Izstādes teksti digitāli
Sigita Daugule. Sienas
Sigitu Dauguli kā gleznotāju iedvesmo urbānā vide ar visu, ko cilvēks tajā ir radījis. Pilsētā viņa krāj iespaidus, īpašu uzmanību pievēršot sienām, to faktūrām un krāsām, ko ienesis laika zobs un cilvēka roka. Par impulsu gleznai var kļūt jebkas – dēļi ar atlupušas krāsas slāņiem, mitruma traipi un to raupjā faktūra uz ēkas sienas, kāds uzraksts vai zīmējums uz gadiem nekrāsotas nama fasādes un citas ikdienišķas, daudzu nepamanītas detaļas. To visu māksliniece saglabā savā atmiņā un vēlāk iekļauj mākslas darbos, klājot krāsas slāni pa slānim, veidojot faktūru, slīpējot, lakojot un citādi apstrādājot gleznas virsmu.
Visi izstādes darbi tapuši 2023. un 2024. gadā, domājot tieši par konkrēto eksponēšanas vietu. Šai telpai Sigita Daugule radījusi vienu lielformāta gleznu – gluži kā veselu sienu, kas stiepjas divu metru augstumā un 12 metru platumā. Tā pārliecinoši atklāj viņas interesi par monumentālo glezniecību un turpina sēriju par cilvēku atstātajiem nospiedumiem urbānajā vidē. Pati māksliniece par šo darbu tapšanu saka: “Es ļoti daudz staigāju pa pilsētu un pētu, kādas pēdas un rakstus cilvēki atstāj aiz sevis uz ēkām, sienām, žogiem u.tml. Vairums no tā visa ir bērnišķīgi un smieklīgi teksti un zīmējumi, kurus es savos darbos reti izmantoju tiešā veidā, bet tie mani iedvesmo radīt viltus grafiti viltus pilsētvidē.”
Savukārt abām pārējām izstādes telpām, kuru atšķirīgo raksturu veido balti krāsotās dēļu sienas, atsegtās sijas un apaļie logi, māksliniece izvēlējās “radīt gleznu instalāciju, kas pilnībā mimikrētu apkārtējo vidi un apvienotu sevī divus virzienus, ko piekopju savā glezniecībā – ekspresionismu un fotoreālismu”. Šajā gleznu sērijā, variējot mākslas darbu izmērus no nelieliem audekliem līdz prāvākām kompozīcijām, viņa pamatā attēlojusi tāda paša platuma un tonalitātes dēļus, kādi izmantoti šo telpu sienu apdarē, atsevišķos gadījumos monohromo kompozīciju papildinot ar košākiem akcentiem.
Par mākslinieci
Sigita Daugule absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (1998), kur apguvusi monumentālo glezniecību pie profesoriem Induļa Zariņa un Alekseja Naumova. Vēlākos gados saņēmusi vairākas radošās stipendijas profesionālai izaugsmei Austrijā (1999, 2000, 2010) un Vācijā (2001). Kopš 1998. gada regulāri rīko personālizstādes, piedalās grupu izstādēs un projektos Latvijā, Austrijā, Vācijā un citur. Viņas darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rotko muzejā Daugavpilī, Swedbank mūsdienu mākslas kolekcijā, Zuzānu kolekcijā, Lučāno Benetona kolekcijā Imago Mundi, kā arī dažādās privātkolekcijās Latvijā un ārvalstīs.
Teksts: Baiba Vanaga