Izstādes teksti digitāli

Sandro Millera darbu sērija “Malkovičs, Malkovičs, Malkovičs: veltījums fotogrāfijas meistariem”

Sešpadsmit gadu vecumā, ieraugot Ērvinga Penna darbus, Sandro Millers saprata, ka vēlas kļūt par fotogrāfu. Amatu lielākoties apguvis pašmācības ceļā, viņš paļāvās uz izcilu, fotogrāfijas vēsturē kanonizētu fotomākslinieku grāmatām. Studējot meistaru radītās fotogrāfijas, Sandro apguva kompozīcijas, apgaismojuma un portreta veidošanas mākslu. Vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā, kas pagājuši, sadarbojoties ar klientiem, sākot no Forbes, GQ un Esquire līdz pat American Express, Coca-Cola un BMW, Sandro ir nodrošinājis sev vietu pasaules labāko reklāmas fotogrāfu vidū. 

2013. gadā Sandro nolēma īstenot projektu, kas godinātu tos māksliniekus un mākslinieces, kuru fotodarbi palīdzējuši veidot viņa fotogrāfa karjeru. Atlasījis trīsdesmit piecas fotogrāfijas, Sandro sazinājās ar savu senu un labu draugu – aktieri un režisoru Džonu Malkoviču, kurš uzreiz piekrita piedalīties. 

Sandro pauž apbrīnu par Malkoviča ieguldījumu: “Džons ir izcilākais un radoši auglīgākais cilvēks, ko pazīstu. Viņa ģenialitāte ir nepārspējama. Es varu ieteikt noskaņojumu vai ideju, un pēc īsa brīža viņš manā acu priekšā burtiski pārmiesojas tēlā. Viņš tik ļoti uzticas manam darbam un mūsu procesam… Esmu patiesi laimīgs, ka viņš ir mans draugs un sadarbības partneris.”

Džonu Malkoviču uzskata par vienu no izcilākajiem 21. gadsimta amerikāņu aktieriem. Projektā “Malkovičs, Malkovičs, Malkovičs: veltījums fotogrāfijas meistariem” viņš demonstrē savas hameleonam līdzīgās spējas  
Par paša radošo darbu Sandro Millers izteicies: “Es ne mirkli nedomāju par slavu, es nevēlējos nozagt viņu skaļo vārdu, es nedomāju izdarīt to labāk vai nopelnīt kaut vienu grasi. Es domāju vienīgi par apbrīnu, ko vēlos paust, sakot paldies par to milzīgo iedvesmas, dzinuļa, aizrautības un zināšanu lādiņu, ko esmu no viņiem saņēmis. Es ceru, ka tie, kuri mīl fotogrāfiju, rūpīgi iedziļināsies projektā "Veltījums fotogrāfijas meistariem", pētīs šos meistarus, iepazīs viņu darbus, kas citādi, iespējams, paliktu nepamanīti, un tāpat kā es gūs iedvesmu doties pāri sava potenciāla robežām un radīt pasaulei tikpat ikoniskus attēlus vai darbu kopumus. 

Ir vērts atsaukties uz kuratores Annas Morinas teikto, raksturojot šo neparasto kopdarbu: "Viņi [foto meistari] ir ceļazīmes, visi kopā viņi ir veidojuši tā radošā cilvēka ceļu, kurš prata saskatīt katrā no viņiem atbalsta punktu savai tālākvirzībai. Taču runa nav par goda izrādīšanu meistaru darbam kopumā, bet gan par pavisam konkrētiem, ikoniskiem attēliem,  kurus  Sandro Millers izcēlis tikai viņam vien zināmu iemeslu dēļ. Tā ir spēle, taču nopietna spēle, jo tā uzdod fundamentālus jautājumus, kas saistīti ar radošo procesu. Kas ir darba piesavināšanās un kā to apiet, kur ir robeža starp fikciju un realitāti, un kur spēlē iesaistās ironija? Tie ir ļoti delikāti jautājumi, kurus izraisa Sandro Millera darbi. Viņš tos atrisina nekrāpjoties. 

Ja piekrītam Pjēra Makorlāna (Pierre Mac Orlan) teiktajam, ka “fotogrāfija ir saules māksla nakts kalpībā", tad tā patiesi ir vienīgā, kas spēj šo fantastisko dimensiju izcelt dienas gaismā un padarīt redzamu. Šo pašu dīvainības dimensiju, kas piemīt gan izdomājumam, gan realitātei. Galu galā, tieši pateicoties ilūziju spēlei, kas ir fotogrāfija, rodas jautājums, vai tas, ko redzam, ir īsts.”

Sandro Millera un Džona Malkoviča izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tapusi sadarbībā ar Spānijas kultūras projektu kompāniju diChroma un izstādes mecenātu Dmitriju Krupņikovu.

JUSUFS KARŠS 
Ernests Hemingvejs. 1957 
Vinstons Čērčils. 1941
Armēņu izcelsmes kanādiešu fotogrāfs Jusufs Karšs (1908–2002) pazīstams ar saviem politikas, zinātnes, mākslas un Holivudas slavenību portretiem, sākot ar Seru Vinstonu Čērčilu un Albertu Einšteinu un beidzot ar Voltu Disneju un Greisu Kelliju. 
Piedzimis tagadējās Turcijas teritorijā, Karšs, būdams armēnis, piedzīvoja vajāšanas un trūkumu. 1922. gadā viņš kopā ar ģimeni kājām bēga uz Alepo Sīrijā. Divus gadus vēlāk Jusufa tēvs atrada iespēju nosūtīt dēlu uz Kanādu, kur Šerbrūkā, Kvebekā, dzīvoja viņa tēvocis, fotogrāfs. Sākot ar 1926. gadu, Karšs strādāja pie sava radinieka, apgūstot fotogrāfijas mākslu un tehniku. No 1928. līdz 1931. gadam viņš bija Bostonas gleznotāja un portretu fotogrāfa Džona H. Garo māceklis un neilgi apmeklēja vakara nodarbības mākslas skolā. Garo iepazīstināja Karšu ar gaismošanas paņēmieniem, kurus Karšs vēlāk izmantoja, veidojot savus dramatiski izteiksmīgos portretus. 
1931. gadā atgriezies Kanādā, Karšs ar sava tēvoča finansiālu palīdzību nodibināja studiju. Viņš sāka sadarbību ar Otavas Mazo teātri, kur sastapa savu nākamo sievu, aktrisi Solanžu Gotjē.
Karša izlaušanās fotožurnālistikas laukā notika 1936. gadā, kad viņu uzaicināja fotografēt tikšanos starp ASV prezidentu Franklinu Rūzveltu un Kanādas premjerministru Makkenziju Kingu. Pēc šī pasūtījuma Karšs kļuva par pastāvīgu Kanādas valdības fotogrāfu.  
Pirmo starptautisko atzinību Karšam atnesa bieži reproducētais Čērčila portrets, kas radīts Otavā 1941. gadā un lieliski atklāj Lielbritānijas premjera sīksto apņēmību.  
Karšs sevišķu vērību piegrieza precīzi izvēlētam detalizētam apgaismojuma uzstādījumam, lai ar tā palīdzību savu modeļu sejām piešķirtu monumentālu un idealizētu izteiksmi. Anglijas Banka Jusufa Karša radīto Vinstona Čērčila portretu izvēlējās atveidošanai uz jaunās polimēra banknotes, kas šobrīd ir apgrozībā visā Apvienotajā Karalistē.

ARTURS SASS 
Alberts Einšteins rāda mēli, 1951
Arturs Sasse (1908– 1975) bija amerikāņu ziņu aģentūras UPI fotogrāfs. Viņa pazīstamākā fotogrāfija ir tā, kurā Einšteins rāda mēli. Fotogrāfija tika uzņemta 1951. gada 14. martā pēc Einšteina 72. dzimšanas dienas svinībām Prinstonas klubā. Sassem izdevās notvert ikoniskā uzņēmuma brīdi, kamēr citi fotogrāfi, kas atradās turpat ap automašīnu, to palaida garām. Pirms aģentūra International News Photos Network šo fotogrāfiju publicēja, redaktori ilgi diskutēja par tās piedienīgumu. Tagad tā kļuvusi par vienu no visu laiku populārākajām Einšteina fotogrāfijām. Zinātnieks pats sev palūdza deviņas kopijas.  
Attēlā redzam “ķertu profesoru” – rotaļīgo, nevis nopietno Einšteinu, kādu vairums viņu bija iedomājies. 
Fotogrāfija kļuva tik poopulāra, ka vēk aizvien bieži tiek reproducēta uz plakātiem un uzlīmēm. Tās oriģinālu pārdeva izsolē par 150 000 USD, padarot to par dārgāko līdz šim pārdoto Einšteina fotogrāfiju.

BĒRTS ŠTERNS 
Merilina rozā rozēs (no “Pēdējās sesijas”). 1962 
Merilina Monro, Kurcifikss II. 1962 
Bērts Šterns (1929–2013) bija viens no vadošajiem 1950. un 1960. gadu fotogrāfiem. Ar savu tiešo un tīro stilu viņš modes fotogrāfijai piešķīra jaunu elpu. Tāpat kā viņa laikabiedri Ričards Avedons un Ērvings Penns, Šterns bija jaunas estētikas aizsācējs fotogrāfijā, dodot priekšroku nepārblīvētiem un emocionāli tiešiem attēliem, kā savu mērķi izvirzot, ne tikai parādīt cilvēka ārējo veidolu, bet arī notvert un atklāt viņa vai viņas iekšējo psiholoģisko izjūtu. “Kas padara modeli izcilu? Tās ir viņas vajadzības, vēlmes; un ir tik aizraujoši fotografēt vēlmes!” – tā reiz atzinis fotomeistars.  
Nodarboties ar fotografēšanu Šternu pamudināja Stenlijs Kubriks. Fotomākslinieka reputācija strauji auga, pateicoties darbam komercuzņēmumos, tādos kā Revlon. Viņš kļuva par galveno balstu vairākiem modes žurnāliem, kā, piemēram, Vogue, un viņa portfolio bija atrodamas tādas superzvaigznes kā Tvigija, Trūmens Kapote un Odrija Hepbērna. Šterna īpašais veikums bija Merilinas Monro iemūžināšana apjomīgā portretu sērijā, kas uzņemta sešas nedēļas pirms aktrises nāves un izlases veidā iekļauta albumā “The Last Sitting” [Pēdējā sesija]

ANNIJA LEIBOVICA 
Džons Lenons un Joko Ono. 1980 
Amerikāņu fotogrāfe Annija Leibovica (1949) guvusi plašu ievērību ar saviem dramatiskajiem, savādajiem un ikoniskajiem slavenību portretiem. 
Vēlēdamās kļūt par gleznotāju, Leibovica 1967. gadā iestājās Sanfrancisko mākslas institūtā (bakalaura grāds mākslā, 1971). Taču, sākusi apmeklēt vakara kursu fotogrāfijā, viņa ātri vien aizrāvās ar šo mediju. 1970. gadā, joprojām būdama studente, Leibovica saņēma savu pirmo komercpasūtījumu no žurnāla Rolling Stone – fotogrāfēt Džonu Lenonu. Trīs gadus vēlāk Leibovica kļuva par izdevuma galveno fotogrāfi, veltot visu savu enerģiju tā laika rokmūzikas ievērojamāko personību unikālam atspoguļojumam. Iespējams, slavenākais viņas šī perioda darbs ir Lenona un Joko Ono dubultportrets, kas publicēts uz Rolling Stone vāka 1981. gada janvārī. Attēlā, kas uzņemts vien dažas stundas pirms Lenona slepkavības, dziedātājs un dziesmu autors ir kails un apkampis savu apģērbto sievu kā embrijs. 
1983. dā Leibovica saņēma Amerikas Žurnālu fotogrāfu savienības balvu kā gada fotogrāfe. 1991. gadā notika viņas pirmā izstāde muzejā; Leibovica kļuva par pirmo sievieti un otro dzīvo fotogrāfu, kura darbi izstādīti Nacionālajā portretu galerijā Vašingtonā.

VILJAMS KLEINS 
Dūmi un plīvurs, Parīze (Vogue). 1958 
Amerikāņu mākslinieks un kinorežisors Viljams Kleins (1926–2022) ir pazīstams ar savu unikālo abstraktās fotogrāfijas stilu pilsētas ainavas attēlojumā. Kleins studējis glezniecību un neilgu laiku strādājis par Fernāna Ležē asistentu Parīzē, tomēr fotogrāfiju formāli nekad nav mācījies. 
Lai gan tematiskā ziņā Kleina fotogrāfijas līdzīgas citu ielas fotogrāfu, piemēram, Diānas Arbusas un Sola Leitera, kā arī modes fotogrāfu Ērvinga Penna un Ričarda Avedona darbiem, tās pārkāpj ierastos žanra rāmjus. Iekarojis slavu ar savām modes fotogrāfijām (lielākoties, pateicoties auglīgajai sadarbībai ar Vogue), Viljams Kleins izmainīja mūsu izpratni par glamūru un modes fotogrāfiju, gan brīvi palaižot savus modeļus pilsētas ielās, gan arī, kā šajā attēlā, pietuvojoties cieši, lai notvertu noslēdzošo pieskārienu un sāņus pavērsto viszinīgo skatienu. 
Viņa modes fotogrāfijas tikušas apkopotas vairākos ikoniskos fotoizdevumos, tostarp "Life is Good and Good for You In New York" (1957) un "Tokyo" (1964). 1980. gados viņš pievērsās kino projektiem un radīja daudzas atmiņā paliekošas dokumentālās un pilnmetrāžas filmas, piemēram "Muhammed Ali, The Greatest" (1969). Kleins dzīvoja un strādāja Parīzē, Francijā. Viņa darbi glabājas tādās kolekcijās kā Modernās Mākslas muzejs Ņujorkā, Nacionālā mākslas galerija Vašingtonā un Čikāgas mākslas institūts.

DEIVIDS BEILIJS 
Miks Džegers, kažokādas kapuce. 1964 
Britu Impērijas ordeņa komandieris Deivids Beilijs (1938) ir viens no mūslaiku izcilākajiem portretu fotogrāfiem. Lai arī viņa daiļrade ir daudzveidīga, Beilijs asociējas ar 1960. gadu Londonu, kad viņš kā fotogrāfs bija tikpat slavens kā tie, kurus viņš fotografēja.  
Pateicoties neremdināmajai apetītei uz darbu, ballītēm un modelēm, Beilijs kļuva par galveno iedvesmas avotu fotogrāfa tēlam Mikelandželo Antonioni filmā "Fotopalielinājums" (1966).  
Savu karjeru, iedvesmojies no Anrī Kartjē-Bresona, Beilijs sāka 1959. gadā, jau pēc gada kļūdams par britu žurnāla Vogue fotogrāfu. Ar sava atkailinātā, tiešā stila palīdzību viņš atklāj izvēlēto modeļu skaistumu un dvēseli. Beilija melnbaltie un krāsainie portreti un modes fotogrāfijas nojauc šķiru un rases robežas, ar savu jauneklīgo, nevērīgo estētiku padarot vienlīdzīgu ikvienu, kurš nostājās viņa objektīva priekšā. Beilijam raksturīgā provokatīvā portretēšanas maniere saskatāma arī Mika Džegera portretā ar kažokādas kapuci.

DŽIMS MĀRŠALS 
Džons Kešs (Rādot vidējo pirkstu), Sankvenitas cietums. 1969 
Džims Māršals (1936–2010) bija tuvu sapazinies ar daudzām 20. gadsimta lielajām mūzikas zvaigznēm un kļuva plaši pazīstams ar savām ikoniskajām mūziķu fotogrāfijām. Māršals bija klāt, kad Džonijs Kešs izslēdza kameru Sankventinas cietumā. Viņš stāvējis aizkulisēs līdzās Džimijam Hendriksam un Dženisai Džoplinai. Viņš devies koncertturnejās kopā ar The Rolling Stones un fotografējis Bītlu pēdējo maksas koncertu. 
“Māršals bija viens no mūzikas fotogrāfijas pionieriem,” atzinusi fotogrāfa ilggadēja asistente Amēlija Deivisa. “Ļaudis viņu dēvēja par rokenrola fotogrāfijas krusttēvu.” 
Māršala milzīgais ieguldījums mūzikas industrijā 2014. gadā novērtēts ar Grammy balvu. Jau pēc nāves viņš saņēma Trustees Award, ar kuru godina tos industrijai piederīgos, kuri nav mūzikas izpildītāji. Māršals ir vienīgais starp fotogrāfiem, kas saņēmis šo balvu.

ANDRESS SERANO 
Mīzalu Kristus. 1987 
Andress Serano (1950) ir amerikāņu mākslinieks, kuru pazīstamu padarīja viņa fotogrāfiju pretrunīgais saturs. Serano zināmākie darbi ir dažādu, bieži reliģiska rakstura, priekšmetu lielformāta attēli un studijportreti, kuru nosaukumi nereti paskaidro darbu veidošanas procesu. 
Hondurasiešu un afrokubiešu izcelsmes mākslinieks audzis Ņujorkā ticīgā katoļu ģimenē. Katoliskā mācība par Kristus miesu un asinīm spēlējusi nozīmīgu lomu Serano darbos. Lai arī viņš nekad nav guvis formālu mākslas izglītību, pusaudža gados Andress apmeklēja Bruklinas muzeja mākslas skolu.  
1980. gadu beigās viņa darbi ik pa brīdim nonāca plašas uzmanības lokā kā publiku apzināti konfrontējošas un šokējošas mākslas piemēri. Konservatīvie politiķi un dažādas interešu aizstāvības grupas Serano darbiem raksturīgo reliģisko simbolu, ķermeņa šķidrumu, seksa, vardarbības un nāves jaudīgo sajaukumu nosodīja kā piedauzīgu. Par karsto punktu 1980. un 1990. gadu Amerikas "kultūras karos" kļuva fotogrāfija "Mīzalu Kristus". Serano allaž apgalvojis, ka viņa mākslas galvenais mērķis nav šokēt. Kā galveno savas motivācijas un ieceru avotu viņš izceļ attēla formālās kvalitātes un politisko aktualitāti (piemēram, pievēršanos tādiem jautājumiem kā neiecietība un sensacionālisms), kā arī saikni ar konkrētiem momentiem mākslas vēsturē.
Mākslinieka darbi glabājas mākslas muzejos un galerijās, to skaitā Čikāgas mākslas institūta, Malmes Kunsthalles Zviedrijā un Smitsona Amerikāņu mākslas muzeja Vašingtonā kolekcijās. 1996. gadā grupa Metallica izlaida savu albumu "Load", kura vāka noformējumā izmantots Serano darbs "Sperma un asinis III" (1990).

EIKŌ HOSOE 
Vīrietis un sieviete #6. 1960
Eikō Hosoe (1933) ir ikonisks Japānas pēckara fotogrāfs un kinorežisors, kurš guvis ievērību ar savu nevainojamo estētiku un leģendārajiem sadarbības piemēriem. Hosoe pievēršas cilvēka psiholoģijas tumšajiem aspektiem. Fotogrāfs bieži attēlojis seppuku jeb harakiri fantāzijas un erotiskus vīriešu ķermeņus. Viņa modeļu vidū bija arī slavenais rakstnieks Jukio Mišima. 
Hosoe studējis Tokijas Fotogrāfijas koledžā, kuru beidza 1954. gadā. Kļuvis par neatkarīgu mākslinieku, viņš jau agri sāka publicēties foto un sieviešu žurnālos. Pirmo kritikas uzmanību Hosoe iemantoja, vēl studenta gados iegūdams Fuji Film balvu. 
Mākslinieka slavenākās fotogrāfiju sērijas tapušas sadarbībā ar vairākiem dažādu žanru ietekmīgiem māksliniekiem, realizējoties ievērības cienīgos portretos. Šajā laika posmā Hosoe kļuva par vairāku avangarda mākslinieku grupu un apvienību, tostarp Demokrato, VIVO un Jazz Film Laboratory, biedru un līderi. Hosoe tika iecelts par Kijosato fotomākslas muzeja vadītāju, un 1981. gadā viņš ieņēma arī Japānas fotogrāfu asociācijas viceprezidenta posteni. Kopš 1969. gada Hosoe arī pasniedza Tokijas Fotogrāfijas skolā, bet kopš 1975. gada – Fotogrāfijas koledžā. 
Hosoe apbalvots ar Karaliskās fotogrāfijas biedrības 150. gadskārtas īpašo medaļu par mūža ieguldījumu mākslā. Viņš titulēts arī par Japānas nopelniem bagāto kultūras personu.  
Fotomākslinieka darbi atrodas Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Stedelijk muzejā Amsterdamā un Viktorijas un Alberta muzejā Londonā.

ARNOLDS ŅŪMENS  
Igors Stravinskis, Ņujorka. 1960  
Arnolds Ņūmens (1918–2006) guvis ievērību kā vides portreta aizsācējs. Būdams slavens arī ar savām klusajām dabām un abstraktajām fotogrāfijām, viņš izpelnījies būt piederīgs 20. gadsimta ieteikmīgākajiem fotogrāfiem. 
Savu karjeru fotogrāfijā Ņūmens uzsāka 1938. gadā, strādādams portretu studiju ķēdē Filadelfijā, Baltimorā un Rietumu Palmbīčā, vienlaikus sākot patstāvīgi darboties abstraktajā un dokumentālajā fotogrāfijā. 
Ņūmens devis nozīmīgu ieguldījumu arī kā portretu, kluso dabu un fotogrāfijai veltītu eseju autors, publicējoties tādos izdevumos kā Life, Holiday, Look, Vanity Fair, Scientific American, Town and Country, Esquire, Travel and Leisure, Harper’s Bazaar, The New Yorker un citur. 
Arnolda Ņūmena personālizstādes apceļojušas visu pasauli. Viņa darbi atrodas daudzās muzeju un privātajās kolekcijās visā pasaulē, tostarp Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, Starptautiskajā fotogrāfijas muzejā Džordža Īstmena mājā (G. E. H.) Ročestrā, Ņujorkā; Arizonas unicersitātes Radošās fotogrāfijas centrā Taksonā; Kanādas Nacionālajā galerijā Otavā; Viktorijas un Alberta muzejā Londonā; Moderna Museet Stokholmā; Austrālinas Nacionālajā galerijā Kanberā; Izraēlas muzejā Jeruzālemē; Telavivas muzejā Izraēlā; Nihon universitātes mākslas kolekcijā Tokijā; Stedelijk muzejā Amsterdamā; Starptautiskajā fotogrāfijas centrā Ņujorkā.

ENDIJS VORHOLS 
Pašportrets (Izbīļa parūka). 1986 
Amerikāņu mākslinieks un kinorežisors Endijs Vorhols (1928–1987) ir 1960. gadu popārta kustības aizsācējs. Būdams izveicīgs sevis popularizētājs, viņš uzturēja mākslinieka kā bezpersoniskas, pat tukšas figūras tēlu, kas, par spīti tam, ir veiksmīga slavenība, uzņēmējs un sociālās karjeras veidotājs. 
Vorhols pievērsās glezniecībai 1950. gadu beigās un 1962. gadā ieguva pēkšņu ievērību, izstādīdams gleznas, kurās attēlotas Campbell’s zupas bundžas, Coca-Cola pudeles, un Brillo mazgāšanas līdzekļa iepakojumu koka kopijas. Jau 1963. gadā viņš sāka masveidā reproducēt šos apzināti banālos patēriņa preču attēlus, izmantojot fotogrāfisku sietspiedes tehniku, vēlāk pievērsdamies slavenību portretu bezgalīgu variāciju drukāšanai izaicinoši spilgtās krāsās.

BILS BRANTS
Acis. 1960–1964 
Vācijā dzimušā angļu fotogrāfa Bila Branta (1904–1983) melnbaltās fotogrāfijas inscenētas noslēpumainā, kontrastainā vidē, kur starp gaismu un ēnu atklājas cilvēki, priekšmeti un ainavas. 1928. gadā Vīnē viņš sastapa un ar panākumiem portretēja dzejnieku Ezru Paundu, kurš vēlāk iepazīstināja Brantu ar fotogrāfu Menu Reju. 1929. gadā Brants ieradās Parīzē, lai uzsāktu trīs mēnešu ilgas mācekļa gaitas Mena Reja studijā. Kopš tā laika Branta darbos saskatāma Andrē Kertēsa, Ežēna Atžē, kā arī Mena Reja un sirreālistu ietekme. 
1931. gadā atgriezies Londonā, Brants jau lieliski pārzināja fotogrāfijas modernisma valodu. 1930. gados viņš publicēja savas nozīmīgās agrīnās monogrāfijas "The English at Home" (1932) un "A Night in London" (1932), kā arī regulāri sadarbojās ar ilustrēto presi, jo īpaši Picture Post, Lilliput, Weekly Illustrated un Verve. Viņa nozīmīgāko fotoreportāžu vidū izceļamas Otrā pasaules kara radīto ekstrēmo seku liecības. Pēc kara Brants ilgstoši pievērsās sievietes akta žanra pētniecībai, pārveidojot ķermeni ar kameras objektīva leņķa un kadrējuma palīdzību. 1960. gados viņš ieviesa jaunu pavērsienu slavenu mākslinieku portretos – pietuvojoties sejai tik tuvu, ka redzama ir tikai acs.

ĒRVINGS PENNS 
Pablo Pikaso, Kannas, Francija. 1957 
Ērvings Penns (1917–2009) bija viens no 20. gadsimta izcilākajiem fotogrāfiem, pazīstams ar saviem atraktīvajiem attēliem un meistarīgo druku. 
Viņš studēja mākslu un dizainu pie Alekseja Brodoviča Pensilvānijas Muzeja un industriālās mākslas skolā Filadelfijā, līdz 1938. gadā pārcēlās uz Ņujorku. Ap šo laiku ar savu nesen iegādāto Rolliflex kameru viņš sāka uzņemt melnbaltas fotogrāfijas. 1943. gadā žurnāla Vogue vadītājs Aleksandrs Libermans pieņēma Pennu darbā par izdevuma dizaineru, vienlaikus mudinādams viņu veidot karjeru modes fotogrāfijā. Penna radošums uzplauka viņa dzīves pēdējās desmitgadēs. Fotomākslinieka inovatīvie portreti, klusās dabas un modes fotogrāfijas joprojām regulāri parādījās Vogue lappusēs. 
2017. gadā, atzīmējot mākslinieka simto dzimšanas dienu, Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā tika sarīkota viņa retrospektīva “Irving Penn: Centennial". Šodien mākslinieka darbi atrodas tādu institūciju kā Čikāgas mākslas institūts, Smitsona Amerikāņu mākslas muzeja Vašingtonā un Viktorijas un Alberta muzeja Londonā kolekcijās.
Kad 1957. gadā Penns ieradās pie Pikaso Francijas dienvidos, mākslinieks izlikās, ka viņa nav mājās. Tomēr, kad Penna palīgs pārrāpās aizslēgtajiem vārtiem, Pikaso atvēlēja fotogrāfam desmit minūtes. Uzmetis pāri sporta kreklam spāņu apmetni, Pikaso mēģināja rotaļīgi novērst fotogrāfa uzmanību. Pikaso portreta varianti parāda, cik pacietīgi Penns strādājis, veidodams modeļa pozu, ļaujot māksliniekam spēlēties ar kostīmu, tajā pašā laikā neatlaidīgi koncentrējoties uz galveno – izkadrēt un izcelt Pikaso kreisās acs ievelkošo skatienu.

KRISTOFERS MAKOSS 
Stāvošā lēdija Vorhola. 1981 
Lēdijas Vorholas diptihs. 1981 
Kristofers Makoss (1948) uzauga Kalifornijā un pēc vidusskolas beigšanas pārcēlās uz Ņujorku. Viņš studēja arhitektūru Parīzē un neilgu laiku strādāja par Mena Reja mācekli. Endijs Vorhols, Makosa labs draugs un biežs portretu modelis, dēvēja Makosu par "modernāko fotogrāfu Amerikā". Viņa fotogrāfijas izstādītas tādās galerijās un muzejos kā Gugenheima muzejs Bilbao, Tate Modern Londonā, Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejs Ņujorkā, IVAM Valensijā (Spānija) un Karalienes Sofijas muzejs Madridē. Makosa radītie attēli parādījušies tādos žurnālos un laikrakstos kā Paris Match un Wall Street Journal.  
Kristofers Makoss iekaroja fotogrāfijas skatuvi ar savu 1977. gada grāmatu "WHITE TRASH" [Baltie salašņas]. Šī parupjā, lieliskā grāmata fiksējusi Ņujorkas centra panku vidi pamīšus ar tālu no centra mītošu slavenību, piemēram, modes dizainera Helstona un Endija Vorhola, portretiem. 
1980. gados Makoss izmantoja savu "IN" sleju žurnālā Interview Magazine, lai iepazīstinātu ar uzlecošajām zvaigznēm Metu Dilonu, Kristianu Sleiteru, Robertu Dauniju junioru, Tomu Fordu. Tad arī aizsākās viņa ilgtermiņa aizraušanās ar Spāniju, regulāri dodoties uz Madridi. Makosa veidotie Pedro Almodovara, Agatas Ruisas de la Pradas, Bibi Andersenas un Migela Bosē portreti palīdzējuši veicināt kustības "La Movida Madrileña” atpazīstamību.
Makosa sēriju "LADY WARHOL" veido 120 Endija portreti dažādās parūkās un grimā, uzņemti 1981. gadā divu dienu fotosesijā, kuru abi veltīja Mena Reja un Rrosas Selavī alias Marsela Dišāna sadarbībai.

ANDRĒ KERTĒSS 
Deformācija #1–9. 1927–1933 
Ungārijā dzimušais amerikāņu fotogrāfs Andrē Kertēss (1894–1985) atzīts par vienu no 20. gadsimta radošākajiem fotogrāfiem, kas attīstījis savdabīgu vizuālo valodu. 
Kertēss sāka nodarboties ar fotogrāfiju 1912. gadā. Pirmā pasaules kara laikā viņš dienēja Austroungārijas armijā. Nesaskatīdams perspektīvu Ungārijā, mākslinieks 1925. gadā pārcēlās uz Parīzi, lai strādātu par neatkarīgu fotogrāfu. Kertēsu uzskata par ielu fotogrāfijas pionieri: Anrī Kartjē-Bresons un Brasaī, kam mākslinieks pasniedza fotogrāfiju, atsaucās uz viņu kā nozīmīgu ietekmes avotu. Arī Ungārijā dzimušais amerikāņu fotožurnālists Roberts Kapa skolojies pie Kertēsa. 
1933. gadā humoristiskais, nereti pikantais žurnāls Le Sourire pasūtīja Kertēsam aktu sēriju, izmantojot attēlu deformējošus spoguļus. Aizrāvies, viņš radīja vairāk nekā 200 "Deformācijas" un vēl pusgadsimtu turpināja savos fotodarbos palaikam izmantot deformējošus spoguļus.
Pēc pārcelšanās uz ASV Kertēss no 1936. līdz 1947. gadam strādāja kā neatkarīgs fotogrāfs amerikāņu žurnāliem Look, Coronet, Harper’s Bazaar, Vogue un Town and Country, bet no 1947. līdz 1962. gadam bija žurnāla House and Garden štata fotogrāfs. Publikas  un kritikas atzinību viņš gan iekaroja vēlu, taču tad sekoja tādi pagodinājumi kā personālizstāde Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (1964–1965), Gugenheima stipendija (1974) un retrospektīva Pompidū centrā Parīzē (1977–1978).

DIĀNA ARBUSA 
Bērns ar rotaļu rokasgranātu. 1962
Identiskie dvīņi, Rouzela, Ņūdžersija. 1967 
Amerikāņu fotogrāfe Diāna Arbusa (1923–1971) guvusi ievērību ar saviem pārliecinošajiem, nereti satraucošajiem sabiedrības perifērijā nostumto cilvēku portretiem. 
1960. gadā žurnāls Esquire publicēja Arbusas pirmo fotoeseju, kurā viņa pretnostatīja Ņujorkas spožumā un postā dzīvojošos. 1963. un 1966. gadā Arbusa ieguva Gugenheima stipendiju dalībai projektā “Amerikāņu rituāli, manieres un paražas”. Tā deva viņai iespēju pilnveidot savu tehniku un meistarību, izmantojot iecienīto kvadrāta formātu, kas ļauj vairāk izcelt fotogrāfijas saturu nevis tās kompozīciju. Māksliniece arī lietoja zibspuldzes apgaismojumu, kas piešķir viņas darbiem teatralitātes un sirreālisma noskaņu. Projekta iespaidā Arbusa pievērsās tēmām, kas turpināja nodarbināt viņu visā karjeras laikā: indivīdiem, kuri mīt sabiedrības un "normalitātes" nomalēs, tādiem kā nūdisti, transvestīti, punduri un cilvēki ar garīgu vai fizisku invaliditāti.
1961. gadā Arbusa izdarīja pašnāvību. 1972. gadā saistībā ar vērienīgu mākslinieces darbu izstādi Ņujorkas Modernās mākslas muzejā tika izdota Arbusas fotogrāfiju izlase. Tajā pašā gadā viņas darbus izstādīja Venēcijas mākslas biennālē. Tā bija pirmā reize, kad šādu pagodinājumu saņēma amerikāņu fotogrāfs. 2003. gadā Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā atklāja plašu Arbusas darbu izstādi, kas vēlāk apceļoja ASV un Eiropu.

GORDONS PĀRKS 
Amerikāņu gotika, Vašingtona. 1942 
Gordons Pārks (1912–2016) ir viens no 20. gadsimta ievērojamākajiem fotogrāfiem, humānists ar dziļu ticību sociālajam taisnīgumam. Viņa izcilais radošais mantojums dokumentē Amerikas dzīvi un kultūru no 1940. gadu sākuma līdz 2000. gadiem, koncentrējoties uz rasu attiecībām, nabadzību, pilsoņu tiesībām un dzīvi pilsētā.  
Pārks bija arī ievērojams komponists, rakstnieks un kinorežisors, kurš uzturēja kontaktus ar daudzām ietekmīgām sava laikmeta personībām – gan politiķiem un māksliniekiem, gan sportistiem un citām slavenībām. 
Lombardā nopircis fotokameru, viņš pašmācības ceļā apguva tās lietošanu. Neskatoties uz profesionālās izglītības trūkumu, Pārks 1942. gadā ieguva Jūliusa Rozenvalda stipendiju, kas ļāva viņam strādāt par fotogrāfu valdības aģentūrās, kuras tolaik dokumentēja sociālos apstākļus valstī. Pārks ātri izveidoja savu personisko stilu, kas vēlāk viņu padarīja par vienu no atzītākajiem sava laikmeta fotogrāfiem.  
Pārka darbi atrodas lielāko muzeju pastāvīgajās kolekcijās, tai skaitā Čikāgas mākslas institūtā; Starptautiskajā fotogrāfijas centrā, Metropolitēna mākslas muzejā un Modernās mākslas muzejā Ņujorkā; Mineapoles mākslas institūtā; Hjūstonas mākslas muzejā; Sentluisas mākslas muzejā; Smitsona Nacionālajā Amerikas vēstures muzejā Vašingtonā un Virdžīnijas mākslas muzejā Ričmondā.

HORST P. HORSTS 
Mainbocher modes zīmola korsete. 1939 
Vācijā dzimušais amerikāņu modes fotogrāfs Horsts P. Horsts (1906–1999) tiek uzskatīts par vienu no šī žanra meistariem. Plaši pazīstams ar savām valdzinošajām sieviešu un modes fotogrāfijām, Horsts skrupulozi veidoja dzīvās gleznas, nostādot savas modeles rūpīgi pārdomātās pozās. Viņa unikālo estētiku raksturo sirreālisma kombinācija ar neoklasicismu, pietāte pret sengrieķu ideāliem un koncentrēšanās uz formu un noslēpumainību, rada to dzīvīgā jutekliskuma noskaņu, kas iezīmē Horsta darbu savādību. 
Sākotnēji studējis arhitektūru, Horsts īsu brīdi bija Lekorbizjē māceklis Parīzē. Viņa karjera fotomākslā aizsākās pēc tikšanās ar fotogrāfu Džordžu Hoiningenu–Hīni, un jau 1931. gadā Horsts uzņēma fotogrāfijas žurnāla Vogue franču izdevumam. 1939. gadā, neilgi pēc tam, kad bija tapis viņa slavenākais kadrs ar modeli atšņorētā korsetē, Horsts pārcēlās uz ASV un vēlāk kļuva par šīs valsts pilsoni. Ņujorkā viņš sastapa Koko Šaneli, ar kuru turpināja sadarboties vairāk nekā trīsdesmit gadus. 1989. gadā Horsts saņēma Amerikas Modes dizaineru padomes balvu par mūža ieguldījumu, bet 1996. gadā – Starptautiskā fotogrāfijas centra Fotogrāfijas meistara balvu. 
Horsta modes fotogrāfijām raksturīga anonīma pieeja modeļiem, kurus viņš būtībā pārvērtis izsmalcinātos drēbju pakaramos. Daudzus gadus fotogrāfa darbi greznoja žurnāla Vogue Amerikas izdevuma lappuses, taču ar laiku viņa stilu nomainīja humānāka, dabiskāka pieeja. 

KARLS FIŠERS 
Muhameds Ali, Ņujorka. 1967 
Fotogrāfs un grafiskais dizainers Karls Fišers (1924–2023) dzimis un uzaudzis Bruklinā. Absolvējis Kūpera savienības koledžu Ņujorkā, viņš kā Fulbraita stipendiāts studēja Centrālajā Sentmārtina Mākslas un dizaina koledžā Londonā. Savu karjeru Fišers uzsāka kā reklāmas aģentūras mākslinieciskais vadītājs Ņujorkā, kur strādāja kopā ar Polu Randu un Herbu Lubalinu. 
Apguvis fotogrāfiju pašmācības ceļā, Fišers atvēra studiju Ņujorkā, kur radīja darbus, kas saņēmuši Marka Tvena žurnālistikas balvu, Kleo balvu, Māksliniecisko vadītāju kluba zelta un sudraba medaļas un Augustusa Sent-Godēna medaļu. Fišera darbi izstādīti un atrodas ievērojamākajos ASV un Eiropas muzejos. Monogrāfijas par viņa darbiem tapušas ASV, Eiropā un Japānā, bet Fišers pats sarakstījis grāmatas “Photographs: 1958 to 1988”, “Portraits: 1953 to 1984” un “Afterthoughts, a memoir”. 
Šī Fišera fotogrāfija atrodas Viktorijas un Alberta muzeja pastāvīgajā kolekcijā Londonā. Attēls, kas rotāja žurnāla Esquire 1968. Gada aprīļa numura vāku, šokēja lasītājus dažādu iemeslu dēļ. Tas ne tikai attēloja vareno bokseri Ali kā ievainojamu mocekli – Svēto Sebastianu – ar sešām asiņojošām brūcēm un agonijā pavērtu muti. Attēls vienlaikus bija uzlādēts ar atsaucēm arī uz nokaitētajiem notikumiem, kas tolaik saviļņoja un šķēla Ameriku. Loiss (Džordžs Loiss, Esquire mākslinieciskais direktors) un Fišers uzņēma šo fotogrāfiju 1967. gada beigās, kad sabiedrību savā varā turēja pilsonisko tiesību kustības un Vjetnamas kara protestu izraisītā spriedze. Divdesmitgadnieks Ali cīnījās par abu šo jautājumu risinājumu. Pēc uzvaras smagsvaru boksa čempionātā 1964. gadā viņš kļuva par iedvesmojošu tumšādaino triumfa paraugu.

ENDIJS VORHOLS 
Zaļā Merilina. 1962 
Amerikāņu mākslinieks un kinorežisors Endijs Vorhols (1928–1987) ir 1960. gadu popārta kustības aizsācējs. Būdams izveicīgs sevis popularizētājs, viņš uzturēja mākslinieka kā bezpersoniskas, pat tukšas figūras tēlu, kas, par spīti tam, ir veiksmīga slavenība, uzņēmējs un sociālās karjeras veidotājs. 
Vorhols savos darbos attēlojis tā laika zvaigznes, tostarp Laizu Minelli, Lizu Teilori, Debiju Hariju un Džoanu Kolinsu. Daudzas no savām slavenību modelēm Vorhols atrada Manhetenas pazīstamākajā naktsklubā "Studio 54", tomēr neviena no viņām Vorhola un viņa karjeras kontekstā nekad nekļuva tik slavena vai šķietami nozīmīga kā Merilina Monro.

ALBERTO KORDA 
Če Gevara. 1960 
1960. gadā kubiešu fotogrāfs Alberto Korda (Alberto Diass Gutjeress, 1928–2001), strādājot laikrakstā Revolución un pildot kādu darba uzdevumu, uzņēma slaveno Če Gevaras fotogrāfiju protesta mītiņā pēc tam, kad kontrrevolucionāri bija uzspridzinājuši beļģu kravas kuģi, kas Kubai piegādāja ieročus. “Šajā fotogrāfijā viņa acīs ir kaut kas piesaistošs. Kaut kas noslēpumains. Atklājas viņa personība,” tā autors reiz izteicies par šo attēlu.
Savu karjeru Korda turpināja kā Fidela Kastro oficiālais fotogrāfs, nereti humanizēdams revolucionārā vadoņa tēlu, attēlojot to nepiespiestā atmosfērā un kopā ar draugiem, tādiem kā Ernests Hemingvejs. 
Korda uzskatīja, ka izšķirošais ir fotogrāfa degsme, nevis tas, cik smalka kamera viņam pieder. Būdams diezgan liels franču rakstnieka Antuāna de Sent-Ekziperī cienītājs, viņš bieži mēdza citēt “Mazo Princi”: “Redzēt tu vari tikai ar savu sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.”

ĒRVINGS PENNS 
Kapote, Ņujorka. 1948 
Trūmens Kapote, Ņujorka. 1965
Ērvings Penns (1917–2009) tiek godināts kā viens no žurnāla Vogue vadošajiem fotogrāfiem vairāk nekā sešdesmit gadu garumā. Penns bija ļoti noslēgts cilvēks. Viņš izvairījās atrasties uzmanības centrā un nodevās savam darbam klusi un neatlaidīgi. Laikmetā, kurā fotogrāfija visupirms tika uztverta kā saziņas līdzeklis, viņš tai pievērsās ar mākslinieka aci, paplašinot šī medija radošo potenciālu gan savā profesionālajā, gan personīgajā darbā. 
Penns studēja mākslu un dizainu pie Alekseja Brodoviča Pensilvānijas Muzeja un industriālās mākslas skolā Filadelfijā, bet 1938. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur strādāja par Brodoviča asistentu žurnālā Harper’s Bazaar kā gleznotājs un ilustrators. Ap šo laiku ar savu nesen iegādāto Rolliflex kameru viņš sāka uzņemt melnbaltas fotogrāfijas. 
2005. gadā mākslinieks nodibināja Ērvinga Penna fondu – bezpeļņas organizāciju, kuras mērķis ir popularizēt viņa radošo mantojumu. Penns miris 2009. gada 7. oktobrī Ņujorkā 92 gadu vecumā. 2017. gadā, atzīmējot mākslinieka 100. dzimšanas dienu, Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā tika atvērta retrospektīva “Irving Penn: Centennial". Šodien viņa darbi skatāmi tādu institūciju kolekcijās kā Čikāgas mākslas institūts, Smitsona Amerikāņu mākslas muzejs Vašingtonā un Viktorijas un Alberta muzejs Londonā.

AUGUSTS ZANDERS 
Mūrnieks. 1928 
Bokseri. 1929 
Augusts Zanders (1876–1964) bija vācu fotogrāfs, kura darbi dokumentēja cilvēkus un laikmetu, kurā viņš dzīvoja. Cildināts kā viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta sākuma portretistiem, Zanders koncentrēja savu skatienu uz mūrniekiem, zemniekiem, maizniekiem un citiem sabiedrības locekļiem. “Nekas man nešķita piemērotāks, kā veidot mūsu laika attēlu ar fotogrāfijas palīdzību, absolūti uzticoties realitātei,” viņš reiz paziņojis. 
Zanders apguva fotogrāfiju militārā dienesta laikā Trīrē. 1910. gadā viņš pārcēlās uz Ķelnes priekšpilsētu, kur pavadīja laiku, ceļodams ar velosipēdu un meklēdams cilvēkus, ko fotografēt. Kad 1930. gados pie varas nāca nacistu režīms, Zanders jau tika uzskatīts par fotomākslas autoritāti un bija guvis atzinību ar savu grāmatu "Antlitz der Zeit" (Mūsu laika seja. 1929). Režīma laikā viņš saskārās gan ar personiska rakstura vajāšanu, gan sistemātisku savu darbu iznīcināšanu. Pēc dēla nāves 1944. gadā un Zandera darbu iznīcināšanas 1946. gadā, viņš praktiski pārstāja fotografēt.  
Mūsdienās mākslinieka darbi atrodami Modernās mākslas muzeja kolekcijā Ņujorkā, Nacionālajā mākslas galerijā Vašingtonā, Valrafa-Riharca muzejā Ķelnē un citur.

MENS REJS 
Asaras. 1932 
Mens Rejs (1890–1976) bija ievērojams 20. gadsimta avangarda fotogrāfijas pārstāvis, kuru uzskata par sirreālisma fotogrāfijas pionieri. Šī amerikāņu un franču mākslinieka radošās izpausmes raksturo liela daudzveidība. Viņš bija arī gleznotājs, objektu mākslinieks un filmu režisors. Rejs bija pirmais mākslinieks, kura fotoattēlus kolekcionāri atzina par vairāk vērtīgiem nekā viņa mākslas darbi, tādējādi apliecinot Reja nozīmīgo ieguldījumu fotogrāfijas atzīšanā par mākslas veidu. 
Reja mākslinieciskās un tehniskās spējas atklājās jau agrīnā vecumā. Viņš izglītojās, regulāri apmeklējot mākslas muzejus un pētot vecmeistaru – Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Rembranta un Karavadžo – darbus. 25 gadu vecumā Rejs Ņujorkā sarīkoja savu pirmo gleznu personālizstādi pārdošanu. Ciešā draudzība ar Marselu Dišānu, kas turpinājās 55 gadus, ietekmēja abu daiļradi un sekmēja kopīgus mākslinieciskus meklējumus. 
Dišāna mudināts, Rejs 1921. gadā pārcēlās uz Parīzi un visu turpmāko dzīvi nodzīvoja Francijā, kur saglabāja savu vietu mākslas avangardā, nonākot saskarē ar tādām ievērojamām personībām kā Ernests Hemingvejs un Ģertrūde Steina. Mens Rejs izvērsa darbību dažādās mākslās, tajā skaitā tēlniecībā, glezniecībā, kino un fotogrāfijā. Parīzē viņš līdzās Maksam Ernstam, Salvadoram Dalī, Žuanam Miro, Paulam Klē, Pablo Pikaso un Andrē Bretonam kļuva par internacionālās dadaistu un sirreālistu mākslinieku un rakstnieku kopienas ietekmīgu biedru.

EDVARDS ŠERIFS KĒRTISS 
Trīs Zirgi. 1905
Edvards Šerifs Kērtiss (1868–1952) ir viens no Amerikas ievērojamākajiem fotogrāfiem un etnologiem. 
Kad Kērtisa ģimene 1887. gadā no Vaitvoteras Viskonsīnā pārcēlās uz Portorčardu Vašingtonas štatā, Edvarda fotogrāfa dotības vedināja viņu pievērsties Sietlas piekrastē dzīvojošo indiāņu izpētei. Fotogrāfija "Mājup" sagādāja Kērtisam augstāko apbalvojumu fotokonkursa izstādē. Ieguvis atpazīstamību, pateicoties savam darbam ar indiāņiem, Kērtiss kā galvenais fotogrāfs 1899. gadā piedalījās Edvarda Herimena ekspedīcijā uz Aļasku. Vēlāk viņš pavadīja žurnāla Forest and Stream redaktoru ekologu Džordžu Bērdu Grinelu ceļojumā uz Montanas ziemeļiem. Tur viņi pieredzēja iespaidīgo siksiku un pikanu cilšu sakrālo Saules deju. Ceļodami jāšus, kravas zirgu pavadīti, viņi apstājās kraujas malā. Skatam pavērās satriecoša ainava – plaša ieleja ar vairāk nekā tūkstoti indiāņu vigvamu. Šis ceļojums atstāja paliekošu iespaidu uz Kērtisa dzīvi un iedvesmoja veidot grāmatu “Ziemeļamerikas indiāņi”,  kurai materiālus viņš vāca vairāk nekā 30 gadus. Šajā izdevumā ir pāri par 700 portfolio lielizmēra attēlu, vairāk nekā 1500 sējuma izmēra attēlu un pāri par 7000 lappusēm teksta. Pateicoties Kērtisa iemūžinātajiem tēliem un grāmatas tapšanas stāstam, “Ziemeļamerikas indiāņi” ir kļuvusi par unikālu Amerikas vēstures liecību.

ALEKSANDRS GĀRDNERS 
Abrahams Linkolns. 1863 
Aleksandrs Gārdners (1821–1882) ražīgi fotografējis Amerikas pilsoņu karu, kas plosījās no 1861. līdz 1865. gadam. 19. gadsimta vidū fotogrāfija joprojām bija salīdzinoši jauns izgudrojums, un Pilsoņu karš Amerikā bija viens no pirmajiem konfliktiem, kas ticis dokumentēts.  
Gārdners dzimis Skotijā, uz ASV viņš visticamāk pārcēlies 1856. gadā, kad fotogrāfs Metjū B. Breidijs pieņēma viņu darbā. Divus gadus vēlāk Gārdners Breidija uzdevumā atvēra portretu studiju Vašingtonā. Tā bija tik veiksmīga, ka palīdzēja uzturēt Breidija krietni ekstravagantāko Ņujorkas studiju. 
Kad 1861. gadā izcēlās Amerikas pilsoņu karš, Gārdners palīdzēja Breidijam izveidot šī konflikta pilnīgu fotodokumentāciju. Tomēr Breidijs atteicās publiski atzīt Gārdnera nopelnus šajā darbā. Tāpēc Gārdners 1863. gadā pameta Breidiju, atvēra portretu galeriju Vašingtonā un turpināja patstāvīgi fotografēt karadarbību. Viņa fotogrāfijas "Prezidents Linkolns Antietamas kaujas laukā" (1862) un "Nemiernieku šāvēja mājas Getisburgā" (1863) kā arī Abrahama Linkolna portreti pieder pazīstamākajām šī kara laika fotogrāfijām. 1866. gadā izdots Gārdnera "Pilsoņu kara fotoskiču albums" – 100 oriģinālizdruku kolekcija divos sējumos. Kad Breidijs iesniedza Kongresam lūgumu iegādāties viņa uzņemtās kara fotogrāfijas, Gārdners iesniedza konkurējošu lūgumu, apgalvojot, ka tieši viņam, nevis Breidijam, pieder ideja par konflikta fotodokumentācijas nodrošināšanu nācijas vēsturei. Kongress iegādājās abas kolekcijas.

DOROTEJA LANŽA 
Migrantu māte, Nipomo, Kalifornija. 1936 
Dotoreja Lanža (1895–1965) bija amerikāņu dokumentālā fotogrāfe, kuras veidotie Lielās depresijas laikā pārvietoto zemnieku portreti atstāja būtisku ietekmi uz dokumentālās un preses fotogrāfijas turpmāko attīstību. 
1936. gada marta sākumā Doroteja Lanža, garāmbraucot Nipomo, Kalifornijā, ceļmalā pamanīja zīmi PEA-PICKERS CAMP [Zirņu lasītāju nometne]. Tolaik viņa strādāja par fotogrāfi Pārvietošanas administrācijā – valdības aģentūrā, kuru depresijas laikā izveidoja, lai veicinātu sabiedrības informētību un sniegtu palīdzību grūtībās nonākušajiem zemiekiem. Nobraukusi divdesmit jūdzes tālāk, Lanža pārdomāja un griezās atpakaļ, kur nometnē sastapa māti ar bērniem. “Es ieraudzīju izsalkušo un izmisušo māti un devos viņai klāt, it kā mani vilktu magnēts,” fotogrāfe vēlāk atcerējās. Lanža uzņēma septiņus kadrus ar šo sievieti, 32 gadus veco Florensu Ovensu Tompsoni un viņas septiņiem bērniem. Viens no uzņēmumiem, cieši fokusēts uz Tompsones seju, pārvērš viņu Madonnai līdzīgā tēlā un padara par Lielās depresijas ikonu, tā kļūstot par vienu no visu laiku slavenākajām fotogrāfijām.

ALBERTS VATSONS 
Alfrēds Hičkoks ar zosi. 1973 
Dzimis un audzis Edinburgā, Skotijā, Alberts Vatsons (1942) studējis grafisko dizainu Džordanstounas Dankana mākslas un dizaina koledžā Dandī, kā arī kino un televīziju Karaliskajā mākslas koledžā Londonā. Lai arī kopš dzimšanas Alberts ar vienu aci ir akls, savas mācību programmas ietvaros viņš apguva arī fotogrāfiju. 1970. gadā pārcēlies uz ASV, Vatsons sāka fotografēt, lielākoties hobija līmenī. Tajā pašā gadā Alberts satika Max Factor māksliniecisko vadītāju, kurš viņam piedāvāja pirmo pārbaudes sesiju, no kuras firma iegādājās divus attēlus. Vatsona īpašais stils ar laiku piesaistīja Amerikas un Eiropas modes žurnālu uzmanību, tostarp Mademoiselle un GQ. Harper’s Bazaar uzaicināja viņu veikt fotosesiju ar Alfrēdu Hičkoku, kurš kļuva par pirmo Vatsona fotografēto slavenību. 
Alberts Vatsons ir viens no pasaules veiksmīgākajiem un ražīgākajiem fotogrāfiem, kuram izdevies savienot mākslas, modes un komerciālo fotogrāfiju, radot dažus no pasaulē ikoniskākajiem attēliem. Foto industrijas bībele Photo District News Albertu Vatsonu, līdzās Ērvingam Pennam, Ričardam Avedonam un vēl dažiem, ierindojusi starp 20 visu laiku ietekmīgākajiem fotogrāfiem.
Vatsons ieguvis neskaitāmas balvas, starp kurām ir Lucie balva, Grammy balva, trīs Endiji, Der Steiger balva, Hasselblad Masters balva, Simtgades medaļa un Karaliskās fotogrāfijas biedrības Mūža ieguldījuma balva.  
2015. gada jūnijā karaliene Elizabete II piešķīra viņam Britu Impērijas ordeni (OBE) par mūža ieguldījumu fotomākslā. 
Kopš 2004. gada Vatsonam bijušas personālizstādes Modernās mākslas muzejā Milānā, Itālijā, KunstHausWien Vīnē, Austrijā; Pilsētas mākslas centrā Edinburgā; FotoMuseum Antverpenē, Beļģijā; NRW Forum Diseldorfā, Vācijā; Forma Galleria Milānā; Fotografiska Stkoholmā, Zviedrijā un Multimediju mākslas muzejā Maskavā.

ROBERTS MEPLTORPS 
Kens Mūdijs & Roberts Šermans. 1984 
Roberts Mepltorps (1946–1989) dzimis Floralpārkā, Kvīnsā. 1963. gadā viņš iestājās Prata institūtā Bruklinā, kur apguva zīmēšanu, glezniecību un tēlniecību. Ietekmējoties no tādiem māksliniekiem kā Džozefs Kornels un Marsels Dišāns, Mepltorps eksperimentēja ar dažādiem materiāliem, veidojot jauktas tehnikas kolāžas, kurās izmantoja arī no grāmatām un žurnāliem izgrieztus attēlus. 1970. gadā viņš iegādājās Polaroid kameru un sāka radīt pars savas fotogrāfijas izmantošanai kolāžās, apgalvojot, ka, viņaprāt, “tā ir godīgāk”. 
1973. gadā Ņujorkas Light Gallery notika Mepltorpa pirmā galerijas personālizstāde – “Polaroids”. Divus gadus vēlāk viņš iegādājās Hasselblad vidēja formāta kameru un sāka fotografēt savus draugus un paziņas – māksliniekus, mūziķus, sabiedriskas personas, filmu zvaigznes un S&M pagrīdes kluvu dalībniekus. Mepltorps darbojās arī komercprojektos, veidojot mūzikas albumu vāku noformējumu, tostarp vāciņus Petijai Smitai un “Television”, kā arī portretu un ballīšu fotogrāfiju sēriju žurnālam Interview Magazine.
1974. gadu beigās Mepltorps aizviena vairāk pievērsās Ņujorkas S&M klubu aktivitāšu dokumentēšanai. Šīs fotogrāfijas šokā ar saturu un raisa apbrīnu ar tehnisko un formas meistarību. 1980. gados Mepltorps radīja attēlus, kuri vienlaikus ziaicina un ievēro klasiskos estētikas standartus: starp viņa iecienītākajiem žanriem bija stilizētas vīriešu un sieviešu aktu kompozīcijas, smalki veidotas ziedu klusās dabas, kā arī mākslinieku un slavenību studijportreti.    

PATRIKS DEMARŠELJĒ 
Kristija Tērlingtone, britu Vogue, Ņujorka. 1992 
Patriks Demaršeljē (1943–2022) ir pasaulslavens franču modes fotogrāfs. Radījis neskaitāmus ikoniskus attēlus publikācijām Vogue un Harper’s Bazaar, viņš, iespējams, vislabāk pazīstams ar saviem dziļi personiskajiem princeses Diānas portretiem, kuri palīdzēja nostiprināt viņas popularitāti un šķietami katram pieejamo publisko tēlu. 
Demaršeljē dzimis Havrā, Francijā, un savā septiņpadsmitajā dzimšanas dienā kā dāvanu saņēma Kodak Eastman kameru. 1975. gadā viņš pārcēlās uz Ņujorku un sāka strādāt pie fotogrāfiem Anrī Kartjē-Bresone un Žaka Žilbēra. 1992. gadā Demaršeljē ieguva pastāvīgu vietu žurnālā Harper’s Bazaar un vēlāk kļuva par šī žurnāla galveno fotogrāfu. 
Demaršeljē veidojis reklāmas kampaņas tādiem zīmoliem kā Dior, Louis Vuitton, Chanel, Yves Saint Laurent, Calvin Klein, Ralph Lauren, viņa attēli regulāri parādījušies uz lielāko modes žurnālu vākiem. 2017. gadā Francijas valdība iecēla Demaršeljē Mākslas un literatūras ordeņa virsnieka godā. Visu cienītā, ietekmīgā Vogue ilggadējā redaktore Anna Vintūra viņa darbus raksturojusi kā “pārlaicīgu klasiku”.       

ROBERTS MEPLTORPS 
Pašportrets. 1983
Roberts Mepltorps (1946–1989) dzimis Floralpārkā, Kvīnsā. 1963. gadā viņš iestājās Prata institūtā Bruklinā, kur apguva zīmēšanu, glezniecību un tēlniecību. Ietekmējoties no tādiem māksliniekiem kā Džozefs Kornels un Marsels Dišāns, Mepltorps eksperimentēja ar dažādiem materiāliem, veidojot jauktas tehnikas kolāžas, kurās izmantoja arī no grāmatām un žurnāliem izgrieztus attēlus. 1970. gadā viņš iegādājās Polaroid kameru un sāka radīt pats savas fotogrāfijas izmantošanai kolāžās, apgalvojot, ka, viņaprāt, “tā ir godīgāk”. 
1973. gadā Ņujorkas Light Gallery notika Mepltorpa pirmā galerijas personālizstāde – “Polaroids”. Divus gadus vēlāk viņš iegādājās Hasselblad vidēja formāta kameru un sāka fotografēt savus draugus un paziņas – māksliniekus, mūziķus, sabiedriskas personas, filmu zvaigznes un S&M pagrīdes kluvu dalībniekus. Mepltorps darbojās arī komercprojektos, veidojot mūzikas albumu vāku noformējumu, tostarp vāciņus Petijai Smitai un “Television”, kā arī portretu un ballīšu fotogrāfiju sēriju žurnālam Interview Magazine.
Mepltorpa plašais, provokatīvais un spēcīgais darbu kopums ierindojis viņu starp nozīmīgākajiem 20. gadsimta fotomāksliniekiem. Šodien viņa darbi atrodami galerijās Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Eiropā, kā arī lielāko muzeju kolekcijās visā pasaulē. 1988. gadā Peltorps nodibināja fondu ar mērķi popularizēt fotogrāfiju, atbalstīt muzejus, kas izstāda foto mākslu, un finansēt medicīnas pētījumus cīņā ar AIDS un HIV infekciju.

VIKTORS SKREBNESKIS 
Aktrise Beta Deivisa. 1971. gada 8. novembris 
Orsons Velss. 1970 
Čikāgas fotogrāfs Viktors Skrebneskis (1921–2020) pazīstams ar savām stilizētajām un pievilcīgajām modes un reklāmas fotogrāfijām, jutekliskajām un tēlnieciskajām aktu studijām, kā arī ar sadzīviski elegantiem draugu un slavenību portretiem. Viktors Skrebneskis imācījies Čikāgas mākslas institūta skolā (1943) un Ilinoisas tehnoloģiju institūta Dizaina  institūtā Čikāgā (1947–1949). 
Iespējams, vislabāk Skrebneskis zināms ar saviem pasūtījuma darbiem kosmētikas kompānijai Estee Lauder un piecpadsmit gadus ilgo sadarbību (1970–1985) ar modeli Kārenu Greiemu, radot portretu portfolio mārketinga kampaņai, kas pazīstama ar nosaukumu "The Estee Lauder Woman".  
Skrebneskis fotografējis žurnāliem Town & Country un Fitness, bet viņa klientu vidū ir Chanel, Grosvenor Furs, Kohler, Northwestern Mutual Life Insurance un Saks Fifth Avenue. Mākslinieka fotogrāfijas ir plaši izstādītas un kolekcionētas. Skrebneska piecdesmit darba gadu retrospekcija notika Laikmetīgās fotogrāfijas muzejā 1999. gadā. 
Skrebneskis portretējis daudzas slavenības, to vidū Sindiju Kroufordi (tieši viņš uzņēmis supermodeles pirmās nozīmīgās fotogrāfijas), Opru Vinfriju, Orsonu Velsu, Odriju Hepbērnu, Daienu Rosu, Ibēru de Živenši, Betu Deivisu, Daienu Kerolu un Fransuā Trifo. Laika gaitā kolekcionāri īpaši iecienījuši Skrebneska ikoniskos melnbaltos attēlus Čikāgas starptautiskā kinofestivāla plakātiem, kuros bieži redzami kaili modeļi.

HERBS RITSS 
Džeks Nikolsons, Londona. 1988 
Herbs Ritss (1952–2002) savu fotogrāfa karjeru sāka 1970. gadu beigās, tās laikā izpelnoties mākslas un komerciālās fotogrāfijas meistara reputāciju. Līdzās portretu un modes fotogrāfiju publikācijām žurnālos Vogue, Vanity Fair, Interview un Rolling Stone, Ritss veidojis veiksmīgas reklāmas kampaņas tādiem zīmoliem kā Calvin Klein, Chanel, Donna Karan, Gap, Gianfranco Ferré, Gianni Versace, Giorgio Armani, Levi’s, Pirelli, Polo, Ralph Lauren un Valentino. Kopš 1988. gada Ritss bijis neskaitāmu ietekmīgu un balvas guvušu mūzikas un reklāmas videoklipu režisors. Viņa mākslas fotogrāfijas rādītas izstādēs visā pasaulē, darbi glabājas daudzās nozīmīgās publiskās un privātās kolekcijās. 
Gan dzīvē, gan mākslā Herbu Ritsu piesaistījušas skaidras līnijas un izteiksmīgas formas. Grafiskā vienkāršība ļāvusi viņa attēliem vienlaicīgi tikt saprastiem un sajustiem. Mākslinieka darbi bieži izaicinājuši ierastos priekšstatus par dzimti un rasi. Atmiņā paliekošās Ritsa kino, modes, mūzikas, politikas un sabiedrisko personību fotogrāfijas reizē ir gan atspoguļojušas, gan  veidojušas sociālo vēsturi un iztēli. 
Mākslinieka radītā Džeka Nikolsona fotogrāfiju sērija, laikam ritot, kļūst aizvien ikoniskāka un kolekcionāru iekārojamāka.

RIČARDS AVEDONS 
Biškopis Ronalds Fišers, Deivisa, Kalifornija. 1981. gada 9. maijs  
Jau no paša karjeras sākuma Ričards Avedons (1923–2004) veidoja formālus portretus publicēšanai žurnālos Theatre Arts, Life, Look un Harper’s Bazaar. Viņu fascinēja fotogrāfijas spēja sniegt priekšstatu par personību.  
Pabijis Harper’s Bazaar 1965. gada aprīļa numura viesredaktora statusā, Avedons pameta šo žurnālu un pievienojās Vogue, kur nostrādāja vairāk nekā divdesmit gadus. 1992. gadā Avedons kļuva par pirmo The New Yorker štata fotogrāfu, ar saviem portretiem palīdzot no jauna definēt žurnāla estētiku. Savukārt viņa modes fotogrāfijas šajā laikposmā parādījās gandrīz vienīgi franču žurnālā Égoïste. 
Avedona pirmā muzeja retrospektīva notika Smitsona institūtā 1962. gadā. Tai sekoja daudzas nozīmīgas izstādes, tostarp divas Metropolitēna mākslas muzejā (1978. un 2002. gadā), Mineapoles mākslas institūtā (1970), Eimona Kārtera Amerikāņu mākslas muzejā (1985) un Vitnijas amerikāņu mākslas muzejā (1994). Avedona pirmā fotogrāfiju grāmata "Observations" ar Trūmena Kapotes eseju ievadā, izdota 1959. gadā.

RIČARDS AVEDONS 
Režisors Džons Fords, Belēra, Kalifornija. 1972. gada 11. aprīlis 
Ričards Avedons (1923–2004) dzimis un dzīvojis Ņujorkā. Viņa interese par fotogrāfiju aizsākās jau agrā jaunībā.  
Jau no paša karjeras sākuma Avedons veidoja formālus portretus publicēšanai žurnālos Theatre Arts, Life, Look un Harper’s Bazaar. Viņu fascinēja fotogrāfijas spēja sniegt priekšstatu par personību.  
Avedons vadīja komerciāli veiksmīgu fotostudiju, spējot nojaukt robežu starp “mākslas” un “komerciālo” fotogrāfiju. Vairākas sadarbībā ar Calvin Klein, Revlon, Versace, kā arī daudzām citām kompānijām tapušas reklāmas kampaņas ierindojušās starp pazīstamākajām ASV reklāmu vēsturē. Šīs kampaņas sniedza Avedonam brīvību attīstīt vērienīgus paša radošos projektus. 
Avedona pirmā muzeja retrospektīva notika Smitsona institūtā 1962. gadā. Tai sekoja daudzas nozīmīgas izstādes, tostarp divas Metropolitēna mākslas muzejā (1978. un 2002. gadā), Mineapoles mākslas institūtā (1970), Eimona Kārtera Amerikāņu mākslas muzejā (1985) un Vitnijas amerikāņu mākslas muzejā (1994). Avedona pirmā fotogrāfiju grāmata "Observations" ar Trūmena Kapotes eseju ievadā, izdota 1959. gadā.

FILIPS HALSMANS 
Salvadors Dalī. 1954
Filips Halsmans (1906–1979) dzimis Rīgā, bet fotografēšanai pievērsies 1930. gados Parīzē. 1934. gadā viņš atvēra portretu studiju Monparnasā, kur fotografējis Andrē Židu, Marku Šagālu, Andrē Malro, Lekorbizjē un citus rakstniekus un māksliniekus, izmantojot inovatīvu, paša projektētu divlēcu spoguļkameru. 
1940. gadā, neilgi pēc Francijas krišanas, viņš ieradās ASV ar ārkārtas vīzu, kuru saņēma, pateicoties Alberta Einšteina starpniecībai. Savas ražīgās Amerikas karjeras laikā Halsmans radīja reportāžas un vāka attēlus lielākajiem Amerikas žurnāliem, tai skaitā 101 satriecošu vāka foto žurnālam Life. 1945. gadā ievēlēts par pirmo Amerikas Žurnālu fotogrāfu savienības prezidentu, viņš vadīja cīņu par fotogrāfu radošajām un profesionālajām tiesībām. Halsmana darbošanās drīz ieguva starptautisku atzinību, un 1951. gadā Magnum Photos dibinātāji uzaicināja viņu pievienoties organizācijai. 1950. gadu sākumā Halsmans sāka lūgt saviem modeļiem katras fotosesijas noslēgumā palekties kameras priekšā. Šie unikāli asprātīgie, enerģijas pilnie attēli kļuvuši par nozīmīgu Halsmana fotogrāfiskā mantojuma daļu.
1941. gadā aizsākās Halsmana un Salvadora Dalī sadarbība, kuras laikā tapušas idejas vairākiem neparastiem foto darbiem, taja skaitā Dalī Atomicus un Dalī ūsu sērijai. Abu mākslinieku intensīvā un ražīgā 37 gadus ilgā sadarbība ir patiesi unikāla parādība 20. gadsimta mākslas vēsturē.

ĀRTS ŠEJS 
Simona de Bovuāra. 1950 
Vairāk nekā 70 gadu garumā Ārts Šejs (1922–2018) dokumentējis savu dzīvi, liekot lietā viņam piemītošās stāstnieka, humora un empātijas dotības. Dzimis un audzis Bronksā, Otrā pasaules kara laikā viņš kā stūrmanis dienējis ASV gaisa spēkos, veicot 30 bumbvedēja misijas un 22 palīdzības misijas. 
1949. gadā Šejs apmetās Čikāgā un kļuva par neatkarīgu fotogrāfu, saņemot tūkstošiem pasūtījumu no Life, Time, Sports Ilustrated un citiem lielajiem izdevumiem. Šejs ir fotografējis deviņus ASV prezidentus un lielāko daļu no 20. gadsimta nozīmīgajām personībām literatūrā, biznesā, izklaides industrijā, zinātnē un politikā. Šejs ir arī rakstījis iknedēļas slejas dažādiem laikrakstiem, sarakstījis vairākas lugas, bērnu grāmatas, grāmatas par sportu, kā arī vairākas fotosesiju grāmatas, tostarp "My Florence", kas izdota 2015. gada februārī.
1950. gados Šejs, būdams pasaules klases ielu fotogrāfs, kopā ar pirmo ASV Nacionālās grāmatu balvas saņēmēju rakstnieku Nelsonu Algrenu devās garos pilsētas izpētes ceļojumos. 1950. gadā Simonai de Bovuārai bija romāns ar Algrenu. Kādā ļoti karstā dienā Simona, sviedriem pārplūdusi, iegriezās Ārta dzīvoklī Čikāgā, lai ieietu dušā. Kamēr viņa noskaloja sviedrus, Šejs uzņēma dažas lieliskas fotogrāfijas.
Šeja fotogrāfijas iekļautas vairāku muzeju pastāvīgajās kolekcijās, to vidū ir Nacionālā portretu galerija, Čikāgas mākslas institūts un Laikmetīgās fotogrāfijas muzejs Čikāgā. 

ANNIJA LEIBOVICA 
Merila Strīpa. 1980 
Amerikāņu fotogrāfe Anija Leibovica (1949) guvusi plašu ievērību ar saviem dramatiskajiem, savādajiem un ikoniskajiem slavenību portretiem.  
Vēlēdamās kļūt par gleznotāju, Leibovica 1967. gadā iestājās Sanfrancisko mākslas institūtā (bakalaura grāds mākslā, 1971). Taču, sākusi apmeklēt vakara kursu fotogrāfijā, viņa ātri vien aizrāvās ar šo mediju. 1970. gadā, joprojām būdama studente, Leibovica saņēma savu pirmo komercpasūtījumu no žurnāla Rolling Stone. Trīs gadus vēlāk Leibovica kļuva par izdevuma galveno fotogrāfi, veltot visu savu enerģiju tā laika rokmūzikas ievērojamāko personību unikālam atspoguļojumam. 
Veidojot portretus, Leibovica – kura savas fotosesijas uzlūkoja kā partneru sadarbību –, parasti vairākas dienas pavadīja, vērojot savu modeļu ikdienas dzīvi un tiecoties katru portretu padarīt unikālu un asprātīgu, destilētu līdz tehniski nevainojamam rezultātam. Viņas komerciālie attēli drīzāk bija dramatiski un inscenēti, nevis nejauši tapuši. Leibovica guva plašu atzinību ar saviem Amerikas Olimpiešu portretiem, ksa tika uzņemti 1996. gada Atlantas vasaras spēļu izstādei un tajā pašā gadā izdoti grāmatā “Olimpiskie portreti”. 1999. Gadā viņa publicēja fotogrāfiju kolekciju ar nosaukumu “Sievietes”. 

DIĀNA ARBUSA 
Jauns vīrietis matu ruļļos savās mājās Rietumu 20. ielā, Ņujorka. 1966 
Amerikāņu fotogrāfe Diāna Arbusa (1923–1971) guvusi ievērību ar saviem pārliecinošajiem, nereti satraucošajiem sabiedrības perifērijā nostumto cilvēku portretiem. 
1960. gadā žurnāls Esquire publicēja Arbusas pirmo fotoeseju, kurā viņa pretnostatīja Ņujorkas spožumā un postā dzīvojošos. 1963. un 1966. gadā Arbusa ieguva Gugenheima stipendiju dalībai projektā “Amerikāņu rituāli, manieres un paražas”. Tā deva viņai iespēju pilnveidot savu tehniku un meistarību, izmantojot iecienīto kvadrāta formātu, kas ļauj vairāk izcelt fotogrāfijas saturu nevis tās kompozīciju. Māksliniece arī lietoja zibspuldzes apgaismojumu, kas piešķir viņas darbiem teatralitātes un sirreālisma noskaņu. Projekta iespaidā Arbusa pievērsās tēmām, kas turpināja nodarbināt viņu visā karjeras laikā: indivīdiem, kuri mīt sabiedrības un "normalitātes" nomalēs, tādiem kā nūdisti, transvestīti, punduri un cilvēki ar garīgu vai fizisku invaliditāti. 
1971. gadā Arbusa izdarīja pašnāvību. 1972. gadā saistībā ar vērienīgu mākslinieces darbu izstādi Ņujorkas Modernās mākslas muzejā tika izdota Arbusas fotogrāfiju izlase. Tajā pašā gadā viņas darbus izstādīja Venēcijas mākslas biennālē. Tā bija pirmā reize, kad šādu pagodinājumu saņēma amerikāņu fotogrāfs. 2003. gadā Sanfrancisko Modernās mākslas muzejā atklāja plašu Arbusas darbu izstādi, kas vēlāk apceļoja ASV un Eiropu.

PJĒRS UN ŽILS 
Žans Pols Gotjē. 1990 
Pjērs un Žils ir franču mākslinieku duets, kas sadarbojas, radot ar roku apgleznotas fotogrāfijas. Pjērs Komuā (1950) strādā ar fotokameru, kamēr viņa partneris Žils Blanšārs (1953) katru uzņemto fotoattēlu ierāmē, pievienojot savu unikālu estētisku rotājumu. Specializēdamies gan tādu slavenību kā Madonna, gan arī modeļu portretēšanā, mākslinieku duets rada attēlus, kuros sapludināta īstenība, ikdienas dzīve, sapņi un fantāzijas. 1990. gadā viņi iemūžinājuši slaveno franču modes dizaineru Žanu Polu Gotjē viņam raksturīgajās zilibaltajās svītrās ar ziedu pušķi rokās. 
Mākslinieku pāris dzīvo un strādā Parīzē, Francijā. Viņiem bijušas nozīmīgas izstādes Eiropas fotogrāfijas namā Parīzē 1996. gadā, kam sekoja ekspozīcija Jaunajā Laikmetīgās mākslas muzejā Ņujorkā 2000. gadā, kā arī Jeu de Paume nacionālajā galerijā Parīzē 2007. gadā.