Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Iekāres vārdā”

Izstāde "iekāres vārdā" pievēršas seksualitātes un jutekliskuma tēmai, atklājot erotiskas iekāres daudzveidīgās manifestācijas Baltijas vizuālajā mākslā no 19. gadsimta beigām līdz mūsdienām. Ar šo izstādi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) turpina īstenot institucionāli kritisku pieeju izstāžu veidošanā, izrādot viesmīlību ilgstoši apklusinātām balsīm un ignorētām perspektīvām laikā, kad Latvijai kaimiņos un citur pasaulē esošie autoritārie režīmi vardarbīgi apspiež un vajā cilvēkus, kuri identificējas un iekāro citādi nekā vairākums.

Citādības marginalizācija nav raksturīga tikai nedemokrātiskai politikai. Patriarhāla vīrišķā skatiena dominance ir neatņemama vizuālās mākslas vēstures sastāvdaļa, kuras kritiskai pārdomāšanai mākslinieki, kuratori, pētnieki un aktīvisti nododas pēdējā pusgadsimta laikā. Izstādes "iekāres vārdā" dramaturģija seko vīrišķā skatiena dekonstrukcijai, aicinot svinēt iekāres ilgstoši ignorēto daudzveidību sieviešu un kvīru erotiskajā mākslā.

Atlasītajos darbos sievietes atsvabinās no lomas, kas tām rezervēta vīrišķā skatiena dominētajā mākslā, radoši apliecinot sevi kā iekāres subjektus, nevis objektus, un pārradot iekārei draudzīgāko mākslas žanru - aktu. Izstādē pirmo reizi LNMM vēsturē tiek prezentēts Baltijas LGBT+ mākslas plašs apkopojums. Dažādu paaudžu kvīru mākslinieki pārdomā savu identitāti un manifestē savas ilgas heteronormatīvas (post)sociālisma sabiedrības ielokā. Pārstāvot iekļaujošu skatījumu uz kvīrumu, kuratori aicina meklēt kvīro iekāri arī darbos, kuru autori nav apliecinājuši savu piederību LGBT + kopienai. Tādejādi izstādes veidotāji cer rosināt diskusijas par kvīrās mākslas specifiku, robežām un institucionālo statusu.

Iekāres trajektoriju daudzveidība izstādē atklāta, apliecinot arī tādu šķietami marginālu parādību kā narcisms, mazohisms un fetišisms vispārcilvēcisko nozīmi. Pašportreta žanram veltītā sadaļa atsedz mākslinieka spriedzes pilnās attiecības ar savu attēlu, kas manifestējas plašā afektu gammā no apsēstas pieķeršanās līdz atsvešinājumam un pašagresijai. Tikmēr nekonvencionālajām iekārēm veltīti darbi aicina reflektēt par  iedomāti anormālo kā normas neatņemamu sastāvdaļu.

Daudzveidības svinēšana iestādē iet roku rokā ar atvērtību visdažādākajiem mākslas veidiem, žanriem un izteiksmes līdzekļiem. Figurāli, ķermeniski piesātināti darbi mijas ar jūtu un sajūtu "tulkojumiem" abstraktās mākslas valodā. Nozīmīga vieta ierādīta fotogrāfijai - medijam, kurš arvien cīnās par pilnvērtīgu atzīšanu vizuālās mākslas institūcijās. Instalācija "Apbrinas kabinets" skatītājiem paver reti eksponētus tēlniecības darbus no LNMM krājuma.

Izstādē iekļauti darbi no LNMM, Zuzānu kolekcijas, Igaunijas mākslas muzeja, Tartu mākslas muzeja, VV Foundation kolekcijas, likvidējamās ABLV Bank kolekcijas, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja un privātkolekcijām.

No LNMM krājuma ekspozīcijā izcelti Viļņa Zābera, Rolanda Kaņepa, Viktorijas Pelšes, Rasmas Bruzītes, Artas Dumpes, Katrīnas Neiburgas, Birutas Baumanes, Felicitas Pauļukas, Hildas Vikas, Daigas Grantiņas, Amandas Ziemeles, Sigismunda Vidberga, Romualda Getaiša, Laimoņa Blumberga, Rūdolfa Aldera, Tālivalža Gaumiga, Igora Vasiļjeva, Borisa Bērziņa, Arņa Balčus, Josifa Elgurta, Rusiņa Rozītes, Kārļa Zemdegas, Konstantīna Rončevska, Voldemāra Treja, Burkarda Dzeņa, Guntara Zvaigznes, Gustava Šķiltera, Dainas Riņķes, Kristiana Brektes un citu autoru darbi.

No citām institūcijām un privātkolekcijām izstādē skatāmi Daces Džeriņas, Ingrīdas Pičukānes, Vikas Ekstas, Ingas Melderes, Rasas Jansones, Aleksandra Apsīša, Vladimira Glušenkova, Gunāra Vīndedža, Annas Stīnas Treumundas, Ivara Grāvleja, Visvalža Ziediņa, Andra Grinberga un Kaspara Zborovska, Annas Dzērves, Baibas Vegeres, Rutas Kreicas, Brendas Jansones, Kārļa Vītola, Marka Raidperes, Veronikas (Veras) Šleivītes, Diānas Tamanes, Jānusa Sammas, Kristas Zutes, Mares Trallas, Adoma Danseviča, Aijas Poles, Ata Jākobsona, Andra Kaļiņina, Sabīnes Verneres, Frančeskas Kirkes, Janīnas Sabaļauskaites darbi.

Jaundarbus īpaši ekspozīcijai veidojuši mākslinieki Anna Malicka, Skuja Braden, Konstantīns Žukovs, Mētra Saberova, Aksels Bruks, Annemarija Gulbe, Krišjānis Elviks un Anna Ansone, Ksenija Tarasova, Rasa Jansone.

Izstādes veidotāju komanda:

Kuratori: Līna Birzaka-Priekule (līdz 2023. gada septembrim), Igors Gubenko, Laura Brokāne/LNMM
Izstādes scenogrāfija: Hanele Zane Putniņa, Anna Ceipe
Grafikas dizains: Eltons Kūns/LNMM
Projekta vadība: Laura Brokāne/LNMM un leva Kalnača/LNMM
Tulkotāji: Valts Miķelsons, Arvis Viguls, Dens Dimiņš, Guntars Godiņš
Korektori: Zane Grudule, Vils Mohuds
Ekspozīcijas uzbūve: LNMM un "Form Art Lab"
Izglītības programmas kuratore: Lilita Pudule/LNMM
Komunikācijas speciāliste: Luize Mizga/LNMM
Multimediju speciālists: Raitis Upens/LNMM
Darbu ramētājs: Arvils Vilkaušs/LNMM
Atbalstītāji: Valsts kultūrkaptiāla fonds, WV Foundation, Fineartprint, KRASO, Nurme brewery.
Pateicamies par sadarbību izstādes tapšanas laikā:
Ingūnai Ģēģerei un Laurai Briedei no mākslas centra "Zuzeum", Kasparam Vanagam, Antrai Skripstei, Artim Ērglim, Dainai Auziņai, Signei Irbei no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja, Helenai Volberai un Kaisai Pijai Pedajai no Igaunijas Mākslas muzeja, Vitai Libertei no W Foundation, Laumai Lanceniecei no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Rasai Karlsonei no ABLV Bank, Indrekam Gregoram, Jūlijai Polujanenkovai un Marei Jonsalu no Tartu Mākslas muzeja, Andrai Silapeterei un Solvitai Kresei no Latvijas Laikmetigās mākslas centra, Rebekai Poldsamai, Barbarai Treumundai, Rīnu Rahojai, Aivaram Kalējam, Guntaram Godiņam, Lainei Kristbergai, Mārim Zanderam, Olgai Procevskai, Jekaterinai Firjanei, Matīsam Platacim, Viljamam Mohudam, Inetai Lipšai, Aināram Radovicam, Andrejam Vīksnam, Jānusam Sammam, Valtam Miķelsonam, Jānim Ozoliņam, Kārlim Vērdiņam, Ingai Lācei, Ritai Rudušai, Kasparam Gobam, Irēnai Bužinskai, Līgai Lindenbaumai, Liānai Langai un Eiženam Valpēteram, kā arī Artai Vārpai, Montai Cimdiņai, Ilzei Putniņai, Elitai Ansonei, Agnesei Zviedrei, Aijai Remertei, Aijai Brasliņai, Zanei Lūsei, Maritai Bērziņai, Ilanai Pārstrautai un Aijai Zandersonei no Latvijas Nacionalā mākslas muzeja.

Apbrīnas kabinets

Publiskie muzeji, kādus tos pazīstam šodien, cēlušies no brīnumu kabinetiem - mākslas darbu, dabas retumu un eksotisko artefaktu privātkolekcijām jaunlaiku Eiropā. Izstādes mākslinieču Annas Ceipes un Haneles Zanes Putniņas radīta instalācija izspēlē kolekcionēšanas, vizuālās baudas un dzimumu nevienlīdzības saikni erotiskās mākslas teritorijā. Kabinetā ietvertiem latviešu dižmeistaru darbiem no LNMM tēlniecības un grafikas krājuma ir viena kopīga iezīme - tie visi ir vīriešu radīti sieviešu ķermeņu attēlojumi. Apbrīnas objekta un kolekcijas eksponāta loma, kas šajā gadījumā atvēlēta sievietei, apliecina vīrišķā skatiena dominanci Rietumu mākslas vēsturē un izvirza jautājumu: kā uzlūkot šādu mākslu šodien?

Kamēr feminisms, dekoloniālisms un kvīru studijas mērķtiecīgi apgāž patriarhālā subjekta kultūrvēsturisko dominanci, vīriešu radīti sieviešu akti turpina rosināt iekāri un sniegt estētisku baudu. "Apbrīnas kabinets" atstāj izvēli skatītāju
ziņā: ļauties kanona hipnotizējošam valdzinājumam, ieturēt kritisku distanci vai piedzīvot abas attieksmes vienlaikus.

Baudas mediji

Modernā sabiedrība ir kustības, apmaiņas un aprites sabiedrība. Tā nav iedomājama bez medijiem, kuri nodrošina informācijas cirkulāciju. Šajā zālē prezentēti vizuālie mediji, kuru mērķis ir ne tik daudz nodot informāciju, cik sagādāt baudu. Sadaļas ekspozīcijas kodolu veido fotogrāfija un grafika – mehāniskai pavairošanai un apritei vispiemērotākās attēlu veidošanas tehnikas. Radīti plašākam sociālam patēriņam ārpus mākslas institūcijām, šie darbi provocē nerimstošu diskusiju par to māksliniecisko vērtību.

Edvīna Strautmaņa abstraktā glezniecība žurnālam “Playboy” tapušajā foto sesijā atklāj negaidītu latviešu mākslas klātbūtnes epizodi 20. gadsimta slavenākajā baudas medijā, kamēr Ralfa Vuļa erotiskā foto sesija žurnālā “Laterna” apliecina augstā un zemā žanra erotikas nesaderību. Arī šeit  sastopamie attēli galvenokārt veidoti patriarhālā vīrišķā skatiena perspektīvā, tostarp brīžos, kad attēlojumu sižetos ienāk lesbiskā erotika – kā Sigismunda Vidberga ilustrācijās Pjēra Luisa darbam “Bilitis dziesmas”. Kritisku dialogu ar sadaļas eksponātiem veido Rasas Jansones kolāžas.

Rasa Jansone

Diptihs no sērijas "Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael"
2024. Kolāža
Printēts Gērarda Dāvida "Atpūta bēgšanā uz Ēģipti" gleznojuma fragments, printēts erotiskās kārts no Zuzānu kolekcijas fragments, izgriezumi no žurnāliem, līmplēve, eļļa uz saplākšņa, LED gaismas
Autores īpašums

Iekāres jēdziens ir nesaraujami saistīts ar varu. Vara likt kādai/kādam kaut ko darīt no kaut kā atturēt; vara likt kādai/kādam uz kaut ko skatīties un atzīt to par labu esam kļūt par ārkārtīgi spēcīgu libido. Pieņēmumi un ticējumi, kādai jābūt labai mātei un foršai sievietei, nav nekas "dabīgs" vai "pārlaicīgs" – tie ir iedibināti varas instrumenti. Dievmāte Marija un kailā skaistule ir pagriezušas viena otrai muguru. Viņas nenojauš Viņas nenojauš viena otras klātbūtni. Viņas nenojauš arī skatītāja klātbūtni – abu skatieni ir nolaisti un pievērsti kaut kam citam – nekad ne sev kā potenciālam centram apkārt notiekošajā. Labas mātes un foršas sievietes sūdzība ir atzīt kāda cita intereses un vajadzības, atzīt tās un izkust tajās. Vēsturiskie Dievmātes gleznojumi un lētas erotiskas bildītes ir aplipušas ar sieviešu skatieniem – gan neizdibināmiem, gan labticīgiem un iesaistīties gataviem. Kā sakrālais, tā laicīgais attēls instruēja sievieti, nodrošināja viņu ar gatavu uzvedības modeli – "viņa pašas labā".

Gunārs Vīndedzis

Erotiskā alfabēta sērija 1940–1960
Papīrs, tuša, guaša
Zuzānu kolekcija

Romāna Sutas skolnieks, gleznotājs, grāmatu ilustrators un žurnālu karikatūrists Gunārs Vīndedzis radīja šo alfabētu sadarbībā ar nenoskaidrotu erotiskās lirikas autoru. Dzejas rindas, kas rakstītas sievietes personā, kontrastē kaislīgas mīlēšanās ainas (“tev pretī veras maigie vārti”) ar barga soda priekšnojautu (“līdz kamēr atnāk nāve baigā”). 1957. gadā Vīndedzis tā saucamās “pornogrāfijas grupas” prāvas ietvaros notiesāts par pornogrāfisko zīmējumu veidošanu un to reprodukciju izplatīšanu. 1957. gada 1. augustā Latvijas PSR oficiālai laikraksts “Cīņa” publikācijā “Notiesāti pornogrāfisti” vēsta: “Ievērojot šā “daiļrades” veida neķītro raksturu, Vīndedzi sodīja ar ieslodzījumu cietumā uz vienu gadu.”

Erotisks privātžurnāls stilīgiem puišiem “Jancis” 2000
Drukāts zīns
Privātkolekcija

“Baltjanča veidotais pagrīdes geju zīns ar oficiālo adresi Dagdā tika izdots laika posmā no 1994. līdz 2008. gadam ar nosaukumiem “Zilā GAYsma” (1994), “GAYsma” (1994–95), “Elwis” (1996–2003 un 2006–08) un “Jancis” (2000, 2003–05). Tajā līdzās oriģinālam saturam un iepazīšanās sludinājumiem tika pārpublicēti Latvijas un ārzemju preses materiāli un erotiskas fotogrāfijas. Zīna numurus Baltjanča draugs Rune pavairoja uz melnbaltā kopētāja savā darbavietā Stokholmā un sūtīja uz Latviju. Pēdējie zīna numuri tika izdoti kompaktdiska formātā.” – Kārlis Vērdiņš, dzejnieks, literatūrzinātnieks, kvīrās kultūras pētnieks

No pride darba apraksts

Kaspara Gobas dokumentālfilma “Homo@LV” (2010) atspoguļo agresīvus homofobiskus protestus, kurus kopš 2005. gada raisīja pirmie Rīgas praidi. Biedrības “No Pride” simbolika, kas pilsētā bija redzama uz simtiem t-kreklu, ietver grafiskāko geju seksa reprezentāciju Latvijas publiskajā telpā. Asi vēršoties pret viendzimuma mīlu, simbols vienlaikus uzskatāmi demonstrē “aizliegto augli” un padara to par emocionāli pielādētu kolektīvās iztēles objektu. Ja kāds iepriekš nemaz neiedomājās, ka mīlēties var arī šādi, tagad dzīvot neziņā par geju seksu vairs nebija iespējams. Gan simbola pretrunīgā aizliegtās fantāzijas loģika, gan homoseksualitāti kā “sērgu” stigmatizējoša aktīvistu retorika apliecina: gluži kā arhaisks tabu, šis aizliegums pirmām kārtām adresēts pašiem tā sludinātājiem, bet aizlieguma neatlaidīga tiražēšana ir cīņa ar iespējamu tieksmi to pārkāpt.

Sigismunds Vidbergs

Pirmie cilvēki (Pirmie ļaudis, Ievas radīšana) no cikla “Erotika”
1918. gads. Oriģinālgrafika
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

“Vidbergu, līdzīgi Rozentālam, interesēja arī tradicionālie Vecās Derības mīti, par ko liecina viņu veidotās kompozīcijas ar Ādamu un Ievu. Darbos atšķirīgs ir abu meistaru radītais sievietes ideāltips, ko viņi, šķiet, bija saskatījuši katrs savā dzīvesbiedrē: Rozentāls – Ellijā, bet Vidbergs – Linā. Vidberga gaumei vairāk atbildusi modernā sieviete – urbanizēta salona hetēra, kurai mākslinieks, spriežot pēc kompozīciju nosaukumiem, devis apzīmējumu “meitene”. Tās veidolu savos zīmējumos meistars bija atradis pēc Rietumeiropas, Parīzes un Berlīnes, apmeklējuma 1922. un 1923. gadā, piesakot kā izsmalcinātu Art Déco stila tēlu latviešu mākslā. Viņai ir izstieptas, bezsvara, jūtas raisošas auguma proporcijas, plakana, bet vijīgi plūstoša, trausla ķermeņa uzbūve un īsi apgriezta “pāža” frizūra. Turklāt “meitenes” intīmā jūtu dzīve, Vidberga skatījumā, ir kā neatņemama sava laika pilsētas dzīves sastāvdaļa – tā noris uz ielas, restorānos, kafejnīcās, buduāros.” – Marita Bērziņa. Sigismunds Vidbergs. Rīga: Neputns, 2015, 46. lpp.

“Rīgas mākslinieku grupas” biedra, porcelāna apgleznošanas darbnīcas “Baltars” līdzdibinātāja Sigismunda Vidberga grafiku albums “Erotika” un viņa ilustrētie erotiskie izdevumi ir mākslinieciski izsmalcinātu baudas mediju spilgtākie paraugi Latvijas mākslas vēsturē. Šajos darbos reliģiskie sižeti, sapfiskās mīlas ainas, eksotizējoši austrumu kultūru atainojumi un iekāres dēku tēlojumi modernā lielpilsētā nemainīgi apliecina sievietes kā vizuālās baudas objekta statusu. Vīrieša kailums šajos darbos ir absolūts izņēmums, kas tiek pieļauts vien ar biblisku pamatojumu. Tikmēr sieviešu ķermeņu attēlojumos Vidbergs visbiežāk izmanto kailuma un tērpa kontrastus, rosinot fantāziju par miesu, kuras fragments it kā nejauši pavīd zem apģērba.

Ruta Kreica

Māksliniece un mūza
19983. Papīrs, oforts
Autores īpašums

Ruta Kreica

Bez nosaukuma
1980. gadi. Zīmējums uz pastkartes, flomāsters, papīrs
Autores īpašums

Grafiķe Ruta Kreica (1946) nav plaši zināma māksliniece, bet ir nozīmīga figūra leģendāro “kazistu” lokā, kas 1960. gados sev izveidoja brīvdomības un radošo meklējumu “patvērumu” padomju Rīgā. “Kaza” bija populāra iesauka kafejnīcai “Sputnik” Vecrīgā. Rutas laikabiedrs, pazīstamais performanču mākslinieks Andris Grinbergs viņu izceļ kā šīs radošās kopienas kodolu. Ruta Kreica ir grāmatu ilustratore, kas savos zīmējumos bieži spēlējas ar erotikas motīviem un savus darbus komentē lakoniski: “Emocionāla masturbācija”.

Ivars Grāvlejs

Mobile
2007. Video, audio
Autora īpašums

Videodarbā “Mobile” mākslinieks Ivars Grāvlejs klīst pa izstāžu atklāšanām un uzplijas izstāžu apmeklētājiem ar savu mobilo telefonu, kurā rāda pornogrāfiskus klipus, apgalvodams, ka skatīties porno ir daudz interesantāk nekā tērēt laiku garlaicīgām un neizteiksmīgām izstādēm. Apmeklētāju reakcijas ir dažādas – cits nosmīn, cits nokaunas vai nokaunina intruzīvu svešinieku, cits tēlo tikumības policistu, bet vēl kāds samulst un nosaka, ka tas diskreditē “īsto” mākslu.

Playboy

Edvīna Strautmaņa gleznas Dž. Barija O’Rurka fotosesijā žurnālam “Playboy” 1966.
Drukāts žurnāls
Privātkolekcija

Kāds 20. gadsimta slavenākajam baudas medijam sakars ar latviešu abstrakto ekspresionismu? 60. gados žurnāla “Playboy” mākslas nodaļā strādāja gleznotājs Edvīns Strautmanis. Mākslinieka atraitne Irja Strautmanis apgalvo, ka viņš ar šo darbu nekad nav lepojies, taču ģimenei tas bijis nozīmīgs iztikas avots. Šis 1966. gada februāra numurs ir vienīgais, kurā Strautmaņa mākslinieciskais devums ietverts ar skaidru norādi uz autoru. Viņa lielformāta audekli izmantoti uzstādījumā, kas lasītājiem prezentē gada audio un video tehnikas jaunumus. Foto sesija pirmšķietami nav erotiska, tomēr gaismu atstarojošais fons un Strautmaņa ekspresīvā glezniecība piešķir kadriem iekāres dimensiju un vedina uzlūkot tajos redzamās ierīces kā tāda dzīves stila atribūtus, kādu žurnāls sagaida no savas baudkārās vīriešu auditorijas.

Modele Jūlija un Ārzemju mākslas muzeja tēlniecības nolējumi Ralfa Vuļa foto sesijā žurnālam “Laterna” 1995.
Drukāts žurnāls
Privātkolekcija

“Deviņdesmito gadu vidū izdomātajā un iedomātajā “brīvā tirgus” modelī “pašiem savs” erotiskais žurnāls likās loģisks. Amerikāņiem ir, tātad mums arī der. Turklāt ar pašmāju, nevis “importa” daiļavām. Tomēr bija divas problēmas. Latvijas Republikas iedzīvotāji izrādījās taupīgi arī šajā jomā. Un pirka lētāku “importu”. Plus pilnvērtīgs “katram savas piecas minūtes slavas” uzplaukums sākās divdesmit gadus vēlāk. Uz šodienas izrādīšanās fona “Laterna” ir pilnīgs viktoriānisms.” – Māris Zanders, žurnāla “Laterna” (1996–1999) galvenais redaktors

“Sievietes – tik atšķirīgas katrā detaļā. Krūts gala un potītes savdabība. Mēs gribētu, lai latvju vīrieši neaizmirst par šiem pārlaicīgajiem dārgumiem,” žurnāla brīviem cilvēkiem “Laterna” (1995–1999) trešā numura ievadvārdos raksta galvenais redaktors Māris Zanders. Jādomā, ka sociālo tīklu laikmetā modeles Jūlijas satuvināšanās ar citiem pārlaicīgiem dārgumiem – Ārzemju mākslas muzeja tēlniecības nolējumiem – būtu radījusi pamatīgu ažiotāžu visas Latvijas mērogā. Taču 1995. gadā Ralfa Vuļa foto sesija izraisa vien LNMM iekšēju skandālu, kurš gan maksā amatu Ārzemju mākslas muzeja tā brīža vadītājai. LNMM tagadējā direktore Māra Lāce, kuras toreizējie amata pienākumi nenoteica iesaisti šī jautājuma lemšanā, norāda, ka iznākumam vairāk bija saistība ar nepiederošu personu atstāšanu bez uzraudzības muzeja telpās, no kā izrietēja tālākā rīcība. Taču šis precedents tik un tā liek domāt par spriedzi starp kailuma attēlojumiem klasiskajā tēlniecībā un komerciālajā erotiskajā fotogrāfijā. Vai nevarētu būt tā, ka mūsdienu erotikas “zaimojošais” efekts šajā gadījumā slēpjas tieši klasiskās tēlniecības erotisma akcentēšanā, radot disonansi ar izplatītu priekšstatu par dižās pagātnes mākslas aseksualitāti?

Skatiena maiņa

Pērn Elitas Ansones kūrētā grupas izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023” pieteica sieviešu mākslas marginalizācijas kritiku muzeja līdzšinējā vēsturē. Šis pavediens tiek turpināts, tuvāk pievēršoties femīnās iekāres manifestācijām glezniecībā, grafikā, tēlniecībā, instalācijā, fotogrāfijā un video mākslā. Skatiena maiņa no vīrišķā uz sievišķo šajos darbos panākta, izmantojot daudzveidīgas stratēģijas. To kopsaucējs ir sieviešu rīcībspējas akcentējums iepretim pasīvu iekāres objektu lomai vīrišķā skatiena tradīcijā. Piesakot sevi kā iekāres subjektus, viņas simboliski atgūst un pārrada akta žanru, tur maiguma pilnas rūpes par sev tuvajām, reflektē par nomācošiem skaistuma standartiem, dalās ar smagām pieredzēm un piekopj emancipējošas seksuālās prakses. Darbu sižetu un akcentu nomaiņa ļauj izsekot feministisko nostādņu evolūcijai Latvijas un kaimiņvalstu mākslā, kamēr abstraktie darbi tver femīno iekāri formu un materiālu saspēlē viņpus skaidri nolasāmiem tēliem un vēstījumiem.

Edgars Ozoliņš

Skices ilustrācijām Jāņa Zālīša grāmatai "Mīlestības vārdā"
1980. Zīmulis, tušas flomāsters, papīrs
No likvidējamās ABLV Bank, AS mākslas darbu kolekcijas

"1981. gada izdota grāmata ["Mīlestības vārdā"] ir pirmais latviešu ārsta oriģināldarbs par seksuālo audzināšanu, laulību un ģimeni Padomju Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Grāmata tika izpirkta dažu dienu laika. Atkārtotā izdevuma teksts netika mainīts, bet tajā tika iekļauti 23 mākslinieka Edgara Ozoliņa zīmējumi ar seksa pozām. Šo attēlu, kā arī "intīma rakstura sīkumu un detaļu aprakstu" dēļ (kas pirmajā izdevumā acīmredzot nebija pamanīti) Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) Prezidijs pēc 17. augusta sēdes uzdeva grāmatu izņemt no apgrozības un iznīcināt, kā arī uzlika rājienus četru par  grāmatas izdošanu atbildīgo iestāžu vadītājiem. Turklāt vairākām augsta ranga partijas amatpersonām, tostarp LKP CK ideoloģiskajam sekretāram, tika uzdots sagatavot priekšlikumus jaunatnes seksuālās audzināšanas uzlabošanai republikā. Pēc šī skandāla teksts faktiski arī tika atzīts par ideoloģiski kaitīgu, un grāmata Latvijas PSR vairs netika izdota." – lneta Lipša. Seksuālās audzināšanas apklusināšana Padomju Latvijā 20. gs. 80. gadu sākumā: Jāņa Zālīša grāmatas "Mīlestības vārdā" iznīcināšanas gadījums. Acta medico-historica Rigensia, Vol. XV, 2022. 99. lpp.

Jāņa Zālīša seksuālās audzināšanas dižpārdokļa "Mīlestības vārdā" (1981) attiecības ar cenzūru ir divdomīgas. Grāmata, kas gadu pēc pirmizdevuma kļūst par cenzūras upuri, vienlaikus pati ir seksuālās cenzūras instruments. Autora redzējums par seksualitātes izšķirošo lomu heteroseksuālās laulības ilgtspējā ir dziļi seksistisks un homofobisks. interesanti, ka kompartijas funkcionāri saskata Zālīša grāmatas draudus padomju morālei vienīgi brīdī, kad tās otrais izdevums tiek papildināts ar attēliem. izstādītas Edgara Ozoliņa skices ļauj ielūkoties šo attēlu tapšanas aizkulisēs pirms visai grāmatai tika uzlikta barga pēccenzūras ķepa. Kā redzams, "fantastiski" ne vienmēr ir kompliments - pārmērīga fantāzija un daudzveidība padomju cilvēkam var nākt tikai par ļaunu, tāpēc tā jāapkaro gan seksā, gan citās jomās. Tikmēr izstādes mērķis ir ļaut vaļu fantāzijai.

Ingrīda Pičukāne

Es esmu skaista!
2016. Video, audio
Autores īpašums

Katru rītu, atkārtojot pašiedvesmas mantru "Es esmu skaista ", māksliniece Ingrīda Pičukāne pārjautā patriarhālajā sabiedrībā nostiprinātos iekāres standartus, mēģinot notvert šīs darbības radītās ārējās un iekšējās izmaiņas.

Anna Stīna Treumunda

Kāda iespējama orgasma rašanās
2014. Tintes izdruka
Tartu Mākslas muzejs

Anna Stīna Treumunda (1982-2017) ir igauņu māksliniece, viena no Baltijas kvīrās mākslas redzamākajām sejām, kas strādā fotogrāfijas, video un instalācijas medijā. Savus darbus Treumunda galvenokārt veido  autobiogrāfiskā perspektīvā, reflektējot par savu pieredzi postsociālistiskā Igaunijā. Darbs "Kāda iespējama orgasma rašanās" ir kvīrā feminisma parafrāze par Gistava Kurbē reālisma aktu "Pasaules rašanās", kurā ideja par fallu ka neatņemamu baudas nosacījumu tiek performatīvi noraidīta, burtiski paņemot laimi savas rokās.

Vika Eksta

Bez nosaukuma 5, Bez nosaukuma 6, Bez nosaukuma 11
No fotogrāfiju sērijas “P”.
2019. Tintes izdruka
VV Foundation kolekcija

Māksliniece Vika Eksta fotografē savu dzīvesbiedru-vīrieti, apvēršot dzimumlomas, kurās ierasts vīrišķā skatienā tvert sievietes ķermeni. Fotogrāfes skatiens nav neinteresēts, tajā slēpjas maigums, jūtīgums un estētiska spēle, kamēr modelis ir pilnībā neaizsargāts un pakļāvies šai iekāres dinamikai. Tajā pašā laikā portretos jūtama nepieejamība un ilgas, ko rada P. nakts maiņu darbs un no tā izrietošais abu mīlētāju nesaistītais ikdienas dzīves ritms.

Valdis Kupris

Mākslinieka Jāņa Pauļuka rokas atlējums
1982. Ģipsis
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Felicita Pauļuka

Akts. Žanna II
1973. Papīrs, pastelis
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Baiba Vegnere

Labrīt
2013. Papīrs, pastelis
Autores īpašums

Mākslinieku Jāņa un Felicitas Pauļuku savienība mūsdienās tiek pētīta no feminisma pozīcijām, viņu attiecības skatot kā nevienlīdzīgas un vardarbīgas. Lai gan cīņā pret patriarhālā pārākuma vardarbīgajām izpausmēm neatkarīgajā Latvija panākts milzīgs progress, Felicitas Pauļukas stāsts joprojām atbalsojas neskaitāmu sieviešu dzīves pieredzē.

Felicitas Pauļukas draudzene, talantīgā māksliniece Baiba Vegere savā radošajā praksē vēlējusies atšķirties no Felicitas, tāpēc sievietes psiholoģiskos stāvokļus ataino neierastākā veidā. Viņas grafikas darbu varones ir galēju afektu pārņemtas, pārspīlētas un var šķist baisas, tādējādi atkāpjoties no sievietes akta vēsturiskās misijas – būt par vīrišķās iekāres disciplinētu, patriarhālā skatiena baudkārās gaidas attaisnojošu projekciju. Baibas Vegeres akti turpretī radīti mākslas zinātnieces Janas Kukaines aprakstītās visceralās estētikas atslēgā, kurā fizioloģisks ķermeņa saviļņojums kļūst par pretošanās aktu sieviešu rīcībspējas atgūšanas projektā.

Hilda Vīka

Dubultakts
1930-1939. Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

20. gadsimta otrās puses sieviešu mākslinieču Birutas Baumanes, Felicitas Pauļukas, Hildas Vīkas, Baibas Vegeres akti runā savā vārdā – tajos sievietes ir nevis svešas iekāres vai baudas objekti, bet pašas savu emociju un pārdzīvojumu subjekti. Tomēr atvērts paliek jautājums – vai ar empātiju, rūpēm un rotaļīgumu, kas raksturīgs šiem darbiem, pietiek, lai pilnībā izvairītos no vīriesu mākslinieku diktētās estētikas, kas gadsimtiem ilgi noteikusi vizuālās mākslas izcilības standartu.

Rasma Bruzīte

Pirtī
1968. Bronza
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Rasmas Bruzītes darbs "Pirtī" ir maiguma cauraustu femīno rūpju attēlojums. Līdzīgi igauņu režisores Annas Hintsas filmai "Melnās pirts māsība" (2023) skulptūra aicina paskatīties uz mūsu reģiona tradicionālo mazgāšanās praksi kā kopības rituālu. Pirtī ūdens un kailums ne tikai akcentē sieviešu ķermeniskās saites, bet atraisa arī atklātu un iejūtīgu sarunu par tēmām, kas citur biežāk paliek noklusētas.

Ksenija Tarasova

Satan
2024. Tintes izdruka
Autores īpašums

Darbs ataino mākslinieces fantāziju par atdošanos Sātanam, kuras pamatā ir vīriešu bailes atklāti izrādīt Ksenijai uzmanību. Šādas bailes, kuras raksturo daudzu heteroseksuālu transsieviešu pieredzi, Ksenija skaidro ar vīriešu nedrošību par savu maskulinitāti. Rezultātā viņu iekāre ir spiesta dzīvot stingros cisheteronormatīvajos rāmjos. Tikmēr Sātans nebaidās no savām vēlmēm. Viņš nav no tiem, kas vienmēr sagaida partneres piekrišanu, taču nelabā apskāvieni neatstāj Ksenijai šaubas: viņa ir iekārota. Piedzīvotas vardarbības pieredze, ko māksliniece tulko šajā darbā, rezonē ar spēcinošu apziņu par pašas "sātanisko" anatomiju, kā rezultātā vairs nav iespējams saprast, kur tieši darbā patvēries nosaukumā minētais tēls.

Anna Dzērve

Katrīna
2023. tintes izdruka
Autores īpašums

Slēpdamās no žilbinošas gaismas, Katrīna piepeši pacēlusi roku un izjaukusi Annas rūpīgi veidoto kompozīciju. Vienlaikus modeles spontānais žests ļāvis māksliniecei notvert "izšķirošo mirkli", ko savos darbos tiecas iemūžināt neiestudētās fotogrāfijas klasiķis Anrī Kartjē Bresons. Kontekstā ar brūci, ko uz Katrīnas ķermeņa metaforiski uzplēsusi telts projekcija, sievietes aizsardzības poza raisa asociācijas ar pretošanos pēkšņi uznirušām atmiņām par kādu pagātnes sāpi. Pateicoties trāpīgajai nejaušībai, Annas Dzērves praksei raksturīgā atkailināšanās kameras priekšā ieguvusi jaunu intimitātes un emocionālā dziļuma pakāpi.

Diāna Tamane

No sērijas “The Sea is You”
2022-2023. Papīrs, akvarelis
Autores īpašums

Sērijā "Jūra esi tu" autore pievērš uzmanību cikliskuma nozīmei gan dabā, gan cilvēkā, īpaši sievietes ķermenī, saistot to ar viņas plūstošo seksualitāti. "Šie akvareļi daļēji ir meditācijas un elpas darbi, kuru tapšanā es izmantoju psihosomatisko metodi, sinhronizējot elpu ar glezniecību. Es vēlos radīt stāstus par sievietēm, kas atbalsta sievietes, reflektēt par cilvēka un dabas attiecībām, mūsu savstarpējo saistību," stāsta Diana Tamane.

Sevis mīlestība

Soctīklu normalizēta narcisma laikmetā selfija uzņemšana ir kļuvusi par pašsaprotamu ikdienas rituālu un neformālu pienākumu. Taču kādas ir mūsu īstās attiecības ar saviem vizuālajiem attēliem, ko regulāri nododam publiskam vērtējumam? Māksliniecisks pašportrets ļauj pārdomāt mums katram zināmo “iekāri tikt apbrīnotam”, ko savos agrīnajos darbos performatīvi inscenējis fotogrāfs Arnis Balčus. Tieksmi pēc citu atzīšanas un novērtējuma dziļākā līmenī pamato iekāre pašam pret sevi, kuras spēcīgākais simbols ir Narcisa nāvīga mīlestība pret savu atspulgu. Annas-Stīnas Treumundas notvertā dubultošanās starp sevi kā mīlas objektu un subjektu rada augsni pretrunīgu afektu spektram no kaismīgas apbrīnas līdz atsvešinājumam, frustrācijai un pašagresijai. Šo afektu dinamikai var sekot Marka Raideperes pašportretu sērijā un citos eksponētajos darbos, kuri kliedē mītu par narciskās paštīksmināšanās seklo būtību un atklāj tajā ikviena iekāres subjekta pirmatnējo drāmu.

Skuja Braden

Aizliegtais auglis
2024. Glazēts porcelāns
Autoru īpašums

Dueta Skuja Braden darbs "Aizliegtais auglis" veido dialogu ne tikai ar provokatīvo lustru "Pēcskats 20/20”, bet arī ar visu izstādi. Pārdomātas neizlēmības žesta vāze, kas alegoriski attēlo pašu iekāri, novietota  krustcelēs starp izstādes tematiskajām zonām, kas veltītas femīnajam skatienam, kvīru ilgām, pašportretiem un nekonvencionālām seksa praksēm. Saldkaisla tuvības dziņa ar draudošo briesmu priekšgaršu artikulē dramatisko spriedzi, kas raksturīga Ingūnas un Melisas rotaļīgi ekstravagantajai porcelāna mākslai kopumā.

Skuja Braden

Pēcskats ir 20/20
2020. Glazēts porcelāns
PVC maiss, auklas
Autoru īpašums

Latvijas sociālajos tīklos un medijos karsti apspriestais darbs no Latvijas paviljona Venēcijas 59. starptautiskajā mākslas izstādē (kuratores Andra Silapētere un Solvita Krese) piedzīvo savu Latvijas pirmizrādi sākotnēji iecerētajā veidolā. Iepirkumu maiss, no kura birst dzimumlocekļi, ne tikai apspēlē angļu frazeoloģismu "daiktu maiss" (a bag of dicks) – apzīmējumu nepatīkamai personai vai situācijai –, bet arī zobgalīgi komentē fallocentrisma aktuālo stāvokli mākslas pasaulē: dzimumlocekļu ir vairāk nekā vajag, bet vai tie kam noder? Pārmaiņu virpulī ir grūti saprast notikumu īsto jēgu, taču to retrospektīvs tvērums jeb pēcskats parasti izrādās nevainojami precīzs: 20 no 20.

Arnis Balčus

No sērijas “Temporary Images”
1999. Sudraba želatīna kopijas
Autora īpašums

"Iekāre tikt apbrīnotam" – ar šādu virsrakstu 1999. gadā iznāk Arņa Balčus pirmā fotogrāmata. Tā apkopo pašportretus, kuri amerikāņu māksliniecei Sindijai Šermenai radniecīgā kempa estētikā prezentē iestudētus tēlus, daži no kuriem manāmi pludina robežas starp vīrišķo un sievišķo. Balčus eksperimenti ar nebinaritāti kulminē šajā sērijā, kurā mākslinieks rotaļīgi pielaiko dažādas dzimtes identitātes. Tieksme pēc apbrīnas te rod piepildījumu jaunu sevis versiju atklāšanā, metot izaicinājumu pārliecībai, ka bioloģiskais dzimums fundamentāli ierobežo šādu iespēju spektru.

Annemarija Gulbe, Anna Ansone, Krišjānis Elviks

Slāpes
2004. Instalācija: foto, tekstils
Autoru īpašums

Annemarijas Gulbes, Annas Ansones un Krišjāņa Elvika kopdarbs apvieno fotogrāfijas, modes un performances mediju. Gluži kā piedzīvojot slāpes jūras krastā, kur ūdens ir klātesošs, bet nesniedz iespēju atveldzēties, arī sociālo tīklu spilgtie attēli var raisīt iekāri, kas nav apmierināma virtuāla kontakta ceļā. Slāpes, kuras pavada ritmiskas viļņu skaņas, slāpes, kuras pavada atkārtotas pirkstu kustības pa viedierīces ekrānu. Mākslinieku konstruētais tēls, kas izspēlē dažādas slāpju slazda (thirst trap) žanram raksturīgas pozas, romantiskajā saulrieta uzstādījumā rada fantāzijai raksturīgu atmosfēru. Ķermenis, kas ietērpts tik ierastajā džinsā, atkāpjas no konvencionālo dzimtes ekspektāciju piepildīšanas, performatīvi pludinot robežu starp maskulīno un femīno.

Iekāres neceļi

Iekāri, kas neatbilst vispārpieņemtai normai, mēdz dēvēt par deviantu, burtiski: “no ceļa novirzījušos”. 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar strauju seksualitātes medicinizāciju šādas iekāres iegūst perversiju nosaukumu. Mūsdienu Rietumu sabiedrībās iekāres un prakses, kas neiekļaujas reproduktīvās seksualitātes normatīvajā rāmī, vairs netiek uzlūkotas kā patoloģiskas novirzes. Populārās kultūras sižeti, seksa terapijas diskursi un intīmpreču industrijas plašais piedāvājums veicina daudzveidības pieņemšanu intīmās baudas jomā – ar nosacījumu, ka viss notiek pēc pilngadīgu personu savstarpējās piekrišanas. Tikmēr tiešsaistes saziņas platformas veicina seksuālo interešu kopienu veidošanos. Eksponētie darbi rosina domāt par tām mūsu seksualitātes iezīmēm, kuras mēs mācāmies pieņemt, bet kuru jēga mums arvien paliek neskaidra. Darbu sižeti aktualizē gan piekrišanas jautājumu, kura redzami izpaliek Sigismunda Vidberga sadistiskajās fantāzijās, gan mazohistiskās baudas un reliģijas saikni, gan fetišisku apsēstību ar kārotā līdzcilvēka atribūtiem vai aksesuāriem.

Anna Stīna Treumunda

V
2015. Tintes izdruka
Tartu Mākslas muzejs

"V" ir daļa no mākslinieces izstādes "M. slapjais sapnis", kuras fokusā ir fallocentriskās mentalitātes kritika. Paradoksālā kārtā protests pret fallocentrismu tiek izteikts, izmantojot populāru fallisko simbolu – vidējo pirkstu. Tikmēr instalāciju "Ekshibicionists" var interpretēt kā variāciju par "lesbiskā falla" tēmu, ko pētījusi filozofe Džūdita Batlere. Šādi Treumundas subversīvā stratēģija apšauba melnādainā feminisma ikonas Odrijas Lordas pārliecību, ka "kunga rīki nekad neizjauks kunga māju".

Anna Stīna Treumunda

Princešu dienasgrāmatas II / Kurš gan nevēlētos būt kvīru – feminisma mākslinieks postpadomju valstī?
2014. Video
Privātkolekcija

"Ja katram būs pēc nopelna, kurš tad izbēgs pēriena?" Šekspīra "Hamletā" retoriski jautā traģēdijas galvenais varonis. Anna Stīna Treumunda izvēlas nebēgt no pēriena, bet izbaudīt to. Kamēr viņas izvēle brīvprātīgi pakļaut sevi vardarbīgai grēksūdzei ir nepārprotama, atvērts paliek jautājums par šīs izvēles jēgu. Vai šādi māksliniece izpērk toksisku vainu par savu neiederību heteronormatīvajā pēcpadomju sabiedrībā? Vai drīzāk izaicinoši pagriež šai sabiedrībai pēcpusi, nievājot tās tieksmi disciplinēt ikvienu emancipētu "atkritēju"?

Rolands Kaņeps

Svētais Sebastians
1986. Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Vārds "mazohisms" visbiežāk rada asociācijas ar seksuālās baudas gūšanu, pakļaujoties cita varai un spēkam. Taču daudz plašāk par BDSM praksēm ir izplatīts morālais mazohisms, kas raisa vainas jūtas un vajadzību pēc soda vai ciešanām bez manāma seksuāla uzbudinājuma. Drīzāk pretēji -  vainas jūtas var rasties kā neapzināta reakcija uz sociāli nepieņemamām iekārēm. Kristīgās reliģijas viens no lielākajiem veikumiem ir šādu vainas jūtu "pieradināšana", padarot tās par ticības virzītājspēku. Dievs ir cietis par mums, tāpēc ciešanās varam viņam tuvoties. Svētā Sebastiana mokas šajā ziņā var uzskatīt par Kristus pasijas atveidojumu. No visiem kristīgajiem mocekļiem, kuri upurēja sevi ticības vārdā, tieši Sebastianam jau 19. gadsimtā bija lemts kļūt par homoseksuālu vīriešu ikonu. 1986. gada Rolanda Kaņepa glezna, gluži kā Dereka Džarmena kulta filma "Sebastians" desmit gadus agrāk, piešķir morāli reliģiskajam mazohismam izteiktu erotikas toņkārtu un liek brīnīties par mīklainu tieksmi identificēties ar mūsdienu mocekļa tēlu, kura miesu caurdur apkārtējo raidītas naida bultas.

Mare Tralla

Dienasgrāmata
2011. Instalācija (fotogrāfiju kopijas)
Tartu Mākslas muzejs

Mares Trallas autobiogrāfiskais darbs atklāj igauņu mākslinieces attiecības ar seksualitāti un dokumentē viņas salīdzinoši vēlo iznākšanu no skapja. Dienasgrāmatas ieraksti un ikdienišķi fotouzņēmumi ar pašironisku un atkailinošu tiešumu ataino procesu, kuram raksturīgs emocionāls trauslums un ievainojamība. Vēsturiski tieši dienasgrāmatas formāts bieži sniedzis kvīriem drošo telpu, kurā atspoguļot un pārdomāt savu pieredzi apstākļos, kad plašāka dalīšanās ar to nebija iespējama. Dienasgrāmatas izmantošana publiski apskatāmā mākslas darba ir cieņas izradīšana šim kvīru vēstures studijām tik būtiskajam medijam un vienlaikus apliecinājums pēdējo desmitgažu pozitīvajām pārmaiņām sabiedrības attieksmē.

Konstantīns Žukovs

Melnā neļķe. Trešā daļa
2024. Instalācija. Termālā druka uz čeku papīra, Giclee un digitālā druka uz dažādiem materiāliem, atrastie priekšmeti
Mākslinieku īpašums

Projektā "Meļņa neļķe" Konstantīns Žukovs dokumentē kvīru dzīvesstāstus un intimitātes stratēģijas Latvijas vēsturē un šodienā. Projekta trešajā daļā mākslinieks pievēršas krūzinga tēmai, pētot vīriešu viendzimuma seksuālo subkultūru Pierīgas pludmalēs. Attēls uz čeku papīra, kas tiek izmantots drukājot Žukova uzņemtās fotogrāfijas, ar laiku neatgriezeniski izgaist, līdzīgi daudziem paš-cenzētiem vai noliegtiem kvīru dzīvesstāstiem. Tikmēr mākslinieka savākti  "lietiskie pierādījumi" un kriminālistikās fotogrāfijas stilistikā veidotie krūzinga vietu attēli izceļ transgresijas elementu bieži anonīmajos vīriešu sakaros un kritiski izgaismo varas hierarhijas, kuras nosaka intimitātes telpu distribūciju.

Kvīrās ilgas

Angļu valodā queer nozīmē “jocīgs, savāds, dīvains”. Ilgstoši lietots homoseksuālu cilvēku nievājošai apzīmēšanai, šis vārds 20. gadsimta beigās pārtapa par pozitīvu pašapzīmējumu. Šodien tas pamatā izmantots kā aptverošs termins daudzveidīgām LGBT+ spektra identitātēm. Šajā izstādē Baltijas kvīru māksla pirmoreiz atklāti piesaka sevi LNMM sienās. Kvīru darbu izlasi papildina kuratoru centieni samanīt kvīrās iekāres klātbūtni darbos, kuru autori nav viennozīmīgi identificējušies kā kvīri. Ilgas šajā kontekstā norāda uz tieksmi pēc mīlestības, kuras pilnvērtīgu atzīšanu mēs joprojām neesam piedzīvojuši ne Latvijā, ne pasaulē. Atzīšanas un pieņemšanas deficīts ir iemesls, kāpēc kvīrās jūtas nereti tiek slēptas no citiem un arī no sevis, bet to izpausmes – rūpīgi šifrētas un kodētas. Vienlaikus kvīro iekāri mēdz asociēt ar izaicinājumu un provokāciju, taču māksliniekiem tā biežāk ir līdzeklis nekā pašmērķis. Uzlūkoti bez aizspriedumiem, eksponētie darbi atklāj vispārcilvēcisku tieksmi pēc tuvības, kura ieilguša pārpratuma dēļ uzskatīta par sabiedrībai nevēlamu.

Mētra Saberova

7 8 9 (seven eit nain)
2024. Video, audio
Autores īpašums
Atbalstīja VV Foundation
Izpētes ietvaros tiek apmeklētas dejas privātstundas pie horeogrāfa lvo Krieviņa, mācoties jau esošu un jaunizveidotu maskulīnu horeogrāfiju no filmu franšīzes "Magic Mike", kas fokusējas uz vīriešu striptīza pasauli. Dejas valoda jau izsenis tiek izmantota kā metafora attiecībām, un deja var uzradīt dažādos iespējamos un esošos iekāres pievilcības spēkus attiecībā uz dažādiem dzimumiem, jo, par laimi, maskulinitāte nepieder tikai vīriešiem.

Mētra Saberova

Kurš pirmais
2024. Audekls, eļļa
Autores īpašums
Atbalstīja VV Foundation

Viendzimumu pāri pietiekami daudziem cilvēkiem rada neizpratni par lomu sadalījumu attiecībās, implicīti norādot uz patriarhālas hierarhijas nepieciešamību arī tikai divu cilvēku starpā. Ne-heteroseksuāla iekāre paver durvis jaunai izpratnei par atbildību pret citiem un savām vērtībām.

Ģertrūde Zeile

Medicīnas zinātņu doktors, profesors Viktors Kalnbērzs
1972. Audekls, eļļa
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Slavenais latviešu ķirurgs Viktors Kalnbērzs kalpoja iekārei visu savu profesionālo mūžu. Viņa īstenotās falla endoprotezēšanas operācijas palīdzēja atgūt vai uzlabot erekciju (pēc)padomju telpas elites pārstāvjiem. Tikmēr Kalnbērza veikto krūšu korekciju kā līdzekli heteroseksuāla pāra dzimumdzīves uzlabošanai rekomendēja grāmatas "Mīlestības vārdā" autors Jānis Zālītis. Taču vēsturē dakteris Kalnbērzs iegājis nevis ar patriarhālās iekāres veicināšanu, bet ar toreizējās PSRS teritorijā pirmo dzimuma maiņas operāciju, ko viņš veica pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā. Ķirurģiski nodrošinot pacientes pāreju vīrieša dzimumā, Kalnbērzs faktiski glāba viņas dzīvību, piepildot eksistenciālu tieksmi, kuras dēļ iepriekš tika veikti trīs pašnāvības mēģinājumi.

Josifs Elgurts

Pārtraukumā
1975. papīrs, sietspiedums
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājums

Šie padomju strādnieku attēlojumi iekļauti izstādē kā piemērs kvīrās iekāres klātbūtnei to mākslinieku darbos, kuri nekad nav apliecinājuši savu piederību LGBT+ kopienai. Sportiska ķermeņa kults bija izplatīta padomju vizuālās kultūras iezīme un vīrieša kailums nebija retums socreālisma glezniecībā. Interesentā kārtā tieši padomju sabiedrības stingrā heteronormativitāte liedza šīs sabiedrības vairākumam saskatīt šādā mākslā homoerotiskās iekāres zīmes. Tikmēr mūsdienās kvīrās kultūras ikonogrāfijā iesvaidītai acij ir grūti nepamanīt Rusiņa Rozītes sētās krāsotāju attālu līdzību Touko Valio Lāksonena jeb Tom of Finland muskuļoto vīriešu hipererotizētiem tēlojumiem. Laikā, kad vīrieša iekāre pret vīrieti vairs nešķiet kaut kas ārkārtējs, pagātnes māksla pati par sevi atplaukst košākā afektu un nozīmju gammā.

Adoms Danusevičs

Meža vīru diptihs
No cikla “Kamuflāžas vīrietība”
2013. Audekls, eļļa
Autora īpašums

Darbu ciklā "Kamuflāžas vīrietība" lietuviešu mākslinieks Adorns Danusēvičs pēta geju pielāgošanās stratēģijas, dzīvojot heteronormatīvā sabiedrībā. Pēc mākslinieka domām, uz toksisku maskulinitāti fiksētā iekāre, kuras izpausmes var vērot, piemēram, geju iepazīšanās portālos, ir sekas tieši šādām kamuflāžas praksēm. Homoseksuāliem vīriešiem stereotipiski piedēvētais manierīgums jeb, Danusēviča vārdiem, "kempīgais žilbinājums" (campish dazzle) geju kopienā ne tikai tiek kamuflēts un visiem spēkiem apspiests sevī, bet arī kļūst par sarkano karogu seksa un attiecību partneru meklējumos. Ekstravaganti košā paletē attēlotais slepenais tuvības mirklis starp diviem sportiski tērptiem vīriešiem Danusēviča gleznā provokatīvi apvieno abus minētos pretmetus.

Janina Sabaļauskaite

Lulu & Ele
2021. Šķiedras bāzes papīrs, sudraba želatīna druka
Autores īpašums

Janīna Sabaļauskaite (1991) ir fotogrāfe no Lietuvas, kura dzīvo un strādā Apvienotajā Karalistē. Janīnas mākslinieciskā prakse sasaucas ar viņas aktīvismu un iesaisti kvīru kopienā. Māksliniece dod priekšroku analogajai fotogrāfijai un strādā ar pārliecību, ka personīgais ir politisks. Viņa veido bagātīgu arhīvu, sadarbojoties ar saviem draugiem un mīļajiem. Izstādē iekļautie darbi, no kuriem viens ir pašportrets, ataino maiguma un romantiskas mīlestības mirkļus starp sievietēm, izstarojot savstarpējas uzticības, atbalsta un tuvības gaisotni.

Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata

1960–1962
Privātkolekcija

“Esmu palicis arī vēlu Rīgā... Piektdien, vakarā, tumsai metoties, satiku Viesturdārzā Šujmašīnu.* Vēroju tur sporta zālē jaunos, skaistos sportistus – smagatlētus. Cik jauki, ka ir arī jaunatne, kura nenododas dzeršanai un huligānismam, kas patreiz ārkārtīgi izplatījies. Ar Šujmašīnu vērojām homoseksuālos. Vēlāk pie stacijas bija interesanta orģija. Kādam jaunam interesantam, ar kuru iepazinos, zināmais krievs manā klātbūtnē notaisīja minetu... Patreiz ļoti liels saspīlējums politikā. Amerika stipri iesauc rezervistus. Atmiņā vēl krāšņā ledus baleta filma “Paladiumā”. Tagad jāsāk atkal dūšīgi strādāt tiesā, jo atkal pēdējais kvartāla mēnesis. Cik brīnišķi, ka varu apmierināt savas dvēseles tieksmes, nododoties savām sporta gaitām! No tiesas aizbrauca uz kolhozu Kurzemē. Es laimīgi tiku vaļā.” – Kaspars Aleksandrs Irbe. Ieraksts dienasgrāmatā 27.08.1961.
Atšifrējis Igors Gubenko
* Irbes paziņas iesauka Rīgas homoseksuāļu aprindās.

Jānis (Džonis) Silenieks

Elēģija
1979. Dzejoļa mašīnraksts
Privātkolekcija

“Kaut kad 20. gadsimta 70. gadu sākumā Džonis apsēdās man blakus Filharmonijas koncertā, starp mums izvērtās draudzīga saruna. Viņš studēja filozofiju, aizrāvās ar franču eksistenciālismu. Mēs sākām tikties. Es tobrīd strādāju par veidotāju restauratoru Rundāles pilī, Džonis mani šad tad apciemoja. Vienā šādā reizē otrā dienā pēc mana kolēģa dzimšanas dienas svinībām Džonis pazuda. Pēc dažu dienu nesekmīgiem meklējumiem celtnieki atrada viņu pakārušos pils bēniņos.” – Eižens Valpēters, mākslinieks

Veronika Šleivīte

Veronika Šleivīte ar Lauru Andreskaiti
1935. Tintes izdruka
Kupišķu etnogrāfiskā muzeja krājums

Veronika Šleivīte

Veronika Šleivīte ar draudzeni
1935. Tintes izdruka
Kupišķu etnogrāfiskā muzeja krājums

Veronika Šleivīte

Atmiņas no jautriem brīžiem draudzības laikos ar Veruti
1935. Tintes izdruka
Kupišķu etnogrāfiskā muzeja krājums

Veronika (Vera) Šleivīte (1906–1998) bija pazīstama lietuviešu gleznotāja, kura nesen atklāta arī kā kvīru māksliniece un nu kļuvusi par vienu no Lietuvas LGBT+ kustības simboliem. Viņa starpkaru Lietuvā fotografējusi savas partneres un fiksējusi kopīgo ikdienu, ko caurstrāvo tikko jaušama erotiska noskaņa. Fotogrāfijās notvertie ikdienišķie brīži kopā ar prozaiskajiem parakstiem, kas mūsdienu acīm atgādina īsus komentārus sociālajos tīklos, modina vērotājā fantāziju par šiem šķietami bezrūpīgajiem mīlasstāstiem, kas vienlaikus glabā  gan maigumu, gan sociālās stigmas radītu spriedzi.

Andris Grinbergs, Kaspars Zborovskis

Dubultportrets: Partners in crime
2023. Tintes izdrukas
Autoru īpašums

Andra Grinberga un Kaspara Zborovska kopdarbs pēta starppaaudžu romantiku, poētiski dokumentējot mākslinieku performatīvas akcijas viena gada garuma. Projekta vadmotīvs ir "nosauc mani savā vārdā". Simbolizējot ilgas pēc saplūšanas vienā, mākslinieki apmainās ar identitātēm un uztetovē uz saviem ķermeņiem iniciāļus AZ un KG. Izstādei atlasītajos darbos kontrasts starp Andra un Kaspara tēliem atbalsojas tumša dzīvokļa un saules apspīdētas pludmales pretstatījumā. Sērijas ietvaros tapušais darbs "Brīvības skolotājs" izcīnīja godalgu jauniešu fotokonkursā "Manas brīvības piemineklis". Par ieguldījumu patriotiskajā audzināšanā un atbalstu Kaspara Zborovska dalībai konkursā Andrim Grinbergam piešķirts Latvijas Saeimas, Nacionālo bruņoto spēku un Jaunsardzes centra atzinības raksts.

Andris Grinbergs

Performances un akcijas 1971 – 2003
Fotogrāfiju autori: Atis Ieviņš, Jānis Kreicbergs, Normunds Brasliņš, Andrejs Grants, Gunta Andersone, Raimonds Ivanovskis, Andris Eglītis, Sergejs Akuraters,
Digitālās kopijas
Zuzāna kolekcija

"Andra Grinberga notikumā balstīto darbu centrā ir cilvēks un no šādas antropocentriskas pieejas izrietošais ķermeniskums, seksualitāte, pieredze un iekāre. Grinberga fluīdā seksualitāte un vitalitāte, kas ļauj apbrīnot gan sievietes, gan vīrieša ķermeni, atspoguļojas arī performancēs, kuras Grinbergs veidojis kā dialogu un satikšanos, provocējot nezināmo un pārbaudot intimitātes un ķermeņa robežas. Šajā kontekstā tāds motīvs kā ar žileti pārgriezts asiņojošs vaigs ir radikālās estētikas piemērs Latvijas performances mākslas vēsturē." – Laine Kristberga, mākslas zinātniece

Roberts Johansone

Cīkstoņu paraugdemonstrējums
1935. Fotogrāfijas kopija
Tintes izdruka
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājums, VRVMp 129710/42

Frančeska Kirke

Nevienlīdzīga cīņa
2006. Audekls, eļļa
Privātkolekcija
No Ufici galerijas marmora "Cīkstoņiem" (1. gs. p. Kr.) līdz Edvarda Maibridža sportistu kustību studijām (1878-1881) un Frānsisa Bēkona "Divām figūrām" (1953) – vīriešu divcīņas attēlojumi Rietumu mākslā nemainīgi ietver homoerotisma noti. Sniedzot cīkstoņu apskāvieniem drošu alibi, cīņas sports paver iespēju sociāli pieņemamā veidā piepildīt alkas pēc aizliegtas tuvības. Arī Roberta Johansona rūpīgi iestudētajos salona foto darbos un Frančeskas Kirkes gleznā no cikla "Privātā mitoloģija" sacensības gars iet roku rokā ar fiziska kontakta valdzinājumu. "Ja divas miesas saskaras, tā var būt vēlme uzvarēt un arī vēlme fiziski satuvināties. To nekad nevar zināt..." māksliniece komentē sava darba ambivalento vēstījumu.

Dace Džeriņa

Atbrīvošanās
2002. Video, audio
Autores īpašums

"Svīšana izkausē Rietumu priekšstatu par stingri kontrolētu sievišķību, ko raksturo tīrs, gluds, slaids, atturīgs un maigs ķermenis. Šis standarts paredz arī normatīvu sievietes raksturu: tādu, kuras izsalkums, seksualitāte,  iekāre, emocijas un afekti tiek kontrolēti, apspiesti un noliegti, lai viņa izskatītos paklausīga, pieticīga, maiga, patīkama, labi audzināta un padevīga. Līdzīgi noteikumi attiecas uz sieviešu elpošanu. [...] Apšaubot pieradinātas, kontrolētas, koptas un higiēniskas sievišķības ierobežojošus ideālus,  elpošana apstiprina ne tikai ķermeņa ievainojamību, bet arī tā tiesības būt skaļam, pārmērīgam un subversīvam, paātrināt vai palēnināt savu elpošanas ritmu, izraisīt afektīvi materiālu izlādi ķermeņa šķidrumu un tvaiku veidā. Šādi elpošana atklāj emocionālo, afektīvo un ķermeņa seksuālo spēku, kas balstīts tā visceralitātē." – Jana Kukaine. ["Viscerālā pretestība un elpošanas ievainojamība".] The Polish Journal of Aesthetics, pp. 104-106.