Jaņa Rozentāla gleznas “Gulbju jaunavas” restaurācija
Sagaidot Latvijas simtgadi, muzejs saņēma pārsteidzošu un unikālu dāvinājumu no Taubes ģimenes – Jaņa Rozentāla gleznas “Gulbju jaunavas” (ap 1910) un “Sievietes portrets (Smaids)” (1914).
Jaņa Rozentāla jubilejas gada (2016) retrospektīvās izstādes un apjomīgā albuma tapšanas laikā šo gleznu atrašanās vieta muzeja speciālistiem nebija zināma, lai gan darbi bija pazīstami no Rīgas pilsētas mākslas muzejā sarīkotās Rozentāla piemiņas izstādes (1935) fotogrāfijām (tagad Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā), kā arī pēc reprodukcijām un katalogu informācijas.
Kad 2017. gada vasaras nogalē ar muzeju sazinājās Vija Balode-Taube, muzeja speciālistiem bija patiess prieks uzzināt, ka gleznas ir saglabājušās līdz mūsdienām.
Taubes ģimenes pārstāve iepazīstināja ar savas dzimtas vēsturi, kuras liecinieces bijušas arī abas gleznas. Kara gados ģimene tās bija aizvedusi līdzi uz Vāciju, pēc tam uz Kanādu un ASV, līdz 1994. gadā gleznas tika atvestas atpakaļ uz dzimteni. Latvijas simtgades svinības ir bijis pamudinājums Taubes ģimenei pasniegt šo simbolisko dāvanu Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, jo, kā vairākkārt uzsvērusi Vija Balode-Taube, “tās ir piederīgas Latvijai”.
Jaņa Rozentāla gleznas iegādājies Jānis Taube (1879–1928) – diplomāts, politiķis, rūpnieks, namīpašnieks un sabiedrisks darbinieks. Taubes paveiktā saraksts ir ievērojams: viņš bija pirmais Latvijas konsuls Petrogradā, Padomju Krievijā; 1920. gadā ievēlēts Latvijas Satversmes sapulcē, pārstāvot “Nacionālā centra” partiju; dibināja ādas siksnu rūpnīcu un apdrošināšanas sabiedrību “Latvijas Lloids”; darbojās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības bankas un izdevniecības “Valters un Rapa” valdē; bija Latvijas Sporta biedrības un Latvijas Olimpiskās komitejas goda priekšsēdētājs.
Pēc Jāņa Taubes nāves viņa īpašumus mantoja brālis Jēkabs Rūdolfs Taube, pie kura pēctečiem paaudžu maiņā nonāca abas muzejam uzdāvinātās gleznas. Dāvinājumu muzejam kopīgi nodeva Jēkaba Rūdolfa Taubes mazdēla Jāņa Taubes atraitne Dace Taube un viņu bērni Maruta Taube un Jānis Ēriks Taube, un Jāņa Taubes māsa Vija Balode-Taube.
Jaunieguvums papildina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības kolekciju ar tajā iepriekš nepārstāvēto, bet Rozentāla daiļradei tik raksturīgo simbolisko sižetu. Janis Rozentāls saliedējis teiksmainu mītisku pasauli ar dabas realitātes iespaidiem arkādiskā noskaņā, kas atbalso “skaistā laikmeta” (la belle époque) estētismu un garīgo gaisotni. Gaismas ieskautie, idealizētie un jūgendiski stilizētie pasakas tēli gleznoti gaišā, vēsā kolorītā ar pastoziem triepieniem. Savās kompozīcijās mākslinieks gulbju jaunavu un Saules meitu tēlus atkārtojis daudzreiz, nacionālā romantisma interesi par folkloras mantojumu savienojot ar simbolistu iemīļotajiem sapņojuma un brīnumainu pārvērtību motīviem.
Glezniecības restauratore-vecmeistare Dita Murziņa ir pabeigusi gleznas “Gulbju jaunavas” restaurāciju, un Rozentāla meistardarbs ir iekļauts pārveidotajā pastāvīgajā ekspozīcijā.
Glezniecības restauratores-vecmeistare Ditas Murziņas darbnīcā.
pēc restaurācijas 55,7 x 78,5 cm.
Autors gleznojis uz vidēji bieza un graudaina džutas maisa audekla. Autora paraksts atrodas gleznas labajā apakšējā stūrī. Krāsas slānis diezgan pastozs, ar vietām vairāk, vietām mazāk izteiktu faktūru.
Virsma ar nelielu viļnveida deformāciju, vairākās vietās nelieli grunts krāsas slāņa nobirumi un bīstami, kustīgi pacēlumi un dziļas, kustīgas plaisas. Izņemot gleznu no virsrāmja, atklājās, ka labā apmale ar autora glezniecību apmēram 1 cm platā joslā ir aizlocīta un kļuvusi par gleznas sānu malu. Pārējās apmales īsas, spurainas, irstošas; augšējā apmale daļēji noplēsta līdz locījuma vietai. Spuraino malu dēļ naglas vietām nenotur audeklu pie ķīļrāmja, radot gleznas virsmā nelielas viļņveida deformācijas.
Gleznas virsma bija noputējusi, ar izteiktu nodzeltējušu netīrumu slāni, kas neļāva uztvert patiesos krāsu toņus.
Pirms un pēc restaurācijas.
Ķīļrāmis bija darināts ar minimālu līstu noslīpinājumu, trūka 3 spriegojuma ķīlīši, visās līstēs bija iesitumi koksnē, ķīļrāmis bija aplīmēts ar papīru. Izvērtējot ķīļrāmja kopējo stāvokli, secināts, ka gleznas turpmākai saglabāšanai un eksponēšanai tas nebija derīgs. Gleznas aizmugurē uz audekla pie kreisās malas redzama papīra uzlīme ar tintes uzrakstu vācu valodā “J. Rosenthal. Schwanenjungfrauen. Privatbesitz (J. Rozentāls. Gulbju jaunavas. Privātīpašums)”. Pēc restaurācijas uzlīme tika saglabāta, bet, lai neradītu audekla deformāciju, tā uzlīmēta nevis uz audekla, bet gan uz jaunā ķīļrāmja.
Aizmugure pirms un pēc restaurācijas.
Krāsas slānis diezgan pastozs, vietām lielāk, vietām mazāk izteiktu faktūru. Vairākās vietās nelieli grunts un krāsas slāņa nobirumi un bīstami, kustīgi pacēlumi un dziļas, kustīgas plaisas.
Fragmenti pirms restaurācijas, redzami grunts un krāsas slāņa izbirumu.
Viļņveida deformācijas un kustīgie grunts un krāsas slāņa pacēlumi tika likvidēti. Dublētas jaunas apmales, un aizlocītā apmale ar autora glezniecību atlocīta. Tādēļ gleznas izmērs pēc restaurācijas ir palielinājies platumā apmēram par 1 cm. Glezna uzvilkta uz jauna ķīļrāmja. Uz audekla virsmas laika gaitā sakrājušies un nodzeltējušie netīrumi neļāva uztvert gleznas patiesos krāsu toņus. Restaurācijas gaitā gleznas virsma pilnībā attīrīta no netīrumu kārtas. Izbirumu vietās ielikta restaurācijas grunts, virsma pārklāta ar pusmatētu laku. Veikti tonējumi.
Attēlā pa kreisi: Virsmas netīrumu noņemšana. Atlocīta labā sāna apmale ar autora glezniecību. Attēlā pa labi: Izbirumu vietās ielikta restaurācijas grunts.
Fragments restaurācijas procesā un pēc restaurācijas.
