Sandra Krastiņa. Ir jāmostas

Uz 1985. gada 22. marta “Literatūras un Mākslas” vāka redzami divi jaunie mākslinieki – Sandra Krastiņa un Edgars Vērpe. Abi skatās tieši fotogrāfa Andreja Granta kameras objektīvā, abu sejas ir kā tādi “iņu” un “jaņu” simboli – no vienas puses seja gaiša, teju balta, no otras – izzūd tušas melnā ēnā. Intervijas virsraksts: “Vārds jaunajiem”, tās ievadā Laima Slava par abiem raksta: “Gleznotāji no tās paaudzes, par kuru pašlaik labprāt raksta un par kuru strīdas, sācies viņu atbildības laiks. Pirms trim gadiem pabeigta Mākslas akadēmija. Aug bērni. Katrā nozīmīgā izstādē parādās viņu darbi. Tos vienmēr ievēro. Sandras Krastiņas kompozīcijās – te nepierasti zemās un garās, te vertikāli izstieptās, te nelielās un kvadrātiskās – suģestē uzdotie jautājumi. Vairāk ar jūtām, nekā prātu risināmi. Ko nozīmē “balti klāt galdu”? Kas ir “svētki”? Kas ir “bailes”? Kas ir “darbs”? Kas ir “diendusa”? Ko nozīmē “ņemt”? Tajos ir kaut kas no stūraina pusaudža neaprēķināmajām kustībām, savu patību izzinot, līdz ar nespēju pašsaprotami un ērti iekļauties pasaules norisēs.”¹

Tieši gadu pirms šīs intervijas – 1984. gada pavasarī –, kad pasaule sāka iepazīt pirmo Macintosh datora modeli, Rīga piedzīvoja nozīmīgu izstādi “Daba. Vide. Cilvēks.” (notika Sv. Pētera baznīcā), par kuru runāja vēl ilgi, jo tā “(..) bija būtisks pavērsiena punkts, kas “attīrīja” ceļu visām alternatīvās mākslas aktivitātēm nākotnē.”² Sandra Krastiņa, Edgars Vērpe un citi jaunie mākslinieki šajā izstādē sevi pieteica ar instalāciju “Svētais Vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem”. Jāņem vērā, ka šis ir laiks vēl pirms Mihaila Gorbačova pieteiktās pārbūves un atklātības politikas (izstādi slēdza pirms noteiktā laika). Tāpēc šis notikums, kas apvienoja ap simts dažādu paaudžu mākslinieku, kuru nepilna mēneša laikā apmeklēja ap 50 tūkstošiem cilvēku, – meklējot mākslas darbos apslēptu jēgu, lasot tos “starp rindām”, – “pāršķīra vecās padomiskās Latvijas mākslas vēstures lappuses un ievadīja jaunas mākslas ēru.”³ Sandra Krastiņa atceras, ka šis bija laiks, kad noticēt PSRS sabrukumam vēl nevarēja, taču “mūsu glezniecība tiešā un pārnestā nozīmē jau gāja ārpus ierastā rāmējuma četrstūra”. Tas sasaucas ar izstādei “Daba. Vide. Cilvēks.” veltītajā grāmatā Helēnas Demakovas sacīto, ka “idejas gāja pāri slēgtajām robežām.” Tiesa, lai idejas kaut kur ietu, tām ir jāpiedzimst un jānobriest. Lielā mērā, tas ir stāsts par nemitīgu jautāšanu pašam sev: kāpēc? “Ja es kā cilvēks negribu pusaizmigusi nesapratnē savu dzīvi nodzīvot. Man ir kaut kādas lietas jāizdomā, jāsaprot. (..) Glezniecība ir veids, kā es savus secinājumus varu pārbaudīt,”⁴ par jautāšanu pašai sev saka Sandra Krastiņa.

Bet astoņdesmito vidū viņa ir Mākslas akadēmijas absolvente, kura turpina studijas aspirantūrā profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā (1983–1986) un cenšas tikt vaļā no ““rozentāļos” un akadēmijā iedzītās tradicionālās glezniecības skolas un atrast savu individuālo rokrakstu. Tieši ar to pašu tajā laikā nodarbojās Sandras draugi no jauno mākslinieku grupas, vēlāk liekot mākslas kritiķiem vērtēt šo gleznotāju kopu kā paaudzi, kas kardināli lauza gan interesentu, gan profesionāļu priekšstatus par to, kāda ir latviešu mūsdienu glezniecība.”⁵ Šis bija laiks, kad Sandrai lielie audekli bija jānes uz ielas, lai tos novērtētu no attāluma, jo mazajā Pārdaugavas darbnīcā nebija tik daudz vietas. Edgars un Sandra bija sadalījuši dienas stundas gleznošanai, bērniem un sadzīvei atvēlētajā laikā, un nomainīja viens otru, dažkārt nepacietīgi mīņājoties pie darbnīcas durvīm, kamēr otrs steidz pabeigt skici vai gatavo bildi. “Nupat pabeiguši akadēmiju, jauni, pilni cerību un ar milzīgu vēlmi gleznot, dzīvot, mīlēt,” – sevi un savējos tajā laikā raksturo viņa pati.

Iekšēja spriedze un Laima Slavas intervijā piesauktie, urdošie jautājumi, ir Sandras darbu pamattēma astoņdesmito gadu otrajā pusē, – “gleznu emocionālā ekspresivitāte, šķiet, gluži fiziski izstaro trauksmainu nedrošības un vientulības sajūtu.”⁶ Līdz ar Mihaila Gorbačova nākšanu pie varas, sākas procesi, ko mēdz dēvēt par “Atmodas viļņošanos”, un vairāku jauno mākslinieku darbos ienāk sociālu norišu konteksts. “Nekādi revolucionāri nebijām, bet skaidri zinu, ka savā mākslā mēs nemelojām,” atceras Sandra Krastiņa. Viņa stāsta par gadījumu, kad abas ar Daci Lielo saņēmušas Kultūras ministrijas piedāvājumu gleznot Ļeņinu, – abas atteikušas, apzinoties, ka sekas varētu būt izstāžu zāļu durvju aizvēršanās. Tā nenotika – vairāki šī perioda darbi nonāca latviešu mākslinieku izstādē “Post-tradicionālisms” Maskavā (1988. g.), dažus pat nopirka Mākslas fonds, Tretjakova galerija. No vienas puses bija parādījušās cerības, ka režīms, par kuru jau ilgi ironizēja visā PSRS, ir sācis sagumt pats zem sava svara, no otras – aizvien vēl bija lielas bailes no milzīgā mehānisma – padomju varas. “Ko tad īsti nozīmēja šī padomju vara? Tā bija nemitīga dubultspēle – ejot uz skolu tu esi viens cilvēks, mājās ir pavisam kas cits. Ar laiku tu saproti, ka tas, kas notiek skolā, – nav pa īstam. Un, kas ir pa īstam?”

Robežas strauji turpināja brukt tiešā un pārnestā nozīmē. Maskavas izstādei sekoja latviešu mākslinieku izstāde Ņujorkā 1989. gadā, kas radīja milzīgu satricinājumu, nebijušas iespējas un iespaidus. Tā paša gada rudenī krita Berlīnes mūris un 18. novembrī, uz “Baltijas ceļa” emocionālā pacēluma viļņa, Daugavmalā pulcējās pusmiljons cilvēku, lai pieprasītu Latvijas neatkarību. Jauno mākslinieku grupa šajā laikā strādā pie idejas par izstādi, kas skatītājiem piedāvās vēl nebijušu pieredzi. Kopā ar Ievu Iltneri, Aiju Zariņu, Edgaru Vērpi, Jāni Mitrēvicu un Ģirtu Muižnieku top “Maigās svārstības” – izstāžu zāle “Latvija” mēneša garumā bija pārvērsta par mākslinieku darbnīcu, kur māksla dzima skatīju acu priekšā. “Devām iespēju visiem apskatīt, kā tā glezna top. Bija daži tādi, kas nāca katru dienu. Ārā turpinājās politiskā dzīve, notika demonstrācijas,” “Maigajām svārstībām” veltītā video saka Egdars Vērpe. Un, tur, ārā svārstības vairs nebija nekādas maigās – dažas nedēļas pēc izstādes slēgšanas (akcija beidzās, kad izstāžu zāle bija piepildīta ar tur tapušajiem darbiem) Rīgā sākās barikāžu laiks. Bet Sandrai sākās tā saucamais “jātnieku periods” – šajā laikā tapuši vairāki darbi, kuru pamattēma ir vara un cilvēks. Padomju vara ir izirusi, jauna vēl nav dzimusi, Krastiņas tēli ir jātnieks un zirgs, dažkārt – vēl aizmiguši. “Tā bija tālaika sajūta – ir jāmostas.”⁷

1985. gada “Literatūras un Mākslas” intervijas ievadā Laima Slava jaunos māksliniekus raksturo ar vārdiem “viņu atbildības laiks”. Nevienam tad pat prātā nevarēja ienākt, kā šī atbildība izpaudīsies jau pavisam drīz – pēc nieka pieciem gadiem. Un ar šo atbildību – atmodināt – mākslinieki, rakstnieki, režisori, teātra ļaudis, žurnālisti un citi – tika galā gods godam. Visdrīzāk tāpēc, ka gruntīgi jautājumi un gruntīgi darbi prasa gruntīgu attieksmi. Kā minētajā intervijā saka Sandra: “Pamatā ir katra cilvēka darbs. Kompromisus es varētu pieļaut citur, ne savā radošajā darbā.”

Par projektu

No 2023. gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Rakstnieks Osvalds Zebris astoņiem izstādē pārstāvētajam autoriem – Sandrai Krastiņai, Frančeskai Kirkei, Helēnai Heinrihsonei, Ivaram Poikānam, Andrejam Kalnačam, Uldim Briedim, Ingrīdai Drāzniecei un Aivaram Kļavem – veltījis esejas, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.

Eseju un foto sērijas tapušas pateicoties advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” atbalstam. Esejas noklausāmas arī LNMM Soundcloud kanālā un mobilajā lietotnē.