Ingrīda Drāzniece. Lidmašīna uz skrejceļa. Ar viedokli

Modes māksliniece Ingrīda Drāzniece ir no tiem nevienaldzīgajiem, dzīvē mūždien ieinteresētajiem cilvēkiem, kuri nekautrējas sacīt ko domā, paust attieksmi un viedokli. 80. gadu vidū viņas veidotā tērpu kolekcija “Perestroika” tika atzīta par labāko Tallinas Modes dienās, – trāpīgi izmantojot padomju režīma vizuālos simbolus, tika panākts oficiālajai ideoloģijai pilnībā pretējs efekts. Šī bija mode, kas vēstīja par pārmaiņām un par baltiešu prasību pēc savas brīvības. Un ideja par brīvību drīz kļuva par modes lietu. Vaicāta, kuras personības bija viņas autoritātes pirmsatmodas laikā, I. Drāzniece nešaubīdamās nosauc Māru Zālīti, Viktoru Avotiņu un Džemmu Skulmi. “Kāpēc? Jo viņi bija aktīvi, nestāvēja malā. Tāpēc izjutu viņus kā savus domubiedrus. Tas bija svarīgi.”

Ingrīdas Drāznieces veidotie tērpi lielā mērā noteica Latvijas izpratni par modi un stilu 80. un 90. gados. Šie panākumi sakņojas 80. gadu pirmajā pusē, kad tapa performances, instalācijas un pirmie tērpi kā mākslas objekti. Tā, 1982. gadā notika izstāde “Mode un rotas” (kopā ar rotu mākslinieci Martu Krastu), kuru divu nedēļu laikā apmeklēja 24 tūkstoši cilvēku, un tērps, mode iekaroja savu vietu izstāžu zālēs. “Jāsaka paldies Džemmai Skulmei par atbalstu un izpratni. Te arī atbilde, kāpēc uzskatu viņu par modes ka mākslas formas patronesi Latvijā.” Kā nozīmīgu notikumu I. Drāzniece izceļ zīda sietspiedes tehnikas izmantošanu modes kolekciju tapšanā, kur abi ar vīru, grafiķi un plakātistu Aivaru Drāznieku, kļuva par tolaik jaunas tehnoloģijas celmlaužiem (1984. gads). “Tas pavēra iespēju jebkuras idejas realizācijai, jo balts audums ir kā balts audekls gleznotājam... Modes, tērpu dizaina veidošanas iespējas kopā ar arhitektonisko izjūtu, koncepciju, formas un proporciju spēli, stila izjūtu, kā arī atsaucēm mākslas un modes vēsturē, ļāva tapt unikālām kolekcijām.”

Dēļ īpaša, tikai viņai piemītoša rokraksta, I. Drāznieces tērpu kolekcijas bija pamanītas un novērtētas gan Rīgas Modeļu nama (RMN) skatēs un konkursos, gan ārpus Latvijas. Jāpiemin Tallinas Modes dienu profesionālie modes dizaineru konkursi, kur Ingrīda piedalījās ar tādām kolekcijām kā “Ekoloģija”, “Hi tech Woman”, “Ēna kā Karalis”, iegūstot augstākos apbalvojumus. Triumfa brīdis tika piedzīvots 1987. gadā, – I. Drāznieces un A. Drāznieka veidotā kolekcija “Perestroika” tika atzīta par Tallinas Modes dienu uzvarētāju vairāk nekā 300 dizaineru konkurencē. Šis modes dizaineru konkurss bija nevis modeļu namu kolekciju skate, bet individuālu mākslinieku radošā izpausme, ko vērtēja starptautiska žūrija un par ko vēstīja ārvalstu mediji. Nozīmīgi bijis arī tas, ka modeles šo kolekciju demonstrējušas ar attieksmi, kas pasvītroja tērpu idejisko vēstījumu, uzsver I. Drāzniece. Togad, ar kolekciju “Jazz”, viņa uzvarēja arī Vissavienības (PSRS) modes skatē Maskavā.

Pēc šiem panākumiem RMN māksliniece I. Drāzniece kļuva par vienu no pirmajiem modes māksliniekiem no padomju un arī postpadomju telpas, kuras darbi tika demonstrēti un augstu novērtēti vairākās modes skatēs ārvalstīs. Pārstāvot Latvijas un Baltijas modes mākslu, viņa tolaik piedalījās Stokholmas modes festivālā, festivālos “Off Line Vienna”, “Offline Hamburg”, “Igedo“ Diseldorfā, “New Fashion Generation” Parīzē un citos. Baltiešiem ārvalstīs pievērsa lielu uzmanību, – uz šī intereses viļņa pasaules modes galvaspilsētās uzmirdzēja daudzi jaunie talanti.

Kāds bija šo sasniegumu iemesls? I. Drāzniece min skaidra modes vēstījuma un daudzveidīgu tehnoloģisko iespēju simbiozi, kā arī sadarbību ar rotu un aksesuāru dizaineriem. “Līdztekus tērpu veidošanai, nozīmīga izpausme man vienmēr ir bijusi arī modes grafika, – kolekcijas aizsākas skicēs un zīmējumos. Tāds bija arī kolekcijas “Perestroika” sākums.” I. Drāzniece uzsver, ka tolaik bijusi izteikta nepieciešamība runāt par cilvēka iekšējo brīvību. “Vergs, kalps un nodevējs tu esi tik daudz, cik pats tam ļaujies. Bet verga važas… arī tās taču var pārvērst materiālā, lai demonstrētu attieksmi,” viņa saka, komentējot šīs kolekcijas ideju, kas dzima vēl 1985. gadā, – režīma saukļus, burtu veidolu, krāsas – izmantot tērpu kolekcijā. Kā iedvesmas avotus viņai min māksliniekus Kuzmu Petrovu–Vodkinu un Gustavu Kluci, “OKNA ROSTA” aģitplakātus, Veras Muhinas patētisko tēlniecību. “Visapkārt bija sarkanā un melnā krāsa, lozungi un saukļi. Šie iespaidi pārtapa vizuālos tēlos, kas kļuva par šīs kolekcijas idejisko kodolu.” Viņa atgādina, ka “avangards ir piemirsts vecais, tikai pieteikts pareizajā laikā, to apsteidzot.”

Sarunājoties par 80. gadu nogali, I. Drāzniece vairākkārt atgriežas pie sajūtas, ka tolaik uz āru sāka izlauzties cilvēkos ilgstoši slāpēts radošais potenciāls. “Līdz perestroikai radošam cilvēkam bija sajūta, ka esi kā lidmašīna uz skrejceļa, tu jūti, ka lidosi, bet tev neļauj pacelties. Jutām, ka kaut kas sākas, ka tūliņ, tūliņ varēsim paveikt kaut ko lielu.” Šis bija laiks, kad mākslinieki iedvesmoja viens otru, izšķiroši nozīmīga bija pleca sajūta, – I. Drāzniecei gan viņas balsts, gan darbu pirmais kritiķis un padomdevējs bija A. Drāznieks.

Līdztekus publicistikai, mākslai, teātrim, kino un mūzikai, arī mode 80. gadu beigās bija viens no medijiem, kas runāja par pārmaiņām un spēja iekustināt cilvēkus. “Modes valoda ir komplicēta parādība – tajā ir vizualitāte, tajā ir arhitektoniski risinājumi, tur ir literatūrai raksturīgais stāsts un labam kino raksturīgā drāma,” norāda I. Drāzniece un atceras, ka pēc dažām veiksmīgākajām skatēm ir piedzīvotas pat stāvovācijas un cilvēku acīs bija redzamas asaras. Tiesa, ar ideju un sabiedrībā rezonējošu vēstījumu vien nav gana, – laiks RMN dizaineros un māksliniekos izveidoja ļoti nopietnu un pamatīgu attieksmi pret darbu. “Mēs nerādījām negatavu produktu, viss bija vairākkārt rūpīgi pārdomāts un labi nostrādāts,” saka I. Drāzniece, kura RMN nostrādāja kopumā 15 gadus. Viņasprāt, lielā Rietumu pasaules interese par Baltijas valstu māksliniekiem bija saistīta gan ar bagātīgām, drosmīgām idejām, gan augsto darba kvalitāti, jo modes pārsteigums bija jārada no izteikti trūcīga materiālu klāsta ar ierobežotām tehnoloģiskajām iespējām. No otras puses, – cilvēki tolaik nebija ar iespaidiem un iespējām pārsātināti, tāpēc bija motivēti gan mācīties, gan paši nākt klajā ar ko jaunu. “Bijām nogribējušies strādāt, izteikt sevi.” Rietumos šo baltiešu degsmi un varēšanu pamanīja un novērtēja. Kā intervijā žurnālā ”Rīgas Modes”¹ saka I. Drāzniece: “Viņiem mūsu modes festivāli ir liels pārsteigums: vērojot PSRS pilsētu ielas, veikalu vitrīnas, var rasties iespaids, ka tāda nozare kā modes dizains pie mums vispār neeksistē, bet festivālos redzētais viesa pretēju iespaidu tik daudz mākslinieku ar visdažādāko raksturu un tendenču kolekcijām.”

Modes pasaule kopš Atmodas laika ir metusi vairākus apjomīgus kūleņus, taču, lai kāda būtu modes valdošā “tendence”, par pamata vērtībām ikvienā laikā saglabājas ideju novitāte un profesionalitāte ideju izpildījumā. “Manā profesijā pirmkārt jābūt stāstniekam. Ir jābūt kaut kam, ko gribi pateikt,” intervijā modes žurnālam “Pastaiga” saka I. Drāzniece². Un ir bažīga par profesionalitātes, pamatīguma trūkumu daudzās dzīves jomās: “(..) mums ir pārāk daudz pseido darbinieku: pseido politiķi, pseido dizaineri, pseido dziedātāji… Viņi saka, ka ir, bet patiesībā tak nav. Atskaites punkts ir vienkāršs – vai tu drīksti atļauties sevi saukt par šīs profesijas pārstāvi? (..) Ja katrs sētnieks būs savā vietā, jo prot šo darbu, nekaunas no tā un gūst gandarījumu, izdarot to skaisti, – viss būs labi.” Latvijas modes tapšanā I. Drāznieces rakstītā lappuse paliks kā drosmīgu, spilgtu ideju un skrupuloza, rūpīga darba apvienojums, kas saviļņoja cilvēkus tieši tad, kad šis saviļņojums bija mums ļoti vajadzīgs. “Lidmašīna” spēja pacelties gaisā, jo tā zināja, ko grib.

Par projektu

No 2023. gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Rakstnieks Osvalds Zebris astoņiem izstādē pārstāvētajam autoriem – Sandrai Krastiņai, Frančeskai Kirkei, Helēnai Heinrihsonei, Ivaram Poikānam, Andrejam Kalnačam, Uldim Briedim, Ingrīdai Drāzniecei un Aivaram Kļavem – veltījis esejas, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.

Eseju un foto sērijas tapušas pateicoties advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” atbalstam. Esejas noklausāmas arī LNMM Soundcloud kanālā un mobilajā lietotnē..