Izstādes teksti digitāli

“R² Rūsiņš Rozīte”

Maksimālais minimālists, R², tā Rūsiņš Rozīte (1943–1978) pats sevi definēja. Mākslinieka radošā daudzpusība bija fenomenāla – grafika, glezniecība, grāmatu ilustrācijas, scenogrāfija. Rūsiņš domāja un strādāja ātri. Dzīves intensitāte un plašais draugu loks bija sava veida nepieciešamība izzināt dažādās dzīves sfēras un šajā pašradītajā dzīves virpulī Rūsiņš parādījās un pazuda kā vējš. 

Mākslā ienāca viegli, izglītības sākums, kā daudziem, Jaņa Rozentāla mākslas skolā pie pasniedzēja Edgara Iltnera, Mākslas akadēmijā stājās glezniecības nodaļā, bet nokļuva pie grafiķiem, tomēr glezniecību uzskatīja par prioritāru. Rūsiņa aizrautība nereti nokaitināja profesoru Arturu Apini, jo oforta platēs viņš neakadēmiski dziļi iegrieza zīmējumu un tādu plati otrreiz vairs nevarēja izmantot. Jau studiju laikā izveidojās Rozītes skaidrais, lakoniskais rokraksts ar koncentrēti ekspresīvu, simbolisku vēstījumu. Mākslā sev raksturīgo impulsivitāti Rūsiņš nobremzēja, maksimāli precīzi realizēja savas idejas, jo jāgrib ir neiespējamais, lai sasniegtu iespējamo.

Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Mākslinieku savienības, Zuzānu kolekcijas un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijām. Pateicos mākslinieka draugiem un tuvajiem cilvēkiem – Andai Kļaviņai, Brigitai Baltraitei, Valdim Villerušam, Ilzei un Jurim Strengām, Ingrīdai Burānei, Uģim Jakubānam, Vitālijam Moločko un Ivetai Martinsonei par sarunām un iespēju izstādīt privātkolekcijās esošos darbus.  
Pateicos izstādes dizaina koncepcijas autoram Eltonam Kūnam.

Izstādes kuratore Ilze Putniņa

Informatīvie teksti

Vecāķos, tumši krāsotā mājā ar melnas papes apsistu jumtu, otrā stāva istaba bija tukša ar baltām sienām. Tādā spītīgi vienkāršā racionālismā sešdesmito gadu beigās tapa nozīmīgākie Rūsiņa darbi – Matemātiķa, Literāta, Mākslinieka klusā daba, Piedzēries krēsls, Melnā saule. Vasaras pagāja gleznojot, ziemā laiks grafikas darbiem. Vēl pēdējā kursa students būdams, Rūsiņš atsaucas drauga, jaunā režisora Jura Strengas aicinājumam veidot skatuves noformējumu Mati Unta lugai Kāda būsi, mana pasaule? (1967). Dailes teātrim tas bija kas neierasts – melna skatuve, balts boksa ringa kvadrāts, noēvelēti balta koka krēsli. Aktieri darbojās absolūta minimālisma telpā, režisors izrāžu laikā no skatītāju zāles komentēja notiekošo. Rūsiņš Rozīte bija pirmais skatuves minimālists. Sekoja vēl trīs izrāžu noformējumi, bet tajās radošais risinājums saskārās ar mākslinieciskās padomes iebildumiem, un sekojošie kompromisi ne režisoram, ne māksliniekam gandarījumu nesniedza.

Skatuviskums raksturīgs arī Rūsiņa Rozītes darbiem glezniecībā un grafikā. Redzamais šķiet skaidrs un nepārprotams, pirmajā acumirklī, bet tad paveras sirreālās dzīves priekškars. Bezķermeniska klātbūtne kā tvaiki apņem priekšmetus un dzīvās būtnes, kas nonākušas uz Rūsiņa Rozītes mākslas skatuves.

------

Ģeometrijai Rozītes darbos ir izšķiroša nozīme. Nebeidzamas arku rindas, garas sienas, taisnas līnijas, neaizpildīti laukumi vai rūpniecisku konstrukciju režģi, priekšmetu vairākkārtēju parādīšanās no darba darbā ir veids kā tālāk nodot plašuma, vientulības un nekustīguma sajūtu.

Kluso dabu gleznojumos apgrieztās perspektīvas lietojums ir vēl viens Rūsiņu Rozīti raksturojošs elements. Šajā ačgārnībā ir arī kas gaišs un bērnišķīgi nenopietns, tā iespējams priekšmetus aplūkot pamatīgāk. Cilvēciski ikdienišķais simetriski precīzajā kārtībā pietuvojas zīmes vai simbola nozīmei. Pats miers un skaistums, kas atklājas krāsu tīrībā un priekšmetu apjomu telpiskajā perfekcijā. Viss racionāli pārdomāts un novests līdz universālam klusumam. Iespējams, tā varētu izskatīties melanholija ar asu kontūru kvadrātā.