Izstādes teksti digitāli

Birutas Delles gleznas mūs uzrunā divās – sižetu un glezniecības valodās. Pirmo mēs varam atstāstīt kaut vai daļēji, jo daudzi tēli ir vispirms jāatpazīst, jāinterpretē. Otru, kuras apguvei un izkopšanai māksliniece ir veltījusi daudzus gadus, varam skaidrot tikai ar metaforām. Glezniecība bieži tiek “tulkota” ar mūziku. Noskatījies trīs dokumentālās filmas par Birutu Delli, kādā sarunā ieminējos, ka “dzirdu” viņas gleznas pilnīgi citādi: kā smilšu graudus, nejauši iekļuvušus starp zobiem. Vai tā vispār ir skaņa – tikai manā galvā, jo neviens cits taču to nedzird? “Tādā trauskmē esmu pavadījusi visu mūžu,” viņa teica.

Vilnis Vējš, izstādes kurators

Biruta Delle (1994) ir augstu novērtēta un izstāžu apmeklētāju mīlēta latviešu māksliniece, kura glezno jau vairāk nekā sešdesmit gadu. Pedagogs Ansis Stunda mācīja viū individuāli, jo saskatīja īpašu apdāvinātību. “Brīvā laika man vairs nebija – nekad. Bet es to arī negribēju,” – Delle raksta autobiogrāfijā (2007). Pēc pāris gadu studijām Latvijas Mākslas akadēmijā pie Konrāda Ubāna viņa augstskolu pameta. Atbalstu jaunā gelznotāja atrada starp bītņikiem kafejnīcā “Kaza". Neskatoties uz nepabeigto izglītību, Birutas Delles darbus kopš 1967. gada pieņēma izstādēs, 1979. gadā viņa sarīkoja pirmo no vairākām personālizstādēm Mākslinieku savienības izstāžu zālē, 1993. – Valsts mākslas muzejā (tagad LNMM).

Padomju laikā Delle dzīvoja it kā divās paralēlās pasaulēs – viņas darbi parādījās oficiālajā izstāžu apritē, bet ikdiena noritēja ideālistiskā savstarpējās pašpalīdzības vidē, kur bija sastopami dažādi autsaideri. Tomēr fokusā nešaubīgi bija māksla: “Visu ģimeni pakļāvu mālēšanai. Nejutos vainīga, jo nekad neesmu izjutusi sevi kā sievieti – māti vai sievu. Es vienmēr esmu bijusi gleznotāja, kurai ir jāpilda sievietes pienākumi.”

Biruta Delle bija ļoti ražīga, realizēja pārdrošus projektus – iekārtoja darbnīcas tālu no Rīgas, strādāja ar audzēkņiem neformālā studijā –, taču daudz kas no šādi radītā ir pazudai vai gājis bojā. Arī viņas māksla ietvēra divus virzienus – fanātiskas dabas, āra studijas, īpaši pievēršoties silto un vēso laukumu attiecībām, kā arī vērienīgas daudzfigūru kompozīcijas, kurās izpaudās spilgtā iztēle. Mākslas pētnieki gleznotājas darbos saskata sirreālisma elementus, tomēr ar šo virzienu viņu saista vairāk automātiskās skicēšanas prakse nekā stila formālās pazīmes. Biruta Delle ir publiski stāstījusi par personiskās dzīves sarežģījumiem – depresijas epizodi, pieredzi ar medikamentiem un meditāciju, tuvu cilvēku psihiskajiem traucējumiem un konfliktu, kas 1993. gadā rezultējās letāli. Tāpat par grūto krīzes pārvarēšanas ceļu, kurā mākslinieci glābušas sarunas ar mācītāju un – darbs. “Šīs sarunas uz mani iedarbojās kā zvērests: gleznot katru dienu.”

Biruta Delle joprojām ar apskaužamu regularitāti rīko jaunāko darbu personālizstādes, viņas gleznas atrodas lielākajās valstiskajās kolekcijās un daudzo talanta cienītāju īpašumos.