.–06.10.2019.).
Nominācijas pamatojums: “Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācijas “ZRwhdZ” nosaukumā iekodēts teikums no Riharda Vāgnera operas “Parsifāls” libreta – “Par telpu šeit top laiks” (“Zum Raum wird hier die Zeit”). Audiovizuālās instalācijas pamatā galvenie spēlētāji ir ne tikai Laiks un Telpa, bet arī Mūzika un pats galvenais – Skatītājs. Dzudzilo darbs ļauj nonākt kabatas formāta mūzikas kastītē, kur, stāvot, sēžot vai guļot uz rotējošās grīdas, laiks un telpa kļūst relatīvi, tāpat kā Exit var pārtapt par ieejas durvīm uz jaunu pieredzi. Uzskatu, ka nomināciju pamato Kristas un Reiņa Dzudzilo spēja ar lakoniskiem vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļiem pietuvoties tam, ko Rihards Vāgners reiz attiecināja uz Gesamtkunstwerk – ideju par pilnīgu eksistences pieredzi, kas realizēta ar mākslas starpniecību,” savu viedokli pauž Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu kuratore Līna Birzaka-Priekule.
“Kristas un Reiņa Dzudzilo veikums, kurš sākotnēji kalpoja par pamatu starptautiskas atzīšanas ieguvei Prāgas Scenogrāfijas kvadrinnālē par labāko kuratoru koncepciju, ir viens no unikālākajiem Latvijas mūsdienu mākslas veikumiem. Pirmkārt, pats mākslas darbs ir mākslas mašīna. Turklāt nevis pārnestā, savulaik modernistu proponētā, bet tiešā, nepārprotamā nozīme, reprezentējot cilvēka radītās tehnogēnās pasaules pašpietiekamo skaistumu un… atsvešināto mehānisma distancētību. Otrkārt, tā iecere, kombinējot skatuves mākslas, vides dizaina, telpas objektu un mūzikas instrumentu funkcionalitāti un kvalitātes, ir radījusi priekšnoteikumu īstam Gesamtkunstwerk,” papildina Dr. art. Andris Teikmanis.
KASPARS GROŠEVS balvai nominēts par multimediālo instalāciju “Cita istaba” mākslas festivāla “Cēsis 2020” ietvaros (25.07.–28.08.2020.).
Nominācijas pamatojums: “Kaspara Groševa radītajā multimediālajā instalācijā “Cita istaba” daudzslāņainā griezumā atklājās mākslinieka daudzpusīgās radošās darbības dažādie aspekti, savā ziņā veidojot parafrāzi par Gesamtkunstwerk jeb totālā mākslas darba formātu laikmetīgās mākslas kontekstā. Glezniecība mijiedarbojās ar skaņu, ļaujot dažādiem analogajiem un digitālajiem skaņu radīšanas un atskaņošanas instrumentiem un aparātiem kļūt par neatņemamu instalācijas sastāvdaļu, par redīmeidiem, kuriem iedvesta jauna dzīvība. Piesātinātā un fragmentētā telpa kļūst par iegremdējošu vidi, kurā skatītājs var ļauties nepastarpinātam sajūtu piedzīvojumam. “Citu istabu” iespējams arī aplūkot dialogā ar feminisma kontekstā hrestomatisko Virdžīnijas Vulfas romānu “Sava istaba”, pārjautājot maskulīnās pasaules uztveres stereotipus mūsdienu sabiedrībā,” vērtē kuratore, mākslas zinātniece Solvita Krese.
IEVA KRAULE-KŪNA un ELĪNA VĪTOLA balvai nominētas par projektu “Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā galerijā “Low” un Kim? Laikmetīgās mākslas centrā.
Nominācijas pamatojums: “Ievas Kraules-Kūnas un Elīnas Vītolas projekts “Mākslinieku krīzes centrs” divu gadu periodā piedzīvojis vairākas transformācijas. Ja sākotnēji tas galerijā “Low” sastāvēja no pašu autoru izveidotas telpas un interjera, kur aizgādībā tika ņemtas 16 citu autoru visdažādākā veida radošās neveiksmes, tad tagad tas pārtapis mugursomā, kļūstot par pārnēsājamu “Mākslinieku krīzes centra” versiju.
Uzskatu, ka nomināciju pamato mākslinieču spēja izveidot formā un saturā vienotu projektu, kas divu gadu garumā spējis ļoti trāpīgi uztaustīt mākslas dzīves realitāti un asprātīgi pievērst uzmanību institucionālajam fonam, kas uzbūvēts ap mākslinieku, liekot pārdomāt mākslas veidošanās procesus, kā un kāpēc tiek finansēta māksla, kā arī to, kas nosaka, kurš mākslas darbs tiek parādīts vai neparādīts, nopirkts vai nenopirkts,” izvēli skaidro kuratore Līna Birzaka-Priekule.
“Meistarīgi darbojoties ar formu un aicinot citus māksliniekus kļūt par radošā dueta projekta līdzautoriem, mākslinieces veiksmīgi paplašina ierastās mākslas teritorijas robežas, gan piedāvājot telpiskus objektus un vides instalācijas, gan veidojot attiecību estētikā balstītas konstrukcijas, gan attīstot sociāli atbildīgu iniciatīvu, kas liek pārjautāt institūciju nozīmi mākslas eko sistēmā,” papildina Solvita Krese.
RASA un RAITIS ŠMITI balvai nominēti par darbu “Atmosfēriskais mežs” (2020) mākslas un mediju centra “ZKM” Karlsrūē (Vācija) organizētajā virtuālajā izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas” (22.05.2020.–28.02.2021.).
Nominācijas pamatojums: “Rasas Šmites un Raita Šmita mākslas darbs “Atmosfēriskais mežs”, kurš tika eksponēts Bruno Latūra un Pītera Veibela kurētāja izstādē “Kritiskās zonas – Zemes politikas observatorijas”, reprezentē jau nākamo mākslas spirāles vijumu tehnoloģiskajā neospirituālismā, iezīmējot vismaz trīs vērā ņemamas kvalitātes. Pirmkārt, tas ir mākslinieciskais pētījums. Respektīvi, mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi ir izmantoti nevis jebkāda veida refleksijai, bet jaunu zināšanu radīšanai. Tā objekts ir Šveices Alpu skujkoku meži, kuri šobrīd cieš no sausuma, un tajos radītā “dzīvā observatorija”. Otrkārt, pateicoties virtuālajam tehnoloģijām, tas ir reizē globāls un reizē lokāls, tas vienlaikus pievēršas pētnieciskai un politiskai ekoloģijai, tas liek mums pārvērtēt attieksmi pret mūsu planētu un piedalās diskusijā par zemes (Gajas) dekolonizāciju. Treškārt, tas gluži vienkārši ir labākais zināmais virtuālo tehnoloģiju radītais mūsdienu ainavas mākslas piemērs. Tas ir estētiski bagātinošs. Tas ir meditatīvs. Tas ļauj atgūt zaudēto harmoniju un līdzsvaru. Tas nes mieru,” ekspertu izvēli pamato Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Dr. art. Andris Teikmanis.
AIJA ZARIŅA balvai nominēta par personālizstādi “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Kupola zālē (07.12.2019.–02.02.2020.).
Nominācijas pamatojums: “Aijas Zariņas izstāde pievēršas radīšanai kā vienai no cilvēka dzīves vissvarīgākajām sastāvdaļām. Lai arī izstāde ar lielu vērienu un patosu piesauc tautas gara modināšanas tēmu, atdzimšanu jaunās kvalitātēs, no patērētājiem aicinot kļūt par radītājiem, māksliniecei izdevies radīt glezniecisko telpu, kurā valda svētnīcas sajūta. Aijas Zariņas monumentāli figurālās kompozīcijas organiski apdzīvojušas ārkārtīgi sarežģīto LNMM Kupola zāli, kas, šķiet, viņas izstādē ir ieguvusi garīgu paplašinājumu, un izstādes vispārinātais programmatiskais uzdevums aicināt tautu radīt spēj uzrunāt ļoti personīgi.
Uzskatu, ka nomināciju pamato Aijas Zariņas spēja ar vienkāršu, ekspresionistisku, lakonisku otas vilcienu padarīt tēlus par zīmēm, iekodējot tajos pārpasaulīgu nozīmi un atļaujot tieši domāšanai šeit kļūt par jaunas pasaules radīšanu,” savu viedokli pauž mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule.
“Laikā, kad mēs saskaramies ar pilsoniskās sabiedrības deficītu, bet mākslas politiskais aktīvisms tiek saprasts fokusētu aktivitāšu veidā, Aijas Zariņas “Mosties, mosties reiz, svabadais gars” ir izaicinošs mēģinājums veidot mākslu kā apzinātu ideoloģisku platformu, vienlaikus saglabājot tās ambivalento ironiju,” piebilst Dr. art. Andris Teikmanis.
AMANDA ZIEMELE balvai nominēta par personālizstādi “Kvantu matu implanti” Kim? Laikmetīgās mākslas centrā (21.02.–07.04.2019.).
Nominācijas pamatojums: “Gan gluži nesenais pieteikums ziloņu staļļos, gan darbi Kim? izstādē ir tikšanās ar eksperimentālu glezniecību, kas joprojām uzticīga “audekls/eļļa” komponentei. Paplašinājumus tā rod saspēlē ar ekspozīcijas telpu, netipiskos rāmju formātos un gleznu savstarpējā izvietojuma attiecībās. Vizuālo gramatiku Ziemeles darbos veido krāsu laukumi vai līnijas triepiens, kas ir pārāk robusti, arhaiski, nezināmu dzīļu psiholoģijas iedvesmoti, lai uzņemtos pienākumu attēlot atpazīstamo. Datu vizualizācijām raksturīgs abstraktums viņas glezniecībā ir apveltīts ar cabinet of curiosity maģiskās stāstniecības prasmi. Ziemeles izstāde tirda kļūt vērīgam un zinošam, bet vienlaikus raisa bažas, ka neko patiesi būtisku vai būtiski patiesu attēlot vispār nav iespējams,” ekspertu viedokli pamato mākslas kurators, teorētiķis Kaspars Vanags.
“Amandas Ziemeles glezniecībā triepiens kļūst par žestu, līnija – par domu, forma – par pieskārienu, bet izstāde – par domāt rosinošu izrādi, kurā skatītājam paredzēta autorei līdzvērtīga loma,” uzsver mākslas zinātniece, kuratore Ieva Kalniņa.
“Amanda Ziemele glezniecību izmanto ne tikai kā formu, bet kā domāšanas veidu par pašu glezniecības mediju. Amandas Ziemeles darbi konsekventi no izstādes uz izstādi atklāj Latvijas mākslas ainā reti sastopamu skatījumu uz glezniecības mediju, vienlaicīgi pārliecinoši piedaloties starptautiski aktuālā diskusijā par tās vietu laikmetīgajā mākslā,” abus kolēģus papildina mākslas zinātniece Līna Birzaka-Priekule.
PURVĪŠA BALVA 2021
Purvīša balvas 2021 ieguvēju noteiks starptautiska žūrija septiņu profesionāļu sastāvā, izvērtējot astoņu fināla kandidātu veikumu viņu kopējā izstādē. Laureāta vārds tiks nosaukts 11. jūnijā.
Līdz 9. jūnija plkst. 23.59 ikvienam ir iespēja nobalsot par savu favorītu no minēto mākslinieku un mākslinieku apvienību vidus portāla “Delfi” sadaļā šeit. Skatītāju simpātijas balsojuma uzvarētājs, tāpat kā laureāts, taps zināms 11. jūnijā Purvīša balvas pasniegšanas tiešraides laikā.
Turpinot pirms diviem gadiem aizsākto tradīciju, arī šogad tiks pasniegta balva par mūža ieguldījumu mākslā, un to saņems Maija Tabaka – par uzticību glezniecībai mūža garumā un figurālās glezniecības gara uzturēšanu Latvijas mākslā. Lēmumu par to, kuram māksliniekam piešķirt balvu, pieņem Purvīša balvas orgkomiteja. Balvas finansiālais apjoms ir 10 000 EUR (neieskaitot nodokļus). Atgādinām, ka pirmo balvu par mūža ieguldījumu mākslā bija saņēmusi gleznotāja Džemma Skulme (1925–2019).
Balvas pasniegšanu jebkurš interesents varēs vērot tiešsaistē portālā “Delfi.lv”, kā arī Purvīša balvas un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Facebook kontos (@purvisa.balva, @LNMMmuzejs).
PURVĪŠA BALVA
Purvīša balva ir lielākā un prestižākā balva vizuālās mākslas jomā Latvijā. Tā dibināta 2008. gada janvārī ar mērķi regulāri un sistemātiski apzināt aktuālos notikumus un izvērtēt izcilāko sniegumu Latvijas profesionālajā vizuālajā mākslā, veicināt Latvijas mākslas procesa intensitāti un analīzi, sekmēt jaunu projektu un oriģinālu ideju attīstību, popularizēt Latvijas mākslinieku radošos panākumus gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām.
Balva nosaukta latviešu glezniecības vecmeistara Vilhelma Purvīša (1872–1945) vārdā, kurš bija izcils sava laika mākslinieks un mākslas pedagogs un guvis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā līmenī. Būdams gudrs un tālredzīgs kultūrpolitiķis, Vilhelms Purvītis aktīvi atbalstīja jaunos māksliniekus un atklāja daudzus turpmākajos gados Latvijas mākslā īpašu vietu ieguvušus talantus. Vilhelma Purvīša vārds Latvijas mākslas vēsturē un plašākas sabiedrības apziņā kļuvis par nacionālās identitātes zīmi.
Balva tiek pasniegta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām. Par balvas laureātu kļūst autors, kurš saņēmis ekspertu un īpaši izveidotas starptautiskas žūrijas augstāko vērtējumu. Balvas apjoms ir 28 500 EUR (ieskaitot nodokļus).
Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu “Solitude”. Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuva mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi “Varbūt”. Trešo Purvīša balvu 2013. gadā ieguva Andris Eglītis par personālizstādi “Zemes darbi”. Ceturtā Purvīša balva 2015. gadā tika piešķirta Miķelim Fišeram par personālizstādi “Netaisnība”. Purvīša balvu 2017 pasniedza mākslinieku kolektīvam – Krišam Salmanim, Annai Salmanei un Kristapam Pētersonam – par izstādi “Dziesma”. Sesto Purvīša balvu 2019. gadā saņēma māksliniece Ieva Epnere par personālizstādi “Dzīvo atmiņu jūra”.
Purvīša balvas konkursu vizuālajā mākslā organizē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar muzeja patronu SIA “Alfor” un SIA “Kultūras projektu aģentūra INDIE”. Purvīša balvas īstenošanā līdzdarbojas aģentūra “P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības” un biedrība “Mākslas platforma”.
Projektu atbalsta SIA “Alfor”.
Izstādes kuratore:
Daiga Rudzāte, mākslas zinātniece, kritiķe
