Katrīnas Neiburgas instalācijas teksti

Dzejolis, kuru Oma skaita katrus Ziemassvētkus, nu jau 87 gadus.

Maza cilvēka vakara lūgšana

-Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!  
Tev elkoņi stipri un gari; 
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem, 
Tu visus noguldīt vari –  
rudzlauku un pienenes ceļmalā,  
un visgarāko liepu pagalmā, 
un stārķi, un Janku, un mani arī. 
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk, 
jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk – 
Kad aizmigšu – būsi tik labs tak, vai nē? –
man dārzā, zem ābeles, dobītē, 
tur, kur tas iespraustais kadiķīts, 
viens cukurzirnītis iestādīts. 
Un kamēr es pats būšu apgulies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties... 
Bet zeme tik cieta, un viņam, varbūt, 
būs zaļo galviņu pacelt grūt, 
tad viņam gan, Dieviņ, tu piepalīdz!... 
Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt! 
Rīt gribu ko labu Tev izdomāt... 
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts... 
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds! 

– Fricis Bārda

Ome: 
“-Ko nozīmē bailes? Es negribu ciešanas. Un nav jau tā, ka man gribētos nomirt. Nē, man negribas nomirt, bet..., ka es par to sevišķi satrauktos... Kad jānomirst, tad jānomirst.

-Es domāju, kā dieviņš ir lēmis, kā liktens ir lēmis – tā jādzīvo.

-Tā ir. 

-To jau neviens nezin...

-Man vakar palika tik slikti.

-Un ko Tu šodien darīsi?

-Ja viņš Tevi nemīlētu, viņš nebūtu greizsirdīgs.

-Tu viņam tiešām esi kā aklai vistai grauds gadījusies. Dieva darbi!

-Vai dieniņās, citām sievietēm ir trīs un četri vīri... Man jau ar tikai viens vīrs, bet nevajag viņam to izrādīts, ka viņš ir tas vienīgais un īstais.

-Viscilvēciskākais – gultā pēc seksuālām attiecībām, tāds mīļums un tāda drošība, tāda patvēruma sajūta.

-Tā ir. 

-Galvenais – nekad nav par daudz teikt bērnam, ka Tu viņu mīli un viņš Tev ir galvenais. Un, ka viņš ir gudrs un labs un spējīgs.

-Aukstā gaļa augstākās kvalitātes.

-Ka Tu jūties laimīga, ir man galvenais. Cits man nav svarīgs.

-Burkāniņi man ir, kartupeļi ar man ir, maize man ir, sviests man ir.”

*

Ome: 
“-Cilvēce jau pati sevi dzen bojā ar visiem šitiem izmēģinājumiem, jaunumiem, jauninājumiem. Tā ir.

-Šausmīgi maisiņi man zem acīm, baisas krunkas.

-Man nav neviens tāds kaimiņš, kas man teiktu, ka man ir skaists ģīmis.

-Tā ir.

-Jādusmojas, cik cilvēks ir stulbs kādreiz.

-Tā ir.

-Nevar sagaidīt, ka nevajadzēs neko vairs.

-Un ko Tu šodien, Zaķīt, darīsi?

-To jau neviens nezin, kur mēs būsim, vai mēs būsim vai mēs nebūsim. To neviens nezin.

-Tā ir.

-Vai mēs būsim vai mēs nebūsim.”