Andrejs Kalnačs. Sadegusī romantiķu paaudze

.

Saruna ar mākslinieku Andreju Kalnaču iesākas ar atsauci uz kino un arī noslēdzas ar kino. Runājot par spilgtākajām asociācijām, kas viņam saistās ar Atmodas laiku, A. Kalnačs piemin nesen redzēto dokumentālo filmu “Sorokin trip” par rakstnieku Vladimiru Sorokinu. “Tur ir aina, ka rakstnieku sagaida Rietumberlīnē, vēl ir mūris, vēl tie laiki. Un draugi viņu sagaida ar “Berliner Kindl” alus pudeli. Lūk, tas man ir brīvās pasaules simbols. Labu cigarešu smarža, picēriju aromāts uz Berlīnes ielām un šis alus.” Runa ir par 1988. gadu, kad latviešu mākslinieku grupa devās uz Berlīni, kur notika pamanītā un plaši apspriestā izstāde “Rīga – latviešu avangards”. Diez vai viņi tur sastapa V. Sorokinu, bet alus gan bija tas pats un arī Berlīne – aizvien tā pati.

Pretpadomju noskaņa A. Kalnačā bija sākusi briest jau agri, no desmit gadu vecuma. “Tēvs bija leģionārs un daudzas lietas man atklāti stāstīja.” Disidentu kustībai Andrejs sāka sekot līdzi kopš 1968. gada Prāgas notikumiem, par kuriem uzzināja, klausoties tolaik aizliegtās un skaņas slāpēšanai pakļautās radiostacijas. “Mājās parādījās radio “Spīdola”. Rīgā aizliegtās stacijas nebija klausāmas, jo dzīvojām iepretim tā sauktajiem slāpēšanas torņiem. Jūrmalā gan – grozot antenu – varēja uztrāpīt. Notikumi Prāgā… kā pa pilsētas bruģi brauc padomju tanki, – Jūrmalā to varēja dzirdēt,” atceras A. Kalnačs. Vēlāk nāca samizdata literatūras laiks, ārvalstu žurnāli, kuros pat valodu nesaprotot, varēja noķert citas pasaules izjūtu un daudznozīmīgā kino valoda. Kas 80. gadu otrajā pusē radīja sajūtu, ka režīms ir nolemts, ka tas neizdzīvos? “Pirmkārt, 1988. gadā es šajā režīmā biju dzīvojis jau 30 gadus un bija skaidrs, ka nekāda attīstība, nekādi uzlabojumi nenotiek un nenotiks. Otrkārt, bija dažādas acīmredzamas norises, piemēram Berlīnes mūra krišana, arī notikumi mākslā.”

Kā īpašas virsotnes, kas iedvesmoja un daudzus tolaik arī iedrošināja A. Kalnačs piemin režisora Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātrī veidoto Bertolta Brehta izrādi “Trešās impērijas bailes un posts” (1985. gads); Augusta Sukuta rīkoto kinofestivālu “Arsenāls”, – neatkarīga festivāla formā Rīgu tas ieskandināja 1988. gadā, bet vēl pirms tam notika agrāk aizliegto filmu skate, kas bija iekļauta Kino dienās (1986. gads); mākslinieka Ilmāra Blumberga veidoto scenogrāfiju; aktiera un barda Vladimira Visocka tēloto Hamletu; žurnālu “Avots”, – jau pieminētajā 1988. gadā tajā bija publicēti A. Kalnača zīmējumi pie Mihaila Bulgakova stāsta “Suņa sirds” (Andras Neiburgas tulkojumā).

Savukārt kā divus nozīmīgus “mezglu punktus” 80. gadu mākslā, A. Kalnačs nosauc Pēterbaznīcā notikušo izstādi “Daba. Vide. Cilvēks.”, kas notika 1984. gadā un jau pieminēto izstādi “Rīga – latviešu avangards”, kas notika 1988. gada vasarā Berlīnē. Šis notikums saistās ar Latvijas mākslas nonākšanu ārpus “dzelzs priekškara” un daudziem kļuva par pirmo sastapšanos ar brīvo pasauli. “Liels iespaids bija atšķirīgā vide, baltās sienas un sajūta, ka esam kāda liela notikuma epicentrā,” šo laiku atceras A. Kalnačs. Notikums tas bija ne tikai latviešu māksliniekiem, bet arī izstādes apmeklētājiem. “Prese par šo izstādi bija sajūsmināta. Par šo notikumu ziņoja ne tikai visi reģionālie, bet arī daudzi Vācijas laikraksti, intervēja māksliniekus, bija TV un radio raidījumi. “Latviešu avangards” tālāk tika izrādīts Ķīles pilsētas izstāžu zālē. Atklāšanas runu teica Šlēsvigas–Holšteinas ministru prezidents Bjorns Engholms (Björn Engholm). Tā bija aizkustinoša runa, kurā viņš sacīja: “Ar šo izstādi atvērtas durvis uz Ars Baltica!” – tie bija vēsturiski nozīmīgi vārdi, jo 1989. gadā krita Berlīnes mūris, bet “Latviešu avangards” tiešām iezīmēja sākumu turpmākai Berlīnes NGBK [Jaunās tēlotājmākslas apvienība, aut.] un Rīgas sadarbībai kultūras iniciatīvas Ars Baltica ietvaros,” intervijā izdevumam Arterritory saka šīs izstādes veidotāja, mākslas zinātniece un kuratore no Berlīnes Barbara Štraka¹.

Kā grafiķis un plakātists A. Kalnačs Latvijas mākslas pasaulē spilgti uzmirdzēja tieši 80. gados (1981. gadā viņš ir beidzis LMA kā mākslinieks–konstruktors, bet grafiku apguvis pašmācības ceļā.) 1986. gadā top darbs ar nosaukumu “Par” – kā ironija par visiem tolaik skaidro, tā saucamo “balsošanu”, tā saucamajās “vēlēšanās”, kur visi vienmēr ir “par”. “Manus darbus var uzskatīt par režīma kritiku, taču, ja šodien man taptu jauna māksla, tā nebūtu mazāk kritiska pret norisēm valstī, tās pārvaldē,” uzsver A. Kalnačs, kuru mākslas zinātnieki nokristījuši par vienu no robežpārkāpējiem mākslā. “Viņa kritisko pieeju pastiprina raupjais zīmējums, kas droši vien netīši, bet intuitīvi sasaistās ar filozofa Gija Debora (1931–1994) huligānisko domāšanas stratēģiju: pretošanās sociālajai realitātei, informācijas plūsmai un komunikācijas mehānismiem ir iespējama tikai ar to atkārtotu akumulāciju, no jauna pierādot, ka pretestībai nepieciešami ekstrēmi revolucionāri paņēmieni.”² Jāatzīst, ka A. Kalnača “kritiskā pieeja” nereti ir bijusi pamatota – pārlasot viņa izteikumus 90. gadu laikrakstos, skepse par politisko vidi un virtuvi, kas tolaik varēja šķist “nepatriotiska” vai pārlieku piekasīga, ir izrādījusies visai trāpīga diagnoze kapitāla pārdales laiku izteiktajai bezprincipu politikai³.

Runājot par Atmodas laiku, A. Kalnačs piesauc gan plaši zināmo tautas pacēlumu, gan arī mazāk izplatītu sajūtu, ka jau tolaik Tautas frontes rindās sāka veidoties vēss politiskais aprēķins un kalkulācijas. Mākslinieks uzsver, ka par politiku sen vairs neinteresējas, iet tai ar līkumu un pēdējos gados labprātāk atminas 60. gadu romantisko noskaņu. Lai arī Kalnačs pats sevi dēvē par “izteikti kreiso”, man viņš drīzāk asociējas ar politiskas norises un strāvojumus uzmanīgi vērojošu cilvēku, kurš labi saprot “kas un kā”, bet atturas no jebkādas drudžainas darbošanās. “Hakslijs reiz teica, ka kopējais ļaunums mazinātos, ja cilvēki iemācītos klusu pie sevis sēdēt mājās. Ja neskrietu riņķī un nevicinātos, pīpētu tā savā nodabā, nepaspētu tik daudz to cūcību sastrādāt, un es arī vados pēc tāda principa,” intervijā 90. gadu nogalē sacīja A. Kalnačs⁴. Aptuveni šādu nostāju viņš ir saglabājis līdz šodienai.

Te vēlreiz jāatgriežas pie kino. Izrādās, A. Kalnačam ir kāda savdabīga aizraušanās, kas saistīta ar viņa seno kaislību uz kino – veidot piezīmes, kurās fiksēti apziņas iespaidi pēc vērtīgas filmas noskatīšanās. Šādas “kinogrāmatas” tapa deviņdesmitajos, un tās Kalnačs raksta aizvien. Cauri laikiem ir saglabājies viņam īpaši nozīmīgu režisoru piecinieks: Mikelandželo Antonioni (1912–2007), Džims Džārmušs (1953), Vons Karvajs (1958), Vims Venderss (1945) un Otars Joseliani (1934).

Pieņemu, ka stāstot par brīvības “smaržu” Berlīnē, atceroties sevi pie “Spīdolas” radioaparāta vai noskaņu, kas valdīja pirmajos “Arsenālos”, A. Kalnačs galu galā runā par (ne)zudušā laika meklējumiem, kas nereti bijis arī vadmotīvs viņa mākslā. Kādā 1994. gada intervijā ar nosaukumu “Atpakaļ pie romantisma” (laikrakstam “Literatūra un Māksla”⁵), saistībā ar izstādes atklāšanu “Rīgas galerijā”, A. Kalnačs saka: “Manā izpratnē 1969. gads bija robeža romantisma laikam. Atceros “Amerikas Balsi”, kas vēstīja par 68. gada čehu romantiskās revolūcijas apspiešanu, par studentu nemieriem Sorbonnā, Vudstoku. Mainījās laikmets. 60. gadu cilvēki sadega, nāca jauna paaudze. Hipiji bija beiguši augstskolas, uzlika baltas apkaklītes un sāka akurāti iet uz darbu.” Šis īsais citāts lieku reizi apliecina, ka laika robežstāvokļi katram tomēr ir savi: kādam tas uz visiem laikiem būs Radošo savienību plēnums kā jauns sākums, citam – hipiju ēras noriets.

Par projektu

No 2023. gada 3. februāra līdz 2025. gada 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva kreisā spārna zālēs skatāma jauna ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā.

Rakstnieks Osvalds Zebris astoņiem izstādē pārstāvētajam autoriem – Sandrai Krastiņai, Frančeskai Kirkei, Helēnai Heinrihsonei, Ivaram Poikānam, Andrejam Kalnačam, Uldim Briedim, Ingrīdai Drāzniecei un Aivaram Kļavem – veltījis esejas, bet mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.

Eseju un foto sērijas tapušas pateicoties advokātu biroja “Ellex Kļaviņš” atbalstam. Esejas noklausāmas arī LNMM Soundcloud kanālā un mobilajā lietotnē.