Izstādes teksti digitāli

Katrīnas Neiburgas personālizstādē “Sologāmija” 

Teksti no izstādi papildinošā materiāla "Sologāmijas rokasgrāmata"

Vēstule pašai 
Katrīna Neiburga, māksliniece 
“Pate, Paša”

Tas nav par bērniem, vecākiem, partneri, vīru vai sievu, par draugiem, par suņiem un kaķiem, un kāmīšiem. Tas ir par Pašu. Es Pašu visu dzīvi esmu saukusi par Stulbo Zosi, mēdījusies, dusmojusies, pie sevis klusiņām lamājusi. Paša vienmēr ir blakus, ar Pašu dažreiz ir garlaicīgi, bet bieži ir tieši tā, kā mēs abas gribam. Ar Pašu var urbināt degunu un ēst puņķus. Ar Pašu var kasīt dibenu, purkšķināt, grauzt nagus un masturbēt. Ar Pašu var lasīt un domāt, var skaļi sarunāties, var iekniebt vai uzsist pa dibenu. Ar Pašu ir izcili pīpēt. Šķiet, tā ir man mīļākā lieta, ko ar Pašu darīt, tikai es diemžēl atmetu; tagad abas esam apstulbušas. Stundām un dienām, un naktīm pie nosūcēja un uz terases – viena aiz otras, cigarete aiz cigaretes. 

Citreiz patīk sadzerties vīnu mums abām un dejot kopā ar Māju. Māja arī ir mūsu pašu. Tur viss ir tieši tā, kā mēs vēlamies. Vēl mums pieder Jūra un Mežs, tur arī viss ir tieši tā, kā mēs gribam. Kad kaut kas ļoti sāp, tad mēs ar Pašu paslēpjamies no visiem. Tā bija, kad sākās dzemdību sāpes, mēs ieslēdzāmies vannasistabā un nevienu nelaidām iekšā. Vēl ar Pašu var būt pilnīgi godīgs. Ir gadījumi, kad gribas melot, bet melos ir vieglāk atzīties, tikai grūtāk tos melus pamanīt. 

Es nezinu, kāpēc 18 gadu vecumā ienīdu Pašas ķermeni un saucu viņu par Resno Cūku, kaut arī man bija 92-60-93. Tagad es viņu mīlu daudz vairāk. Dažreiz man par Pašu ir šausmīgs kauns vai bailes. Kauns, ka stulba, ka slikti izskatās, ka nav priecīga, vai arī šausmīgas bailes par to, kas notiks, kad Paša nomirs. Kas tad notiks ar Māju, Mežu un Jūru? Kas rūpēsies, kārtos un skatīsies? Vēl ir skaidrs, ka es Pašu mīlu visvairāk par visiem, izņemot bērnus. Mīļā Paša. Bērnus es mīlu vairāk. Bet tu esi tā, kas vienmēr būs ar mani kopā, mūžīgi mūžos, līdz nāve mūs šķirs. Tu esi mana Paša. 

Un, visdrīzāk, tā paduse, kuras man pietrūkst, ir Opja paduse no bērnības, kurā, pēc skolas atnākusi, es ieritinājos.

Kuratores vēstule “Sologāmijai” 
Auguste Petre, kuratore

Rakstīt par sologāmiju ir daudz grūtāk nekā domāt vai piedzīvot to. No vienas puses, šī rakstīšana nav nekas vairāk kā domu sakārtošana/pakārtošana valodas izteiksmei, tātad arī pašas domāšanas paradigmu sistematizēšana. No otras puses, domu verbāla izteikšana jau automātiski paredz to (sauksim to par) “publisku pieejamību”. Citiem vārdiem sakot, verbalizēšana subjekta X domas iztulko subjektam Y saprotamā formā. Itin bieži mēdz gadīties, ka domu pierakstīšana un skaļa izteikšana X domas tulko tā, lai arī pašai X tās būtu saprotamākas. Sanāk tāds kā kalambūrs, kuram pamatā tomēr ir diezgan sakarīga ideja. Ne velti uz iekšēju un ārēju dialogu kā vienu no sologāmijas praksēm šajā rokasgrāmatā atsaucas vairāki tekstu autori. 

Rakstīt par sologāmiju ir grūti, jo tas pieprasa godīgu sevis apzināšanos. Saprast brīžus, kuros jūties vāja, un izjust tos, kuros pati sev šķieti neuzvarama. Atcerēties dziļākos savas vientulības brīžus, meklējot iemeslus tam, kādēļ attiecības pašai ar sevi bija tieši tik sūdīgas, kādēļ veltīji sev tik skarbus vārdus kā darbā “Stulbā zoss” to dara Katrīna 1 un Katrīna 2, kādēļ cīnījies ar savu duālismu, piespiežot izlīst no dīvāna apakšas, kad patiesībā to vien vēlējies kā paslēpties savas drošās vietas – savas mājas – tumšākajā kaktiņā. Gandrīz vienmēr šī pašanalīze noved pie katastrofālas atziņas, ka neviens mani nemīl un nekad nemīlēs, taču pat te atbildība gulstas uz pašas pleciem, jo, kā man reiz teica viena no zīlniecēm, pie kuras grūtā brīdī vērsos pēc palīdzības (vai tā toreiz bija numeroloģe?), vispirms tev jāiemācās mīlēt un cienīt pašai sevi. Šie vārdi kā asi durkļi sabaksta ego –  labāk nemaz nebūtu neko prasījusi. Es taču gribēju, lai mani atbalsta, ar objektīviem vārdiem apmīļo, nevis nostāda muļķes lomā. Tomēr klusībā ņēmu zīlnieces ieteikumu nopietni un uzsāku attiecību sakārtošanas kursu pašai ar sevi. Tas notika 2021. gadā – laikā, kad Katrīna Neiburga strādāja pie video instalācijas/sieviešu kaleidoskopa “Mierinājums”, kurā uz lielajiem dzīves jautājumiem aicināja atbildēt arī mani. Patiešām nezinu, vai starp šiem notikumiem pastāv kādas likumsakarības, tomēr šodien pieņemu, ka tie bija manas pašskološanās pirmie soļi. 

Sakārtot attiecības ar sevi ir izaicinoši, jo šajā modelī nepastāv laiks, kurā mēs iepriekš nebūtu savstarpēji pazīstamas. Nav atkāpšanās ceļa vai iespējas sākt no baltas lapas, jo attiecībās ar sevi neeksistē pagātnes izteiksmes. Jebkuri mēģinājumi sevi iepazīt no jauna balstās jau esošās sevis pašanalīzē – te izlikšanās, kaut kā nepateikšana vai aizmiršana ir neiespējama. Viss ir tagad. Un cilvēkam, kura gars un miesa dzīvo saskaņā ar sociālo realitāti, šādai laika piederībai ir grūti adaptēties, neskatoties uz to, ka arī tas ir viņa natural habitat1. Izstādē “Sologāmija” par laiku vienlīdzību atgādina “Satikšanās vingrinājumi” – simultānas Katrīnu sadursmes, kas epizodiski pāršalc visu izstādes telpu. Šajos vingrinājumos atkailinās dažādas atkalsatikšanās emocijas – gan prieks un cerība, gan satraukums, neveiklība, pārpratums. Un tam visam fonā jūra kā mierinājums. Pie jūras ir arī mans miers, un vislabāk tur būt vienai, atvainojiet, pašai. 

Etimoloģiski sologāmija skaidrojama kā laulības (gámos) ar sevi (solus). Šādai laulībai, protams, nav juridiska pamata, toties pilnībā tiek izpildīts ceremoniālais aspekts. Kā vienas no pirmajām pasaules sologāmijas vēsturē reģistrētas amerikāņu zobu higiēnistes Lindas Beikeres (Linda Baker) pašlaulības (solo wedding) 1993. gada 23. decembrī par godu viņas 40. jubilejai. Ar atšķirīgu laika distanci viņai sekojušas vairākas sievietes visā pasaulē, kopš 2014. gada japāņu ceļojumu aģentūra pat piedāvā divu dienu paškāzu pakotnes sievietēm, bet 2022. gadā plašu rezonansi medijos izraisīja indiešu blogere Kšama Bindu (Kshama Bindu), kura paziņoja, ka vienmēr ir vēlējusies būt līgava, tādēļ rīkos tradicionālu hindu kāzu ceremoniju pašai ar sevi. Pēdējos gados sologāmijas prakse uzplaukusi arī Dienvidkorejā, kur atsevišķi uzņēmumi šādā laulības ostā iestūrējušiem sologāmistiem piešķir pat pabalstus. Konceptuāli sologāmija uztverama kā sevis pieņemšanas prakse, kas rodas caur atklātību, cieņu un spēju risināt adekvātu iekšējo dialogu. Sologāmijas pamatprincipos nojaušama gan feministiska perspektīva, gan narcisisma aizmetņi un savas identitātes pašapliecinājuma rituāls. Visas šīs idejas formulējas arī Neiburgas izstādē. Katrīna gan nevienam neuzbāžas ar savu sologāmiju, neideoloģizē feminismu, kā arī nenodarbojas ar radošu ekshibicionismu, taču visās 13 video epizodēs viņa veic kādu rituālu, kas patiesībā sajūtams un atpazīstams ikvienam. Neiespējamā muguras mazgāšana, dejas ar mājas objektiem, pīpēšana, domāšana, dažādu sevis versiju vērošana spogulī ir cilvēciski patiesības mirkļi, kurus katrs no mums kādreiz ir piedzīvojis. Risinot sarunu ar pašu, runājot, runājot, runājot. Tas ir rituāls caur jautājumu – ko man nozīmē būt saiknē ar sevi?

Atgriežoties pie attiecību sakārtošanas. Man tā viennozīmīgi prasīja kādu laiku, kura ietvaros veicu virkni dažādu uzdevumu, tostarp pieņēmu savu un citu cilvēku raksturu un iemācījos izvirzīt ne tikai profesionālus, bet arī personīgus mērķus. Līdzīgi kā pēc (citas) zīlnieces veiktās attīrīšanas procesijas, iekšēji kļuva krietni vieglāk, un šis atvieglojuma process arvien turpinās. Varbūt tas saistīts ar pieaugšanu. Izstādes centrālajā darbā “Dzimšanasdiena” divas Katrīnas atzīmē savu kopīgo deviņdesmito jubileju un kādā no sarunas brīžiem jautā: “Kā varētu izdarīt tā, lai es pati būtu sev paduse?” Šis ir fundamentāls jautājums, kas uzrāda iekšējā miera un trausluma meklējumus, vienlaikus saglabājot nesalaužamu stāju. Man šķiet, ka sologāmija, tāpat kā Katrīnas Neiburgas godīgā māksla, patiesībā ir tieši par to un šī izstāde, kas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē norisinās 2024. gada vasarā, ir tā rituāls apliecinājums.

Paldies Katrīnai Neiburgai par aicinājumu piedalīties šajā “Sologāmijas” apzināšanas praksē. Paldies izstādes radošajai komandai – Aleksejam Beļeckim un Līvai Kreislerei, Esterei Betijai Grāverei, Annai Ansonei, Nilam Jumītim un Antonam Georgam Graudam. 

Šī “Sologāmijas rokasgrāmata” ir tapusi, aicinot Katrīnai un man svarīgus cilvēkus reflektēt par to, kā vienatnē nedarīt neko. Izstādes tapšanas gaitā sapratām, ka sologāmijas tēma ir gana daudzpusīga un vispārēji svarīga, tādēļ mums svarīgi zināt, ko par to domā mūsu draugi. Aicinājām dalīties sologāmijas padomos, tos iesniedzot jebkādā rakstiskā vai vizuālā formā. Turpmākajās lapās lasāmie un skatāmie komentāri sniedz ieskatu katra autora izpratnē par to, kas ir sologāmija un kā to vislabāk praktizēt.

Augustes Petres teksts uz izstādes papildinošā materiāla “Sologāmijas rokasgrāmata” aizmugurējā vāka

Etimoloģiski sologāmija skaidrojama kā laulības (gámos) ar sevi (solus). Šādai laulībai nav juridiska pamata, toties pilnībā tiek izpildīts ceremoniālais aspekts. Konceptuāli sologāmija uztverama kā sevis pieņemšanas prakse, kas rodas caur atklātību, cieņu un spēju risināt adekvātu iekšējo dialogu. Sologāmijas pamatprincipos nojaušama gan feministiska perspektīva, gan narcisisma aizmetņi un savas identitātes pašapliecinājuma rituāls. Visas šīs idejas formulējas arī Neiburgas darbos. Katrīna gan nevienam neuzbāžas ar savu sologāmiju, neideoloģizē feminismu, kā arī nenodarbojas ar radošu ekshibicionismu, taču 13 video epizodēs viņa veic kādu rituālu, kas patiesībā sajūtams un atpazīstams ikvienam. Neiespējamā muguras mazgāšana, dejas ar mājas objektiem, pīpēšana, domāšana, dažādu sevis versiju vērošana spogulī ir cilvēciski patiesības mirkļi, kurus katrs no mums kādreiz ir piedzīvojis. Risinot sarunu ar pašu, runājot, runājot, runājot. Tas ir rituāls caur jautājumu – ko man nozīmē būt saiknē ar sevi?  

Video mākslas darbi izstādē:

"Dzimšanas diena" 7'09 min 
"Lēnā" 3'01 min 
"Make up" 10'06 min 
"Paslēpes" 1'14 min 
"Pīpēt, dejot, domāt, runāt pa telefonu" 5'03 min 
“Stulbā zoss” 4'05 min 
"Saruna" 8'16 min 
"Lien ārā!" 3'22 min 
"Neviens putniņš tā nepūta" 4'07 min 
"Sekss" 2'02 min 
“Ballīte” 2’05 min 
“Nomazgāt muguru” 2'5 min   
“Čau” 1’32 min 
“Satikšanās vingrinājumi Nr.1, Nr.2 utt."

Vides mākslas objekti izstādē: 

"Laimesakmeņu Bruņukleita" 
Paduses un citas piegrieztnes