Izstādes teksti digitāli
Anotācija
Aija Jurjāne ir īpašs izņēmums Latvijas laikmetīgās glezniecības vēsturē – viņa rutinēto ikdienas dzīves “virtuvi” pārvērta par pilntiesīgu iedvesmas avotu, gleznieciska satura un formas nesēju. Aija bija viena no pirmajām māksliniecēm, kas pārstāja izlikties, ka virtuve mākslinieču dzīvēs neeksistē vai ka īstai māksliniecei jādzīvo un jāglezno tā, it kā šo virtuvju nebūtu.
Pirmais nopietnais solis Jurjānes mantojuma izpētē bija Sandras Krastiņas sastādītais mākslas albums “Aija Jurjāne. Jaunības avots” (“Neputns”, 2021. gads), tomēr Jurjānes radošais mantojums vienuviet tik apjomīgā izstādē tiek izstādīts pirmo reizi. Visu mūžu viņas glezniecības virstēma bija ģimene – trīs bērni, vīrs un vēlāk arī mazbērni. Pati Aija uzskatīja, ka “netikšana glezniecībā tālāk par savu ģimeni ir kaut kas nenormāls”. Tas apliecina vien to, ka dokumentāli fiksēta, nevispārināta ģimenes aina ar sievieti tās centrā Latvijas glezniecībā ilgstoši pēc noklusējuma tika vērtēta kā nenopietna mākslas tēma, kurai sevi cienošas mākslinieces (kur nu vēl mākslinieki) vispār nepievērsās. Var tikai iedomāties, kādu spiedienu – iekšēju un ārēju – nācās izturēt Aijai, spītīgi turoties pie savas “nenormālās” tēmas visa mūža garumā. Tas, ka sievietes “dzīves virtuve” nav tikai viena fiziska telpa ēdiena gatavošanai, bet pastāv daudz un dažādas slēptas telpas, kurās viņas veic savus “necilos” darbus, ir izstādes pamatuzstādījums.
Izstādes konceptuālo karkasu veido septiņas dažādas karalienes virtuves – ideju un fiziskas telpas, kas harmoniski pāriet viena otrā, veidojot stāstu par Aiju Jurjāni kā mammu, kā skolotāju un mācekli, kā sievu un sievieti, kas mākslā fiksēja pilnu dzīves spektru, nenovēršoties arī no sava novecošanas procesa. Jau divtūkstošo gadu sākumā, Aijas radošās dzīves augstākajā punktā, māksliniece demonstrēja šobrīd tik ļoti aktuālo skatījumu uz cilvēka eksistenci kā tieši ķermenī piedzīvojamu un tveramu pieredzi. Aijas gadījumā tas, protams, ir sievietes ķermenis, vienlīdz maigi un asprātīgi traktēts. Šis pašcieņas pilnais ķermenis pierāda, ka feminisma strāvojumi Latvijas mākslā nav nekas svešs vai “no Rietumiem” aizgūts. Ja reiz šāda māksla mums, izrādās, ir neslēpti tapusi jau kādu laiku, tad kāpēc tikai tagad sievietes ķermenim – tieši uzgleznotajam – sākam pievērst patiesu uzmanību? Tāds varētu būt viens no saistošākajiem jautājumiem, ko izstāde vēlas iezīmēt.
4. stāvs
Izstādes sadaļa Virtuve
“Laikam ar gleznotajiem katliņiem un pannām Aija toreiz vēl jutās vientuļi”
Sandra Krastiņa. No “Aija Jurjāne. Jaunības avots”, Neputns, 2021. gads
Aija, gleznojot virtuves skatus, nevispārina. Katli un pannas nav simboli kaut kam pārlaicīgam. Māksliniece un bērnu mamma ir spējīga fiksēt kaut ko radikāli pretēju – ikdienas dzīves spiedīgo ritmu; neredzamo, necilo – to, bez kā ģimenes dzīve nespētu pastāvēt. Bērni ir jābaro, grīda ir jāmazgā – to nav iespējams izdarīt vienreiz un par visām reizēm. Padomju laika sievietes veica darba otro jeb vakara maiņu mājās – un kas gan īsti izmainījās pēc Latvijas neatkarības atgūšanas? Tā saucamais mīlestības darbs, ko ģimenē ierasti veic tieši sievietes, palika tikpat pieprasīts, cik nenovērtēts.
Spodri katliņi ir mēmi liecinieki cīņai, ko nereti mākslinieces zaudē, paliekot ģimenei – nevis mākslai. Optimistiskais sauklis, ka abas sfēras iespējams apvienot, vien pamainot “attieksmi”, pakļauj sievieti šizofrēniskai sašķeltībai. Viņa tiek pārliecināta, ka pienākumi virtuvē ir tiešām “nekas” – bet tad kādēļ šis “nekas” spēj tā nogurdināt un atraut sievieti no gleznošanas darba? Un vai dubults “nekas” ir māksliniece, kas cenšas to visu bez mānīšanās un patosa uzgleznot?
Mākslas darbi
Mājas dzīve ar darbdienas kūku
Audekls, eļļa
Latvijas Mākslinieku savienība
1987
“Mājas dzīvē ar darbdienas kūku” kūkas gatavošana nenotiek uz galda, bet gan uz gleznas rāmja malas. Tas ir ekvilibristiskas veiklības žests, trausla līdzsvara portretējums. Virtuve vienlaicīgi ir arī darbnīca – tajā strādā gan Aijas vīrs, gan meita Kristīne pašadītā džemperītī. Pārējie bērni – Ieva un Pāvils attēloti augšpēdus atslietā Aijas gleznas audeklā. Tie ir astoņdesmitie gadi, padomju ekonomiskā sabrukuma laiks. Tomēr vīra un meitas figūras apvieno zelta krāsas klājums, un kādai gan bija jābūt Jurjānu svētku kūkai, ja reiz darbdienas kūka tiek tik grezni rotāta? Netipiskā greznība un centriski komponētā cepējas figūra vedina uz kādu citu – bez maz vai reliģiski uzlādēta sižeta lasījumu. Aija liek sevi ģimenes dzīves centrā kā izaicinājuma un pašcieņas žestu.
Izstādes sadaļa Vērotāja
Aija gleznoja ne tikai savus bērnus un pieaugušo bērnu draugus. Viņas gleznu varoņi ir visa Aijas paplašinātā ģimene – māsa, znoti, vedekla, kolēģi, kaimiņi, mājdzīvnieki un Latvijas mākslas pasaules krāšņās personības, no kurām daudzu jau vairs nav mūsu vidū. Intervijās Aija vairākkārt ir uzsvērusi, ka gleznas neizdomā, jo tās ir vizuāli tvertas dienasgrāmatas. Divtūkstošo gadu mijā arvien vairāk atklājas Aijas smalkjūtīgais asprātības veids – viņa nelieto humoru asā, atmaskojošā veidā. Apvienojot klasiķu citēšanu ar tīras krāsas materialitātes kaifu, viņa rada savdabīgu intelektuālu līksmību, ko šodien atpazīstam kā Jurjānes rokrakstu.
Mākslas darbi
Sarmīte Sīle skatās raidījumu TV “Portrets”
Audekls, akrils
Silvestra Sīļa īpašums
2000
Leģendārā mākslas apskatniece Sarmīte Sīle trīsdesmit gadus nostrādāja par raidījumu autori un redaktori Latvijas Televīzijā, portretējot dažādu paaudžu māksliniekus. Aija Sarmītes portretā apvieno divu dažādu laikmetu tēlus – Velaskesa Venēru ar spoguli un Endija Vorhola ķerubus no Vorhola ar roku ilustrētajām, pašizdotajām grāmatām, ar kurām viņš apdāvinājis tuvus draugus. Velaskesa spoguļa vietā nu ir televizors. Sarmīte Sīle spoguļojas pati savos raidījumos – ilgi pirms Instagram un TikTok.
Mākslinieks un latviešu brīnumpasakas - “Vai šis ir tavs cirvis?”
Audekls, eļļa
Ģimenes īpašums
2000
Īpaša vieta Aijas gleznojumos ir viņas dzīvesbiedram, gleznotājam Jurim Jurjānam. Glezna “Vai šis ir tavs cirvis?” ir trāpīgs komentārs par abu laulības dzīvi. Zelta cirvi ir iespējams iegūt vien tad, ja pasakas varonis ir gatavs nemelot un nepiepušķot savu stāvokli. Aijas paaudzes sievietēm izteikt publiskas piezīmes vai spriedumus par saviem laulātajiem draugiem bija neraksturīgi, pat neiedomājami. Tādēļ gleznojums “Vai šis ir tavs cirvis?” ir drosmīgs nevis komisks.
Izstādes sadaļa Karaliene
Desmit gadu garumā Aija gleznoja savu gaidībās esošo meitu un viņu draudzeņu portretus, izveidojot veselu ciklu. Kas varētu būt vēl episkāks, vēl vairāk dzīvi apliecinošs par sievietes ķermeņa gaidībās tēlojumu mākslā? Taču – ja reiz tā, tad kāpēc tik reti to piedzīvojām vietējā mākslā divtūkstošo gadu pirmajās desmitgadēs? Aija bija viena no konsekventākajām atgādinātājām, ka dzīvība nav iedomājama bez sievietes klātbūtnes; viņa vienmēr ļoti priecājās par katru topošo māti savā paziņu lokā.
Taču neskaidrā sajūta, ka sievietes ķermenis gaidībās kļūst par kāda cita īpašumu un iemājošanas vietu, var būt ne vien spēka, bet arī baiļu avots gan sievietei, gan apkārtējiem. Varbūt tādēļ Madonnai visos laikos ir bijis jābūt maiga, ziedoša skaistuma iemiesojumam – kā svētkiem, kā iedrošinājumam vispirms jau pašām sievietēm. “Tikai nebaidies”, Aija saka savām meitām, jau zinādama, ka jābaidās būs. Cerība, ka nākamās paaudzes sievietēm klāsies mazliet vieglāk, ir dzīva katras mātes sirdī.
Mākslas darbi
Bet es vienmēr esmu laba
Audekls, eļļa
Ģimenes īpašums
1999
Regīnas Razumas spēlētā Ļizaveta Jepančina ir māte trim meitām precību gados Viestura Kairiša un Ievas Jurjānes Dostojevska “Idiota” iestudējumā Jaunajā Rīgas teātrī. Jepančinai potenciālā precinieka klātbūtnē pēkšņi izlaužas: “Es esmu laba un, ja vēlaties, es vienmēr esmu laba un tas ir mans vienīgais trūkums, jo nevajag būt vienmēr labai.” Viņa pasaka šos vārdus un tad atmuguriski krīt. Jepančinas kritiens liecina par spriedzi, kas atvēleta tieši sievietēm – jo sevišķi sievietēm, kas atbildīgas par citu, jaunāku sieviešu audzināšanu.
Izstādes sadaļa Karaliene pēc
Aija bija savrupa ceļa gājēja, gleznojot bērnus nevis kā eņģeļus, bet Latvijas mākslai neraksturīgā veidā - kā kaprīzas, ar sevi pārņemtas būtnes, kas izdzīvo savas pirmās drāmas. Bērnu un māti Aija tēlo kā mīlestības un aizvainojuma aplī ieslēgtus vienlīdz spēcīgus spēlētājus sarkanas krāsas uzlādētā atmosfērā, kur bērns nebūt nav bezpalīdzīga, maiga būtne. Mātes un bērna mīlestības temperatūra nav vienmērīga; sirds asiņu krāsa liecina par šīs temperatūras intensīvo dinamiku.
Mākslas darbi
Bērns un aukle
Audekls, eļļa
Ģimenes īpašums
1996
“Bērns un aukle” ir viena no pirmajām un spilgtākajām liecībām depresīvās, tādēļ slēptās mātbūšanas portretēšanai Latvijas laikmetīgās glezniecības nesenajā vēsturē – omulīgs mazulis un pārgurusi sieviete smilškastes malā.
Izstādes sadaļa Kroņa dārgumi
Aija savus bērnus sāka portretēt jau sešdesmito gadu beigās un caur mazbērnu portretiem pakāpeniski uzgleznoja savdabīgu dzimtas koku.
Pārfrāzējot Aijas humora izjūtu, kroņa dārgumu pulēšana ir katra krietna karaļnama dienas kārtībā. Bet tieši cik lielu darbu prasa ikdienišķā spodrināšana? Aijas paaudzes sievietes publiski nedz apcerēja, nedz polemizēja par bērnkopības problēmām – tas tiktu uzskatīts par vājumu un bezgaumību – taču tas nenozīmē, ka viņas neapzinājās savu situāciju īsajos pārskrējienos starp skolu un virtuvi, lai agri no rīta vai vēlu vakarā “pieskrietu pie molberta” – tā Aija pati ironiski raksturoja savu gleznošanas praksi.
5. stāvs
Izstādes sadaļa Mācekle
Aija Jurjāne četrdesmit sava mūža gadus bija kompozīcijas un gleznošanas pedagoģe Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Kādā no saviem dienasgrāmatas ierakstiem viņa nodēvējusi sevi par “mūžīgo skolotāju”. Tomēr topošo mākslinieku skološana Aijas gadījumā nebija iedomājama bez mācekles statusa; viņa ne tikai mācīja, bet mācījās pati.
Mācekles telpā pirmo reizi tiek eksponētas četras Aijas interpretācijas kopā ar to iedvesmas avotiem – ar izmantotajām oriģināldarbu reprodukcijām. Dialoga risināšanā ar Rietumeiropas glezniecības vēsturi Aija palikusi uzticīga savai interesei par sievietes dzīves cikliskumu – par bērnu iznēsāšanu, novecošanu un radošās dzīves nepārtrauktu atvērtību šiem procesiem. Mācekles telpa ir būvēta kā neierobežots kosmoss. Kupola zāles stūrus tumšzilā krāsa atver bezgalībai.
Mākslas darbi
No lifta pa kreisi:
Iluminācija no Džovanni Bokačo grāmatas “Par tīrām un cēlām sievietēm”
Ap 1470
Spensera kolekcija,
Ņujorkas publiskā bibliotēka
Digitāldruka, reprodukcija
Bokačo savā tekstā ir minējis sengrieķu gleznotāju Marsiju jeb Jaiju no Kizikas pilsētas, dzimušu 1. gs. pirms Kristus. Leģenda vēsta, ka māksliniece bijusi pazīstama tieši ar saviem sieviešu portretiem. Simts gadus pēc Bokačo tika radīta ilustrācija, kurā gleznotāja ievietota viduslaiku stila interjerā. Marsija attēlota gleznošanas procesā, vērojot sevi ovālā spogulī. Ir pieļaujama versija, ka Bokačo teksta vizuālais interprets tēlojis Marsiju kā sievieti, kas gleznojot mēģina apvieno savu pašportretu un Jaunavas Marijas tēlu
Gleznotāja un viņas sirmā mācekle. Pēc Džovanni Bokačo “Par tīrām un cēlām sievietēm. 1470. g.”
Audekls, eļļa
Ģimenes īpašums
1997
Aija papildina Marsijas tēla laikmetīgumu, apvienojot savu un Marsijas darbnīcu. Kreisajā pusē glezno Marsija, viņai fonā redzami pabeigtie gleznojumi un skulptūras. Labajā pusē glezno Aija. Viņai fonā ir atpazīstami “Bērns, kas neko negrib”, “Zīdainis un divas jaunas sievietes” un citas Aijas gleznas. Aija sevi portretē kā sievieti, kas glezno, risinot dialogu ar citu gleznotāju. Viņas gleznā uz molberta redzams sarkanais ķeblītis; tēls, kas ceļo no gleznas uz gleznu. Ķeblīša pakājē ir albums ar Marsijas reprodukciju, lupa un Aijas ovālais spogulis.
Jaunības avots. Lūkass Krānahs Vecākais 1546
Audekls, eļļa
Berlīnes Valsts muzeju Gleznu galerija
Digitāldruka, reprodukcija
Krānaha gleznojuma centrā ir baseins ar Jaunības avota ūdeni. Leģenda vēsta, ka šis avots spēj dziedināt un atgriezt fizisko jaunību. Gleznojuma kreisajā pusē redzami vīri, kas nogādā savas savecējušās sievas uz peldi. Savukārt gleznojuma labajā pusē sievietes, jau izgājušas atjaunināšanas procesu, tiek ieaicinātas teltī, lai grezni sapostos. Tālāk viņas dodas noslēpumaina dārza dziļumos baudīt jaunatgūtās jaunības priekus.
Bez nosaukuma. Nepabeigts
Audekls, akrils
Ģimenes īpašums Bez datējuma
“Jaunības avota” interpretācijā Aija ir iegleznojusi sevi trīs dažādās izpausmēs. Gleznojuma kreisajā stūrī vīrietis ar Jurim Jurjānam raksturīgu siluetu stumj ķerru ar Aiju Jaunības avota virzienā. Figūra ar skatītājam uzgriezto muguru ir otra Aija, atpazīstama pēc viņas jakas precīzi uzgleznotā toņa. Mēs neredzam mākslinieces seju un spējam vien iztēloties viņas pārdomas par ainu, kas risinās pie Jaunības avota. Trešā Aija ir koķetā figūra ar nu jau novilktu jaku gleznojuma labajā pusē. Viņa nesteidzas piebiedroties svinētājiem teltī. Izskatās, ka Aija, apmierināta ar atgūto jaunības spēku, raugās mums acīs.
Krānaha “Jaunības avots” Aijai kļuva par tādu kā mākslas rēbusu. Viņa vairākkārt apmeklēja gleznojuma oriģinālu Berlīnē. Muzejā iegādāto reprodukciju Aijā turēja savā darbnīcā pie sienas un avota motīvu iekļāva arī citos gleznojumos (skat. “Elīna Elere un Kalvis Dzenis, gaidot Līvu Aleksandru”).
Gleznojumu Aija nepabeidza savas pēkšņās nāves dēļ 2015. gadā.
Vitrīna Nr.1
Rozentālskolas tradīcijas un savu pedagoģisko pieredzi Aija apkopoja grāmatās “Glezniecība” un “Kompozīcija”, ko izdevniecība “Neputns” izdeva divtūkstošo gadu sākumā. Grāmatas apliecina Aijas spēju strādāt ar mākslas izglītības teoriju un kombinēt to ar stratēģiski atbilstošu vizuālo materiālu. Aija pašrocīgi izveido skices katram grāmatas atvērumam. Abi izdevumi nu jau ir kļuvuši par bibliogrāfisku retumu.
Kā atzīta pedagoģe viņa tiek aicināta sniegt priekšlasījumus Latvijas mākslas skolu skolotājiem.
Vitrīna Nr. 2
Aija regulāri sāk rakstīt dienasgrāmatu divtūkstošo gadu sākumā sešdesmit gadu vecumā. Viņa sev saka: “es gribu to norakstīt nost”.
No lifta pa labi:
Pasludināšana
Flemaljas meistars
Ap 1415–1425
Tempera, ozolkoks
Beļģijas Karaliskais mākslas muzejs, Brisele Digitāldruka, reprodukcija
Grāmatā “Aija Jurjāne. Jaunības avots” mākslas vēsturniece Anita Vanaga atzīmē, ka Flemaljas meistars ar Pasludināšanas ainu ievadīja Ziemeļeiropas renesansi. Gleznojumā attēlots iemīļots tā laika mākslinieku motīvs – ercenģeļa Gabriela apciemojums, un Jēzus bezvainīgā ieņemšana. Marija tēlota, sēdot uz grīdas, pieņemošā pozā ar nolaistu acu skatienu, turot uz ceļiem tekstu, kas paredz viņas bērna likteni.
Flemaljas meistara tēli viesos pie draudzenēm – grūtniecēm
Audekls, eļļa
Swedbank kolekcija 2003
Flemaljas meistara Pasludināšanas ainā Aija ir ievedusi savu meitu Ievu un meitas draudzeni mākslinieci Lindu Lūsi. Abas mūsdienu sievietes kā sargkareivji ir klātesošas Jaunavas Marijas un Gabriela bezvārdu sarunai; sarunai, ko tieši viņas nu ir spējīgas sadzirdēt. Mākslas vēsturniece un kuratore Inga Šteimane jau 2004. gadā norādīja, ka “Jurjāne kā vienmēr gleznojusi kādu no savas ģimenes, un šis privātais un portretiskais motīvs ir retums latviešu glezniecības kopainā”. Vēlmē Marijas stāstu cilvēciskot, saistot ar reālu sieviešu reālām dzīvēm, ir jaušams kaut kas neatrisināts un tāpēc dzīvs – Pasludināšanas aina Jurjānes interpretācijā nav vēsturiska vai reliģiska tradīcija, kas aplūkojama kā fosils izraktenis. Marijas stāsts nav pabeigts. No sieviešu gleznotāju skatu punkta tas ir nepārtrauktā izjautāšanas stadijā gan kā noteikta gleznieciska tradīcija, gan kā izšķirošs brīdis, kas iespaido sievietes likteni.
Pjero ziemā. Niklāvs Strunke 1927
Papīrs, akvarelis, guaša
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Niklāvs Strunke savu Pjero ievietojis latviskā ainavā – uz to norāda apsnigušas apaļkoku ēkas stūris gleznojuma kreisajā malā. Strunkes Florencē uzgleznotais Pjero nez kā ir attapies Latvijas ziemā. Ko viņš te dara – Eiropas teātra kultūrai piederīgais tēls ar itāļu saknēm?
Namsaimnieces vīzija svētku rīta agrumā
Audekls, eļļa
Ģimenes īpašums 2002
Kā latviskā identitāte pastāv un attīstās līdzās Eiropas vērtībām? Aija izkāpina Pjero Latvijas apciemojumu nākamajā pakāpē. Viņa pievieno Strunkes apaļkoku ēkas stūrim padomju laikā celtā Berģu nama silikātķieģeļu sienu. Jurjānu māja robežojas ar Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja teritoriju, un latviskās apaļkoku ēkas ir turpat pāri kalnam.
Sarkanais ķeblītis ir pilntiesīgs Aijas glezniecības tēls. Tas kalpo gan kā praktisks priekšmets darbnīcā, gan kompozīcijas elements vairākos Aijas darbos. Ķeblīša izcelsme ir tikpat dokumentālā, cik tēlaina. Par kādu mākslinieciska rakstura pakalpojumu Juris Jurjāns kā samaksu saņem sarkankoka dēļus, no kuriem izgatavo grāmatplauktus abu mākslinieku darbnīcai. No atlikušajiem atgriezumiem Juris uztaisa ķeblīti, kas sākotnēji funkcionē orģinālajā sarkankoka materialitātē, līdz pēc kāda laika tiek nokrāsots ugunīgi sarkans.
Vitrīna Nr. 1
Valsts prezidentu skicēšana publisko uzrunu laikā nejauši kļūst par personisko Aijas tradīciju. Gadu gaitā Aija tiešraides laikā pie televizora fiksē Vairu Vīķi-Freibergu, Valdi Zatleru un Raimondam Vējoni. Uzzīmētie prezidenti kopā ar vēstulēm ceļo pie Jurjānu ģimenes radiniekiem Amerikā.
2006. gadā no prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas rokām Aija saņem Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem mākslas pedagoģijā. Ceremonijas epizodi Aija apraksta savā dienasgrāmatā.
Mākslinieces arhīvā atrodamas skices iecerētām gleznām ar ordeņa saņemšanas sižetu un prezidentes uzrunu no Radio nama balkona.
Izstādes sadaļa Sirdskambaris
Izstādes sirds meklējama Kupola zāles vidū. Tā veidota no divām telpām, kas spoguļojas viena otrā kā vienas sirds divi kambari.
Gleznotājas precīzā acs atmet ilūzijas par sevi un pasauli ap sevi. Salauzts, sastīpots žokļa kauls un zilumi sejā – steidzoties uz operas izrādi, Aija krīt, jo skrien uz autobusu, ko nedrīkst nokavēt. Bezkompromisa iedziļināšanās liek Aijai vienlīdz rūpīgi studēt gan lauvmutītes ziedu, gan zilumu ap savu aci. Izrādās, zilums un zieds ir gleznojami ar vienu to pašu dzidro toni. Uzmanība – arī pret sevi – ir karaliska īpašība.
Sarkanais ķeblītis ir pilntiesīgs Aijas glezniecības tēls. Tas kalpo gan kā praktisks priekšmets darbnīcā, gan kompozīcijas elements vairākos Aijas darbos. Ķeblīša izcelsme ir tikpat dokumentālā, cik tēlaina. Par kādu mākslinieciska rakstura pakalpojumu Juris Jurjāns kā samaksu saņem sarkankoka dēļus, no kuriem izgatavo grāmatplauktus abu mākslinieku darbnīcai. No atlikušajiem atgriezumiem Juris uztaisa ķeblīti, kas sākotnēji funkcionē orģinālajā sarkankoka materialitātē, līdz pēc kāda laika tiek nokrāsots ugunīgi sarkans.
