Izstādes teksti digitāli

Izstādē "Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps"

Rolands Kaņeps (1925, Rīga – 2011, Ņujorka) ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī izsmalcināts senlietu pazinējs un kolekcionārs. Mākslas izglītību sācis Latvijā, Jūlija Matisona un Jāņa Roberta Tillberga mākslas studijā. Šeit par pasniedzēju strādāja arī Kārlis Brencēns, kura sarakstītā grāmata Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas bija izziņas avots turpmākajā dzīvē. Otrais pasaules karš radikāli iejaucās Rolanda Kaņepa dzīvē, 1944. gada rudenī, Rīgā uz ielas sagūstīts, viņš nonāca Vācijā, pēc pāris mēnešiem devās uz Austriju. Kaņeps turpināja gleznot un piedalīties izstādēs Zalcburgā, Grācā, Lincā, un šo apņēmību stiprināja arī mākslas speciālistu atzinīgais vērtējums.

1949. gadā Kaņepam radās iespēja aizceļot uz ASV, un Ņujorka kļūst par viņa pilsētu. Dzīvodams šajā mākslas un kultūras epicentrā, Rolands Kaņeps tomēr palika vienaldzīgs pret 20. gadsimta otrās puses mākslas jaunajiem virzieniem. Arī trimdas latviešu mākslas kopainā Kaņeps īsti neiekļāvās un neatbilda latviskās identitātes priekšstatiem.

Rolands Kaņeps bija pieprasīts un augsti vērtēts interjera mākslinieks, bet šim darbam atvēlēja tikai tik daudz sava laika, lai tas netraucētu glezniecībai. 60. gadu beigās, 70. gados Kaņepa darbi izstādēs gandrīz neparādās, ziedu laiki ir nākamās desmitgades. Agrīno darbu pastozo ekspresiju nomaina kas pilnīgi pretējs - skaidrs zīmējums, dzidrs, lazējošs gleznojums, gandrīz matemātiski pārdomāta kompozīcija. Kaņepa nelielais, skapjveida miteklis Manhetenā, iekārtots ar dažādu gadsimtu stila mēbelēm un antikvāriem atradumiem, kurus aiz nezināšanas uz krāmu bodītēm aiznesuši īpašnieki, bija rakstnieku un mākslinieku pieturvieta. Tomēr šajā bohēmas virpulī Kaņeps paliek savrups svarīgākajā - gleznot sev un glezniecībai.

Rolandu Kaņepu aizrāva 16. gadsimta manierisma stila elegance un vieglums, ar kādu mākslinieki apspēlēja iepriekšējo gadsimtu mākslas ideālus. Bībeles ainās ķermeņu jutekliskums un estētika ir mulsinošā pārsvarā par darbā ietverto kristīgo domu, asi ironizējot par sava laika sabiedrības "cēlajām" vērtībām. Izrādījās, ka mākslinieks pats un viņa radītais darbs var būt arī kaitinoši.

Lai nolasītu Kaņepa antīko mītu interpretācijas, būtiski ir darbu nosaukumi. Izstādēs uzrunāts vai sev tuvu cilvēku lokā Kaņeps bija labs stāstītājs, bet tikai par pāris darbiem ir saglabājies mākslinieka teiktais. Arī šajās sarunās, svarīgajam viegli pieskaroties, viņš novirzās pie izaicinoši sadzīviskām detaļām, it kā līdz galam neuzticoties klausītājam.

Kaņepa darbu saturu nereti saista arī ar viņa homoseksualitāti, kas nebija noslēpums, bet šī dzīves puse nekad netika pieminēta. Kailums un erotika mitoloģiskajos sižetos ir tieša norāde uz Olimpa / zemes dievietei pieejamajiem vīrieša pazudināšanas paņēmieniem. Kaņepa gleznotajām būtnēm piemīt spēks un enerģija vīrieti atbruņot, apmuļķot, nogalināt, vai vienkārši aizmukt un aizraujoši dzīvot dēmoniskā vidē. Viņām izdodas Dieva plānos iejaukties ar savu patstāvību. Kaņeps atrod arī tādas Bībeles vai antīko mītu epizodes, kuras ir maz pieminētas un vienkāršā pārstāstā izvēršas par apšaubāma tikuma drāmu, kurā pat klasiski labais varonis vairs tāds neizskatās.

2017. gadā kā novēlējums Rolanda Kaņepa darbi nonāca Latvijā LNMM kolekcijā un Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) krājumā. 2020.gadā PLMC sarīkoja Rolanda Kaņepa darbu izstādi Tēlu karuselis. Izstādē LNMM pirmoreiz mākslinieka darbi būs apskatāmi vienuviet. Izstādes sagatavošanā novērtēju literatūrzinātnieka un dzejnieka Kārļa Vērdiņa un mākslas zinātnieces Vitas Ozoliņas atsaucību un veikto pētniecisko darbu, pateicos Jurim Stahovskim par iespēju iepazīties ar ģimenes arhīva materiāliem un grafiķes Ināras Garklāvas profesionālajai meistarībai.

Izstādes kuratore: Ilze Putniņa
Izstādes dizaina koncepcijas autors: Eltons Kūns

Eiropas atvadas  
1968 
Audekls, eļļa 
PLMC kolekcija

Grieķu Olimpa dievi ne reizi vien mīlēja zemes sievietes. Zevs, pārvērties par miermīlīgu vērsi, patiesībā gatavojās steidzamam ceļojumam. Mīta versijā Eiropa zaudē modrību un vērsis Zevs pāri jūrai aiznes meiteni uz Krētas salu. Kaņepa versijā Eiropa pati izvēlas Zevu. Neko neņemot līdzi no pārtikušas laicīgās dzīves, ar atdevīgu mīlestību simbolizējošu ziedu rokās Eiropa dodas līdzi Vērsim. Bet šajā darbā mulsina Eiropas īsais matu griezums. Garus matus mēdz asociēt ar seksuālo enerģiju, kas attēlotajam notikumam noteikti piemīt, un Kaņeps savos darbos sievietes parasti glezno greznu matu viļņos, izņēmums ir Avilas Terēze (1973), jo mūķenei matu nogriešana ir atteikšanās žests.

Avilas Terēze
1973
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Rolands Kaņeps: tā Avilas Terēze tāda spāniska sieviete, spēlēja ģitāru. Tas gājiens ar Dievu, ka eņģelis no debesīm nāk zemē, iedur šķēpu, un tā ekstāze, lai ko arī teiktu, tas viņai ir bijis viens seksuāls pārdzīvojums. Un katrā bildē ir papagailis. Putni vispār. Tie ir brīvi, lido apkārt, arī glezniecībai tādai jābūt, tas ir arī simbols glezniecībai.

Avilas Terēzes kanoniskās atpazīstamības atribūtus Kaņeps neņem vērā, nav ne grāmatas, ne rakstāmspalvas. Terēze uzlikto pienākumu, uzrakstīt grāmatu - sāka pildīt 1577. gadā, pirms tam kvēli lūdzot Kungu runāt viņas vietā, jo nezināja ko sacīt, kā sākt pildīt paklausības darbu. Tad viņai atklājās, ka dvēsele ir kā koncentrisku apļu ieskauta dimanta vai dzidra kristāla pils, kurā, tāpat kā Debesīs, ir daudz mājokļu. Sešu mēnešu laikā Terēze uzrakstīja grāmatu Dvēseles pils par to, kas ir Viņš, mēģinot kaut daļēji paskaidrot to, ko Viņš dara dvēselē, par pārdabiskajām norisēm.

Judīte
1980
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Judīte ir vienīgais bībeliskais tēls, kura lūgusi Dieva palīdzību būt izmanīgai melotājai. Lai viņas mānīgie vārdi ievainotu un nogalinātu tos, kuri plāno asinsizliešanu Jeruzalemē. Judīte nolēma dzimtā ciema aizstāvību un smago kara gaitu ņemt savās rokās. Grezni tērpusies, lai aizmiglotu ikviena skatu, viņa kopā ar kalponi dodas uz ienaidnieka nometni, asīriešu karavadoņa Holoferna telti, apsolot dot ziņu, kad iebrukums ciemā būs veiksmīgs. Paiet pāris mierīgas dienas, Holoferns uzlūdz Judīti uz mielastu, kura laikā viņš dzer vairāk, kā jelkad kopš dzimšanas ir dzēris. Pēc īsas lūgšanas Judīte ar paša zobenu divos cirtienos nocērt galvu. Tapt nogalinātam no sievietes rokas ir vīrieša lielākais negods.

Hērodija un Salome ar Jāņa Kristītāja galvu
1978
Audekls, eļļa
PLMC kolekcija

Salome ir realizējusi mātes vēlmi un uz sudraba paplātes atnesusi nocirsto pravieša Jāņa Kristītāja galvu. Šī ir toksiska meitas fille fatale un māte femme fatale savienība. Bībelē minētas vairākas negantas sievietes, kuru seksualitātes nāvējošais valdzinājums liek vīrietim zaudēt galvu. Pati pirmā, kas sagādāja nepatikšanas, pacienājot ar gardo augli, bija Ieva.

1.Mozus 3:23. "Tā Dievs tas kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no kuras tas pats bija ņemts."
1981
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Rolanda Kaņepa versija par izdzīšanu notiek akmeņainā, neauglīgā vietā, zaļojošo Paradīzes dārzu nekur vairs nemana, par dievišķo sfēru liecina zilās debesis un eņģelis, kurš baltai dūjai atdod zelta atslēgu, un Dievs. Labais abiem izdzītajiem paliek aiz muguras. Patiesi satriekts ir tikai Ādams, arī Dievs norāda ar pirkstu uz viņu, pats būdams puskails, sporta krekliņā un ar ne īpaši cienīgu kājas žestu papildina izraidīšanu. Otrā rokā Dievs saņēmis Ievas zeltainos matus un neliekas, ka tas būtu dusmās vai sāpīgi. Ieva neseko Ādamam, kā tas ir bijis parasti, bet, šķiet, ābolu piedāvā Dievam. Čūskai un Ievai doma palikt dārzā un pazīt vienu Dievu nešķita tik kārdinoša, kā iekosties auglī no koka pašā dārza vidū un iepazīt gan Dievu, gan Velnu.

Sfinksa
1980
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Sfinksa jau labu laiku uz šauras klinšu takas terorizēja ceļiniekus pirms Tēbām. Notupusies uz ceļiem Edipam, stāsta savu mīklu. Aiza zem viņas jau pilna ar nelaimīgajiem, kuri viņas mīklu nav atminējuši. Edips šo slaktiņu izbeidza, atminot mīklu, un Sfinksa, atbilstoši mītam, ielēca aizā un nositās. Tomēr Edipa nezināšana atklājas turpmāko notikumu gaitā - kā tas bija iepriekš pravietots, viņš Tēbās nogalināja savu tēvu un apprecēja māti.

Lilita un trīs Dieva sūtīti eņģeļi
1990
Audekls, eļļa
PLMC kolekcija

Lilita ir būtne, kuru Dievs radīja tajā pat laikā un no tā paša materiāla kā Ādamu. Viņa sevi uztvēra kā līdzvērtīgu būtni un turpmāko notikumu gaita liecināja, ka viņas pieņemtie lēmumi bija patstāvīgi un pretrunā Dieva sākotnējai iecerei. No Ādama aizbēgušo Lilitu arī trim Dieva sūtītajiem eņģeļiem neizdevās atvest atpakaļ. Lilitas ceļš tālāk veda uz Sarkano jūru un tur viņa atrada sev tīkamu dēmonisko vidi. Lilita spēja ieņemt arī čūskveidīgas formas un, iespējams, Ēdenes dārzā, tā bija viņa, kura rosināja Ievu iekosties ābolā.

Marija Magdalēna, saņemot debesu atspirdzinājumu
Ap 1980
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Kaut arī te sēž tikai Marija, ir jāpiemin arī viņas māsa Marta, jo abas ir viens simbols un abām būtu jāiet kopā, apvienojot lūgšanu un darbību. Marta nes dievišķā pārmetuma smagumu, ka pazaudē sevi liekās nodarbēs, Marija – uzslavas smagumu, jo pratusi izvēlēties labāko. Eņģelim, kurš pasniedz Marijai ko veldzējošu, rokās neļķes zieds, kas uzplaucis vietā, pēc Jēzus sišanas krustā, kur asaras lējusi Jaunava Marija. Marija nav īsti klāt esoša, eņģeļa skatiens pievērsts dūjai, kas cenšas blāvi mirdzošo nimbu noturēt virs sievietes galvas.

Svētā Antonija kārdināšana
1982
Audekls, eļļa
PLMC kolekcija

Svēto Antoniju ir viegli atpazīt, jo parasti to attēlo kā svētceļnieku ar nūju, kuram līdzās miermīlīga cūka. Agrā jaunībā zaudējis vecākus, viņš atbrīvojās no īpašumiem un devās lūgšanu un nabadzības ceļā. Viņa dzīvi pastāvīgi mocīja velna klātbūtne, sūtot dēmonus un kārdinot ar erotiskām vīzijām, un pret šiem kārdinājumiem Svētajam Antonijam askēzē palīdzēja noturēties lūgšanas. Kaņepa darbā sivēns vairāk ir norāde uz vaļā palaistu izlaidību un negausību, ne pārtikušu saimniecību un ganu aizstāvību.

Pirms pielūgšanas
1991
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Labi zināmais Bībeles stāsts Kaņepa darbā notiek mūsdienīgā, skatuves butaforijai līdzīgā divstāvu telpā. Bērniņu rokās paņēmis tētis Jāzeps, mamma Marija iesnaudusies, vienīgie palīgi telpā ir eņģeļi un daži putni, kas notikumam piešķir rotaļīgu svētumu. Caur loga aili lūkojas mājlopi, nakts debesīs blāvo zvaigzne, pēc kuras vadās trīs Austrumu gudrie, kuri vēl nav paspējuši ierasties.

Bērniņš piedzimis, Jāzeps iesit bērniņam pa pakaļu, tas ievelk elpu un tad sāksies mātes un tēva, visu ganu, un visu, visu pielūgšanas diena – tāds Kaņepa dotais notikumu skaidrojums.

Nyx. Nakts
1992
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Nyx piederīga pasaules radīšanas pirmspēkam. Sākotnējā tumsā bija melns putns, kas izdēja zelta olu un daudzus gadus to perēja, no olas tapa debesis, zeme un ūdens. Nyx mājvieta ir pazemes dzīlēs Tartarā zem pašas radītās pasaules. Tā pārvietojās straujos divu zirgu vilktos ratos. No šī spēka varenības pat Zevs baidījās.

Rolands Kaņeps: sākumā bija nekas, tumsa, tumsa, tumsa un haoss. Tumsa un nakts ir divas dažādas lietas. Nakts brauc savā ekipāžā pa pasauli riņķī pa tumsu, un piepeši viņai rokās sudraba ola.

Grieķu mitoloģijā, savienojoties Hronosam (Laikam) un Anankei (Neizbēgamībai), no olas izšķiļas hermofrodītiskā dievība Phane / Protogonos – visa dzīvā rašanās pirmelements.

Venēras izmisums
1975
Audekls, eļļa
PLMC kolekcija

Venēras un Adonisa traģiskais mīlas stāsts. Kad Venēra bija romantiski noskaņota, viņa laidās pie mīļotā gulbja mugurā. Venēra bija arī kaislīga medniece, dodoties medīt, viņa lūdza savu mīļoto neiet mežā, bet Adoniss bija pārgalvīgs, iemaldījies biezoknī, nespēja izvairīties no mežacūkas uzbrukuma, kas viņu nāvējoši uzplēsa ar ilkņiem. Cūka patiesībā bija daudz niknāks ienaidnieks - greizsirdīgais dievs Arejs, kurš arī bija iekārojis Venēru.

Orfejs un Eiridīke
1984
Audekls, eļļa
PLMC kolekcija

Stāsts par Orfeju un viņa mīļoto sievu, kura kāzu dienā mirst no čūskas kodiena. Orfejs nolemj doties uz mirušo valstību un atgūt sievu. Viņa spēlētajai mūzikai tur bija lielāka vara kā fiziskam spēkam un ieročiem. Tomēr stāsts ir skumjš, jo Orfejs neizpildīja nosacījumu – neskatīties atpakaļ, līdz sasniegta virszeme. Orfejs atskatījās, bet Eiridīke tikai ar vienu kāju bija paspējusi izkāpt no pazemes. Otro iespēju dievi nedeva. Visā grieķu Olimpā Orfejs ir vienīgais varonis, kurš visdziļāk pabijis ellē.

Ariadne un Dionīsijs
1986
Audekls, eļļa
LNMM kolekcija

Ariadne ir Krētas valdnieka Mīnoja meita, kura ar mirdzošu dārgakmeņu pavedienu palīdzēja Tēsejam tumšajā labirintā uzveikt puscilvēku, pusvērsi Minotauru un atgriezties saules gaismā. Tēsejs ar Ariadni, bēgot no valdnieka dusmām, piestāj ar kuģi Naksas salā Egejas jūrā. Ariadne nākamajā dienā pamostas viena. Nostāsti ir dažādi - Tēsejs nekad nav bijis patiess un iemīlējies, vai Dionīsijs aizvīlis Tēseju, jo pats bija iemīlējis Ariadni. Klusi, mazā laiviņā ar panterādas apmetni pār plecu un smaidu uz lūpām Dionīsijs parādās vientuļās salas krastā. Abi iemīlas un apprecas. Iesviežot debesīs Ariadnes zelta kroni, izveidojās zvaigznājs Ziemeļu Vainags. Grieķu mitoloģijā Ariadne personificē loģisko domāšanu, viņas mirdzošais pavediens ir līdzās trakajā ceļojumā labirinta tumsā starp dzīvi un nāvi.

Lauri un rozes dzejniecei
1982
Audekls, eļļa 
PLMC kolekcija

Kā ierasts, trīs grāciju pavadīts, Apolons ir apsēdies paklausīties. Mēness dieviete Selēna debesīs traucas savos ratos. Dzejniece, paņēmusi rokās lapiņu, lasa savu odu dievietei. Viņa ir drusku ieķērusi, un tā dzejošana viņai viegli izdodas. Un tur ir pudele un zils naktspodiņš. Tās grācijas ir kaut kur dabūjušas lauru koka lapu vainagu un rozes, un sniegs to visu dzejniecei, bet lauru koks ir Apolonam aiz muguras. Bet kas ir lauru koks – Dafne. Māsiņas noplēš māsiņai lapas, lai varētu kronēt vēl vienu māsiņu. Un pavisam mazais Erosiņš, pirkstu mutē iebāzis, brīnās, es taču neko neesmu izdarījis, nevienu bultu neesmu izšāvis, bet viņas lokās lielās mīlas mokās. Šāds ir paša Kaņepa skaidrojums.