Ekspozīcijas teksti digitāli
Pirmā pasaules kara gados Latvijas modernistu paaudzes mākslinieki nokļuva Krievijas mākslas skolās vai karoja strēlnieku pulkos. Gustavs Klucis, Kārlis Johansons un Aleksandrs Drēviņš, kurus mūsdienās pasaulē pazīst kā krievu avangarda meistaru, 1917. gadā pēc boļševiku apvērsuma palika Padomju Krievijā, iesaistoties jauno mākslas virzienu veidošanā.
Pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma Maskava pievilināja latviešu modernistus ar intensīvo mākslas dzīvi. To apliecina Aleksandra Drēviņa 1921. gada vēstulē Konrādam Ubānam rakstītais:
Lai arī mēs šeit ciešam badu, […] mākslas dzīve Maskavā ir ļoti interesanta. Un to mainīt varētu tikai pret Parīzi.
Jauno mākslas virzienu veidošanās burzmā tieši konstruktīvistu grupai izdevās atrast formulu, kā sakausēt inovatīvu formu meklējumus ar sociālo lomu, ko mākslai piešķīra oficiālā vara. Gustavs Klucis (1895−1938), Kārlis Johansons (1890−1929) un neilgu laiku arī Aleksandrs Drēviņš (1889−1938) aktīvi piedalījās konstruktīvisma veidošanā, lai gan katrs tā attīstības ceļu redzēja citādi.
Gustavs Klucis ir atzinis, ka viņa darba metode ir „laboratorisks” pētījums. 20. gadsimta 20. gadu sākumā mākslinieku nodarbināja formālas problēmas, tādas kā faktūra, telpa, krāsa, dinamika u.c., bet visai drīz viņš izvēlējās pievērsties masu jeb aģitācijas mākslai, kas padomju varas pirmajos gados vēl saglabāja avangarda formu valodu. No grafiskām un telpiskām konstrukcijām, kuras atgādina utopisku celtņu projektus, ap 1922. gadu mākslinieks attīsta aģitācijas stendus, tribīnes un radio-oratorus, tiecoties nojaukt robežas starp vizuālo mākslu, dizainu un arhitektūru.
Turpmākajos gados par Kluča daiļrades vizītkarti kļuva fotomontāža. Viņa grāmatu un preses izdevumu noformējumi, it īpaši politiskie plakāti, kuros apvienotas vizuāli izteiksmīgas fotogrāfijas ar lozungu tekstiem un kontrastējošiem krāsu laukumiem, spēja uzrunāt plašas tautas masas. Diemžēl tolaik mākslinieks neapzinājās, ka viņa radošais potenciāls tiek izmantots Staļina totalitārā režīma propagandai.
Tēlnieks Kārlis Johansons no visiem konstruktīvistu grupas diskusiju dalībniekiem pauda visradikālākos uzskatus, aicinot māksliniekus iesaistīties rūpnieciskajā ražošanā kā inženieriem un izgudrotājiem. Jauno mākslinieku apvienības (OBMOHU) izstādē 1921. gadā viņš eksponēja deviņas telpiskas konstrukcijas, kurās risināja jautājumu – kā rodas stabilitāte, kad materiālu saista bez sakausēšanas, bez līmēm vai ķīmiskām reakcijām. Johansons vienkāršu savienojumu dēvēja par “aukstu” – pretstatā karstai kniedēšanai vai metināšanai.
Visi aukstie savienojumi ir krusti,
viņš deklarēja.
Glezniecībā un tēlniecībā nav konstrukcijas. Ir tikai viltus konstrukcija […]. Visu būvju, kā veco, tā jauno, un pat visgrandiozāko, [uzbūves pamatelements] ir krusts.
Aleksandrs Drēviņš kļuva par vienu no savrupākajiem krievu avangarda meistariem. Pēc 1917. gada viņš pievērsās supremātismam un bezpriekšmetiskajai glezniecībai, kā arī piedalījās konstruktīvistu darba grupas diskusijās, tomēr konstruktīvistu sludināto glezniecības noliegumu nespēja pieņemt. 1923. gadā Drēviņš paziņoja, ka atgriežas pie glezniecības dabā. Apceļojot Urālus, Altaju un Armēniju, viņš pētīja vietējo kolorītu un gaismu, ko uzskatīja par vienu no nozīmīgākajiem gleznieciskās izteiksmes līdzekļiem. Ar trauksmainiem, veikliem triepieniem vai plašiem paletes naža vēzieniem mākslinieks veido ekspresīvas gleznas, kuru krāsu laukumu un līniju ritmu saspēlē atklājas autora tā brīža sajūtu, atmosfēras, gaisa un gaismas kustību tvērums. Mākslinieks ir teicis:
Es neuzskatu savus darbus par apcerīgām gleznām, mans mērķis – likt sajust, kā aug koki, kā nemierā klusē debesis.