Izstādes teksti digitāli
“Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023”
Pasaules muzejos un izstāžu zālēs pēdējā desmitgadē daudz vairāk nekā jebkad agrāk tiek pievērsta uzmanība sievietēm māksliniecēm. ldeja par sieviešu neesamību iepriekšējo gadsimtu mākslas vēsturē un nepieciešamība pārvērtēt jau uzrakstīto un kanonizēto mākslas vēsturi izskanēja 1972. gadā amerikāņu mākslas kritiķes Lindas Nohlinas rakstā “Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču?”. Feminisms uzdrošinājās uzsākt kritiskas attiecības ar mūsdienu mākslas pasauli un mākslas vēsturi, kas bija radījusi “vīriešu — ģēniju” mākslas kultu.
Lūkojoties uz Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturi nu jau gandrīz 12O gadu garumā un muzejā notikušo sieviešu mākslinieču personālizstāžu proporciju pret vīriešu mākslinieku personālizstādēm, iezīmējas attiecība 2o% pret 8o%. Tomēr dažādos vēsturiskos posmos tā atšķiras. Vismazāk sieviešu personālizstāžu notikušas no 1918. līdz 1940. gadam — tikai trīs jeb 5.7% no kopējā personālizstāžu skaita. Pārsteidzoši, ka laikā no 1945. līdz 1990. gadam tikai 8,2% mākslinieču personālizstāžu sasniedza muzeja izstāžu zāles. Māksliniekiem tās bija 256, bet māksliniecēm - 21. Tātad priekšstats, ka Latvijas mākslā sievietēm, īpaši padomju periodā, bijušas līdzvērtīgas iespējas kā vīriešiem, ir kļūdains. Šāds priekšstats ir padomju propagandas iespaids, kas sludināja, ka dzimumu vienlīdzība de facto jau pastāv.
Šodien kuratori un kuratores visā pasaulē pastiprināti pievērš uzmanību sieviešu mākslai. Pēc kustības #MeToo uzliesmojuma 2017. gadā, feministisks aktīvisms ieguva jaunu spēku, radot feminisma ceturto vilni, kas pievērsās ne tikai milzīgo apmēru seksuālās vardarbības problēmai, bet no jauna rosināja sieviešu politisko, ekonomisko un sociālo aktivitāti. Feminisms — šis ietekmīgais politiskais un intelektuālais spēks — 20. un 21. gadsimtā saplūst ar citām aktuālām sociālpolitiskām parādībām. Kopš feminisma otrā viļņa 20. gadsimta 60. gados, feminisma joma sazarojusies un ietver sevī filozofijas, etnoloģijas, semiotikas, sociālās antropoloģijas, kultūras socioloģijas, mākslas vēstures un citu nozaru atziņas. Tomēr Latvijā ilgstošā nošķirtība no Rietumu intelektuālās domas joprojām bremzē feminisma izpratni.
lzstādes nosaukums “Tikai neraudi!” ietver aizliegumu paust emocijas un līdz ar to arī viedokli. Tas atgādina un ironizē par padomju okupācijas periodā kultivēto varonīgās padomju sievietes tēlu, kura nekurnot tiek galā ar visām dzīves grūtībām. Stiprās sievietes stigma un aplamais padomju sieviešu lepnums par spēju dzīvot smagos apstākļos, ir bremzējis kritisku attieksmi pret dzīves problēmām un sociālā aktīvisma garu, un šis psiholoģiskais mantojums ir jūtams arī vēl šodien.
Šodien lielākā daļa Rietumu pasaules sieviešu jau dzīvo ar liberālā feminisma poIitiskās cīņas rezultātā nostiprinātajām tiesībām. Latvijas mākslā, īpaši pēdējās desmitgadēs, rodas darbi, kuri kritiski interpretē stereotipus par sievietes lomu sabiedrībā. Savukārt Latvijas 20. gadsimta mākslā drīzāk jārunā par sava veida latentu feminismu vai “feminismu bez feministēm”, kad, pievēršoties sieviešu dzīves attēlojumam, mākslinieces to nekonceptualizēja kā sociāli apspriežamu sieviešu dzīves problemātiku. lzstādē izmantotais dzimtes diskurss iekļaujas sociāla aktīvisma straumē, tas tiecas kliedēt sabiedrības aizspriedumus, izdzirdot vārdu “feminisms”.
lzstādes kuratore Dr. art. Elita Ansone
Izstādes sadaļa “Sieviešu ģenealoģija”
Virdžīnija Vulfa esejā “Sava istaba” par rakstniecēm rakstīja: “(..) sieviete rakstīdama, raugās pagātnē caur savām senmātēm”. Sieviešu ģenealoģija – mātes-meitas-vecāsmātes līnija – sakņojas psihiskās struktūrās, kas veidojas jau zīdaiņa vecumā. Sieviešu ģenealoģijas interpretācijas tikušas attīstītas psihoanalīzes, kultūras socioloģijas, antropoloģijas un lingvistiskos pētījumos. Lai cik dažādi tie nebūtu, visus vieno motīvs: mātes un meitas attiecības ir sarežģītas. Iesakņojušies ģimenes paradumi, pieķeršanās un atkarība meitām liek atkārtot no mātēm pārņemtos sieviešu un vīriešu, kā arī citu attiecību modeļus. Notiek bērnībā izveidotās pieredzes nepārtraukta atkārtošanās.
Līga Purmale
Flashback II
2012
Zuzānu kolekcija
No mazās fotogrāfijas, kas 20. gadsimta sākumā sūtīta no Pēterburgas, noraugās mākslinieces vecāmāte. Virdžīnija Vulfa esejā “Sava istaba” rakstīja, ka sieviete raugās pagātnē caur savām senmātēm. Līga Purmale arī pati sevi šajā darbā portretē no vairāk nekā trīsdesmit gadu attāluma, atmiņu uzplaiksnījumā izmantojot hiperreālistiski popārtisko stilu, kas raksturo viņas 70. gadu sākuma darbus.
Maija Kurševa
Mātes Līnija I–VI
2014
LNMM
Maija Kurševa cenšas izsekot mātes līnijas sešām paaudzēm, sākot ar savu portretu un turpinot ar mātes, vecāsmātes un vecvecmātes tēliem. Mātes līnijas senāko senču portretiskās iezīmes ir zudušas, vienu seju aizsedz biezs matu pinums, bet pašai senākajai pirmmātei iezīmēti spocīgi tukši acu dobumi un galvu apņem etnogrāfiskas rotas. Divos senākajos tēlos redzams sirreāls arhetipiskums, kaut kas nedefinējams, kolektīvās bezapziņas laukā eksistējošs. Atbildes uz savas dzīves jautājumiem sievietes meklē pagātnes psiholoģiskajās struktūrās, kas veidojušās patriarhālās sabiedrības noteikumos.
Diāna Tamane
Ģimenes portrets
Iesākts 2013
Video, 21:32 min
Autores īpašums
Diāna Tamane videodarbā “Ģimenes portrets” filmē ģimenes sievietes – sevi, māti, vecomāti un vecvecmāti. Darbs iesākts 2013. Gadā un turpinās joprojām. Kad visas satiekas, māksliniece sasēdina savas ģenealoģiskās sences rindā uz dīvāna, apsēžas līdzās arī pati un filmē ilgstošu, nekustīgu būšanu līdzās. Viņas sēž klusējot. Vai tā ir dzīves pieņemšana, problēmu noklusēšana, emociju apvaldīšana, vai arī absolūta savstarpēja sapratne, kurai vārdi nav nepieciešami? Varbūt tas ir visu šo elementu sajaukums?
Rasa Šulca
Neviens neko neteica
2015
Zuzānu kolekcija
Rasa Šulca mākslā sistemātiski pievēršas sievietes psiholoģiskajiem stāvokļiem. Gleznā “Neviens neko neteica” izcelta bezvārdu komunikācija. Māksliniece saka: “Kopābūšana runā pati par sevi. Sievietes ir kādas neredzamas intīmas un personiskas saiknes saistītas. Nedefinējamas, bet spēcīgas, kas strāvo caur paaudzēm, caur atmiņām, domām, pieskārieniem. Saites, kuras veido sieviešu attiecību siltums un trauslums, netveramu emociju nospriegojums. Saites, nevis statiskas, nopulētas un nogludinātas, bet joprojām tapšanas procesā, provocējot impulsu visu laiku meklēt tālāk. Tālāk, jo ir kaut kas, kas vēl jāatrod.”
Katrīna Neiburga
Lietu atmiņa 2012
Skaņa: Andris Indāns
LNMM
Māksliniece pievēršas dzimtas sievietēm, izmanto ģimenes video arhīvu un priekšmetus, ļauj skatītājam ieklausīties privātās sarunās. Trīs paaudžu sieviešu dzīve, ieradumi, attieksme pret pasauli un sevi risinās mājas vidē, radot intimitātes un klātbūtnes sajūtu. Ģimenes sievietes – māksliniece pati, viņas mamma rakstniece Andra Neiburga un ome Astrīda Neiburga – ikdienas un kopīgajos rituālos, sarunājoties un gatavojot ēst, smēķējot un pat veicot kāju pedikīru atklāj sava veida sieviešu māsības tuvību un savstarpēju sapratni. Šodien mākslinieces māte un vecāmāte jau mirušas, bet lietas, kas palikušas, un balsis, kas ieskaņotas, joprojām atgādina par viņām.
Izstādes sadaļa “Sieviešu darbi”
Patriarhālās sabiedrības tradicionālajā pienākumu sadalījumā par “sieviešu darbiem” pieņemts uzskatīt ar mājas dzīvi saistītos uzkopšanas, tīrīšanas, gatavošanas un bērnu aprūpes darbus. Sabiedrībā tie tiek vērtēti kā mazāk prestiži. Arī algotajos darbos sievietes nereti uzņemas zemāk novērtētos pienākumus – sociālo, medmāsu, skolotāju, humanitāro profesiju un citus darbus. Feminisms pievērš uzmanību, ka sieviešu nevienlīdzīgā pozīcija darba tirgū rada ekonomisku nevienlīdzību. Ja Rietumu sievietes vēlējās izkļūt no mājsaimnieces sprosta, tad padomju Latvijas sievietei “bija tā laime” strādāt divus pilnas slodzes darbus – valsts darbā un mājās. Komunisms audzināja sievieti – varoni. Šī propaganda ieēdās sabiedrības apziņā, izveidojot primitīvu priekšstatu par līdztiesību.
Sandra Krastiņa
Veltījums
1986
LNMM
Vika Eksta
No sērijas “Dievs. Daba. Darbs”
2013–2015
Fotogrāfiju sērija
LNMM
Vika Eksta fotogrāfiju sērijā “Dievs. Daba. Darbs” kā modeli izmanto pati sevi un iejūtas pamestas lauku mājas saimnieces dzīvē un lauku darbos – nes ūdens spaiņus, auklē bērnu, lāpa un revidē drēbes, dara citus ikdienišķus un smagus darbus. Inscenētajos skatos valda klaustrofobiska izolācijas sajūta. Divvientulību – sieviete un māja –raksturo monotons darbs, nav kontaktu ar citiem cilvēkiem un pasauli. Sēriju inspirēja mākslinieces bērnības atmiņās nogulsnējušies pieaugušo komentāri par situāciju Latvijas laukos – izmiršanu, pamestām mājām un sieviešu smago dzīvi. Eksistenciālās tēmas – novecošana, dzimums un sociālo lomu stereotipi – vairākkārtīgi bijušas Ekstas performanču, video darbu un fotogrāfiju fokusā. Sērijā kopumā ir deviņpadsmit fotogrāfijas, kas veidotas analogajā tehnikā.
Krista Dzudzilo
Skaidrība
2015
Video, 3:11 min
LNMM
Inta Ruka
Matrjona Vasiļjeva no sērijas “Mani lauku ļaudis”
1986
LNMM
Es strādāju par slaucēju Reču fermā netālu no mājām. Fermā simtu divdesmit govis, man bija jārūpējas par trīsdesmit. Cēlos četros, gāju uz fermu, slaucu. Jau sešos govis dzina ganos. Vakarā slaucu vēlreiz. Ziemā darba bija vairāk. Vajadzēja vēl salikt sienu, saknes, miltus govīm. Zootehniķi pārbaudīja, kā lopi tiek kopti.
Tagad es jau pensijā.
Inta Ruka
Tekla Buliņa. No sērijas “Mani lauku ļaudis”
1984
LNMM
Ir labi dzīvot laukos. Paskaties, kā pa pilsētu iet. Cik huligānu! Tie jaunie tak negrib strādāt kā mēs savā laikā. Dažās ziemās sniegs mežā bija tik dziļš, ka zirgi negāja. Sakrāvām vezumā baļķus. Un vilkām paši.
Inta Ruka
Ligita Zalcmane. No sērijas “Zem tām pašām debesīm”
2018
Autores īpašums
Es strādāju kūdras purvā. Šogad pirmo gadu. Darbs sākas 8:00. Un līdz 16:30. Ar mašīnu tiek izrakta kūdra tādos palielos klučos. Salikta 200-230 metru garās vagās. Kūdras kluči jāpārkrauj, lai tie labāk žūtu. Pārkraujam divas reizes. Pirmo reizi pārkraujot, kluči smagi. Otro reizi jau apžuvuši un ir vieglāk.
Sarmīte Kviesīte
Pareizticīgā
1972
LNMM
Sarmīte Kviesīte
Pipara kundze atpakaļ no izsūtījuma Sibīrijā
1968
Autores īpašums
Sarmīte Kviesīte
Emma Binde un Māra Binde
1973
Autores īpašums
Evelīna Deičmane
Zupas ēdāja
2007
Video, 28:05 min
Skaņa: Jasmine Guffond
Autores īpašums
“Sieviete, stāvot uz galvas, ēd zupu. Sarežģītā situācija, kurā viņa ir nonākusi, prasa lielu piepūli un spēku, lai paveiktu vienkārši, ikdienišķu darbību. Sievietes un vīrieša pasaules uztvere atšķiras, bet vieno tas, ka tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi ir abiem. Neēdis uz galvas nenostāvēs ne viens, ne otrs.” Evelīna Deičmane
Izstādes sadaļa “Mātišķība”
Mātišķība ir kontrapunkts sieviešu tiesību, līdztiesības un diskriminācijas jautājumos. Lielākā daļa sieviešu kļūst par mātēm, un feminisma diskurss mātes stāvoklim pievēršas analītiski. Mākslā mātišķības pieredze parādās kā ķermeniska realitāte, kas ietver bērna iznēsāšanas, dzemdību, bērnu aprūpes un psiholoģisko attiecību sarežģītību. Mātes piedzīvo ne tikai mīlestību pret saviem bērniem, bet saskaras arī ar emocionāliem afektiem, kas rodas jau no bērna ieņemšanas brīža – nedrošību nezināmas pieredzes priekšā, rūpēm, atbildību, dusmām, izmisumu un dažkārt arī depresiju.
Zenta Dzividzinska
Zemeņu lauks I
1971
LNMM
Ieva Epnere
Mammas
2011–2012
Autores īpašums
Lilija Dinere
Pie loga (Es un Roberts)
1979
LNMM
Ieva Iltnere
Marija, tev būs bērns!
2022
LNMM
Rasa Jansone
Labā roka V. No sērijas “Labā roka”
2019
LNMM
Laima Eglīte
Pie loga
1981
LNMM
Zenta Dzividzinska
Laime. Māksliniece Laima Eglīte
1968
LNMM
Daila Rotbaha
Laimes režīms
1983
Digitalizēta 16 mm filma, 8:00 min
Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva kolekcija
Filma stāsta par režīmu slimnīcas Dzemdību nodaļā vienas dienas laikā no plkst. 6.00 līdz 24.00. Dokumentālais amatierkino skatījums fiksējis apstākļus dzemdību nodaļā 80. Gados. Mātišķību filmā ieraugām prozaiskā padomju laika realitātē. Bērnu barošana notiek pēc stingra laika grafika, starp barošanu un sāpīgi piebriedušo krūšu slaukšanu ir atpūtas brīži, maltīšu pauzes un avīžu lasīšana, kur varam pamanīt arī padomju stagnācijas laika valstsvīru ģīmetnes – Leonīdu Brežņevu un Juriju Andropovu.
Biruta Delle
Pašporterts ar bērnu
1970
LNMM
Biruta Delle atceras, ka septiņdesmito gadu sākumā Latvijas PSR Mākslinieku savienība gleznu aizdevusi uz Maskavu, lai iekļautu kādā lielākā vissavienības izstādē. Tomēr darbs netika izstādīts, jo bijis par drūmu. “Man te ir kažoks mugurā. Mums dzīvoklis bija pilnīgi bez ērtībām un bija ļoti auksts. Bet jāglezno ir. Bērns uz rokas, un es gleznoju.” – atceras gleznotāja.
Aija Zariņa
Sieviete un bērns
1985
Zuzānu kolekcija
Aijas Zariņas agrīnā perioda darbs “Sieviete un bērns” ir mākslinieces pašportrets ar tikko dzimušo meitu. Šajā darbā mātišķības attēlojums redzams bez stereotipiskas idealizācijas. Jaunās māmiņas kailā figūra ar mazo zīdaiņa vīstoklīti rokās nostājusies skatītāja priekšā, viņas acis ir ieplestas bailēs un neziņā, izceltas grūtniecības izmainītās ķermeņa formas, dzemdību stresa pilnos apstākļus atgādina sejas maska, bet sievietes, kurām bērni dzimuši padomju laikā, var atcerēties arī citus nehumānus noteikumus un neērtības slimnīcās.
Daina Dagnija
Kliedziens
1986
LNMM
Izstādes sadaļa “Reproduktīvās tiesības un ķermenis”
Feminisms ietver reproduktīvās brīvības jautājumu. Apvienoto Nāciju Organizācijas Iedzīvotāju fonds (The United Nations Population Fund-UNFPA) ķermeņa autonomiju uzskata par dzimumu līdztiesības pamatu un cilvēka pamattiesībām. Tiesības uz reproduktīvo izvēli ļauj sievietēm pašām izlemt sev vēlamo ģimenes plānošanas metodi, tostarp tiesības izlemt – iznēsāt vai pārtraukt grūtniecību. Ne vienmēr visas sievietes vēlas vai var kļūt par mātēm. Šīs izvēles ir cieši saistītas ar fizisko, psihisko un sociālo labklājību.
Skuja Braden
(Ingūna Skuja un Melisa Breidena)
Tirgot ūdeni upes malā
2022
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija
Fantasmagoriskais porcelāna panno, kas bija daļa no instalācijas Venēcijas mākslas biennālē 2022. Gadā, veidots kā mākslinieču gulta, kuru pārklāj visaptveroša ūdens matērija. Ūdens izmantots kā simbols, kas vieno visas dzīvās būtnes un ir sākotne dzīvībai. Radīta krāšņa mitoloģiska aina, kurā lidinās divas sievietes – mākslinieces pašas. Kopā ar viņām levitē mīļotais suns, ābele, eksotiskas zivis, medūzas, čūska, gliemežvāki, ūdensrozes, Budas figūras, miroņgalvas. Sirreālais skats turpina plesties ārpus panno robežām, sīkdaļu objektiem pārņemot arī telpu. Šajā sadzīves, filozofisko uzskatu, garīgu interešu (mākslinieces atsaucas uz budisma idejām par esības mainīgajām izpausmēm), fantāzijas un humora sajaukumā, kas veidots, izmantojot kiča stilistiku, ir vieta arī divu sieviešu intīmajai dzīvei un erotiskām detaļām, kas tiek manifestēta, konfrontējoties ar homofobiskas sabiedrības aizspriedumiem Latvijā.
Maija Tabaka
Ārste Braķe un medmāsa Laima
1974
LNMM
Helēna Heinrihsone
Rēta
1987
Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcija
Mētra Saberova
Uztūnē mammu / ratiņus
2015
Video 1:15 min
Autores īpašums
Iedvesmojoties no filmu sižetu, mūzikas videoklipu un reklāmu klišejām, kurās jaunas, pievilcīgas modeles mazgā automašīnas, šajā ironiskajā performancē māksliniece aktualizē jautājumus par skaistuma industrijas konstruētajām normām. Māksliniece kariķē jaunās māmiņas seksīguma standartos bāzēto uzvedību līdz''as mātes ikdienišķajiem pienākumiem.
Mētra Saberova
Vai šī nav sieviete?
2015 / 2023
Autores īpašums
Mētra Saberova mākslā izmanto savu ķermeni un ķermeniskās pieredzes kā publisku platformu, lai runātu par kultūras, politiskajiem un sociālajiem jautājumiem, kas skar sievietes. Divdesmit četru gadu vecumā māksliniece veica olvadu nosiešanas operāciju Taizemē. 2016. gadā Polijā veica himēna atjaunošanas operāciju. 2018. gadā – pilnu krūšu tetovējumu. Diskusijai par brīvām izvēlēm attiecībā uz indivīda ķermeni viņa apropriējusi beļģu sirreālista Renē Magrita darbu “Attēlu nodevība” (1929), kurā attēlota pīpe, bet zem tās rakstīts Ceci n’est pas une pipe (Šī nav pīpe). Magrits norāda, ka lietu reprezentācija nav tas pats, kas pati lieta. Saberova savu ķermeni pielīdzina Magrita pīpei, un turpina attīstīt paradoksālo jautājumu – vai viņas veiktās izvēles sabiedrības acīs viņu pārvērš par kaut ko citu nekā sievieti?
Elīna Brasliņa
Kailais ierocis: Deviņi vingrinājumi feminisma diskursā
2016
Autores īpašums
Sievietes ķermenis un kailums kopš antīkās kultūras laikiem tiek uzlūkots un konstruēts kā objekts vīrieša acīm. Māksliniece apskata feminisma “obligāto literatūru”, kurā notikuši centieni atdot sievietei iespēju pašai apzināties un izvēlēties savas sajūtas un vajadzības attiecībā pret savu ķermeni.
Anda Magone
Dvīnes
2006–2022
Autores īpašums
“Šis dubultportretu cikls ir projekts, kas vēl turpinās. Tas top kopā ar manu Berlīnē dzīvojošo draudzeni Lando Jansons. Ikreiz, kad satiekamies, mēs nofotografējamies kailas. Jau vairāk nekā desmit gadus. Sākotnējā ideja bija redzēt, kā mūsu āda noveco.” Sešpadsmit gadu garumā sērija izvērtusies divu atšķirīgu ķermenisko pieredžu stāstā. Anda pārdzīvojusi krūts vēzi, bet draudzene kļuvusi par nebināru personu: “Mēs nomainījām vārdus vai uzvārdus, mēs šķīrāmies un precējāmies, mums dzima bērni; viena no mums pārvācās uz lielpilsētu, otra uz laukiem; šajā laikā mēs gan iemīlējāmies, gan piedzīvojām nāves bailes. Mēs saņēmām hormonterapiju – brīvprātīgi vai ārstēšanās nolūkos. Tika eksperimentēts ar dzimuma identitāti un uzvarēts krūts vēzis.”
Izstādes sadaļa “Konstruētās sievišķības”
Feminisms kritiski uzlūko plaši izplatītos stereotipus par to, kādai jābūt “īstai sievietei”. Protesti pret “Miss Pasaule” konkursu Atlantiksitijā 1968. gadā izraisīja feminisma otrā viļņa eksploziju. Tā bija sacelšanās pret sekli definēto sievietes vērtību, kas atkarīga tikai no fiziskās pievilcības vīrietim, kā arī pret izteikumiem, ka sievietes spēks nav viņas intelekts vai ekonomiskais ieguldījums, bet gan skaistums. Sievietes tērē daudz laika un enerģijas, lai atbilstu sabiedrības stereotipiem un skaistuma ideāliem, kas tiek kultivēti žurnālos, reklāmās, kalendāros, Holivudas filmās un mūzikas industrijā. Sievišķības standarti tiek konstruēti ar ķermeņa reprezentācijas veidiem, kustībām, balsi, apģērbu, emociju paušanas paņēmieniem. Feminisms kritizē šādu toksisko sievišķīgumu
Aija Zariņa
Viņš un viņa
1986
LNMM
Aijas Zariņas diptihs “Viņš un viņa” ir kā piktogramma binārai sabiedrībai. Sievietes un vīrieša figūras gleznotas katra uz atsevišķas plaknes, spēcīgām kontūrām, melnbaltā kontrastā. Zariņa šajā darbā demonstrē spriedzi un konkurenci. Abas figūras ir līdzvērtīgas. 20. gadsimts devis iespēju sievieti kļūt daudz neatkarīgākai un pastāvīgākai, un justies līdzvērtīgās varas pozīcijās, kas dzimumu lomu stereotipu dēļ gadsimtiem nav bijušas vienlīdzīgas.
Vika Eksta
Тучи как люди / Mākoņi kā cilvēki
2019
Video, 8:01 min
Autores īpašums
Inscenētās video performances centrā ir fiktīvs tēls - blondā Naša -, kura uzņem 90. Gadu otrās puses Krievijas puišu popgrupas Ivanushki International dziesmas Тучи как люди mūzikas videoklipu. Māksliniece aktualizē jautājumus par dažādiem skaistuma un mūzikas industrijas standartiem, un mūzikas videoklipu tendenci seksualizēt sievietes, kas var radīt traumatisku pieredzi un absurdu izpratni par skaistumu un seksualitāti. Nataša ir atspoguļota kā stereotipiska “feminisma nesabojāta” Austrumeiropas sieviete blokmāju rajonā.
Kristiāna Dimitere
Ēģiptes Madonna
2009
LNMM
Kristiānas Dimiteres darbos sieviešu tēli nereti ir ilgu un skumju pārņemti. “Ēģiptes Madonna” ir viena no viņas nedaudz groteski atainotajām, stereotipiski sievišķīgajām ķermeņa formām apveltītajām vientuļajām būtnēm, kas dzīvi pavada vīrieša gaidīšanā kā īstās laimes apsolījumā. Binārā modeļa standarts kā galvenais pilnvērtīgas dzīves garants saēd neskaitāmu sieviešu dzīves, liekot justies slikti par neatbilstību pareizajam modelim.
Olga Šilova
Sapņu kalendārs
Lelles
2010
Autores īpašums
Daina Dagnija
Miss Amerika 1922
1969
LNMM
Gleznā redzamas pirmā ASV skaistumkonkursa Miss America 1922 dalībnieces. Dagnija darbu uzgleznoja feminisma otrā viļņa iespaidā. 1968. gadā Ņujorkas radikālo sieviešu grupa – cilvēktiesību, jauno kreiso un pretkara kustības aktīvistes – nolēma sarīkot protestu pret Miss America konkursiem. Demonstrācijas saskaņojuma vēstulē Robina Morgane Atlatiksitijas mēram rakstīja: “Demonstrācijas mērķis ir protestēt pret Miss America konkursu, kas demonstrē sieviešu tēlu, kuru daudzas amerikāņu sievietes uzskata par neveiksmīgu: uzsverot ķermeni, nevis prātu, jaunību nevis briedumu, komerciju nevis cilvēcīgumu”. Plakāti un saukļi “No Miss America” (Miss Amerikai – nē), “Freedom Trash Can” (Brīvības atkritumu urna), kurā tika izmesti “sieviešu spīdzināšanas instrumenti” – skaistumkopšanas lietas, krūšturi un augstpapēžu kurpes, žurnāli Cosmopolitan un Playboy, un performance ar aitas kronēšanu – pievērsa mediju un sabiedrības uzmanību. Protesta demonstrācijai feminisma kustības otrajā vilnī bija eksplozīvs efekts.
Katrīna Neiburga
Satiksme
2009
Video, 18:25 min
LNMM
Videodarbā māksliniece iejūtas taksistes lomā un izaicina stereotipus. Viņu interesē cilvēkstāsti, un sarunu pasažieriem virza antropoloģiska ziņkāre. Komunikācijā atklājas nepieciešamība noturēt profesionālu distanci, lai atvairītu intīmus piedāvājumus. Paralēli pasažieru izpētei, Neiburga intervē sievietes, kuras ikdienā strādā par taksistēm. Redzams, ka 21. gadsimta sākumā Latvijā tradicionāli dzimumiem iedalītās lomas vai profesijas nav striktas, taču vienlaikus sarunās arvien ieskanas bažas par fiziska vai ētiska rakstura apdraudējumu sievietei-taksistei.
Frančeska Kirke
Danaja
2009
Privātkolekcija
Sarmīte Māliņa
Valoda
1996
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija
Darbs “Valoda” ir mēģinājums pētīt un saprast “sieviešu valodu”, kas tiek izteikta caur spilgtām ārējām izpausmēm un krāsām. Māksliniece vērš kritiku ne tikai pret konstruēto sievišķību, kas nosaka kā sievietei jāizskatās, jāuzvedas un jājūtas, bet arī sieviešu dalību šo normu realizācijā. Valoda ir daļa no triptiha, simboliski attēlojot pusmūžu sievietes dzīvē ar lūpu krāsām un spoguli.
Kristiāna Dimitere
Ziema
1997
LNMM
Monika Pormale
Miss pasaules
2009
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija
Izstādes sadaļa “Ekofeminisms”
Ekofeminisms ir feminisma kustības atzars, kas sāka veidoties 20. gadsimta 70. gados. Tā veidošanos ietekmēja tolaik aktīvā ekoloģiskā kustība. Ekofeminismā īpaši akcentētas attiecības starp dabu, sievietēm un kapitālistisko ekonomiku, saskatot paralēles starp cilvēces dominējošajām attiecībām pār dabu un patriarhālās sabiedrības dominēšanu pār sievietēm. Tika atzīts, ka vides problēmas rada pie varas esošā uz peļņas gūšanu orientētā vīriešu sabiedrība, kas nespēj noteikt citas – humānas un dabu saudzējošas – globālās prioritātes. Virziens iestājas par vidi aizsargājošu, holistisku pasaules izpratni, tas meklē garīgu apskaidrību, sintezējot feminismu un rūpes par apkārtējo vidi. Šodien pastāv vairāki ekofeminisma atzari un centieni to analizēt politisko teoriju vēstures kontekstā, vides aizsardzības un dabā balstītu reliģiju izpētē.
Helēna Heinrihsone
Liesmojošā
2021
Galerijas XO kolekcija un autores īpašums
Sabīne Vernere
No sērijas “Medūza, Sirēnas un Lotosa ēdāju sala”
2022
Autores īpašums
Jau septiņdesmitajos gados parādījās jautājums: “Vai ir kaut kas, kas definē feminisma estētiku?” Amerikāņu feminisma mākslinieces Džūdija Čikago un Mirijama Šapiro atzīmēja, ka sieviešu mākslā parādās tēli, kuru krokainās aprises veido vagīnām līdzīgas formas. Viņas to nsoauca par feminisma mākslas “centrālo kodolu”. Vernere savā mākslā izmanto šo ikonogrāfiju. Māksliniece pievēršas grieķu mītiem, lai runātu par ķermeni, seksualitāti un patriarhālās kultūras kodiem. Darbā izmantots mīts par skaisto Medūzu, kuru izvaroja Atēnas templī, un kuru par sodu pārvērta briesmonī. Kad Persejs nocirta viņai galvu, no viņas kakla izlēca Pegazs un Krizaors, kurus viņa bija ilgtsoši glabājusi sevī. Mīts ietver ideju par sievieti un viņas seksualitāti, kuru nevar kontrolēt, tādēļ tā ir jāsavalda vai jānogalina.
Liene Mackus
Ziediņš
2020
Autores īpašums
Hilda Vīka
Rīta stundā
1927
LNMM
Hilda Vīka
Pie dabas
20. gadsimta 20. gadi
LNMM
Daina Dagnija
Sieviete un govs. Nr. 1
1982
LNMM
Lolita Zikmane
Pavasaris. Baltā lokomotīve
1977
LNMM
Kristīne Keire
Ejošs Cilvēks. Juris
1998
LNMM
Linda Boļšakova
Semina Futuri:Iedīgļi nākotnes līdzāspastāvēšanai
2020 / 2023
Papildināta realitāte, 8:39 min
Ar savvaļas augiem krāsots zīds
Komponiste Anna Ķirse
PR animācija Alvis Misjuns
Pētniece Dace Kļaviņa
Programmētājs Krists Kondrāts
Autores īpašums
Pastāvīgi atrodas Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā
Sērija “Semini futuri” spekulē par iespējamo cilvēka un augu dzīves līdzāspastāvēšanu nākotnē un starpsugu rašanos. Futūristiskais papildinātās realitātes darbs attēlo kā reta Latvijas orhideju sugas Cypripedium calceolus ir saziedējusies ar sievieti. Šī hibrīda nākotnes sēkla nav augusi sēklu bankas sterilajā vidē, bet gan “Tumšajā ekoloģijā” (Dark Ecology), kur tā nepārtraukti saskārusies ar apkārtējo vidi un to uzņēmusi sevī, ne tikai augsnes skābumu, lietu un sauli, bet arī tehnoloģijas, kultūru, piesārņojumu un ģenētisko modifikāciju. Tā uzplaukst biotopos, kas ir pamest, taču bagāti savā daudzveidībā. “Semina futuri” rosina spriest par gēnu inženieriju, vides piesārņojumu, sugu izdzīvošanas un pielāgošanās iespējām. Darbs ietver ekofeminisma un posthumānisma idejas, tas aicina iztēloties starpsugu tuvības potenciālu iespējamā nākotnē, kur viss ir kustībā un robežas kļūst neskaidras.
Izstādes sadaļa “Feminisms un mitoloģija”
Ideja, ka paralēli history (vēsture jeb his-story – viņa stāsts) ir jāraksta arī her-story (viņas stāsts), feministes iedvesmoja ielūkoties arī senā vēsturē – pirmspatriarhālajā laikā, kurā tika pielūgtas arī sieviešu kārtas dievības. Antīkie mīti bija avots, kurā sakņojās arhetipiski sieviešu, dzimuma un seksualitātes stāsti. Mītu stāstījums ļāvis pētīt sieviešu psihoanalītiskās, feministiskās un filozofiskās problēmas. Karls Gustavs Jungs, pētot reliģiskos simbolus un mītus, pievērsās arhetipiskiem seno dieviešu tēliem, kas varētu palīdzēt izprast sievietes būtību. Balstoties Junga interpretācijās, tika definēts Junga Dievietes feminisms. Dažādu dieviešu arhetipiskās īpašības tika meklētas arī mūsdienu sievietēs. Latviešu kultūras tradīcija dziļi sakņojas pagāniskos ticējumos, kas arī tiek izmantoti arī mūsdienu feminisma ieskatu izpētē. Raganības rituāli, buršana, tautas dziedniecības zināšanas, norāda uz sievietei piemītošajām pārdabiskajām spējām.
Antonija Lutere
Sarkanais bumbieris
1998
LNMM
Liene Mackus
Altāris Olšūnai (trešā diena)
2023
Autores īpašums
Daina Dagnija
Mēdeja
1992
Privātkolekcija
Lilija Dinere
Bībeles motīvs
1990
Autores īpašums
Lilija Dinere
Vittra
1991
Autores īpašums
Lilija Dinere
Bildinājums
1990
Autores īpašums
Lilija Dinere
Vēsts
1990
Autores īpašums
Karls Gustavs Jungs, pētot reliģiskos simbolus un mītus, pievērsās senajām dievietēm, lai meklētu spēcīgus arhetipiskus sieviešu tēlus, kas varētu palīdzēt izprast un aptvert sievietes dziļāko būtību. Balstoties uz Junga interpretācijām, tika definēts Junga Dievietes feminisms (Jungian Goddess Feminism), ar kuru var saistīt Lilijas Dineres mākslu. Dinere iedziļinās bezapziņas arhetipos, kas ir visas cilvēces pieredzes krātuve. Ievas, Salomes un Judītes tēli sapludināti “Bībeles motīvā”. “Bildinājums” sievietes dzīvē ienāk kā bīstama robežsituācija. Marijas pasludināšanas ainā darbā “Vēsts” likteņa roka sāpīgi sagrābusi Jaunavu Mariju aiz matiem. Eiropas nolaupīšanas Ziemeļu mitoloģijas versija redzama darbā “Vitra”.
Lidija Auza
Raganu nakts
1969
LNMM
Ieva Kraule-Kūna
Hot babas II
2023
Autores īpašums
Trīs vecas babas, neglītas riebīgas babas.
Viena resna, tumīga putra - tumīga putra, ko bērni no rītiem negribīgi ēd. Grubuļaina resna – tik resna, ka bērzi pašķiras, tik resna, ka rudenī putni aizlaižas, jo nav vairs vietas, kad resnā baba mežā apsēžas starp bekām.
Otra aiz visslaikākā bērza paslēpusies. Hei, kaulainā! Ko tu tur pa ēnainiem kaktiem vazājies, ko slēpies? Nāc bariņā, nāc uz bāriņiem, tu smukā baba ādas zābaciņos, melnos cimdiņos!
UJ! FUJ!
Tu gaismā tik nesmuka, tu vecā baba, kaulainā baba.
Ko tu bērnus biedē?
Trešā baba, spalvainā baba, tu nezvēr! Tu strādā kā vērsis un gaudo kā vilks pēc savas taisnības, tu nezvēr! Škic! Skrien uz mežu ar savām spalvainām kājām, tur tev vieta. Pie lāčiem un vilkiem, tu mošķi, tu nelabais gars!
Bet tad parādās kungs melnā kleitā, un uzsmaida viņš. Nākat babas, visas trīs babas, šajā omulīgajā kaktiņā. Pasildaties skala gaismiņā.
SILTI
SILTI
KARSTI
KARSTI
KAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAARSTIIIIIIIIIIIIIIIIII
Degat vecenes, degat! Elles ugunīs degat! Karstās Baznīcas liesmas lai plosa jūsu ķermeņus kā jūsu karstās domas plosījušas mūsu meiteņu morāli, mūsu iedibināto kārtību, Dieva kārtību! Degat, degat jūs babas!
Deg babas, deg ķermeņi, bet idejas paliek. Babu sapņi nedeg. Karstumā kā mīkla viņu sapņi rūgst un izcepās gardi kliņģeri, gardi brīvdomības kliņģeri. Nākat meitas un dēli, kam onkuļi melnās kleitās vēl nav tikuši klāt, tie kas vēl nav viņu upē peldināti, nākat! Ēdat mūsu babu kliņģeri, ēdat babu ķermeņus, lai barojas jūsu gars!
Ieva Balode
Flesh to flesh / (Miesu pie miesas)
2018
16 mm, 4:51 min
Performance: Laura Feldberga
Balss: Dana Indāne-Surkiene
Autores īpašums
Filma pievēršas medicīnas vēsturei, kurā dziedināšana bija saistīta ar rituāliem un pieburšanu, īpašu uzmanību pievēršot sievietei kā maģijas praktizētājai. Sākoties raganu prāvu vilnim Eiropā, kas ilga no 16. Līdz 18. Gadsimtam, sievietes ar zināšanām medicīnā un vecmātībā tika vajātas, bet patiesības sludināšanas tiesības tika nodotas baznīcai, un vēlāk – mūsdienu medicīnai un zinātnei, kuru galvenokārt vadīja vīrieši. Par raganām tika sauktas arī sievietes, kuras neiekļāvās pieņemtajā sociālajā kārtībā, jo, piemēram, bija neprecētas vai bez bērniem. Raganas tika uztvertas kā ļaunuma iemiesojumi. No viņām baidījās un ienīda, uzskatot, ka posts, slimības un nedzīvi dzimuši bērni ir viņu roku darbs. Lai gan šķiet, ka tās ir ainas no tālas pagātnes, darbā redzam mūsdienu sievieti, kas tiek pārprasta, marginalizēta un dēmonizēta tāpat kā raganas senāk, tikai šodien viņai ir cits vārds: feministe.
Ingrīda Pičukāne
Trīs māsas
2016
Autores īpašums
Caur mītiem un simboliem komiksā atspoguļota dabas un kultūras mijiedarbība, kurā daba, kas ir neparedzama un nevaldāma, tiek asociēta ar sievišķību, savukārt kultūra kā racionalitātes simbols – ar vīrišķību. Māksliniece ironizē par aizspriedumiem, kas nosaka vīriešu un sieviešu atšķirības, tādēļ neidealizētā, viegli piesārņotā mežā šīs “dažādās pasaules” satiekas. Trīs māsu tēlos ielikti sievišķības stereotipi – viņas ir smalkas dāmas ar franču valodas prasmēm, gariem matiem un tumšām, slēptām dziņām.
Ilze Avotiņa
Bezgalīgais dancis
2017
Autores īpašums
Izstādes sadaļa “Sava istaba”
Angļu modernisma literātei un feministiskās rakstniecības aizsācējai Virdžīnijai Vulfai (1882–1941) 1928. gadā lūdza nolasīt referātu “Sievietes un literatūra”. Viņai par šo tēmu bija sakāms kas vairāk, tāpēc 1929. gadā tapa eseja “Sava istaba” (A Room of One's Own). Vulfa apziņas plūsmas stilā tver sievietes ikdienas pieredzi un iemeslus, kāpēc sievietēm nav bijis labvēlīgu apstākļu, lai kļūtu par labām rakstniecēm. Viņas vienkāršā tēze: “Ja sievietei jāraksta literatūra, tad viņai nepieciešama nauda un sava istaba”, ietver prasību pēc radīšanai nepieciešamās gara brīvības, kāda nav iespējama, ja gadsimtiem ilgi sievietes vieta bijusi vīriešu pasaules noteikta un kontrolēta. Vulfa uzskata, ka diži literāri darbi dzimst no gara brīvības. Gara brīvība ir atkarīga no materiālām lietām. Māksla ir atkarīga no gara brīvības. Vulfa rakstīja, ka sievietēm ir bijis mazāk gara brīvības nekā Atēnu vergu dēliem. Tāpēc rakstniece likusi tik lielu uzsvaru uz naudu un savu istabu.
Anita Meldere
Pašportrets ar zaļo šalli
1985
LNMM
Helēna Heinrihsone
Bezmiegs (guļamistaba)
2012
LNMM
Inga Meldere
Я – Лидия / Es, Lidija.
2019
LNMM
Glezna veltīta Lidijai Delektorskai, kura vairākas desmitgades strādāja pie franču mākslinieka Anrī Matisa. Viņa bija asistente, modele, mūza un dzīvesbiedre. Pēc mākslinieka nāves Lidija turpināja darbu ar mākslinieka kolekciju, veidoja katalogus, gatavoja pētījumus un organizēja izstādes. Lai gan viņas ieguldījums mākslas vēsturē ir ievērojams, viņas darbs ne vienmēr tiek pieminēts. Inga Meldere aktualizē jautājumu par to, ka sievietes, kuras piedalījušās vēstures veidošanā, netiek pamanītas.
Ieva Iltnere
Matildes istaba
Marija
2020
LNMM
Ieva Iltnere
Mani dēmoni
2002
Autores īpašums
Dace Džeriņa
Laimīgā zeme
2008
Video, 12:24 min
Topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija
Maija Kurševa
Rūtainā kārtība
2016
Video instalācija, 2:55 min
Autores īpašums
Instalācijā atveidots ieskats mākslinieces darbnīcā un radošajā procesā. Galds, dators, printeris un viņa pati animētā zīmējumā pārvietojas starp šīm lietām. Varētu likties, ka māksliniece nedara neko. Sēž, pieceļas, staigā no vienas vietas uz citu. Tās ir pārdomas par rosīšanos, aktivitāti, produktivitāti, kā arī statiskumu, vērojumu, domu plūdumu, radoša darba un rutīnas attiecībām.
Sarmīte Māliņa
Asaras
Foto: Kristaps Kalns
Mūzika: Reigani. “Kāpēc?”
Helēna Heinrihsone
Pašportrets
2020
Autores īpašums
“Cirvis šai gleznā nav soda mērs. Tie ir mani pāridarījumi sev, tuviem un svešiem. Tā es izjūtu savas dzīves atbildību. Spožais, dzeltenais fons vibrē pret ķermeņa pelēko krāsu. Tā ir gaisma, kurā izceļas cirvja un sarkanā notecējuma tiešums,” raksta Helēna Heinrihsone.
Inta Ruka
Gita un Māris. No sērijas “Otrā upes pusē”
2011
Autores īpašums
Gita ar Māri bija pāris kādu laiku. Strīda karstumā Gita Māri sadūra. Izsauca ātros. Tie viņu aizveda uz slimnīcu. Kad Māris izveseļojās, viņš atgriezās pie sievas. Pēc laika atkal parādījās. Apprecēja Gitu.
Inta Ruka
Daniela un Nata. No sērijas “Amālijas iela 5a”
2005
Autores īpašums
Danielas tēvu es satiku tusiņā. Netīšām paliku stāvoklī. Pašķīrāmies. Daniela dzima smagi. Divi kilogrami un piecsimt grami. Pēc piecām dienām mani izrakstīja no slimnīcas. Nāca vakars un vecākā māsa jautāja: “Jums šodien kāds pakaļ būs?” Es sēdēju un raudāju. Atnesa Danielu, satītu vīstoklītī, dažas drēbes maisiņā. Mani neviens nesagaidīja. Bija slapjdraņķis, sniegs ar lietu. Nāca pustukšs tramvajs, iekāpu, naudas biļetei nebija. Braucu un raudāju.
Toreiz dzīvoju Marijas ielā komunālajā dzīvoklī, tieši pretī Palladiumam. Viens paziņa mani ielaida tur padzīvot. Četri kaimiņi, katram pa istabai. Naudas tolaik man nebija, nebija par ko ēst nopirkt. Kaimiņi palīdzēja. Viņi mani baroja, ko taisīja, paši arī deva man, lai varu bērnu ar krūti pabarot.
Kad Danielai palika mēnesis, parādījās Danielas tēvs. Tad bija labi, viņš gādāja par visu. Bet pēc neilga laika viņš atkal aizgāja.