Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs

Dieva buča

Vidzemes koncertzāles “Cēsis” Mākslas galerijā no 2024. gada 21. septembra līdz 18. novembrim norisinās divu izcilu latviešu mākslinieku – Borisa Bērziņa un Georga Barkāna – darbu izstāde “Dieva buča” no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas.

21. septembrī Vidzemes koncertzāle “Cēsis” ar mūzikas un vizuālās mākslas notikumiem atzīmēja savas radošās darbības desmitgadi. Viens no svinību pasākumiem bija izstādes “Dieva buča” atklāšana, kas iepazīstina ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krājuma dārgumiem – gleznotāja Borisa Bērziņa un tekstilmākslinieka Georga Barkāna darbu izlasi.

“Kopš koncertzāle vērusi durvis apmeklētājiem, līdzās mūzikai vizuālā māksla vienmēr bijusi neatņemama mūsu orģinālprogrammas sastāvdaļa. Tā ir lieliska sinerģija, jo izstādes tiek izraudzītas un pieskaņotas sezonas spilgtākajiem koncertiem. Desmit gadu laikā mēs varējām parādīt vairākas izstādes no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas. Par šo sadarbību esam ļoti lepni, jo tā papildina koncertzāles misiju – veicināt profesionālās mākslas klātbūtni reģionā, tuvāk klausītājiem, skatītājiem. Tāpēc īpašs prieks, ka koncertzāles 10. jubilejā mums ir iespēja piedāvāt ievērojamu latviešu mākslas klasiķu darbu izstādi no LNMM krājuma ar Borisa Bērziņa gleznām un Georga Barkāna tekstilijām,” stāsta Vidzemes koncertzāles “Cēsis” vadītāja Inese Zagorska.

Izstādes nosaukums aizgūts no Laimas Slavas grāmatas par Borisu Bērziņu “Dieva buča” (Rīga, Jumava, 2000). Tā ir brīnišķīga lasāmviela, kas atspoguļo laiku un personību, ko Dievišķā dzirksts apveltījusi ar patiesu mīlestību un pašatdevi mākslai. Georga Barkāna daudzšķautnainais talants prasa vēl pētnieku nākotnē.

Abu meistaru daiļradē saredzamas vairākas būtiskas un vienojošas īpašības. “Borisa Bērziņa glezniecības un Georga Barkāna tekstiliju mantojums ir latviešu mākslas nezūdoša vērtība, kas apliecina radošā gara brīvību un svētību. Svarīgi, ka abi šie mākslinieki, laikabiedri, ir paplašinājuši glezniecības un tekstilmākslas uztveres laukus, drosmīgi pārkāpjot tradicionālās robežas, ejot pret straumi, spītējot tālaika konjunktūrai un sociālā reālisma dogmām. Iedvesmu autori smēlās gan no mākslas vēstures dižgariem tuvākos un tālākos periodos, gan no dabas un ikdienas sadzīves norišu vērojumiem. Viņi prata vispārināt redzējumu līdz episki simboliskam tēlojumam, sasniedzot jaunus horizontus mākslas valodā. Šos autorus vieno absolūtā redze, kas noteikusi krāsas tonālo vērtību filigrānu uztveri, īpašā maģiski brūni zeltainā, sidrabaini pelēkā krāsu palete un jūtīga dažādu faktūru interpretācija. Tā ir spēja brīvi pārvaldīt savai daiļradei izvēlētos materiālus kā glezniecībā, tā tekstilmākslā, kuru pārzināšana gadu gaitā ir attīstījusies pārākajā pakāpē,” uzsver izstādes “Dieva buča” kuratore, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska.

Par māksliniekiem

Boriss Bērziņš (1930–2002) dzimis Rīgā un bērnību pavadījis kolorītajā Maskavas forštatē. Viņa pieredzē mijas vecticībnieku Grebenščikova lūgšanas namā ieraudzītās spožās zelta ikonas, uz kurieni aizved vecmāte no mātes puses, kā arī bezrūpīgi zaļās vasaras, rudens ražas laiks un cūkas kaušanas rituāli tēva radu mājās Vidzemē, Limbažu apkaimē. Tēvs, pamanījis dēla interesi par mākslu, centīgi mājās nesa albumus ar vecmeistaru reprodukcijām. Jaunais mākslinieks tās dedzīgi studēja un pārzīmēja.

Mākslas izglītība tika iegūta Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, vēlāk Mākslas akadēmijā (1952–1959). Kopš 1964. gada Boriss Bērziņš strādāja Latvijas Mākslas akadēmijā – gan kā profesors (1964–1977, 1989–2000), gan kā docents (1977–1986). Savas dzīves laikā saņēmis vairākus nozīmīgus apbalvojumus: 2. prēmiju Klīvlendas 4. Starptautiskajā zīmējumu biennālē Midlsboro (Anglija, 1979), Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par mūža ieguldījumu mākslā (2000) un citus. Mākslinieka radošais devums ir ļoti bagāts – viņš radījis ap 342 gleznas, 293 zīmējumus, vairākus akvareļus, pasteļus un simtiem uzmetumu un skiču. To visu īsi pirms nāves 2002. gadā viņš novēlēja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam.

Forma, krāsa, līnija un faktūra ir galvenie Borisa Bērziņa glezniecības trumpji. Katrs kompozīcijas kvadrātcentimetrs te pulsē ar dzīvi apliecinošu enerģiju – vai tā būtu kāda meistaram vien zināma ainava, klusā daba ar mūzikas instrumentiem, pāri krēslam pārmesti brunči, kas aizvien glabā miesas siltumu, vērša galva, gluži kā svētbilde, vai necilie virtuves piederumi, kas kārtojas maģiskā rituālā ritmā, vai zelta, sudraba, brūnā vai melnā uz koka gleznotās “vienkārši sienas” kā ikona, vai arī brīnišķīgie sieviešu aktu apaļumi, askētiskie portreti un pašportreti, vasaras zaļuma pilnbrieda piesātinātie līgotāji un, protams, episkās cūku bēres.

Georgs Barkāns (1925–2010) dzimis Rīgā. Studējis Latvijas Valsts Universitātē Arhitektūras fakultātē (1945–1952) un paralēli Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1946–1949). Izstādēs sācis piedalīties no 1958. gada. Latvijas Arhitektu savienības biedrs kopš 1956. gada un Latvijas Mākslinieku savienības biedrs kopš 1966. gada. 1995. gadā iestājies jaundibinātajā Latvijas Tekstilmākslas asociācijā. Tāpat Georgs Barkāns publicējis asredzīgus un polemiskus rakstus par arhitektūru un lietišķās mākslas jautājumiem laikrakstā “Literatūra un Māksla”, “Padomju jaunatne”.

20. gadsimta 60. gadu vidū mākslinieks sācis piedalīties dekoratīvi lietišķās mākslas izstādēs ar darbiem batikas tehnikā, vēlāk atklājis aušanas tehnikas iespējas. Viņš ir viens no pirmajiem Latvijā, kurš pievērsies drosmīgiem eksperimentiem tekstilmākslā, vairāk domājot par formu, faktūru un krāsu daudzveidību, nevis darbu literāro vēstījumu. Georga Barkāna tekstildarbos apvienojas arhitekta racionālais prāts un gleznotāja emocijas, kas veido oriģinālus telpiskās domāšanas pārnesumus plaknē savienojumā ar izsmalcinātu kolorīta izjūtu un tekstila tehniku pārziņas virtuozitāti. Mākslinieka mūža tēma saistīta ar senfranču 15. gadsimta gobelēnos iecienīto teiksmainā vienradža tēlu, viņa interpretācijā šīs kompozīcijas iemieso ticību cilvēces vēsturiskajai pieredzei un visa skaistā neuzvaramībai.

Savas dzīves laikā Georgs Barkāns sarīkojis vairākas personālizstādes Rīgā, kā arī Koldingā (Dānija, 1993). Piedalījies grupu izstādēs Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Krievijā, Polijā, Čehijā, Vācijā, Dānijā, Francijā, Itālijā, ASV un Kanādā. Labākās autora batikas un tekstilijas glabājas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja kolekcijā.

Teksts: Inese Baranovska