“Latvietis pavasaros, braucot ar auto vai staigājot dabā, mēdz izsaukties: “Purvītis!” Es arī. Tas netiek analizēts, par to nedomā, bet vienkārši apjauš, sajūt un ierauga. Kādā brīdī es nolēmu šai parādībai pietuvoties, to izprast un nofiksēt. Pieeju pie uzartas zemes, kas izspraukusies caur kūstošo sniegu, ienāku bērzu birzī starp baltajiem stumbriem un purpura zaru tīmekļiem, vēroju zilās ēnas sniegā, un mans skatiens pār pauguru pauguriem aizlaižas ainavas dzīlēs. Es redzu visas šīs detaļas, sastāvdaļas, no kurām tas Purvītis būvējas, bet… Bet pietrūkst Vilhelma, kas to visu saliktu kopā, izkārtotu pa vietām un radītu neapstrīdamo perfekciju. Stāvu, pirmelementu ieskauts, veros šajos dabas prototipos un tik skaidri apjaušu, kas ir Vilhelms Purvītis.”

(Kristaps Kalns)