Par Atmodas laiku televīzijā. Jānis Holšteins
Atmodas laiks nebija viennozīmīgs. Daudzi Latvijas televīzijas radošie jaunieši toreiz jutās kā lielā karuselī. Viņu darbošanos diez vai varēja raksturot kā politisku cīņu par Latvijas neatkarību. Drīzāk tas bija jaunu, radošu cilvēku protests – lecīgs izaicinājums agonējošajai padomju iekārtai. Atkusnis politiskajā un saimnieciskajā sistēmā pavēra jaunas iespējas, un jaunie radošie spruka ārā pa spundi režīma stingri sastīpotajai mucai kā nenorūdzis alus, pa ceļam iegriežot arī bezbēdīgu bohēmas virpuli, kas dažu labu talantīgu mākslinieku aizrāva līdzi alkoholizācijas bedrē.
Liela daļa Atmodas laika radošās jaunatnes, to vidū arī Latvijas PSR Radio un Televīzijas komitejā strādājošie, uztvēra šo laiku kā savdabīgu "kaķa un peles" spēli starp televīzijas un radio funkcionāriem un radošajiem, kas mēģināja apiet padomju cenzūras noteiktos mediju satura un formas kanonus. Biežāk uzvaru svinēja "peles", kad, cenzoru nepamanīti, ēterā nonāca semantiski un semiotiski aizplīv uroti Ēzopa valodas ziedi. Un kā jau katrā spēlē radošie ar katru nākamo darbu centās pacelt atļaušanās latiņu augstāk – spēles nākamajā līmenī.
Televīzijas jauniešu izdomai, meklējot ceļus, kā iemiesot savas idejas un nodot tās skatītājiem, nebija robežu. Spēles azartā viņi tīšām uzņēmās veidot padomju kultūras darboņiem veltītus “obligātos” raidījumus, no kuriem atteicās pieredzējušie kolēģi, kam tādi ķeksīšu darbi riebās. Izaicinājums bija ar formas palīdzību veidot diametrāli pretēju – padomju ideoloģijai nedraudzīgu asociatīvu vēstījumu. Tas bija sava veida politisks huligānisms, gluži kā Ļeņina bildei ar sarkanu zīmuli apkrāsot uzdauzītu aci.
Politiski kacinošus raidījumus priekšniecība apzīmēja kā "radošas neveiksmes" un "nolika plauktā" bez tiesībām jelkad tos demonstrēt ēterā. Dažus no tiem pat lika izdzēst, lai nejaušības dēļ tie nenonāktu publiskā apritē. Tomēr raidījumu autori pamanījās paslēpt videoierakstu kopijas, kas vēlāk ceļoja pa Latvijas radošās jaunatnes nometnēm, televīzijas iekšējām skatēm un citām formālām un neformālām sanākšanām. Paldies jāsaka arī videotēkas darbiniekiem, kuri, nepakļaujoties vadības norādījumiem, izglāba no iznīcināšanas daudzus vērtīgus video materiālus.
1980. gadu sākumā paši jaunieši iedibināja televīzijā Radošās jaunatnes dienu, kurā piedāvāja televīzijas programmu no iepriekš sagatavotiem raidījumiem. Radošie azartiski izmantoja iespēju reizi gadā brīvi izteikties par dažādām sabiedriskām nebūšanām vai iepazīstināt ar Rietumos populārām kultūras personībām un zīmoliem. Priekšniecībai baidoties, un ne bez pamata, ka kaut kas var noiet greizi, šos raidījumus ļāva rādīt tikai televīzijas iekšējā tīklā. Dienā, kad demonstrēja jauniešu programmu, visi televīzijas darbinieki gluži vai pielipa TV ekrāniem savos kabinetos, lai nepalaistu garām ko svaigu un interesantu. Ne visi jauniešu veidoto raidījumu pieteikumi gāja zudībā. Daži izkūņojās no "bērnudārza" un nonāca lielajos ekrānos, kur ātri vien ieguva tautas mīlestību. Īpaši tas sakāms par izklaides raidījumiem.
Spēlei "kaķis un pele" līdzīgas izvērtās arī diskusijas ar vadību par atļaujas saņemšanu konkrētiem raidījumiem. Spēles uzvarētāja likteni izšķīra argumentācija. Savu raidījumu aizstāvībai autori jau iepriekš divdomīgajam saturam un formai izdomāja "valstiski pareizus" pamatojumus. Īpaši jautras diskusijas izvērtās, kad vadītāji gan ļoti labi saprata autoru patieso vēstījumu, taču atbilstoši amatam bija spiesti tos pamācīt un rāt. Ja argumentācijā uzvarēja radošie, raidījumus iekļāva televīzijas programmā. Tālaika Latvijas sabiedrība bija atvērta dumpīgām vēsmām un perfekti prata lasīt starp rindām ieslēpto. Tas stiprināja sabiedrības neformālo iekšējo komunikāciju, izplatot satraucošo Atmodas laika vēstījumu, kuram par šifru kalpoja spilgta radošā forma.
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē "Mākslas muzejs" latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
