Ivars Poikāns. Bet mēs paliekam

Ja par mākslinieku Ivaru Poikānu tiktu uzņemta filma, tā būtu jāsāk ar stāstu par “atmodu” kā katra cilvēka paša iekšēju stāvokli – nevis uzrunās un urravās sazin no kurienes atmodinātu brīvību, bet sevī ilgākā laikā noraudzētu pārliecību. “Jānodzīvo piecdesmit gadu, lai saprastu, ka, ja šī brīvība ir, tad ir. Tā ir iekšēja, nevis uz āru izpaužama lieta, vislielākā vērtība,” – grāmatā par Ivaru Poikānu saka tās galvenais varonis¹. Grāmatas nosaukums – “Laikam nav nekādas nozīmes” – visai trāpīgi raksturo Poikānu pašu: tu vari to pagriezt i tā, i otrādi (gan attiecībā uz laika (ne)nozīmīgumu, gan izlasot to kā “šķiet, nekam nav nozīmes”). Bet attiecībā uz Ivaru Poikānu, – recenzijās un kritikās, intervijās un aprakstos nemitīgi atkārtojas apzīmējums “ironija”, itin kā ar šo apzīmējumu viss būtu paskaidrots un Poikāna mākslas skatītājam atliek pie viņa darbiem pasmīnēt, jo, jā – te viss taču ironija… Tomēr, kad no preses un žurnālu slejām pārcelies uz Bruņinieku ielas Poikāna dzīvokli-darbnīcu ar gaišzilu koka grīdu, viss izskatās citādi. Var, protams, stundām triekt par padomijas nejēdzībām, bohēmu un čekas āzēšanu (Poikānam stāstu būtu gana groda seriāla scenārijam), bet var pamēģināt apstāties. Pavērot.

Ivara Poikāna mākslas pasaule, manuprāt, sakņojas augsnē, kur viena otrai cauri slāņojas iekšēja brīvība, prasīga sirdsapziņa un godīgums (vispirms – pret sevi), kā arī vienpatība. Šādu zemslāņu virskārtā – ironisks skats uz pasauli, dažādiem laikiem, varām un norisēm, un, protams, uz sevi. Kad jautāju viņam pašam par dauzonīgi provocējošā mākslinieka birku, Poikāns smaida: “Tā nav mana, bet mākslas zinātnieku un kritiķu pozīcija. Kad atrod birku, teksts aiziet vieglāk. Ko tad citu rakstīs par Poikānu – huligāns un ironija… jā, bet kāda gan ironija, kad gleznoju klusās dabas?” Tiesa, “dauzoņas” paštēlu mākslinieks ir akcentējis arī pats, piemēram, kādas 1996. gada intervijas ievadā teikts, ka Poikāna mākslinieka devīze ir “(..) gluži kā Sarkandaugavas huligānam – iemest logā ķieģeli un pēc tam aiz stūra lūrēt – nez, kas nu būs? Poikāna “ķieģeļi” ir viņa gleznas. Ar tiem viņš ir “mētājies” gan padomju laikā, kad dažādas padomju un partijas iestādēs par Poikāna “nedarbiem” ir nācies taisnoties toreizējai Mākslinieku savienības priekšsēdētājai Džemmai Skulmei un citiem mākslas “priekšniekiem”, gan tādā pašā garā turpina tagad, brīvajā Latvijā.”² Iespējams, ironija ir palīdzējusi pievārēt laiku, kad viņu centās ignorēt un pieņemt “realitāti kā spēli. Par visu domāt padziļināti, bet neko neņemt nopietni.”³

70. gadu nogalē jaunais mākslinieks Ivars Poikāns iekļāvās jauno grafiķu paaudzē, kuri tolaik bija mazāk pieskatīti un atļāvās vairāk, nekā kolēģi gleznotāji un tēlnieki. Šis ir visai ražīgs periods, – kā grāmatā atceras Poikāns pats: “Uz estampu darbnīcu es gāju kā uz fabriku, katru dienu. Idejas mājās uzkopēju uz sviestpapīra un darbnīcā taisīju. (..) Manos darbos ir visa pasaule – gan literatūra, ko es daudz un sistemātiski lasīju, gan stāsti, ko dzirdēju bērnībā Rīgā un laukos, tur ir lērums filmu, mani iespaidi par dzīvi, vecmeistari un viņu darbi.”⁴ Tiesa, ar darbu izstādīšanu gludi negāja. Pateicoties savai brīvdomīgajai runai un vēlmei provocēt mākslā, Ivars Poikāns bija viens no īpaši uzmanītiem tā laika māksliniekiem, daudzi viņa darbi tika izņemti no izstādēm un katalogiem, ja vispār tik tālu tika. 1985. gadā Poikānu izsauca uz čeku, – pārrunu laikā uz galda viņš pamanījis pabiezu mapi, kur pierakstīti viņa izteikumi vairāku gadu garumā. “Viņi zināja, ka esmu tāds – ko domāju, to saku. Bez bremzēm. Un draugi, pudeles brāļi ilgu laiku mūsu sarunas bija atreferējuši.” Nekādu rūgtumu pret ziņotājiem Poikāns šodien vairs neizjūt. Pārsteidzoši, ka astoņdesmitajos vairāki “nevēlamā Poikāna” darbi kļuva par eksporta preci – ar Maskavas starpniecību tie tika pārdoti ārvalstīs.

“Daudzas lietas sāka piepildīties, bet ne tā, kā es to būtu gribējis, iedomājies,” – Ivars Poikāns saka par Atmodas laiku. PSRS sabrukumu viņš bija gaidījis jau sen, jo Ivara tēvs – Bērtulis Poikāns – ar dēlu vienmēr runājis kā ar pieaugušu cilvēku un komunistus bez aplinkiem saucis par okupantiem. Tomēr pēc PSRS sabrukuma atklājās, cik neinformēti un naivi ir bijuši pat tie, kas paslepus lasīja aizliegto literatūru un klausījās “Amerikas balsi”. Tāpēc pārmaiņu laikos Poikāns nekļuva par atjaunotās valsts nekritisku apjūsmotāju, bet saglabāja labi trenēto, kritisko skatu. “Es jau toreiz ātri atjēdzos pēc atmošanās un sapratu, ka visa tā kompānija, kas to rosās, īsti tīra nav. No sava tēva biju mācījies visu apšaubīt un nekam neticēt.”⁵ Lai arī dēļ savas asredzīgās spējas atmaskot un kariķēt padomju absurdu Atmodas laikā viņš no apšaubīta, ignorēta un arī represēta mākslinieka pēkšņi iekļuva t.s. “avangardā”, Poikāns nekad nav bijis nekāds bara-vedējs. Bara un tajā iejukušo ļaužu vērotājs gan. Poikāna gleznās, un arī laikrakstu slejās (kā politiskās karikatūras) ienāca jaunās Latvijas politiskā virtuve, tās personāži un jaunā “brīvība”, par kuras galveno mērauklu ātri kļuva turība.

Kad jautāju par zīmēšanas pirmsākumiem, Ivars acumirklī atsauc atmiņā ainas no bērnības – viens pats, pats savā nodabā, vērojot. Droši vien bijusi ietekme arī no tēva, kurš brīvajā laikā gleznojis, galvenokārt atdarinot klasiķu darbus (pēc tēva nāves, gleznot sāka arī Poikāna mamma Irēna). “Jau agrā bērnībā biju iedomājies, ka gribu būt mākslinieks. Bet ne tāds kā pārējie. Bija vēlēšanās atšķirties, katrā ziņā saglabāt kaut ko vērtīgu, unikālu. Atskatoties, – tas ir ķiķināšanas vērts, protams,” – viņš smejas. Grāmatas noslēgumā, nāves tēmai veltītā esejā, Ivars vēlreiz atgriežas pie bērnības un tēva. “Bērnībā man tēvs atvēra skapi un teica: skaties, te kleita, te ir uzvalciņi. Iedomājies, ka tie ir ķermeņi, tie mainās ar laiku. Bet mēs paliekam. Viņš man kā bērnam skaidroja, ka miesa – tas ir uzvalks, bet gars – tie esam mēs paši.”⁶ Kas gan to zina, vai laikam ir kāda nozīme, vai nav nekādas, iespējams, no svara ir tikai interesēšanās par laiku, tā vērošana.

Filmas par Ivaru Poikānu noslēgums. Apstājamies pie viņa “Vērotāju” (2011.–2013.g. tapušas gleznas) sērijas – lemūrveidgām būtnēm, kuras pēta mūs – skatītājus. “Esam pieraduši pie domas, ka mēs esam tie pētnieki – vērojam dzīvniekus un dabu. Bet varbūt arī viņi mūs vēro? Kā tādas vardes laboratorijā.” Kā Ivaram Poikānam veltītajā grāmatā trāpīgi saka Inga Bunkše: “Ir notikusi lomas maiņa, un no izaicinātāja Trikstera Poikāns nonācis pie klusējošā vērotāja.” Un tieši šādā – klusējošā, uzmanīgi vērojošā tēlā – Poikāns vistrāpīgāk ir notēlojis pats sevi.

Par projektu

No 2023. gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Rakstnieks Osvalds Zebris astoņiem izstādē pārstāvētajam autoriem – Sandrai Krastiņai, Frančeskai Kirkei, Helēnai Heinrihsonei, Ivaram Poikānam, Andrejam Kalnačam, Uldim Briedim, Ingrīdai Drāzniecei un Aivaram Kļavem – veltījis esejas, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.

Eseju un foto sērijas tapušas pateicoties advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” atbalstam. Esejas noklausāmas arī LNMM Soundcloud kanālā un mobilajā lietotnē.