Eseju teksti digitāli
“Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”
Komentāru ievads
Viņus vieno spēja noredzēt laiku. Nē, tas nenotiek para-normāli, tas nāk dabiski un gluži normāli, pat neizbēgami. Pēc astoņām sarunām – ar Frančesku Kirki, Sandru Krastiņu, Ivaru Poikānu, Ingrīdu Drāznieci, Aivaru Kļavi, Helēnu Heinrihsoni, Andreju Kalnaču un Uldi Briedi – manas aizdomas apstiprinājās: noredzēšanas spējai ir vistiešākais sakars ar intensīvu, drosmīgu un godīgu dzīvošanu.
Vissviens, gleznā, tekstā, fotogrāfijā vai citā metodē, – pilnasinīgi dzīvojot starp sava laika cilvēkiem, sajūtot pārmaiņas cilvēkos, dzimst tēli, kuri tā vai citādi “piepildās”. Jo plašākas pārmaiņas t.s. sabiedrībā taču notiek tad, kad pārmaiņu kūlenis noticis cilvēkos, un šī kūleņa notikšana kādam ir sajūtama, saredzama, nojaušama. Ne visiem. Tiem, kuri dzīvošanu allaž ir ņēmuši nopietni, pa īstam, no sirds. Lai cik pašironiskas, kariķētas, humorpilnas būtu bijušas viņu manifestācijas “tajos laikos” un atmiņu manifestācijas tagad. No sīkiespaidiem sasummējušies, izkristalizējušies tēli un atziņas, kas atkārtojas 80. gadu otrās puses kultūrtelpā.
Māksliniekam Ivaram Poikānam ir darbu cikls “Vērotāji”. Lūk, par viņiem – Atmodas laika vērotājiem –, kā arī par šo pravietisko vērojumu izpausmēm mākslā, fotogrāfijā, publicistikā, runājām ar astoņiem spilgtiem cilvēkiem, kuriem bijusi svarīga loma t.s. “pārmaiņu” laikos un norisēs.
Osvalds Zebris
Par Berlīnes mūri. Gustavs Strenga, vēsturnieks
Mūris vai siena atdala un norobežo. Sienas var arī vienot tos, kurus tās ieskauj, bet mūris ir nošķiršanas metafora. Eiropas vēsture pēc Otrā pasaules kara ir nošķiršanas un atdalīšanas stāsts. Pēc nacistiskās Vācijas sagrāves 1945. gadā bijušie sabiedrotie cīņā pret Hitleru: Francija, Lielbritānija, ASV un Padomju Savienība visai drīz kļuva par pretiniekiem un sākās Aukstais karš. Četrās okupācijas zonās sadalītā Vācija kļuva par šo lielvaru sāncensības vietu. Arī Berlīne, kas atradās padomju okupācijas zonas vidū, bija četru lielvalstu varā. 1949. gadā franču, britu un amerikāņu okupācijas zonās nodibināja Vācijas Federatīvo Republiku, dēvētu par Rietumvāciju, bet austrumos, padomju okupācijas zonā – PSRS sabiedroto, vienas, sociālistiskas partijas pārvaldīto – Vācijas Demokrātisko Republiku, ko mēdz saukt par Austrumvāciju. Divās daļās sadalītā Berlīne kļuva par demokrātisku kapitālisma salu sociālisma jūrā, parādot abu sistēmu atšķirību. 1950. gados daudzi austrumvācieši, redzot labāku un brīvāku dzīvi rietumos, pameta sociālistisko valsti, jo vismaz Berlīnē, robežu starp pilsētas rietumu un austrumu daļām varēja brīvi šķērsot. Austrumvācijas valdība nolēma šo smadzeņu un darbaroku aizplūšanu apturēt, un ar Maskavas atbalstu 1961. gada vasarā Berlīnē uzbūvēja mūri, kas apjoza pilsētas Rietumu daļu. Lai gan Austrumvācijas propaganda apgalvoja, ka mūris ir celts kā nocietinājums pret Rietumos mītošajiem fašistiem, mērķis bija neļaut sociālistiskās valsts pilsoņiem to pamest. Vācieši austrumos tika iemūrēti un atšķirti no tautiešiem rietumos. Uz tiem, kuri neatļauti vēlējās šķērsot robežu, šāva. Aptuveni 140 cilvēku zaudēja dzīvības, mēģinot bēgt pāri mūrim un robežai.
Berlīnes mūra krišana bija nejaušība – birokrātiskās sistēmas kļūda. 1989. gadā Austrumvācijā vēl nebija sākušās tās politiskās pārmaiņas, kādas jau virmoja Padomju Savienībā. Pie varas esošie komunisti centās pārmaiņas atlikt. Kad caur atvērtajām Čehoslovākijas un Ungārijas robežām uz Rietumiem sāka aizplūst tūkstošiem austrumvāciešu, režīmam bija jāsāk domāt, ko darīt. Atbrīvojusies no ilglaicīgā vadītāja Ērika Honekera, Sociālistiskā vienības partija vēlējās atvieglot robežas šķērsošanas noteikumus, bet ne sagraut sienu, kas sadalīja Berlīni un Vāciju. Iekšējās komunikācijas pārpratuma dēļ 1989. gada 9. novembrī partijas preses sekretārs preses konferencē paziņoja, ka visi, kas vēlas, var šķērsot robežu kaut vai tūlīt. Šim paziņojumam bija jāizskan pa radio naktī, neraisot ažiotāžu. Taču tobrīd tūkstošiem cilvēku Austrumberlīnē nekavējoties devās pie mūra vēlmē šķērsot robežu. Robežsargiem, kuri gadu desmitiem bija rūpējušies, lai neviens neizmuktu, nebija pavēļu kā rīkoties. Viņi plātīja rokas un tad, ļaujoties pūļa spiedienam, atvēra robežu. Pilnīgi nejauši mūris bija kritis. Un pēc gada beidza pastāvēt arī pati Austrumvācija.
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
Par Interfronti. Edgars Engīzers, vēsturnieks
Interfrontes izveide nav atraujama no cīņas par un pret reformām, ko Padomju Savienībā aizsāka Mihails Gorbačovs. Neilgi pēc tam, kad 1988. gada oktobrī Latvijā tika izveidota masu kustība Padomju Savienības reformu jeb Perestroikas atbalstam – Latvijas Tautas fronte, Latvijas PSR sāka organizēties arī demokrātisko reformu pretinieki – Darbaļaužu Internacionālā fronte, kas uz savu dibināšanas kongresu sanāca nākamā – 1989. gada – 7. janvārī. Līdzīgas Perestroikai pretstāvošas kustības tapa arī citur Padomju Savienībā.
Ekonomikas plānošanas problēmu risināšanai Padomju Savienībā bija nepieciešams veikt plašas kadru izmaiņas. Lai samazinātu konservatīvo komunistu pretestību šīm reformām, tika pieļauta un pat veicināta valsts pārvaldes sistēmas kritika, kas ātri vien izgāja ārpus tautsaimniecības jautājumu rāmjiem un aptvēra arī kultūras, mākslas, sabiedriskos un politiskos procesus. Interfrontē apvienojās tie, kas bija pret Gorbačova reformām, liberalizāciju, demokratizāciju, atklātību un Latvijas neatkarību no PSRS, kā arī iestājās par komunistiskās partijas diktatūras saglabāšanu.
Interfronte savu darbību izvērsa gan masu demonstrāciju un mītiņu organizēšanā, propagandas izdevumu izdošanā un piedaloties vēlēšanās, gan arī tieši vēršoties pie PSRS amatpersonām ar prasību pārtraukt Latvijas neatkarības atgūšanas centienus. Kā vienu no politiskās darbības instrumentiem Interfronte centās izmantot starpetnisko attiecību saasināšanu un aktīvi iesaistījās pret latviešu valodu un kultūru stiprinošiem lēmumiem. Lielu daļu Interfrontes atbalstītāju veidoja Vissavienības nozīmes uzņēmumu strādnieki, kuri Latvijā bija ieradušies pēc padomju okupācijas, kā arī pārvaldes aparāta darbinieki un Padomju armijas karavīri. Starp spilgtākajiem Interfrontes līderiem minami Viktors Alksnis, Alfrēds Rubiks un Tatjana Ždanoka.
Interfrontes organizētās demonstrācijas pulcēja vairākus tūkstošus cilvēku, reizēm pat vairāk nekā desmit tūkstošus, tomēr šie mītiņi sevī iemiesoja daudz lielāku draudu, jo liela daļa no Interfrontes atbalstītājiem bija Padomju armijas esošās vai bijušās militārpersonas, bet Padomju armijas zvērīgās izrēķināšanās ar demokrātijas un neatkarības aizstāvjiem citur Padomju Savienībā bija visiem labi zināmas.
Pēc deklarācijas par Latvijas neatkarības atjaunošanu pieņemšanas 1990. gada 4. maijā dažādas pret Latvijas neatkarību vērstās organizācijas – Interfronte, Augstākās Padomes frakcija “Līdztiesība”, Baltijas Karavīru savienība un citas – apvienojās kopējā struktūrā. Politiskajai situācijai saasinoties, 1990. gada beigās tā izveidoja Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju, kas 1991. gada janvāra Barikāžu laikā nesekmīgi centās sagrābt valsts varu Latvijā. Interfronte aktīvi atbalstīja arī Gorbačova pretinieku un varas centralizācijas atbalstītāju valsts apvērsuma mēģinājumu Padomju Savienībā – 1991. gada augusta puču.
Pēc puča izgāšanās un Latvijas neatkarības pilnīgas atjaunošanas 1991. gada 21. augustā Interfrontes darbība tika izbeigta.
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
Par Atmodas laiku televīzijā. Jānis Holšteins
Atmodas laiks nebija viennozīmīgs. Daudzi Latvijas televīzijas radošie jaunieši toreiz jutās kā lielā karuselī. Viņu darbošanos diez vai varēja raksturot kā politisku cīņu par Latvijas neatkarību. Drīzāk tas bija jaunu, radošu cilvēku protests – lecīgs izaicinājums agonējošajai padomju iekārtai. Atkusnis politiskajā un saimnieciskajā sistēmā pavēra jaunas iespējas, un jaunie radošie spruka ārā pa spundi režīma stingri sastīpotajai mucai kā nenorūdzis alus, pa ceļam iegriežot arī bezbēdīgu bohēmas virpuli, kas dažu labu talantīgu mākslinieku aizrāva līdzi alkoholizācijas bedrē.
Liela daļa Atmodas laika radošās jaunatnes, to vidū arī Latvijas PSR Radio un Televīzijas komitejā strādājošie, uztvēra šo laiku kā savdabīgu "kaķa un peles" spēli starp televīzijas un radio funkcionāriem un radošajiem, kas mēģināja apiet padomju cenzūras noteiktos mediju satura un formas kanonus. Biežāk uzvaru svinēja "peles", kad, cenzoru nepamanīti, ēterā nonāca semantiski un semiotiski aizplīv uroti Ēzopa valodas ziedi. Un kā jau katrā spēlē radošie ar katru nākamo darbu centās pacelt atļaušanās latiņu augstāk – spēles nākamajā līmenī.
Televīzijas jauniešu izdomai, meklējot ceļus, kā iemiesot savas idejas un nodot tās skatītājiem, nebija robežu. Spēles azartā viņi tīšām uzņēmās veidot padomju kultūras darboņiem veltītus “obligātos” raidījumus, no kuriem atteicās pieredzējušie kolēģi, kam tādi ķeksīšu darbi riebās. Izaicinājums bija ar formas palīdzību veidot diametrāli pretēju – padomju ideoloģijai nedraudzīgu asociatīvu vēstījumu. Tas bija sava veida politisks huligānisms, gluži kā Ļeņina bildei ar sarkanu zīmuli apkrāsot uzdauzītu aci.
Politiski kacinošus raidījumus priekšniecība apzīmēja kā "radošas neveiksmes" un "nolika plauktā" bez tiesībām jelkad tos demonstrēt ēterā. Dažus no tiem pat lika izdzēst, lai nejaušības dēļ tie nenonāktu publiskā apritē. Tomēr raidījumu autori pamanījās paslēpt videoierakstu kopijas, kas vēlāk ceļoja pa Latvijas radošās jaunatnes nometnēm, televīzijas iekšējām skatēm un citām formālām un neformālām sanākšanām. Paldies jāsaka arī videotēkas darbiniekiem, kuri, nepakļaujoties vadības norādījumiem, izglāba no iznīcināšanas daudzus vērtīgus video materiālus.
1980. gadu sākumā paši jaunieši iedibināja televīzijā Radošās jaunatnes dienu, kurā piedāvāja televīzijas programmu no iepriekš sagatavotiem raidījumiem. Radošie azartiski izmantoja iespēju reizi gadā brīvi izteikties par dažādām sabiedriskām nebūšanām vai iepazīstināt ar Rietumos populārām kultūras personībām un zīmoliem. Priekšniecībai baidoties, un ne bez pamata, ka kaut kas var noiet greizi, šos raidījumus ļāva rādīt tikai televīzijas iekšējā tīklā. Dienā, kad demonstrēja jauniešu programmu, visi televīzijas darbinieki gluži vai pielipa TV ekrāniem savos kabinetos, lai nepalaistu garām ko svaigu un interesantu. Ne visi jauniešu veidoto raidījumu pieteikumi gāja zudībā. Daži izkūņojās no "bērnudārza" un nonāca lielajos ekrānos, kur ātri vien ieguva tautas mīlestību. Īpaši tas sakāms par izklaides raidījumiem.
Spēlei "kaķis un pele" līdzīgas izvērtās arī diskusijas ar vadību par atļaujas saņemšanu konkrētiem raidījumiem. Spēles uzvarētāja likteni izšķīra argumentācija. Savu raidījumu aizstāvībai autori jau iepriekš divdomīgajam saturam un formai izdomāja "valstiski pareizus" pamatojumus. Īpaši jautras diskusijas izvērtās, kad vadītāji gan ļoti labi saprata autoru patieso vēstījumu, taču atbilstoši amatam bija spiesti tos pamācīt un rāt. Ja argumentācijā uzvarēja radošie, raidījumus iekļāva televīzijas programmā. Tālaika Latvijas sabiedrība bija atvērta dumpīgām vēsmām un perfekti prata lasīt starp rindām ieslēpto. Tas stiprināja sabiedrības neformālo iekšējo komunikāciju, izplatot satraucošo Atmodas laika vēstījumu, kuram par šifru kalpoja spilgta radošā forma.
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē "Mākslas muzejs" latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
Par pulcēšanos. Solvita Krese, mākslas kuratore un kritiķe
Atmodas laiku vēroju no ļoti jauna cilvēka skatu punkta. Tas bija neziņas, apmulsuma, cerību un baiļu pilns laiks, kas veidoja vienu no jaudīgākajām manas dzīves pieredzēm. 80. gadu beigās biju iesaistījusies Vides aizsardzības kluba organizētajā talku kustībā, un kopīgi izbraukumi, aizrautīgas un nebeidzamas sarunas, dziesmas ģitāras pavadībā pie ugunskura bija būtiska manas jaunības sastāvdaļa. To, ka no vides aktīvisma procesiem ir izaudzis nozīmīgs politisks spēks, apjautu 1988. gada 27. aprīlī, kad kopā ar kādiem desmit tūkstošiem cilvēku piedalījos Vides aizsardzības kluba organizētajā demonstrācijā un mītiņā pret metro celtniecību Rīgā – “Metro – nē!”. Šī celtniecība paredzēja gan vairāku pilsētas vēsturiskās apbūves objektu nojaukšanu, gan PSRS viesstrādnieku masu ieplūšanu Latvijā. Demonstrācijas dalībnieki vispirms pulcējās Esplanādē pie Raiņa pieminekļa un, par spīti aizliegumam tur rīkot mītiņu, cilvēku pūlis cauri pilsētai devās uz Arkādijas parku Pārdaugavā. Šī jaudīgā manifestācija kļuva par tā laika pirmo masveidīgāko tautas nevardarbīgas nepakļaušanās izpausmi. No Arkādijas estrādes tika runāts ne tikai par metro, bet arī par ekoloģiju un politiku, izskanēja prasība pagaidām vēl tikai pēc padomju republiku ekonomiskās suverenitātes.
Pirms tam dažādas protesta akcijas bija īstenojuši grupas Helsinki 86 pārstāvji, bet šāds mērogs vēl nebija pieredzēts. Vides aizsardzības klubs turpināja rīkot akcijas un organizēt mītiņus cīņā par ekoloģisko problēmu risinājumu, pievēršot uzmanību gan Slokas celulozes un papīrfabrikas radītajam piesārņojumam Jūrmalā, gan iestājoties pret atomelektrostacijas būvēšanu pie Liepājas. Īpaši aizkustinošs notikums bija Vides Aizsardzības kluba organizētā akcija “Lūgšana pie jūras”, kas 1988. gada 3. septembrī vienoja vairāk nekā simt tūkstošus Baltijas valstu iedzīvotājus, lai aktualizētu Baltijas jūras ekoloģiskās problēmas.
Tai laikā Latvijas Radošo savienību plēnumā jau bija izskanējis priekšlikums dibināt Tautas fronti, un dienu pirms Latvijas Tautas frontes dibināšanas – 7. oktobrī Mežaparka estrādē – notika vērienīga manifestācija “Par tiesisku valsti”, kurā līdzās Latvijas inteliģencei runāja arī politiķi, dažādu nozaru pārstāvji, dziedāja Ieva Akuratere un citi. Neaptveramā vienotības sajūta ļāva noticēt, ka mēs esam neuzvarami un atpakaļceļa vairs nav.
Kulmināciju šis emocionālais pacēlums sasniedza 1989. gada 23. augustā, kad divi miljoni cilvēku, roku rokā stāvot dzīvā ķēdē, izveidoja Baltijas ceļu. 660 kilometru garumā tas vijās cauri trim Baltijas valstīm, pievēršot starptautiskās sabiedrības uzmanību apstākļiem, kādos tās tika pievienotas PSRS, un akcentējot 1939. gada 23. augustā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta izšķirošo nozīmi turpmākajā Baltijas valstu okupācijā un aneksijā.
Atmodas laika nogrieznis man noslēdzās ar Barikāžu laiku, kad 1991. gada janvārī kopā ar neskaitāmiem Latvijas iedzīvotājiem devos uz Vecrīgu, lai aizsargātu stratēģiski nozīmīgus jaunās Latvijas Republikas objektus pret iespējamo PSRS karaspēka iebrukumu un OMON vienībām. Tik spēcīgu vienotības sajūtu reti kad izdodas piedzīvot. Bija negrozāma apņēmība stāties pretī tankiem un baiļu vairs nebija. Tā mēs uzvarējām!
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
Par pieminekļiem. Deniss Hanovs, kultūrpētnieks
XX gadsimta vēsture Baltijas reģionā atstājusi dziļas rētas, kas daudzu prātos un dvēselēs joprojām asiņo. Bojāgājušie vajā mūs atmiņās, it īpaši, ja nav zināms, kur viņi apglabāti, un nav vietas, kur viņus pieminēt.
Padomju režīms, kas 1940. gadā okupēja Baltijas valstis, likvidējot valstiskumu un masveidā deportējot cilvēkus, līdzās fiziskam teroram īstenoja arī vardarbību pret kultūras atmiņu, demontējot, sakropļojot un novācot neatkarīgās Latvijas simboliem veltītus pieminekļus.
Piemiņas kultūras saglabāšanā īpaša nozīme ir publiskai telpai, kas rosina un atbalsta kolektīvās atmiņas darbu. Savu vēsturi nevaram atcerēties, sērojot vai svinot tikai privātajā telpā. Jau kopš antīkās senatnes par sevišķi smagu sodu likumpārkāpējam uzskatīja spriedumu iznīcināt atmiņas par viņu. Nedemokrātiskā kultūrā atmiņa tiek stingri kontrolēta, vara nosaka robežas tās patiesīgumam, kā arī soda par “nepareizām atmiņām”. Daudzi rakstnieki, pieredzot 20. gadsimta totalitāros režīmus, aprakstījuši atmiņas trauslumu un to, cik izdevīga totalitāriem režīmiem ir kolektīva amnēzija, ko panāk, iznīcinot vietas, kurp nākt, lai pieminētu un atcerētos pagātni.
Padomju režīma pēdu – pieminekļu un piemiņas vietu – ātru un totālu likvidēšanu šodienas Latvijā daudzi uzskata par simboliski pareizu rīcību. Iespējams, pirmā emocionālā reakcija uz padomju okupācijas liecību izzušanu publiskajā telpā nes kolektīvu atvieglojumu. Taču joprojām aktuāls paliek jautājums – ko zaudēsim, ja publiskajā telpā šo pieminekļu vairs nebūs? Vai šādi būs nojaukts arī padomju cilvēks, kas vēl dzīvo daudzu sabiedrības locekļu prātos? Vai tukšas vietas klusums sekmēs konsensu un aizmirstība neradīs augsni populistiskai ātra politiskā kapitāla veidošanai, manipulējot ar kritiski neapstrādātu padomju pagātnes atmiņu? Vai, fiziski iznīcinot mūsu vēstures brīdinājuma zīmes, nesodām paši sevi ar antīko sodu – “atmiņas nolādētie”? Kritiska atcerēšanās kultūra ir kolektīvas brīvības pirmsākums, priekšnoteikums demokrātijas pastāvēšanai, dialogam ar vēsturi, iekļaujot tajā visus iedzīvotājus un sniedzot katram iespēju domāt, kritizēt un arī nepiekrist.
Saglabājot totalitārās pagātnes pieminekļus, tos iespējams pārtulkot, pārprogrammēt un iekļaut demokrātijas nemitīgas pašatjaunošanas procesā. Tas ļautu prātos, tekstos un debatēs totalitāro bronzu “pārkausēt” brīdinājuma zīmēs, stāstos par demokrātijas riskiem un mūsu pašu šodienas kļūdām, pavērt iespēju romantizētām pagātnes fantāzijām pretnostatīt kritisku, iekļaujošu sarunu par totalitārisma cēloņiem mūsos un stingras rokas pievilcības pastiprināšanos šodienas eiropiešu apziņā. Pārveidotajā piemineklī mēs saredzētu traģisko maldu vēsturi, kas ir un paliek mūsu maldu vēsture. Neizdzēsta pagātne var pārtapt arī par apliecinājumu tam, ka neesam aizmirsuši, ko paveicām, lai totalitārisms neatkārtotos, – barikādēs, izšķirošajā parlamenta balsojumā vai nozagtas pagātnes atklāšanā no tribīnes.
Vai, nojaucot pagātnes pieminekļos iekļauto vēsturi, mēs paši neizdzēšam arī mūsu demokrātijas trausluma un brīvības uzvaras vēsturi? Vai netuvojamies padomju atmiņu politikai? Ir par ko šaubīties un par ko padomāt. Mēģināsim darīt to kopīgi un kritiski, jo diez vai ir iespējama viena vienīga vienkārša un pareiza atbilde, kā atcerēties pagātni šodienas Latvijā.
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
Par atkritumiem. Maija Krastiņa, vides aktīviste
Nesen biju iegriezusies vietā, ko sauc par Lietu bibliotēku. Te ikviens labas gribas cilvēks var nākt un aizņemties dažādas vajadzīgas lietas: urbi, šujmašīnu, teleskopu vai ko tamlīdzīgu. Lietas, kuras ikdienā vajadzīgas reti, Lietu bibliotēkā ļaudis var aizņemties, lai, kā mēdz moderni teikt, – koplietotu. Galvenā doma: neļauties vājuma mirkļa izraisītajai vēlmei šimbrīžam aktuālu lietu noteikti iegūt savā īpašumā, lai tikpat ātri aizmirstu par tās esamību, bet gan mēģināt samazināt pirkto mantu daudzumu un līdz ar to samazināt arī mūsu radīto atkritumu apjomu.
“Tāds moderns komunisms tā koplietošana…” ausī iečukstēja domubiedre, kas bija atnākusi līdzi.
Komunisms. Vai tieši apsolītā un tā arī nesasniegtā komunisma dēļ, kas dzīvi padomju laikos pakļāva mūžīgām rindām, “blatu” sistēmai un kolektīvai nabadzībai – šodien tik ļoti alkstam vairot savu personīgo un privāto lietu krājumu, lai gan daudzi no mums šo laiku nemaz īsti nav piedzīvojuši? Vai arī esam aizrāvušies ar patērētāju sabiedrības iluzoro pārticības un laimes modeli, kas mums ticis “pārdots” jau pēc Atmodas, mūrim sabrūkot?
Līdzīgi mūsu pēckara omītēm, kuras traumatiski krāja visu nebaltai dienai, arī mēs esam sākuši vākt un krāt lietas. Nedēļas nogales pavadām olimpijās, spicēs un citos iepirkšanās tempļos, lai justos “aktuāli” – sekotu tendencēm, trendiem un pēdējiem modeļiem. Mantu kalni aug, un katram mājās veidojas pašam sava jo plaša lietu bibliotēka.
Mums, šķiet, ka mantas un dažādi materiāli labumi iemieso drošību, labklājību un īstu LAIMI. Gluži kā cilvēks, kas reiz bijis nabags, mēs kolektīvi vēlamies parādīt, ka varam atļauties, ka mums ir nauda, tagad beidzot normāli padzīvosim.
Par nopelnīto algu, kārojam pirkt pēc iespējas vairāk. Pērkam Āzijā un citās tālās zemēs ražotas zemas kvalitātes lietas, grabuļus un kruzuļus, kuru dzīves ilgums ir tik īss, ka tie ātri vien papildina atkritumu kalnus.
Oficiālie sausie cipari vēsta, ka viens Latvijas iedzīvotājs saražo 478 kg atkritumu gadā, un šis apjoms ar katru gadu turpina pieaugt. Jo pārtikušāki un lietām bagātāki kļūstam, jo vairāk atkritumu radām. Atkritumi nekur nepazūd. Ja padomju laikos tos dedzināja, apraka grāvmalē vai aizveda Norbas, tie joprojām ir ar mums fiziski un piesārņojuma veidā, un paliks ar mums vēl simtiem gadu. Zem zemes, ūdeņos, poligonos.
Kā nonācām šajā individuālisma un pārtēriņa grāvī? Pie šī Zelta teļa?
Vai kļuvām brīvi tāpēc, lai novestu sevi jaunā – mantu – verdzībā, bet savu zemi, mežus, laukus pārdotu par trīsdesmit sudraba grašiem mežu izcirtējiem, atkritumu apsaimniekotājiem vai atkritumu dedzināšanas biznesmeņiem?
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
Par feminismu. Jana Kukaine, mākslas kritiķe, kultūras teorētiķe
1999. gadā nāca klajā ievērojamās mākslas vēsturnieces Grizeldas Pollokas monogrāfija “Kanona diferencēšana. Feministiskā vēlme un mākslas vēstures rakstīšana”. Grāmatas mērķis bija nostiprināt atšķirīgus skatījumus uz Rietumu mākslas vēsturi, atkāpjoties no pieņēmuma par universālām un pārvēsturiskām mākslas vērtībām, kurām pievēršas vīrieši-ģēniji. Feministiskā vēlme mākslas pētniecībā piešķir sievietēm rīcībspēju, izceļ sieviešu atjautību un drosmi, kā arī meklē iedvesmojošas varones un krāj stāstus, kas sievietēm sagādā baudu. Feministiskie skatījumi mākslas vēsturē nenozīmē klasiskās mākslas vēstures atcelšanu, bet tās dažādošanu un papildināšanu, atklājot pretrunas, uzdodot neērtus jautājumus un uzklausot līdz šim marginalizētas balsis.
Viena no Pollokas grāmatas nodaļām veltīta 17. gadsimta itāļu gleznotājai Artemīzijai Džentileski un viņas interpretācijai par Judīti un Holofernu. Polloka norāda, ka stāsta izplatītajā versijā tiek uzsvērta notikuma seksuālā dimensija, kas ilustrē sievišķās pievilcības postošo ietekmi uz vīriešiem. Arī latviešu valodas vārdnīcā “Tēzaurs” Judīte tiek raksturota kā skaista valdzinātāja. Šāds uzsvars ne tikai atkārto, ka sievietes daile un seksualitāte apdraud vīrieti un tāpēc tā jākontrolē, bet arī atgādina, cik bīstamas kļūst sievietes varas pozīcijās. Viņas grauj esošo lietu kārtību, rada jucekli un nemieru.
Taču Holofernu nogalina nevis sekss, bet politika. Stāstā ir skaidri pateikts, ka slepkavības iemesls nav personisks vai psihoanalītisks. Judīte ir atraitne, kura, riskējot ar savu dzīvību, ielavās ienaidnieka apmetnē, lai nogalinātu karavadoni un atbrīvotu savu tautu. Viņas motīvi ir altruistiski. Judītei palīdz viņas kalpone Abra. Atšķirībā no Karavadžo interpretācijas, kurā kalpone attēlota kā vecenīte, kas ziņkāri noraugās Judītes rīcībā, Džentileski viņas abas padara par līdzvērtīgām sabiedrotajām, atceļot starp sievietēm pastāvošo hierarhiju un uzsverot viņu solidaritāti.
Ievas Iltneres darbs “Snieg!” ir laikmetīga Judītes un Holoferna stāsta interpretācija. Gleznas feministiskā vēlme turpina izkopt Džentileski pieteikto skatījumu uz sievieti kā vēstures virzītāju, ierastās lietu kārtības apšaubītāju un savas tautas atbrīvotāju, šoreiz – Atmodas laika kontekstā. Tomēr Holoferna nocirstā galva simbolizē arī Iltneres paaudzes mākslinieču vēlmi pašām pēc savas neatkarības un redzamības, iezīmē jaunu tematisko izvērsumu un izteiksmes līdzekļu meklējumus, sašūpojot Latvijas mākslas ainā iedibinātās hierarhijas. Glezna uzdod neērto jautājumu par sieviešu vietu Latvijas mākslas kanonā, kā arī atgādina par mūsdienās pastāvošajiem dzimtē balstītajiem ierobežojumiem, kas sieviešu politiskos motīvus tiecas tulkot kā privātas intereses izpausmes, bet rīcībspēju saprot vien kā spēju savaldzināt.
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
Par rindām. Astra Spalvēna, ēdiena kultūras pētniece
Pirmo reizi mūžā noģību 1985. gada vasarā. Rinda pie 35. veikala durvīm nemaz nekustējās. Gluži kā gaiss tai vasaras rītā, kas pa nakti pat nebija paguvis atdzist. Dažas tantes tālāk stāvēja Anda no blakus kāpņu telpas, un mēs pārmijām īsus izsaucienus. Rindas galā nostājās Dace – arī no mūsu sētas. Papļāpāt neizdevās, jo baidījāmies pazaudēt savu vietu rindā. Šodien es nespēju atcerēties nevienu preci lielajās stiklotajās vitrīnās. Arhīva fotogrāfijas rāda, ka veikali togad varēja būt pavisam tukši. Tajā rītā vecāki mani, sākumskolas knīpu, bija aizsūtījuši uz veikalu vēl pirms brokastīm. Sakarsušais asfalts piecstāvu māju ieskautajā sētā uzturēja nemainīgu diennakts tveici. Mana plauksta ar sažņaugtajām monētām bija sasvīdusi. Rinda nesa mani tuvāk kasei un deniņos pulsēja doma – vai man pietiks naudas? Laikam es vēl nepratu skaitīt. Vai arī nesapratu naudas vērtību – manā krājkasītē žvadzēja metāla monētas ar Ļeņina galvu, bet es nezināju, ko par tām pirkt. Nebija nekā, ko par tām pirkt. Kad rindā pirms manis bija palikusi tikai viena tante, pēkšņi man acīs satumsa, ķermenis sazvārojās un saļimu. Blakus uz akmens flīzēm izklātās grīdas nodžinkstēja tīkliņš ar tukšajām krējuma burciņām, kas bija jānodod pārdevējai. Es pazaudēju savu rindu.
Padomju laikā rindās stāvēja gan pēc ikdienišķiem produktiem – desām un ziepēm, gan īpašām deficīta precēm – apelsīniem un grāmatām, tādām kā Vējiem līdzi vai Gulta ar zelta kāju. Neklātienē varēja stāties rindā, lai dabūtu dzīvokli, nopirktu mašīnu vai viesistabas iekārtu. Sievietēm stāvēšana bezgalgarās rindās bija ikdienas daļa. Daudzas preces pārdeva specializētos veikalos, tādēļ vajadzēja izstāvēt rindu pie maizes veikala, tad – pie gaļas veikala, un pēc tam vēl – pie sakņu veikala. Ja rindas nebija, tad skaidrs, ka arī veikalā nekā nebija. Ja kaut ko varēja nopirkt bez rindas, tad skaidrs, ka tas nebija pirkšanas vērts. Par padomju sievietes tēla neatņemamu modes aksesuāru bija kļuvusi avosjka – no rupja diega tamborēts lielacu iepirkumu tīkliņš, kuru varēja ērti ielocīt somā vai kabatā un vienmēr nēsāt līdzi. Nosaukums radies no krievu valodas vārda avosj – ‘varbūt’, ‘ja nu’. Ja nu paveicas? Ja nu kaut kur izmesti cīsiņi vai bērnu zābaciņi? Rindā stājās, pirms vēl tapa skaidrs, ko tur dod.
Mana mamma atceras, ka vīrieši pārtikas rindās stāvējuši reti. Sievietes rindā vienoja kopīgs uzdevums – iegūt vajadzīgo lietu, bet šķīra konkurence cīņā par ierobežotā daudzumā pieejamo preci. Satīriķis Valdis Artavs konstatē: “Tur, kur rinda iet bez steigas, katrai draudzībai ir beigas.” Bezgalīgo un tukšo rindā stāvēšanas laiku varēja piepildīt komunicējot – klačojoties, bezjēdzīgi tarkšķot vai uztraukti kladzinot –, vai arī, izlādējot uzkrājušos agresiju. Sieviešu laiks stāvēja uz vietas, bet personīgā telpa izšķīda rindas ciešajā virzītiesvēlmē. Rinda pārvērta personības anonīmās biedrenēs, pilsonītēs. Rindu bija tik daudz, tās bija tik garas, ka aiz tām vairs nebija saskatāma iespēja nestāties rindā.
Kad es pirmo reizi noģību, tas nebija no neēšanas vai karstuma. Tas bija aiz paklausības.
Par ekspozīciju
Ekspozīcija, kas kopš 2023. gada 3. februāra skatāma Mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs, vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.
Par audio maršrutu
Audio maršrutā apmeklētājiem ir iespēja noklausīties astoņus komentārus par izstādes mākslas darbos skartajām tēmām. Šīs pārdomas pievēršas gan Atmodas laika reālijām – rindām, tautas manifestācijām, Interfrontei un Berlīnes mūrim, gan arī joprojām aktuālām parādībām – feminismam, atkritumiem, pieminekļiem un televīzijai. Komentāru autori ir vēsturnieki Gustavs Stenga un Edgars Engīzers, feminisma teoriju pētniece Jana Kukaine, kultūrpētnieks Deniss Hanovs, ēdiena kultūras pētniece Astra Spalvēna, mākslas kuratore Solvita Krese, bijušais LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins un vides aktīviste Maija Krastiņa. Katrs no viņiem ir savas jomas speciālists, kas aplūko tēmu no individuāla – gan subjektīvi emocionāla, gan akadēmiski pētnieciska – skatupunkta. Šis materiāls ļauj plašāk iepazīties ar tā laika kontekstu, kā arī paraudzīties uz Atmodas perioda aktualitātēm šodienas acīm.
Audio komentārus ierunājuši ekspozīcijas kuratores Līna Birzaka-Priekule un Agnese Zviedre, kā arī aktieris Ritvars Toms Logins. Muzikālā noformējuma autore – Grieta Sīpola.
Audiogids tapis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam.
Mobilais ceļvedis kā atsevišķa sadaļa ir pieejams LNMM mobilajā lietotnē “Mākslas muzejs” latviešu un angļu valodās. Apmeklētāji aicināti bez maksas lejupielādēt mobilo lietotni savos viedtālruņos. Audiogida izmantošanai ekspozīcijā nepieciešams savs mobilais tālrunis un austiņas, taču šos stāstus var klausīties arī jebkurā citā vietā, kur nodrošināts interneta pieslēgums.
