Par pieminekļiem. Deniss Hanovs, kultūrpētnieks

XX gadsimta vēsture Baltijas reģionā atstājusi dziļas rētas, kas daudzu prātos un dvēselēs joprojām asiņo. Bojāgājušie vajā mūs atmiņās, it īpaši, ja nav zināms, kur viņi apglabāti, un nav vietas, kur viņus pieminēt.

Padomju režīms, kas 1940. gadā okupēja Baltijas valstis, likvidējot valstiskumu un masveidā deportējot cilvēkus, līdzās fiziskam teroram īstenoja arī vardarbību pret kultūras atmiņu, demontējot, sakropļojot un novācot neatkarīgās Latvijas simboliem veltītus pieminekļus.

Piemiņas kultūras saglabāšanā īpaša nozīme ir publiskai telpai, kas rosina un atbalsta kolektīvās atmiņas darbu. Savu vēsturi nevaram atcerēties, sērojot vai svinot tikai privātajā telpā. Jau kopš antīkās senatnes par sevišķi smagu sodu likumpārkāpējam uzskatīja spriedumu iznīcināt atmiņas par viņu. Nedemokrātiskā kultūrā atmiņa tiek stingri kontrolēta, vara nosaka robežas tās patiesīgumam, kā arī soda par “nepareizām atmiņām”. Daudzi rakstnieki, pieredzot 20. gadsimta totalitāros režīmus, aprakstījuši atmiņas trauslumu un to, cik izdevīga totalitāriem režīmiem ir kolektīva amnēzija, ko panāk, iznīcinot vietas, kurp nākt, lai pieminētu un atcerētos pagātni.

Padomju režīma pēdu – pieminekļu un piemiņas vietu – ātru un totālu likvidēšanu šodienas Latvijā daudzi uzskata par simboliski pareizu rīcību. Iespējams, pirmā emocionālā reakcija uz padomju okupācijas liecību izzušanu publiskajā telpā nes kolektīvu atvieglojumu. Taču joprojām aktuāls paliek jautājums – ko zaudēsim, ja publiskajā telpā šo pieminekļu vairs nebūs? Vai šādi būs nojaukts arī padomju cilvēks, kas vēl dzīvo daudzu sabiedrības locekļu prātos? Vai tukšas vietas klusums sekmēs konsensu un aizmirstība neradīs augsni populistiskai ātra politiskā kapitāla veidošanai, manipulējot ar kritiski neapstrādātu padomju pagātnes atmiņu? Vai, fiziski iznīcinot mūsu vēstures brīdinājuma zīmes, nesodām paši sevi ar antīko sodu – “atmiņas nolādētie”? Kritiska atcerēšanās kultūra ir kolektīvas brīvības pirmsākums, priekšnoteikums demokrātijas pastāvēšanai, dialogam ar vēsturi, iekļaujot tajā visus iedzīvotājus un sniedzot katram iespēju domāt, kritizēt un arī nepiekrist.

Saglabājot totalitārās pagātnes pieminekļus, tos iespējams pārtulkot, pārprogrammēt un iekļaut demokrātijas nemitīgas pašatjaunošanas procesā. Tas ļautu prātos, tekstos un debatēs totalitāro bronzu “pārkausēt” brīdinājuma zīmēs, stāstos par demokrātijas riskiem un mūsu pašu šodienas kļūdām, pavērt iespēju romantizētām pagātnes fantāzijām pretnostatīt kritisku, iekļaujošu sarunu par totalitārisma cēloņiem mūsos un stingras rokas pievilcības pastiprināšanos šodienas eiropiešu apziņā. Pārveidotajā piemineklī mēs saredzētu traģisko maldu vēsturi, kas ir un paliek mūsu maldu vēsture. Neizdzēsta pagātne var pārtapt arī par apliecinājumu tam, ka neesam aizmirsuši, ko paveicām, lai totalitārisms neatkārtotos, – barikādēs, izšķirošajā parlamenta balsojumā vai nozagtas pagātnes atklāšanā no tribīnes.

Vai, nojaucot pagātnes pieminekļos iekļauto vēsturi, mēs paši neizdzēšam arī mūsu demokrātijas trausluma un brīvības uzvaras vēsturi? Vai netuvojamies padomju atmiņu politikai? Ir par ko šaubīties un par ko padomāt. Mēģināsim darīt to kopīgi un kritiski, jo diez vai ir iespējama viena vienīga vienkārša un pareiza atbilde, kā atcerēties pagātni šodienas Latvijā.

Par ekspozīciju

Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Par audio maršrutu

Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.

Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.

Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.

Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.