Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Ludolfs Liberts (1895-1959). Art Deco hipnotiskais spožums”

Ludolfs Liberts ir viens no spožākajiem Art Deco pārstāvjiem Latvijā, un visspilgtāk to demonstrē viņa scenogrāfija. Bez pārspīlējuma var teikt, ka 20. gs. 20.–30. gadi Latvijas Nacionālajā operā bija Liberta laikmets. No 1924. līdz 1937. gadam tās bija 43 viņa noformētas un 12 režisētas izrādes. Liberts noteica stilu, ietekmēja kolēģus, atradās kritiķu un skatītāju uzmanības centrā. Viņa inscenējumi nevienu neatstāja vienaldzīgu: daudzi bija sajūsmā un aplaudēja dekorācijām, citi kritizēja un pārmeta pārāk lielu nosacītību, raibumu un pārspīlētu dekorativitāti. Mūsdienās tomēr ir skaidri redzams, ka viss Liberta paveiktais šajā jomā pilnībā atbilst Art Deco stilistikai, kam raksturīga tieksme pēc formu ģeometrizācijas un ornamentalizācijas, dekorativitāte, izsmalcināts grafiskums, tieksme apburt, apžilbināt skatītāju. Libertam piemita fenomenāla spēja just aktuālās tendences mākslā, viņa dekorāciju un kostīmu skicēs parādījās Art Deco mākslinieku iemīļotie motīvi – debesskrāpji, strūklaku lejupslīdošie ritmi, zigzagi un citi ģeometriskie ornamenti. Liberts pievērsās neeiropiešu kultūru mantojumam, reaģēja uz plaši izplatīto eģiptomāniju un atsaucās uz kopējo aizraušanos ar kinematogrāfu, kas ietekmēja teātri un vadošos tā laika režisorus visā pasaulē.

Ludolfs Liberts ir viens no nedaudziem modernistiem ārpus Rīgas mākslinieku grupas. Neskatoties uz ciešiem kontaktiem ar leģendārās apvienības biedriem un dalību dažos kopīgos projektos (karikatūru zīmēšanu žurnālam “Ho-Ho”, kafejnīcas “Sukub” sienu apgleznošanu), par pilnvērtīgu grupas biedru Liberts tā arī nekļuva. Viņa 20. gs. 20. gadu gleznojumu stils atšķiras no citu mākslinieku darbiem. Modernisma principu traktējumā redzama oriģināla franču modernās mākslas un krievu kubofutūrisma interpretācija. 20. gs. 30. gados Liberts tāpat kā daudzi citi tā laika latviešu mākslinieki aktīvi interesējās par senatni, brīvi fantazējot par vēsturiskām tēmām un pagātnes tēliem. Liberta daudzskaitlīgās pilsētu ainavas lielā mērā atspoguļo viņa darbību teātrī – mākslinieks bieži gleznojis dažādus gaismas efektus, ielas naksnīgā apgaismojumā. Pēc kolorīta un kompozīcijas uzbūves šie darbi zināmā mērā atgādina teātra dekorācijas.

Liberta biogrāfija ir līdzīga citiem viņa paaudzes latviešu māksliniekiem – dzimis provincē, mākslas studijas sāka Rīgā un turpināja Krievijā (Maskavā un Kazaņā), Pirmā pasaules kara laikā nonāca frontē. 20. gs. 20.–30. gados viņš aktīvi darbojās dzimtenē un regulāri piedalījās ārzemju izstādēs, bet Otrā pasaules kara beigās bija spiests emigrēt un mūža nogali pavadīja ASV. Viņš bija viens no nedaudziem latviešu māksliniekiem, kam izdevās sarīkot personālizstādes Parīzē (1927), Briselē (1929), Berlīnē (1930, 1938), Stokholmā (1938) un Kopenhāgenā (1938). Liberts piedalījās arī starptautiskās scenogrāfijas izstādēs, kur viņa darbi nereti tika apbalvoti. Mākslinieka skices teātra, operas un baleta izrādēm glabājas ne tikai Latvijas atmiņu institūciju krātuvēs, bet arī vairākos muzejos un kolekcijās ārvalstīs.

Šī izstāde ir pirmā tāda mēroga mākslinieka retrospekcija. Lielākā darbu daļa tiek eksponēta pirmo reizi. Izstādē apskatāmi darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja, Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikasmuzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja, Latvijas Nacionālās operas, Rietumu Bankas krājuma, Zuzānu kolekcijas un citām privātkolekcijām.

Izstādes kuratore Dr. art. Natālija Jevsejeva

Opera "Bēgšana no serāla" 

Mūzika: Volfgangs Amadejs Mocarts 
Librets: Gotlībs Stefānijs 
Pasaules pirmizrāde: 12.07.1782. Vīne 
Pirmizrāde LNO: 18.03.1924. 
Režisors Pjotrs Meļņikovs, diriģents Jānis Mediņš 

Spāņu galminieks Belmonts ierodas turku harēmā, lai glābtu līgavu Konstanci,kura tur nonākusi kopā ar savu kalponi Blondi un Belmonta kalpu Pedrillo, kad viņus nozaga jūras laupītāji. Belmonts uzdodas par amatnieku, un harēma īpašnieks Zelims viņu pieņem darbā, tomēr pārvaldnieks Osmins svešiniekam neuzticas. Otrajā cēlienā harēma dārzā gūstekņi satiekas, piedzirda pārvaldnieku un apspriež bēgšanas plānus. Trešajā cēlienā Belmonts ar Konstanci un Pedrillo ar Blondi pa pieslietām kāpnēm mēģina aizbēgt, bet pārvaldnieks viņus noķer. Gūstekņus notiesā uz nāvi, bet pēdējā mirklī Zelims viņus atbrīvo. 

Ar šo operu sākās Liberta karjera Latvijas Nacionālajā operā. Iepriekš neredzētais krāsu spožums un jaunatrastie mākslinieciskie risinājumisajūsmināja gan kritiķus, gan publiku. Skatuvei pirmo reizi tika uzlikts uzgleznotais ietvars jeb “mantija” – risinājums, kuru pēc tam savās izrādēs izmantoja arī citi scenogrāfi. Presē minēts, ka publika aplaudēja Liberta dekorācijām un par tām tika runāts pat vairāk nekā par pašu inscenējumu. Izteikts pat viedoklis, ka šī opera ir viens no uzvedumiem, “kuru ies skatīties arī dekorāciju dēļ”.

Opera "Salinieki" 

Mūzika: Alfrēds Kalniņš 
Librets: Artūrs Krūmiņš 
Pirmizrāde LNO: 10.02.1926. 
Režisors Pjotrs Meļņikovs, diriģents Alfrēds Kalniņš 

Stāsts par mūžīgo cīņu starp gaismu un tumsu norisinās pagātnē teiksmainajā Līgnas salā. Gaismas dieva Ilgneša iedvesmotie latviešu zvejnieki cīnās pret apspiedēju Tulzni, bet nespēja vienoties noved pie katastrofas. Salinieki padodas, un dusmīgais Tulznis noslīcina salu. Izmisušos saliniekus Tulznis izmitina tālu no Līgnas salas un atņem viņiem šķiltavas, kas spēj dot glābjošo uguns dzirksti, tomēr pats no tās mirst. Gaismas dievs parādās salinieku priekšā, un viņi lūdz izcelt saulē Līgnas salu, bet Ilgnesis norāda, ka tas jādara viņiem pašiem. Salinieki sašutumā sāk draudēt Ilgnesim, un viņš nosaka smagu maksu par šo dumpi – kādam jāuzņemas visi grēki un sevi jāupurē. To izdara Daikna, un Līgnas sala paceļas no ūdens dziļumiem. 

Kritiķi galvenokārt atzīmēja operas libreta vājumu, komponistam pārmeta nelielo solo partiju skaitu, tomēr vienprātīgi atzina, ka izrādes trūkumus kompensēja Liberta krāšņā scenogrāfija. Darbības nesteidzīgo skatuves tempu līdzsvaroja krāsainiem pārsteigumiem bagātā “libertiskā pasniegšanas tehnika”. Tika izmantoti arī “specefekti”: apkārt dekorācijām lēkāja zili jūras zirdziņi, rāpoja sarkani vēzīši, caurspīdīgi zilojās gliemeži, atslīdēja sārtas jūras zvaigznes, iemirdzējās milzu zivju ugunīgās acis. Daži kritiķi gan iebilda, ka šīs zivis izskatoties pārāk neīstas un tās raustot aiz tumšiem pavedieniem, bet publikai tas netraucēja baudīt mākslinieka sniegtos vizuālos pārsteigumus.

Balets "Apburtā princese" 

Mūzika: Pēteris Čaikovskis 
Librets: Ivans Vsevoložskis 
Horeogrāfija: Mariuss Petipā 
Pasaules pirmizrāde: 03.01.1890. Marijas teātris, Sanktpēterburga 
Pirmizrāde LNO: 11.04.1929. 
Režisore un baletmeistare Aleksandra Fjodorova, diriģents Oto Karls 

Balets, kas ieņem īpašu vietu katra teātra repertuārā. Libretists un pirmā inscenējuma scenogrāfs, Imperatora teātra direktors Vsevoložskis iecerējis to kā krāšņu feeriju, kas atgādinātu slavenā franču Saules Karaļa galmu ar tā svinīgo atmosfēru. Baletmeistars Petipā arī īstenojis šo nodomu – baletā ir vairākas garas epizodes ar dažādu personāžu defilē, par ko šis balets tika negatīvi vērtēts, ka tajā ir maz deju. Latviešu recenzenti, kritizējot Libertu, šo baletu pat salīdzināja ar varietē šoviem, kur notiek nemitīga kostīmu maiņa. Līdzīgus pārmetumus saņēma visi šī baleta veidotāji, sākot ar pašu Vsevoložski. 

Librets radīts pēc Šarla Pero pasaku motīviem. Prologā notiek princeses Auroras kristības karaļa Florestana pilī. Pirmajā cēlienā princese svin savu 20. dzimšanas dienu pils parkā ar strūklaku fonā, to laikā iedur sev pirkstā ar vērpjamo vārpstiņu un aizmieg. Otrajā cēlienā princis Dezirē dodas medībās un epizodē “Panorāma”, peldot laivā kopā ar savu krustmāti Ceriņu feju, nonāk pie aizaugušās pils, kur jau 100 gadu dus Aurora, kas 2. ainā tiek pamodināta. Trešajā cēlienā notiek Dezirē un Auroras kāzas, kurās lūgto viesu vidū bez karaļa, karalienes un galma ļaudīm ir arī slaveni pasaku personāži. 

“Liberts šoreiz bija pats sevi pārspējis; viņa kostīmu un dekorāciju zīmējumi liecina par ārkārtīgi izkoptu stila sajūtu un orģiastisku krāsu izjūtu. [..] Daži no viņa ģeniāli izdomātiem kostīmiem liktu nobālēt pat Leona Baksta slavai.” 

Grosberg, Oskar. Die schlafende Schöne. Rigasche Rundschau, 1929, Nr.82, 12.Apr., S.12; citēts pēc: Latvijas Nacionālā Opera, 1928/1929, Nr.15, 5.lpp.

“Pēc tādiem izsmalcinātiem krievu meistariem [..] kā Baksts, Anisfelds vai Benuā, liekas gandrīz neiespējami būt savdabīgam un neatkārtoties. Un tomēr Liberts pārsteidz ar savas mākslinieciskās fantāzijas neizsmeļamību, ar savu kompozīcijas izdomu, kolorītu, ar savu apburošo kostīmu krāsu krāšņumu un spilgtumu. [..] Baletmeistars, dekorators un diriģents bija atraduši pareizo samērību starp deju, mūziku un dekoratīvu formu. Tālab– pat ne panākumi, bet “Apburtās princeses” pilnīgs triumfs.” 

Бер. Ник. [Бережанский, Николай]. Слово, апрель 1929; citēts pēc: Latvijas Nacionālā Opera, 1928/1929, Nr.15, 5.lpp. 

1927.gadā Liberts saņēma svarīgu pasūtījumu – izveidot kostīmu metus slavenās baletdejotājas Annas Pavlovas trupai, dejas numuram “Radžas sapnis”. Horeogrāfiju tam Parīzē veidoja Nikolajs Sergejevs, bijušais Pēterburgas Marijas teātra baletmeistars, kurš pēc emigrācijas neilgu laiku strādāja arī Latvijas Nacionālajā operā. Darbu pie baleta “Radžas sapnis” savās atmiņās par Annu Pavlovu piemin toreizējais trupas dalībnieks baletdejotājs Harkurts Aldžeranovs. Dejas numurs diemžēl palika nerealizēts, bet Liberta smalki izstrādātās krāšņās kostīmu skices parādījās vairākās meistara darbu izstādēs un ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Opera "Džonijs uzspēlē" 

Mūzika un librets: Ernsts Kšeneks 
Pasaules pirmizrāde: 10.02.1927. Neues Theater, Leipciga 
Pirmizrāde LNO: 20.12.1929. 
Režisors Ludolfs Liberts, diriģents Oto Karls 

Pirmā cēliena 1. ainā džezbenda dziedātāja Anita kalnos iepazīstas ar komponistu Maksi. 2. ainā Anita savā istabā gatavojas doties viesizrādēs uz Parīzi, lai dziedātu Makša operā. 3. ainā Parīzes viesnīcā Anita, kas nav pārliecināta par attiecībām ar komponistu, satuvinās ar virtuozo vijolnieku Danielo. Džezbenda mūziķis Džonijs nozog Danielo vijoli. Mūziķis dzird radio Džonija džezbendu, atpazīst savu nozagto vijoli un kopā ar policiju mēģina pārtvert zagli stacijā, bet pakļūst zem vilciena un iet bojā (šai ainai Liberts izmantojis kino projekcijas). Maksis, uzzinājis par Anitas neuzticību, mēģina izdarīt pašnāvību, bet, izdzirdot radio savu komponēto āriju Anitas izpildījumā,pārdomā un steidzas uz staciju, lai nepieļautu Anitas aizbraukšanu uz tālākāmviesizrādēm. Abi salabst, un Džonijs ar nozagto vijoli uzkāpj stacijas pulkstenī,kas pēkšņi pārvēršas lielā zemeslodē, un pasauli iekaro džeza ritmi. Operā skanpilsētas trokšņi, vilcienu un automašīnu sirēnas, tiek izmantoti džeza, blūza unčarlstona ritmi. 

Modernā opera ne visiem bija saprotama un tika vērtēta pretrunīgi: “Izrādes skati mainījās kinematogrāfiskā ātrumā, apgaismošanas efektos liela dažādība, pienāk vilciens, ripo auto, spēlē radiofons, Džonijs spēlē uz milzīgas virpuļojošas zemeslodes”; “Cik idejiski mazvērtīga pati opera, tik grezns un atjautīgs tās inscenējums.” (Jēkabs Graubiņš. E. Krzeneka “Džonijs uzspēlē” Nacionālajā operā. Daugava, 1930, Nr.2, 118.lpp.)

Balets "Sarkanā magone" 

Mūzika: Reinholds Gliērs 
Librets: Mihails Kurilko 
Pasaules pirmizrāde: 1927 Lielais teātris, Maskava 
Pirmizrāde LNO: 19.01.1933. 
Režisors un horeogrāfs Vasilijs Tihomirovs, diriģents Teodors Reiters 

Pirmais cēliens notiek matrožu un krāvēju pilnā ķīniešu ostā, kurā ienāk krievukuģis. Krāvēju sadursmi ar to uzraugiem likvidē kuģa kapteinis, ko sajūsminātā ķīniešu aktrise Taja Hoa (tulkojumā – Sarkanā magone) apber ar ziediem. Otrā cēliena 1. aina norisinās opija smēķētavā, kur ostas priekšnieks kopā ar avantūristu Linu-Šan-fu iecer nogalināt kapteini un panāk, ka Taja Hoa ievilina viņu smēķētavā, bet vīrieti no uzbrukuma izglābj matroži. 2. ainā Taja Hoa opija iespaidā redz sapni ar ķīniešu senās tradīcijas simboliem fēniksiem, kas aiznes viņu paradīzē. 3. ainā paradīzē dejo lotosi, magones, pienenes, tauriņi un sienāži. Trešajā cēlienā norisinās balle pie ostas priekšnieka, un viesi dejo čarlstonu. Sazvērnieki liek Tajai Hoa pasniegt kapteinim saindētu tēju, bet pēdējā mirklī viņa izsit vīrietim tasīti no rokas. Kapteinis nevar izpildīt sievietes lūgumu ņemt viņu līdzi un uzdāvina sarkanu magoni. Lins-Šan-fu šauj uz kapteini, bet netrāpa. Vispārējā apjukuma laikā kuģis ar kapteini aizbrauc, un avantūrists nošauj Taju Hoa, kuras nāve saviļņo tautu. 

Šis padomju balets tā uzvedumā Rīgā tika pakļauts neizbēgamai cenzūrai, kas traucēja pilnībā uztvert sižeta oriģinālo versiju. Izrādēm ir dažādi fināli: krievu variantā Taja Hoa mirstot aicina tautu sākt revolūciju, fonā skanot “Internacionālei”, bet Rīgas inscenējumā dramatiskais fināls bija bez politiskās nokrāsas.

Operete "Pie balto āzi" 

Mūzika: Ralfs Benackis 
Librets: Ralfs Benackis, Hanss Millers-Einigens,Ēriks Čarels, Roberts Gilberts 
Pasaules pirmizrāde: 08.11.1930. Großes Schauspielhaus, Berlīne 
Pirmizrāde LNO: 13.10.1932. 
Režisors Ludolfs Liberts, diriģents Marks Lavrijs-Levins 

Oriģinālais operetes nosaukums ir “Im weißen Rößl”, tā saucas viesnīca, kas iedvesmoja operetes autorus skaņdarba radīšanai. Šis viesu nams 1878. gadā tika izveidots ezera krastā Austrijas pilsētiņā Sanktvolfgangā un eksistē joprojām. Izrādes autori izmantoja sižetu no Oskara Blumentāla un Gustava Kaldenburga lugas (pirmizrāde 1897. g. Berlīnē). 1926. gadā pēc šī sižeta tika uzņemta filma, bet 1930. gadā Berlīnes teātra direktors Ēriks Čarels savā režijā uzveda to kā muzikālu komēdiju. Operete uzreiz pēc savas pasaules pirmizrādes kļuva ļoti populāra un neskaitāmas reizes tika uzvesta visā Eiropā un ASV. Dekorācijās mākslinieki parasti atsaucas uz šī slavenā viesu nama veidolu. 

Operete jautri vēsta par vairākiem mīlas trīsstūriem: viesnīcas īpašniece Jozefanoraida viesmīļa Leopolda bildinājumu, jo cer uz advokāta Zīdlera precību piedāvājumu. Zīdlers ierodas viesnīcā, bet iemīlas uzņēmēja meitā Otīlijā. Savukārt Otīliju vēlas precēt Sigismunds, lai apvienotu savu un viņas tēva biznesu, tomēr, satiekot kāda viesnīcas apmeklētāja, daktera meitu Grietiņu, iemīlas un aizmirst par saviem iepriekšējiem plāniem. Viesnīcā tiek gaidīts augstākā ranga viesis – ķeizars Francis Jozefs, bet viesmīlis Leopolds nolemj pamest darbu un greizsirdībā izposta ķeizara uzņemšanu. Jozefa piedāvā Leopoldam palikt kā viņas laulātajam draugam un viesnīcas līdzīpašniekam. Operete beidzas ar trīskāršām kāzām.

Opera "Aīda" 

Mūzika: Džuzepe Verdi 
Librets: Antonio Gislanconi 
Pasaules pirmizrāde: 24.12.1871. Kaira 
Pirmizrāde Valsts teātrī Kauņā: 10.11.1926 
Režisors Nikolajs Tihomirovs, diriģents Mīkols Bukša 

Pirmā cēliena 1. aina notiek faraona pilī Memfisā, kur Ēģipte gatavojas karam arEtiopiju un faraona sardzes vadītājs Radamess tiek izvēlēts par karavadoni. Uz Radamesa mīlestību cer faraona meita Amnerisa, bet viņš mīl sagūstīto etiopiešu valdnieci Aīdu. 2. ainā dieva Rā templī Memfisā priesteri iesvēta Radamesu par karavadoni. Otrā cēliena 1. aina notiek uz terases pie Amnerisas pils Tēbās. 2. ainā Tēbās tiek svinīgi sagaidīti uzvarētāji un etiopiešu gūstekņi, un faraons paziņo par Radamesa un Amnerisas kāzām. Trešajā cēlienā Nīlas upes krastā Amnerisa gatavojas kāzām un dodas uz Izīdas templi. Aīda gaida Radamesu, bet ierodas viņas tēvs Amonasro, kas pārliecina meitu, ka viņai jāuzzina no karavadoņa labākās uzbrukuma vietas ēģiptiešiem. Izmisusī Aīda satiekas ar Radamesu, piedāvā kopā aizbēgt un pierunā atklāt armijas noslēpumus, bet ierodas priesteris un Amnerisa. Aīdai un Amonasro izdodas paslēpties, bet Radamesu kā nodevēju apcietina. Ceturtajā cēlienā Amnerisa templī lūdzas dieviem par Radamesu, kas ieslodzīts pazemē un tiek iemūrēts, bet Aīda viņam slepeni pievienojas, un abi mirst kopā. 

Pēdējā cēliena scenogrāfiju saskaņā ar paša operas autora ideju tradicionāli atrisina divos līmeņos, attēlojot gan tempļa virszemes telpas, gan pazemi. Liberts risina šo ainu savādāk – divās dekorācijās attēlo pazemes eju no ārpuses un no iekšpuses, tā panākot iespaidu par sadalītu telpu.

Opera "Hugenoti" 

Mūzika: Džakomo Meijerbērs 
Librets: Eižēns Skribs, Emīls Dešāns 
Pasaules pirmizrāde: 29.02.1836. Parīzes opera 
Pirmizrāde Valsts teātrī Kauņā: 22.01.1932. 
Režisors Teofans Pavlovskis, diriģents Mīkols Bukša 

Operas notikumi norisinās Parīzē un Turēnā īsi pirms Bērtuļa nakts 1572. gadaaugustā. Hugenots Rauls De Nanžī un katoļu līdera meita Valentīna mīl viensotru. Karaļa māsa Margarita Valuā cer, ka šī laulība izbeigs reliģisko konfliktuvalstī, tomēr pārpratuma dēļ Rauls noraida savu mīļoto, un Valentīna apprecasar katoļu grāfu De Neveru. Naids starp Raulu, grāfu un Valentīnas tēvu kļūst vēlasāks. Bērtuļa nakts laikā De Nevers krīt kaujā, un Valentīna atsakās nokatoļticības, lai paliktu kopā ar Raulu. Viņi, patvērušies no vajātājiem, paspējsalaulāties, bet drīzumā tiek nogalināti. Darbība pirmajā un ceturtajā cēlienānotiek grāfa De Nevera pilī, otrajā cēlienā – Margaritas Valuā dārzā, trešajācēlienā – laukumā pie baznīcas. Piekto cēlienu visbiežāk inscenējumos izlaiž, joopera pilnā apjomā ilgst 5 stundas.

Opera "Orfejs pazemē" 

Mūzika: Žaks Ofenbahs 
Librets: Hektors Kremjē, Ludoviks Alevī 
Pasaules pirmizrāde: 21.10.1858. Théâtre des Bouffes-Parisiens, Parīze 
Pirmizrāde LNO: 05.03.1932. 
Režisors Makss Reinharts, diriģents Ignacs Vaghalters 

Šī ir opera buffa jeb komiskā opera, kas parodē antīkās mitoloģijas sižetu. Orfejsgrib tikt vaļā no neuzticīgās Eiridīkes un lūdz palīdzību dievam Plutonam, kas sievu aizved uz savu pazemes valstību, bet koris kā “sabiedriskais viedoklis” liek Orfejam dodies Eiridīkei pakaļ. Pirmā cēliena 1. aina notiek Tēbu apkaimē, kur viena otrai pretī stāv divas mājas, uz vienas ir uzraksts “Orfejs. Konservatorijas direktors. Pasniedz mūziku un skaņo klavieres”, uz otras – “Arists. Medus fabrikants. Medus vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība”, tajā dzīvo Eiridīkes mīļākais. 2. ainā Orfejs nonāk Olimpa kalnā, kur dievi strīdas un dumpojas pret Jupiteru. Otrā cēliena darbība notiek Plutona valstībā, kur Jupiters glābj Eiridīki, bet izvirza noteikumu, ka Orfejs var aiziet kopā ar savu sievu tikai tad, ja neatskatīsies. Ar viltību Jupiters panāk, ka Orfejs pagriežas atpakaļ, tāpēc Eiridīke paliek pie dieviem kā bakhante.  

Pie šīs operetes Liberts strādāja kopā ar slaveno vācu režisoru Maksu Reinhartu. Viņu pirmā tikšanās notika jau 1911. gadā Maskavā, kad nākamais mākslinieks piepelnījās kā statists un tā piedalījās arī Reinharta trupas viesizrādes lugā “Ķēniņš Eidips”. Satiekoties pēc 20 gadiem, abiem izveidojās draudzīgas attiecības un veiksmīga sadarbība, kas noteikti bagātināja Liberta režisora pieredzi.

Opera "Samsons un Dalila" 

Mūzika: Kamils Sensānss 
Librets: Ferdināns Lemērs 
Pasaules pirmizrāde: 02.12.1877. Veimāras hercoga teātris 
Pirmizrāde Valsts teātrī Kauņā: 08.05.1931. 
Režisors Teofans Pavlovskis, diriģents Mīkols Bukša 

Libretā izmantots Vecās derības sižets no Soģu grāmatas 16. nodaļas. Pirmaiscēliens norisinās filistiešu pilsētas Gazas laukumā pie Dagona tempļa, kur spēcīgais varonis Samsons paverdzinātos ebrejus aicina sacelties. Gazas valdnieks Abemelehs stājas pretī Samsonam, kas viņu kaujā nogalina. Priesteriene Dalila kopā ar pavadonēm iznāk no tempļa un savaldzina Samsonu. Otrajā cēlienā Dalila sagaida Samsonu austrumu dārzā, tuvojas negaiss. Samsons ilgi pretojas atklāt sava spēka noslēpumu, tomēr pakļaujas Dalilas valdzinājumam. Dalila nogriež Samsona matus, atņemot viņam spēku, un sardze sagūsta varoni un izdur viņam acis. Trešā cēliena 1. ainā Samsons ircietumā. 2. aina notiek Dagona templī, kur filistieši svin savu uzvaru, apsmejotSamsonu, bet viņš atsakās pielūgt filistiešu dievu Dagonu. Dievkalpojuma laikāviņš ar dieva Jehovas svētību notriec tempļa kolonnas, un celtne sabrūk, visi ietbojā zem gruvešiem, arī Samsons un Dalila.

Operete "Havajas puķe" 

Mūzika: Pāls Abrahams 
Librets: Alfrēds Grīnvalds, Frics Lenērs-Beda, Imre Foldess 
Pasaules pirmizrāde: 24.07.1931. Neues Theater, Leipciga 
Pirmizrāde LNO: 09.01.1932. 
Režisors Ludolfs Liberts, horeogrāfs Eižens Leščevskis, diriģents Ignacs Vaghalters 

Operete viena mēneša laikā pēc pirmizrādes tika parādīta 27 reizes unkļuva par visbiežāk atkārtoto inscenējumu 1931./1932. gada sezonā. Operetes muzikalitāte, glamūra un eskeipisma noskaņas garantēja tai neticamu piekrišanu publikas vidū. Presē tika rakstīts, ka operetes “šlāgeru” motīvus “dzird visās pilsētas malās. Pat mazi puikas, slidinoties uz pilsētas kanāla ledus, neaizmirst krītot nobļaut “My golden Baby”.” Tās ietekmē parādījās jauna kosmētika – pūderis un smaržas ar nosaukumu “Havajas puķe”. Operetes aprakstos lasāms, ka sižets “neļauj ne mirkli garlaikoties. Aina seko ainai. Viena saistošāka par otru.” Tas ir uzskatāms piemērs tam, kā kinematogrāfs ietekmēja tā laika teātra mākslu. Atjautīgie dialogi personāžu starpā, humoristiskās situācijas, farss savijumā ar romantisku mīlas stāstu pieder pie 20. gs. 30. gadu Holivudas screwball jeb ekscentrisko komēdiju žanra elementiem. Kinematogrāfa režijas un montāžas paņēmieni no ekrāna tolaik nonāca uz teātra skatuves, tā bija visaptveroša tendence 20. gs. 20.–30. gados, teātra režisori visā pasaulē to darīja apzināti. 

Havajiešu princis Lilo-Taro un princese Laja ir saderināti kopš bērnības, bet, tā kā Havajas ir okupējuši amerikāņi, princese dzīvo Parīzē. Pirmajā cēlienā Havaju jaunā gubernatora villā notiek dārza svētki, un viesu vidū ir gan skaistā dejotāja Raka, gan Parīzes rēviju zvaigzne Suzanna Provence, par ko uzdodas Laja, ko uz viesībām pavada džeza dziedonis Džims Bojs. Ceļojumā no Parīzes Lajā iemīlējies kuģa kapteinis Stouns. Gubernators politisku apsvērumu dēļ grib savu krustmeitu Besiju izprecināt princim Lilo-Taro, bet havajiešu nacionālistu vadonis Kanako Hilo atgādina princim par Laju un paziņo, ka viņa ir ieradusies dzimtenē. Otrais cēliens norisinājās Havaju valdnieku pilī, kur plānota Lajas kronēšana. Lai apspiestu dumpi pret amerikāņu varu, uz ceremoniju ierodas gubernatora atsūtītais kapteinis Stouns ar karavīriem un atsakās arestēt Laju. 

Glābjot kapteini, princese atsakās no troņa, bet princis Lilo-Taro grib izdarīt pašnāvību. Trešais cēliens norisinās Montekarlo, kurp gubernators bijis spiests emigrēt. Kapteinis Stouns remdina sirdssāpes spēļu namā, bet drīz atrod laimi ar īsto dejotāju Suzannu Provenci. Princese Laja saiet kopā ar kapteiņa izglābto havajiešu princi, bet Džims Bojs iekaro Besijas sirdi.

Opera "Parsifāls"

Mūzika un librets: Rihards Vāgners 
Pasaules pirmizrāde: 26.07.1882. Festspielhaus, Baireita 
Pirmizrāde LNO: 14.03.1934. 
Režisors Mihails Čehovs, režisora asistents Viktors gromovs, diriģents Teodors Reiters 

Operas direktors Teodors Reiters uzrunāja tolaik Rīgā dzīvojošo Mihailu Čehovuuzvest “Parsifālu” un, kā atcerējās režisors, viņam tika piedāvāts neierobežotslaiks un finansiālie līdzekļi. Tā “Parsifāls” kļuva par sezonas dārgāko LNOinscenējumu. Pats Vāgners šo operu dēvējis par “svinīgu skatuvisko mistēriju”. 

Pirmā cēliena 1. aina risinās svētajā mežā netālu no pils, kur glabājas Grāla kauss. Valdnieks Amfortass cieš no neārstējamas brūces, ko radījis ļaunais burvis Klingzors ar valdniekam atņemto svēto šķēpu. Amfortasu var glābt šķīsts jauneklis – Parsifāls, kura vārds nozīmē “vientiesis, naivais muļķis”. 2. ainā Parsifāls piedalās svētā Grāla ceremonijā pilī un vienaldzīgi vēro Amfortasa ciešanas, par ko viņu kā necienīgu kausa bruņinieka kandidātu izraida. Otrā cēliena 1. ainā Klingzors uz savu pili, kur viņam ir burvju spogulis, caur kuru var visus vērot, uzaicina skaistuli Kundri, liekot viņai savaldzināt Parsifālu, tāpat kā iepriekš izdarījusi ar Amfortasu. 2. ainā Klingzora dārzā jaunavas ziedu tērpos mēģina savaldzināt Parsifālu. Kundri viņu noskūpsta, bet kopā ar kaisli jauneklī mostas apziņa par savu misiju. Klingzors met šķēpu, kas, paklausot Parsifālam, sastingst gaisā. Kad jaunietis to paņem, Klingzora pils un dārzs pārvēršastuksnesī. Trešā cēliena 1. ainā pēc daudziem gadiem Grāla pils meklējumos Parsifāls atnāk pie kausa bruņinieka Gurnemanca un satiek tur Kundri, kura nožēlo grēkus. Parsifāls kļūst par jauno Grāla valdnieku. 2. ainā dievkalpojuma laikā pilī Parsifāls izārstē Amfortasu, pieskaroties brūcei ar šķēpu, Kundri mirst, saņemot grēku piedošanu, un Parsifāls paceļ starojošo kausu virs bruņinieku galvām. Pēc preses aprakstiem un izrādes fotogrāfijām ir zināms, ka Liberts izmantoja elektrisko gaismu svecēm, kausa un šķēpa izgaismošanai.

Art Deco hipnoze

“Libertam ir fantāzija, zina publikas garšu” – tā savā dienasgrāmatā rakstīja Rainis pēc Liberta debijas Latvijas Nacionālajā operā (LNO) 1924. gadā. Tomēr būtu nepareizi apgalvot, ka Liberts tiecās tikai pēc publikas atzinības. Viņa mērķis bija tehnisko un māksliniecisko jauninājumu ieviešana Rīgas teātru skatuvēs un Latvijas scenogrāfijas pacelšana pasaules līmenī, un jāsaka, ka lielā mērā tas viņam arī izdevās. Jāatzīmē, ka savos radošajos meklējumos Liberts kaut reizēm varēja atsaukties uz ārzemju kolēģu veikumiem, tomēr nekad tos nekopēja. Šajā ziņā nav svarīgi, cik bieži viņš apmeklēja varietē Folies Bergère un citus mūzikas namus vai redzēja kādu konkrētu kinofilmu. Galvenais – viņam izdevās parādīt laikmeta garu, par ko skaidri liecina daudzi piemēri, daļa no tiem – šajā atlasē.  

Liberts jūtīgi uztvēra visu, kas ir “moderns”, arī tehnoloģiski progresīvajā ziņā. Tā arī jāvērtē viņa dekorācijās operai “Parsifāls” (pirmizrāde LNO 14.03.1934.) saskatāmā iespējamā atsaukšanās uz nacistu veidoto uzvedumu “Gaismas pils” (Lichtdom, 1934–1938, Nirnberga), kas nekādā gadījumā neliecināja par mākslinieka politiskajiem uzskatiem. Liberts savos skatuves noformējumos izgāja visas Art Deco stila attīstības stadijas: no izteiktas ģeometrizētas dekorativitātes, ornamenta rotaļīguma un pārbagātības 20. gs. 20. gadu pirmajā pusē līdz šī stila spilgtākajām izpausmēm 20. Gadu beigās– 30. gadu sākumā un Art Deco norietam 30. gadu otrajā pusē, kad jau vērojamas neoklasicisma ietekmes– tieksme pēc simetrijas, formu skaidrības un stingrības.

Recenzenti nedaudz nicinošā tonī Libertu reizēm dēvēja par “panorāmu taisītāju”, bet viņa dekorācijas par “kulišu scenogrāfiju”. Viņu bieži pretnostatīja lielajiem pasaules scenogrāfijas meistariem, kuri skatuvisko telpu konstruēja, nevis dekorēja. Tomēr tāda ir Art Deco būtība – dekorēt. Faktiski Liberts pārstāv gleznotāja-scenogrāfa tipu, kas teātrī ienāca, pateicoties Sergejam Djagiļevam. Savām “Krievu sezonām” slavenais impresārijs pieaicināja pazīstamus izcilus gleznotājus, un tā scenogrāfs no tehniska darbinieka, par kādu to lielā mērā uzskatīja iepriekš, pārtapa par visas izrādes gara noteicēju. Tā arī Liberts ar košajām un izsmalcinātajām dekorācijām radīja inscenējumu atmosfēru.

Jāizceļ Liberta veidotie operešu uzvedumi. Šķiet, ka šis bija vispateicīgākais žanrs viņa mākslas valodai. Operešu specifika, ātrais darbības temps brīnišķīgi saskanēja ar kinomākslas estētiku. Liberts to juta un prasmīgi izmantoja gan savā režijā, gan scenogrāfijā. Nav brīnums, ka tā laika “kinematografizētā sabiedrība” ar lielu sajūsmu pieņēma šos uzvedumus. Piesaistīt skatītāju uzmanību un apžilbināt ar greznību un spožumu – tā bija Art Deco būtība. Liberta scenogrāfijai šī īpatnība pilnā mērā ir raksturīga, tai tiešām piemīt šis īpašais valdzinājums un hipnotiskais spožums. 

“Pēdējos gados Eiropā uzvedumiem lemto operešu vidū redzam ļoti lielā daudzumā vecu vecos gabalus. […] Vecās putekļu pārklātās tēmas tiek tīrītas, spodrinātas un uz skatuves pasniegtas gan ļoti pārstrādātā veidā. Saturs paliek vecais, bet muzikālā un sceniskā forma pārveidota pēc jaunākā laika gaumes prasībām un teātru tehnikas modernām iespējamībām. Un nevien opereti un drāmu skārusi šī laikmetiskā pārveidošanas vajadzība. Arī operas, pat vērtīgākās un repertuārā stabilākās, kinomatografizē. Pieminu kino, jo tieši pēdējais ir šīs parādības pirmcēlonis. Revija ir kino bērns, un kad piedzima modernā revija, tad radās arī vajadzība operetei sniegt izskatu, kas līdzinātos revijas sejai. To prasīja publikas gaume. Daudz redzēt, daudz dzirdēt  straujās un ātrās ainu un tempu maiņās”.

Ludolfs Liberts. Operete – revija. Latvijas Nacionālās Operas programma 1932-1933. Gadu sezonai, Nr. 2, 1-3.lpp. 

Liberta uzvestās operas un operetes nav saglabājušas videoierakstos, bet attālu priekštatu par tām var sniegt tā laika populārākās skaņu filmas “Brodvejas melodija” (1929., rež. Harijs Bomonts, Metro-Goldwyn-Mayer) un “42 Street” (1933., rež. Loids Bekons, Warner Bros.), kas ietekmēja gan līdzīga žanra kinofilmas, gan teātra izrādes Eiropā un ASV. Videofragmentā iekļautas arī epizodes no operetes “Havajas puķe” ekranizācijas (1933., rež. Rihards Osvalds, Rio-Film GmbH).

20. gs. 20. gadu glezniecība

Liberts kā gleznotājs lielā mērā veidojās krievu mākslas vidē – studiju laikā Maskavā un Kazaņā. Ir saglabājušies tikai daži viņa agrīnie darbi, bet kopā ar 20. gs. 20. gadu sākumā gleznoto tie liecina par formu stilizāciju krievu kubofutūrisma garā. Šī maniere varēja rasties grupas “Jaunatnes savienība” (Союз молодежи) mākslinieku iespaidā. Vēl 1909. gadā Liberts redzēja šīs apvienības izstādi, kad tā notika Rīgā, Ata Ķeniņa ģimnāzijā, kur viņš tolaik mācījās. Vēlāk, 1915. gadā, Liberts jau pats piedalījās “Jaunatnes savienības” izstādē Maskavā. Vēl viens grupējums, kas ietekmēja Liberta mākslu, īpaši viņa scenogrāfiju, bija “Mākslas pasaule” (Мир искусства). 1914. gadā, studējot Kazaņā, viņš eksponēja savus darbus arī “Mākslas pasaules” izstādē, kur šīs apvienības mākslinieku veikumu papildināja daži vietējo autoru darbi. Pēc 1910. gada grupējumi “Jaunatnes savienība” un “Mākslas pasaule”, kas 20. gadsimta sākumā uzskatīja sevi par antagonistiem, sāka tuvināties. Šajā laikā izstādes no veida, kā akcentēt savu pozīciju mākslas pasaulē, kļuva par ideju apmaiņas vietu, un Liberta gadījumā dalība abu apvienību izstādēs tā arī jāvērtē. Pirmajā mirklī šķiet, ka Liberta20. gs . 20. gadu ainavās nav nekā no “Mākslas pasaule” rafinētā smalkuma, tomēr stilizētajās formās pamanāmi ritmiski atkārtojumi un tieksme pēc dekorativitātes. Reizēm Liberts atsevišķos portretos ienesa zināmu teatralitāti – parādījās teātra maskas, portretējamie tika atveidoti nedabiskās pozas. Jāpiebilst, ka Liberta interese par tik diametrāli pretējām tendencēm kā avangards un gadsimtu mijas mākslas estētika organiski iekļaujas Art Deco mākslas vērtību sistēmā. 

20 gs. 20. gadu sākumā Liberts pievienojās Rīgas mākslinieku grupai, bet jau drīz dažādu nesaskaņu dēļ to atstāja. Galvenie žanri Liberta šī perioda glezniecībā un arī vēlāk bija pilsētas ainavas un portreti. 20. gs. 20. gadu sākumā līdzīgi citiem modernistiem viņš pārsvarā gleznoja pilsētas nomali, nabadzīgākos rajonus. Ap 1924. gadu tapa parku ainavu sērija, kuru Liberts eksponēja izstādē kopā ar kolēģi no Rīgas mākslinieku grupas – Konrādu Ubānu (1924, Rīgas pilsētas mākslas muzejā). Šajos darbos vērojama Ubāna, izcila latviešu ainavista, ietekme, un tie visdrīzāk tapuši plenērā, par to liecina niansētais kolorīts. Vēlāk, kad Liberts sāka intensīvi strādāt teātrī, gleznot viņš varēja tikai vēlos vakaros, pie mākslīgā apgaismojuma. Tas, jādomā, ietekmēja motīvu izvēli – bieži tika attēloti bulvāri, dzīvīgas ielas naktī, metropoles lukturu gaismā.

20. gs. 30.-40. gadu glezniecība un darbība trimdā

Sākot ar 20. gs. 20. gadu otro pusi, Liberts daudz ceļoja, tomēr lielākā daļa ainavu joprojām gleznota darbnīcā. Liberts gandrīz vai tiražējis Eiropas pilsētu pastkaršu skatus – gleznojis Venēcijas kanālus un tiltus, Parīzes bulvārus, Vīni utt., bet nav aizmirsis arī Rīgu. Viņš aktīvi piedalījās izstādēs, ar savām skicēm guva panākumus scenogrāfijas izstādēs ārzemēs, tomēr gribēja atgādināt skatītājiem, ka ir ne tikai teātra mākslinieks, bet arī gleznotājs. Liberts regulāri piedalījās grupas “Sadarbs” izstādēs, bet 1934.gadā savā savrupmājā Pārdaugavā, Mazajā Altonavas ielā, sarīkoja vērienīgu personālizstādi, kurā eksponēja 185 darbus. 

Izstāžu recenzenti, neskatoties uz Liberta nopelniem un atzinību ārzemēs, savās publikācijās viņa glezniecību nereti vērtēja kritiski. Tika pat izteikts viedoklis, ka Libertu “saindējusi teatrālā rampa”. Tiešām, viņa ainavas nereti atgādina teātra dekorācijas, tomēr tas, kas teātrī ir vietā, – krāšņums, ārējie specefekti –, stājglezniecībā ne vienmēr izskatās organiski. 

20.gs. 30. gadu vidū Latvijā Liberts, līdzīgi citiem latviešu māksliniekiem, tika ierauts nacionālā patriotisma vilnī, aizrāvās ar senatni un vietējo etnogrāfiju. Viņš bieži apmeklēja arheoloģisko izrakumu vietas un pētīja tur atrastās senlietas. Liberts gleznoja savā iztēlē rekonstruētas Rīgas 11. gadsimta ainavas, saņēma oficiālu pasūtījumu veidot senlatviešu virsaišu portretu sēriju Valsts prezidenta pilij. Tapa arī citi līdzīga rakstura vienkāršā darba darītāju – zvejnieku, zemnieku – portreti. Šajos darbos portretējamie arī atgādina teatrālus personāžus, un Liberts savās fantāzijās aiziet tālu no vēsturiskās patiesības. Viņa kompozīcijas pārsvarā veidotas brūni pelēcinātu toņu krāsu gammā, kas, viņaprāt, bija tuva “latviskajam stilam”.

1944.gadā Liberts devās emigrācijā, sākumā uz Austriju, tad uz Vāciju, bet 1950.gadā pārcēlās uz ASV un apmetās Ņujorkā. 1951.gadā Liberts sāka vadīt eļļas glezniecības un figurālās glezniecības kursu Ņujorkas pilsētas koledžā, bet galvenā viņa nodarbe šajā dzīves posmā bija gleznošana. Liberts pārsvarā gleznoja pilsētas ainavas, nemainot stilu un pieturoties pie reiz atrastās manieres. “Daudz brīva laika, noslēgšanās sevī, pilnīga nodošanās darbam” – tā varētu raksturot Liberta mūža nogali.

Rīgas torņi 

1953 
Audekls, eļļa 
Privātkolekcija 
Velte Amerikas Savienoto Valstu prezidentam  

1953. gadā Ludolfa Liberta personālizstādē galerijā Barbizon Plaza Ņujorkā mākslinieka tautieši nolēma pasniegt viņa ainavu “Atmiņas par Rīgas torņiem” kā dāvanu ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram, lai izteiktu “visu latviešu uzmanību par centieniem atbrīvot verdzinātās tautas”. Iniciatīvu līdzekļu vākšanā, lai iegādātos šo gleznu un atbalstītu slimo mākslinieku, uzņēmās laikraksts “Laiks”, un adresātam to pasniedza Amerikas Latviešu Apvienības valde.

Ainava “Atmiņas par Rīgas torņiem” tika novietota Dvaita Eizenhauera darba kabinetā, par ko avīze “Laiks” informēja lasītājus: “Lūk, vēstules kopija, ko šīs zemes prezidents raksta pagājušā gada otrā novembrī no Denveras slimnīcas. Tajā teikts, ka ar sevišķu interesi izlasījis interviju ar prof.Libertu par tā gleznošanas veidu, jo Baltajā namā Vašingtonā viņa darba istabā esot viena Liberta glezna pie sienas. Tā ir liela uzmanība mūsu glezniecībai pašreiz, ja tik daudzu miljonu lielas tautas, tik aizņemts valstsgalva, kura darba istabā viens mūsu mākslas darbs, rod laiku lasīt par pašu mākslinieku un par to rakstīt savā vēstulē.” (Citāts no: A. Z. Prof. Liberta izstāde Ņujorkā. Laiks, 1953, Nr.14, 1.febr., 25.lpp.)  

Glezna uz izstādi atvesta, pateicoties ASV vēstniecības un Latvijas goda konsula Pensilvānijas pavalstī Džona Medvecka atbalstam.