Izstādes teksti digitāli

Izstādē “Jānis Krievs. Pagājusī nākotne”

Jānis Kārlis Krievs (1942–2016) bija mākslinieks ar vizionāra iztēli un futūrista vērienu, kurš radīja inovatīvus vides dizaina projektus laikā, kas vēsturē iegājis kā “stagnācijas periods” – toreiz saukts par “attīstītu sociālismu”. Pagājušā gadsimta 70.–80. gadu dizains Latvijā līdz šim ir pētīts nepietiekami un – kā politisku, tā estētisku apsvērumu dēļ – vērtēts piesardzīgi. Jāņa Krieva retrospekcija, kas vienlaikus ir arī pirmā viņa personālizstāde, ir mēģinājums aktualizēt šo nacionālā mantojuma daļu. 

Jāņa Krieva attiecības ar savu laiku bija saspringtas, pat paradoksālas. Tāpat kā viņa studiju biedri Latvijas Mākslas akadēmijā (1960–1967), tā saucamā “Franču grupa” (Imants Lancmanis, Maija Tabaka, Bruno Vasiļevskis u. c.),  Krievs varēja kļūt par ievērojamu gleznotāju. Tomēr ģeometriski optiskā abstrakcija, ar kuru viņš aizrāvās, glezniecības izstādēm bija par radikālu. Jānis Krievs  atrada tai pielietojumu interjera mākslā.  

Padomju iekārtā tika gādāts par jaunceltņu papildināšanu ar unikāliem mākslas objektiem, nereti – lai slēptu celtniecības zemo kvalitāti un sabiedrībai radītu maldinošu komforta sajūtu. Sākot ar dekoratīvu vitrāžas sienu Sporta pils kafejnīcā (1970), kurai turklāt bija rotējoša vidusdaļa, Jānis Krievs atrada savu rokrakstu un materiālus – metālu, stiklu – , kam pievienoja kinētiskus un elektroniskus elementus. Viņa ieguldījums interjera mākslā bija jauni telpas organizācijas principi un funkcionāli pamatoti risinājumi ierastās dekoratīvās noformēšanas vietā.  Krievs mācēja sadarboties ar arhitektiem, citu jomu māksliniekiem un izpildītājiem (pastāvīgo līdzautoru, projektētāju Aivaru Bērziņu, stikla mākslinieku Agri Buteli, dizaineriem Dmitriju Lūkinu, Vitautu Drandi, Jāni Borgu u. c.).  

PSRS plānveida ekonomika nodrošināja māksliniekam grandiozus pasūtījumus – sienas gleznojumus atpūtas bāzē “Sauleskalns” (1974), skatuvi un kinētisku fasādes objektu Dzelzceļnieku kultūras pilij (1976), audiokinētisku skatuvi Daugavpils celtnieku kultūras namā (1978) u. c. Vitrāžas Liepājas dzimtsarakstu nodaļā (1975) konkurēja ar baznīcu interjeriem, dekori PSKP CK atpūtas namā “Dzintars” (“Astoņi luksi”, 1974) izklaidēja partijas eliti.   

Sociālistiskās valsts centieni “panākt un apdzīt kapitālismu” kulminēja Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas interjeru un stacijas pārbūvē, ar ko bija iecerēts pārsteigt ārzemju tūristus pa ceļam uz Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980. gadā. Rietumu valstis olimpiādi boikotēja, toties rīdziniekiem palika ultramoderna funkcionāla telpa ar inovatīvām informācijas sistēmām, kā arī kinētiska instalācija 42 metrus augstajā pulksteņa tornī, kas vizualizēja sekundes un minūtes slīdošā gaismas plūsmā (līdzautors – elektronikas inženieris Izrails Blūmenaus). To nodrošināja 700 spuldžu darbība 32 režīmos. Tomēr varas un mākslinieka mērķi bija krasi atšķirīgi – Jānis Krievs vienmēr strādāja nākotnei, publiskās telpas un dizaina attīstībai, nemitīgi cīnoties ar funkcionāriem, tehnoloģiju atpalicību, pilsētas degradēto vidi cenšoties padarīt humānu un līdzvērtīgu Rietumu paraugiem. Viņš arī kaismīgi audzināja publikas gaumi – “Telpas, vides tēls ir aicināts apliecināt mūsu ideālus, tāpat kā detaļas mūsu dzīves kvalitāti,” – viņš rakstīja 1985. gadā. Avangardista misiju Jānis Krievs turpināja, strādājot Dekoratīvās mākslas kombināta galvenā mākslinieka amatā (1982–1989) un Kultūras ministrijā (1989–1992), kā arī pievēršoties grafiskajam dizainam. 

Šodien mēs Jāņa Krieva darbus aplūkotu kā labākos sava laika dizaina paraugus, ja vien... nākamajās desmitgadēs, jau citā sabiedriskajā iekārtā un ekonomiskajā sistēmā, tie nebūtu barbariski iznīcināti vai izkropļoti.  

Izstādē skatāmi Jāņa Krieva projekti un meti, kas, pateicoties mākslinieka ģimenei, kopš 2017. gada ir DMDM kolekcijā, kā arī darbi no Zuzānu kolekcijas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma, fotogrāfijas no Arhitektūras muzeja un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīviem, kā arī filmu kadri, ko saglabājis Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs. Ekspozīcijā ieļautas atsevišķu objektu grafiskas rekonstrukcijas mērogā 1:1, stacijas interjera digitāla interaktīva rekonstrukcija, autentiski artefakti no nekustamo īpašumu attīstītāja Pillar un VAS Latvijas Dzelzceļš īpašumiem.

Vilnis Vējš, izstādes kurators, DMDM