Ekspozīcija “Mūra nojaukšana” papildināta ar Andra Brežes un Ojāra Pētersona darbiem
No šīs nedēļas ekspozīcijā “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991” apskatāmi mākslinieku Andra Brežes un Ojāra Pētersona grafikas darbi – trīs supergrafikas –, kas līdz šim Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nav tikušas eksponētas.
Ojāra Pētersona sietspiedums, kas pēc pamatīgas restaurācijas papildinājis ekspozīciju, pieder pie cikla “Nepārtraukta izvēle”. Šajā ciklā mākslinieks ar neproporcionālu, deformētu cilvēku tēliem simboliski attēlo iekšējo spriedzi un diskomforta stāvokli, ko cilvēks izjūt, saskaroties ar eksistenciālajiem mūžīgās un neizbēgamās izvēles jautājumiem. Grandiozie ciklopiskie tēli šajos sižetos grauj sienas, kāpj pāri šķēršļiem un laužas ārā no tumsas. Tie ir vienlaikus heroiski un traģiski – sava laika “sīzifi”, kas izdara izvēli, neskatoties uz šķietamo bezcerību un nolemtību aizvien atgriezties nulles situācijā.
Ojārs Pētersons ir viens no tā dēvētās “robežpārkāpēju” paaudzes, kas 20. gadsimta 80. gados Latvijas mākslā ienesa jaunu, drosmīgu izteiksmes veidu un vēstījumus, un arī viens no tā sauktajiem supergrafiķiem, kuru lielformāta neoekspresionistiskie darbi atspoguļo laikmeta sabiedriskās un politiskās pretrunas. Pētersona darbu stilizētās iezīmes sasaucas arī ar astoņdesmito gadu vācu “jauno mežoņu” neoekspresionisma mākslu.
Andra Brežes supergrafikas “Gaismas nesējs” (1988) un “Saucējs” (1988) ietver daudznozīmīgas metaforas. Sirreālajās kompozīcijās fotogrāfiski elementi apvienoti ar ekspresīvu zīmējuma līniju un tēlu fragmentāciju. Hipertrofētie strādnieku tēli šajā darbu sērijā tiek izmantoti, lai parodētu sociālistiskā satura slavināšanu padomju mākslā un ikdienā. Tie ir ironijas piesātināti darbi, kas atklāj padomju ideoloģijas pretrunas un nejēdzību.
Andra Brežes darbi konceptuāli poetizē realitāti, caur asociāciju spēli savienojot priekšmeta materiālo galīgumu ar interpretācijas bezgalību un absolūtu māksliniecisko brīvību. Brežes darbu tēlainība, šķiet, rodas no dzejas, no skaistu un paradoksālu vārdu salikumiem, no iešifrēta stāstījuma, savukārt trāpīga vizuālā realizācija tajā paša laikā piešķir tiem spilgtu un lakonisku formu. Astoņdesmitajos gados Breže aktīvi darbojās grafikā, radīja grāmatu un periodisko izdevumu ilustrācijas, grafikas dizainu, plakātus, telpiskus objektus un instalācijas, piedalījās performancēs, kā arī kopā ar Ojāru Pētersonu, Kristapu Ģelzi, Juri Putrāmu un citiem veidoja lielformāta sietspiedes jeb supergrafikas.
Ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991” veltīta Latvijas laikmetīgās mākslas avangardiskajai lomai mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas periodā, kad Mihaila Gorbačova 1985. gadā iniciētās atklātības un pārbūves politikas iespaidā sabiedrībā, tai skaitā rakstnieku, mūziķu, mākslinieku vidē, aizsākās ievērojami liberalizācijas procesi. Tie iedvesmoja Latvijas sabiedrību un ietekmēja arī politisko lēmumu pieņemšanu. Šis nesenās vēstures laikposms, kad māksla kļuva par pretošanās formu un pārmaiņu veicinātāju, atgādina mums kultūras un radošās brīvības nozīmi.
