Izstādes teksti digitāli

““Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai” Jāzeps Grosvalds. 1891–1920”

1908. gadā, vēl pusaudzis būdams, Jāzeps Grosvalds sāka rakstīt dienasgrāmatas un darīja to līdz pat 1919. gadam – vienīgajam savā dzīvē, kad pārāk aktīvā dzīvesveida dēļ šāda nodarbei, šķiet, vairs neatlika laika. Mākslinieka dienasgrāmatās iespējams izsekot viņa ikdienai, dzīves notikumiem un pagrieziena punktiem, tāpat dažāda veida pārdomām un atziņām, vērtējot gan sevi, gan apkārtējos.

Izstāde veidota kā hronoloģiski tematisks gājiens cauri Jāzepa Grosvalda vienmēr aktīvajai un piedzīvojumu pilnajai dzīvei, kas atspoguļota viņa mākslā, ieskatoties dienasgrāmatas lapās un izceļot katra brīža būtiskākās emocijas, pārdomas un notikumus. Katra ekspozīcijas sadaļa atklāj kādu laika posmu vai iespaidu kopumu mākslinieka radošajā darbībā un viņa personības veidošanās procesā.

Izstāde stāsta par klasiskā modernisma pakāpenisku ienākšanu latviešu mākslā, atklājot to caur Jāzepa Grosvalda veidošanos par modernu jaunekli un mākslinieku, viņa visai bezrūpīgo, taču radošu impulsu pilno dendija dzīvi Parīzē un ceļojumos, viņa kļūšanu par savas zemes auzstāvi un nacionāli nozīmīgu tēmu aizsācēju un atspoguļotāju latviešu mākslā, kā arī Grosvalda daiļorades nozīmību Latvijas mākslas attīstībā kopumā.

Jāzeps Grosvalds bija strauja un nemierīga rakstura cilvēks, kuram ātri mainījās garastāvoklis un viedoklis, sevis paša vērtējums un attieksme pret apkārt notiekošo. Būdams vienubrīd apmierināts un entuziasma pilns, viņš jau pēc neilga brīža varēja dienasgrāmatas lapās slīgt depresīvās domās un sevis noniecināšanā. Jāzepam patika pašam sev izteikt stingrus apgalvojumus, itin kā nospraust skaidrus mērķus, kuri jo drīz varēja atkal strauji mainīties. Vārds, kas mākslinieka rakstītajā parādās regulāri un atklāj šo īpašību, ir vārds “TAGAD”. Analizējot savu personību un nākotnes plānus, viņš raksta: “esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”, kas izvēlēts arī par izstādes nosaukumu un vadmotīvu.

Izstāde ietver vairāk nekā 450 Jāzepa Grosvalda mākslas darbu un arhīva liecību no Latvijas un Zviedrijas muzeju krājumiem un privātkolekcijām, tai skaitā vairāk nekā 160 darbu no Vermlandes muzeja Kārlstadē. Ekspozīciju papildina video un audio materiāli, mākslinieka darināto žurnāli škirstāmi faksimili, nozīmīgu mākslas darbu diļākā analīzē balstīti teksti.

Anotācija

Mākslinieks Jāzeps Grosvalds (1891–1920) bija ļoti daudzpusīga, izcili talantīga personība, par kuru var teikt – mākslas fakts ir ne tikai viņa radītie mākslas darbi, bet visa viņa darbība – arī skiču blociņi, vēstules, dienasgrāmatas, pašdarinātie krāšņie žurnāli un pat viņa modernais paštēls. Mākslinieks dzimis advokāta un politiķa, no 1886. Gada līdz 1919. Gadam arī Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Frīdriha Grosvalda ģimenē. Tēva statusa un tā radīto iespēju dēļ Jāzepa Grosvalda pasaules, kultūras un mākslas, kā arī sevis uztvere, tāpat arī mākslinieciskā izaugsme veidojusies pavisam atšķirīgi nekā laikabiedriem. Jau kopš bērnības Jāzepam bija plašs sava laika intelektuāļu paziņu loks, viņš ieguva labu izglītību Rīgas pilzētas ģimnāzijā, pēc tam, neuztraucoties par naudas līdzekļiem, turpināja mācīties un bagātināt savu dzīves pieredzi, dzīvojot Minhenē, vēlāk Parīzē, kā arī daudz ceļojot pa visu Eiropi. Grosvaldam bija plašas iespējas iepazīt vecmeistaru darbus Rietumeiropas metropoļu un arī Sanktpēterburgas muzejos, apmeklēt aktuālas mākslas izstādes Eiropā, klātienē satikt vairākus no sava laika izcilākajiem māksliniekiem, tādējādi uzzinot un iepazīstot jaunākās tendences mākslā un pakāpeniski veidojot pašam savu unikālo māksliniecisko valodu.

Pagrieziena punkts Jāzepa Grosvalda dzīvē bija Pirmā pasaules kara sākums, kas lika viņam strauji nobriest gan kā personībai, gan arī kā māksliniekam. Kad iespēja atgriezties Parīzē bija liegta, Jāzeps tuvāk iepazinās ar citiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Grosvalds augstu novērtēja kolēģu tehniskās spējas un plašās mākslas vēstures zināšanas, savukārt pats izmantoja iespēju izglītot viņus par jaunākajām mākslas tendencēm Eiropā. Satuvinoties ar vienaudžiem un izveidojot pulciņu “Zaļā puķe”, Grosvaldam bija lemts kļūt par klasiskā modernisma ievadītāju latviešu mākslā. Vienlaikus mākslinieks sāka izteikti sevi apzināties kā latviešu tautas pārstāvi, pievēršoties nacionāli svarīgām tēmām, kuras viņam piedāvāja jaunizveidojusies sociālpolitiskā situācija pasaulē, tā radot pamatu jaunās Latvijas valsts modernajai mākslai.

1915. gadā Jāzeps Grosvalds sāka veidot latviešu kara laika bēgļiem veltītu akvareļgleznojumu ciklu. 1916. gadā Jāzepu mobilizēja Krievijas impērijas armijā, kur viņš dienēja 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonā, komandējot jātnieku izlūku nodaļu. Paša pieredzētais ļāva māksliniekam ar skatu no iekšienes attēlot latviešu strēlnieku ikdienas dzīvi. 1916. gada beigās Grosvalds nonāca Sanktpēterburgā, tolaik Petrogradā, kur dienēja artilērijas pārvaldē un palika līdz 1917. gada vasaras beigām, pieredzot un savā daiļradē atspoguļojot arī 1917. gada revolūciju.

Grosvalds ļoti vēlējās izrauties no grūtajiem apstākļiem Petrogradā, un apstākļu sakritības dēļ viņam 1917. gada vasarā izdevās iekļūt vienībā, kuru armijias priekšniecība komandēja uz Rietumu fronti Francijā. Tur Grosvalds turpināja dienēt, klausījās lekcijas par tolaik karā lietotajām indīgajām gāzēm, pat piedalījās šo ķīmisko ieroču izmēģinājumos un citās militārajās mācībās. Pēc tam J. Grosvalds atgriezās Londonā, kur gaidīja tālāk pavērsienu, kas arī drīz vien pienāca. Kad Londonā palikušajiem cara armijas virsniekiem izteica piedāvājumu iestāties īpašā Mezopotāmijas frontes nodaļā un doties uz Senās Persijas teritoriju, Jāzeps Grosvalds atsaucās un 1918. gada janvāra beigās uzsāka ceļu, kas deva viņam pavisam jaunu un bagātinošu pieredzi. Tās iespaidā radītie mākslas darbi kļuva par unikālu liecību latviešu mākslā kopumā un ļāva Grosvaldam izveidoties par vērā ņemamu orientālistu. Pēc atgriešanās Eiropā 1919. gada pirmajā pusē mākslinieks turpināja savu radošo darbību, sarakstīja manuskriptu “Persijas ainas”, kā arī uzsāka diplomātisko karjeru, kļūstot par Latvijas delegācijas sekretāru Parīzes Miera konferencē. Jāzepa Grosvalda aktīvā un daudzpusīgā darbība pavisam negaidīti aprāvās 1920. gada 1. februārī Parīzē spāņu gripas epidēmijas laikā radušos komplikāciju dēļ.

Jaunība

1908–1909

Ceturtdien, 03.01.1908.
Biju Ermitāžā. Naktī kaut ko par to sapņoju, un pēc tam man bija tāda sajūta, itin kā “seno bilžu skaistums būtu uzausis pār mani”. Nezinu, kāpēc. Īpaši skaista man šķita Ticiana Venēra [..] Velaskēzs, Brēgels, Rembrants. Un tad ieraudzīt lejā šīs neskaitāmās istabas pilnas ar skulptūrām [..] vara gravējumi, vāzes, priekšmeti no Kerčas, terakotas utt. Man vajag to redzēt vēlreiz un daudz zīmēt!

Piektdien, 04.01.1908.
Tie bija taisni vislabvēlīgākie laikapstākļi šādai lietai: mitrs, dzirds gaiss, kas padara visas krāsas tumīgākas. Tā radītās krāsu spēles: gaišdzeltenas salmu sēnalas uz krūmiem pret bāli pelēkzaļām sienām vai laikazoba skartas dzeltenpelēkas baroka statujas pret mitru sniegu, vai oranždzeltenes dārza mājiņas ar zilganiem logiem un zaļu jumtu.

Svētdien, 19.07.1909.
Paldies Dievam, esmu pietiekami atguvies, lai atgrieztos darbā. Ceturtdien un šodien uzzīmēju kādas 25 karikatūras un gandrīz visas labi, “solīdi” darbi – t.i., smieklīgi un tamlīdzīgi. [..] Ļoti glīts darbiņš. Ja tie būtu zīmēti kādai labi pārdotai grāmatai Parīzē, es par ko tādu iegūtu dažus simtus franku.

Pirmdien, 10.08.1909.
Kad mani pārņem gleznošanas drudzis, es aizmirstu visu pārējo.

Pašportreti

1908–1915

Svētdien, 09.11.1908.
Šovakar biju pārģērbies sekošā vīzē: uz galvas tēva visuvecākais chapeau claque [saliekamais cilinds], ap to apsieta zaļa schleiera [plīvura] lenta, kuras gals pakaļā karājas zemē. Ap kaklu balta adīta schale (Schawl) [šalle], Papiņa vasaras mētelis, vidū piesprausts par taljas [taļļas] mēteli. Un bez tam vēl vatermörders [augsta iecietināta vīriešu krekla apkakle]. Tā es staigāju un brīnējos pats par sevi.

Novembris, 1908.
Bez tam vēl viena jocīga lieta: manas jūtas, kas ejmu pastaigāties. Es iedomājos, ka izskatos ļoti interesants. Eju ar paceltu galvu un taisu “interesantas” uzacis. Bet te uzreiz es kāda loga spogulī ieraugu savu nejauko ģīmi un izskatu. Futsch [pagalam!] ar’ visa augstprātība. Bet pēc piec’ minūtēm tas atkal sākas no jauna utt. Utt. Jā, ko nu darīs, tāds jau ir cilvēks.

Otrdien, 25.04.1911.
Mana dzimumdiena. Palieku 20 gadu vecs: cik nepatīkami – tā jau ir diezgan nopietna lieta.

Janvāris, 1912.
Bet viss mans tips, mans ģīmis, mana miesa, man norāda, ka esmu strādnieka cilvēks, kurš labāk lai griežas savas fantāzijas tēlos nekā cilvēku starpā [..].

Piektdien, 07.02.1913.
Cher Ogier,
man ir dažreiz īstas mākslinieka dienas: milzīgs entuziasms un ātrs darbs un tad atkal izsamisums un atkāpšanās.

Svētdien, 22.03.1914.
Nemaz negribot, sāku strādāt, diezgan godīgu nature morte un pēdīgi pazīstamā “effort suprême” [ar augstākām pūlēm] izgrūdu diezgan labi pašportreju ar Montmartre motīviem.

Sestdien, 25.04.1914.
Šodien man paliek divdesmit trīs gadi, tā ka nu pilna atbildība un nav vairs atvainojuma “ak, viņš vēl tik jauns”.

Sestdien, 30.10.1915.
Es jau gribētu, mīļie ļaudis, būt kā Jūs visi; būt parasts un ikdienišķs jauneklis bez kādām pretencijām, es gribētu – bet nu liekas tiešām tāds neprotu un nevaru būt.

Dienasgrāmatas

1908–1918

Trešdien, 12.1908.
Viss, kas šeit un agrāk, šajā burtnīcā un iepriekšējās, ir teikts, iespējams, ir pilnīgi nepareizs. Es skaidri jūtu, ka daudzviet par kaut ko pateikts par daudz, savukārt par citu – par maz. Kopumā izteiksmes veids ir pagalam neprecīzs. Bet varbūt vēlāk būs iespējams gūt skaidrāku priekšstatu par mani.

Pirmdien, 11.02.1908.
Jā, tagad jautājums ir, kā dabūt pēc iespējas vairāk naudas, naudas, naudas! Tad es varētu nopirkt visas šīs skaistās grāmatas. Labais Dievs, tikai dod man acu gaišumu, prātu un rokas, es lūdzu, – gan tad es pratīšu naudu nopelnīt un tad lasīt un mācīties, lasīt un mācīties!

Svētdien, 08.08.1909.
Kad esmu lasījis tāds grāmatas kā Dorians Grejs; Hermanta Trains de luxe; Imorālists; Žana Lorēna Mr. De Phocas vai ko tamlīdzīgu, tad, protams, pārņem drudžaisn uzbudinājums, un tādos brīžos es ilgojos būt visur kur pasaulē, satikt dažādus cilvēkus, un tā tālāk Tad es galvenokārt domāju par grila restorāniem, bāriem, augstākās sabiedrības saloniem, vilcienu restorānvagoniem, aktrišu vai vismaz baronešu buduāriem [..], bulvāriem, okeāna laineriem, Indiju, tempļiem, opiju, hašišu, prieka mājām ar dzeltenām un melnām iemītniecēim [..] Ņujorku, 80 ZS auto utt. Utt. Bet tad atkal ir brīži – piemēram, pirms gulēšanas – kad mani pārņem bezgalīga vienaldzība. Tad ielienu savā jaukajā, ērtajā gultā un, kamēr ārā grabinās lietus, domāju: ak, labāk gan palikšu mājās, pagulēšu savā gultā, paēdīšu, iedzeršu un atkal iešu gulēt. Vismaz iluzori cerot, ka man ir stingri noenkurota vieta pasaules burzmā.

Minhene

1909–1910

Piektdien, 09.10.1909.
Svētdien izbraucām uz Porsdamu, bija miglaina, nedaudz apmākusies diena. Skats uz pili arvien vēl ir ļoti skaists: krāsas ļoti maigas un pieklusinātas, zaļš un nedaudz rudenīgi dzeltens un brūngans pa starpu, tad kāpņu un statuju gaiši pelēkais un visbeidzot pils nespodri dzeltenā krāsā.

Pirmdien, 25.01.1910.
Vakarā jaunajā operetes teātrī uz Lehāra “Grāfs fon Luksemburgs” – ļoti jauki. Valsis – “Vai tā bija smaidošā laime” – ļoti labs. Pēc tam pie Kempinski vakariņās. Tikšanās ar Ēvaldu Kaiserbuffet. Pēc tam uz Linden Buffet, kur pēdējo reizi redzējām francūzieti. Istabas dibenplānā lieliski dejoja piedzēries amerikānis. Pēc Linden Cabaret [..] devāmies uz Linden Casino, kur atradām kādu polieti vārdā Marga, kas bija ģērbusies ļoti labā kostīmā un arī neizskatījās slikti. Pēc tam uz Toni Grunfeld, kur spēlēja troika (!). Dzeršana, smēķēšana. Pēc tam uz mājām.

Februāris, 1910.
Februāra sākuma es sāku iet pie Hollosy [ungāru mākslinieka Šimona Hološi studiju] [..] Tā ieguvu ikdienas nodarbošanos, kas atturējo no iekrišanas lielā melanholijā – pat ja bieži izlaidu studijas stundas.

Marts, 1910.
[..] es kļuvu garīgi ļoti slims un labprāt būtu devies taisnā ceļā uz Rīgu [..] Vienīgais mierinājums bija drošas izredzes doties vilinošā ceļojumā uz Venēciju, kam arī piemita lielas dziedinošās spējas.

Jūlijs, 1910.
Rīgā no 17. Jūnija līdz 17. Jūlijam notika latviešu mākslinieku izstāde, kurā biju izstādījis apmēram 15 darbus – Venēcijas un citus. Lazdiņš nopirka trīs Venēcijas guašas. Kritikas pārsvarā bija neitrālas un nekonkrētas.

Otrdien, 08.11.1910.
Vakarā (pēc tradicionālajām vakariņām Regina bārā), [..] aizbraucu no Minhenes. Nākamās dienas pusdienlaikā, otrdien, 8. novembrī, pulksten 12.15 ierados Parīzē. Ar to noslēdzas kāds posms.

Vilkavišķi

1911–1912

Oktobris, 1911.
Vissmukākais bij lepnā iejāšana pilsētā: priekšgalā dziedāja īstas krievu zaldātu dziesmas un zirgu pakavu klabēšana sasauca pie logiem sarkanos sieviešu ģīmjus, kas ar apbrīnošanu lūkojās uz “staltiem jātniekiem”, pie kuriem pirmo reizi dzīvē arī es piederu.

Decembris, 1911.
Dalījāmies divās daļās, un tad mūsu nodaļai bij jāierīko засада [slēpnis]: viena puse palika pie lielceļa aiz mājām, otra paslēpās vienās tāļākās mājās, Tur tad gulējam aiz sētas un ar saviem šāvieniem atvilkām izlūku uzmanību no засада’s, no kurienes tad tie iznāca un ar trīs zalvēm “iznīcināja” ienaidnieku. Te lielā stilā izvests tas, ko bērnu gados spēlēdams darīju un par ko sapņoja ģimnāzista dvēselīte.

Janvāris, 1912.
Pēc manām domām, no katra stāvokļa, kurā dzīves “straumē” tiek mests, pēc iespējas daudz jāiemanto, Tāpēc es ar tagad pēc iespējas mēģinu fiziski stiprināties, palikt par dūšīgu jātnieku un iepazīstināties ar visādiem krievu tipiem.

Aprīlis, 1912.
[..] bet esmu arīt e pilnīgi ar savu likteni mireā. Zināms, labprāt gribētos atkal kādreiz ar puslīdz inteliģentu cilvēku sarunāties, mazākais no tālienes smukas parīzietes redzēt, bet kāpēc to vēlēties? Kad tas būtu, gribētos atkal ko citu...

Augusts, 1912.

Džērsija

1911

Otrdien, 04.07.1911.
Gāju ar Māsiņu peldēties, ar smalku lekšanu. Pēc puzdienas, pirmo reizi atkal vieglās baltās vasaras drēbēs sēdēju lieliskā krēslā pie jūrmalas un lasīju fuoro [ārā], kas jocīki kontrastē ar mierīgo apkārtni. Gar jūrmalu iet trīs milzīgi eleganti, kaut vienkāršās drēbēs, jaunekļi, un krēslos sēž diezgan smalkas sievietes.

Ceturtdien, 06.07.1911.
Skaistā zilā jūra un augstie krasti.

Otrdien, 11.07.1911.
Uzgleznoju mazu gouache ar klintīm un jūru.

Trešdien, 19.07.1911.
Nodzīvojām visu dienu turpat pa klintīm un pie St. Brelade’s Bay. [..] ļoti karsta diena, pat nakts. Panzijā ieradusies lielāka kompānija jaunu ļaužu, ar kuriem tieku pie tenisspēlēšanas. Tikai viņi visi par daudz muzikāliski, un sevišķi viens no viņiem [no] Ceylonas, ar savu sklavenhandlerbalsi [vergu tirgotāja balsi] līdz vienpadsmitiem bļauj pilnā rīklē – dzied zentimentālas, bet trokšņainas dziesmas.

Otrdien, 25.06.1911.
Diena paiet tā, ka no rīta pēc pilnīgām brokastīm peldas un lec iekšā Bathing Pool un like saulei krāsot miesu. Tad pēc pusdienām sēžu patīkamajos krēslos pie jūrmalas jeb uz beņķiem pie Promenade de la Colette...

Dienvidfrancija

1911

Piektdien, 15.09.1911.
Uz laukiem redz jau Van Gogh’a zilbiksainos strādniekus, kas runā nesaprotamu valodu, laikam jau provensāliski. Vakara gaismā smalkas krāsas, kuras apsola daudz. Marseille – jau tumšs, redz lielu gaismu kaudzi.

Sestdien, 16.09.1911.
Pēc tam ostā tīri dulls gribēju palikt, kad redzēju visas tās lieliskās krāsas: ultramarina un citrondzeltenā laivās, brūnie matroži ar ziliem uzvalkiem un sarkanām cepurēm, melnie nēģeri, baltie arābi un sarkanās zēģeles! Tad drusku sāku gleznot un zīmēt: uz ostas savilkās grandiozs negaiss, kurš arī pēc vakariņām spēra vaļā ar lillā zibeņiem.

Pirmdien, 25.09.1911.
Tad divos aizbraucu uz dzelzceļu caur zaļo, nemaz ne tik ļoti beigto Camargue, kamēr pēdīgi tiešām zeme palika sausa, zāle pelēka un notīras tuksness uzreiz redzēju ceļamies starp nabadzīgām mājām Stes-Maries baznīcu, ātrāk [agrāk] cietoksni. [..] Ļoti ātri uzgleznoju vienu skicīti no visas māju čupiņas un baznīcas un atkal aizbraucu pa Camargue, kas caur tumši kvēlošo vakara sārtumu bij taisni ļoti skaista – nemaz netiku pie sagaidītā melankolijas iespaida.

Sestdien, 30.09.1911.
No rīta bij liels tirgus uz Boulevard des Lices: vecas sieviņas Arles kostīmā pārdod milzīgiem podiem olīvas, fīgas [vīģes] un granātābolus. Vecis ar fantastisku orientālisku turbānu ar mazām “knīpstangām” ieliek kampektes un bambankas tūtītēs. Tiek pārdotas smalkās gaišzilās bikses un vissavādākās cepures.

Londona

1911–1914

Svētdien, 07.05.1911.
Papriekš gājām pa nepareiziem ceļiem, kur bij svētdienas publika, bet tad atradām mūsu pēcāk iemīļoto Kensington Road Tea, kur iedzērām pirmo angļu tēju ļoti smukā publikā un apkārtnē zem skumām teltēm uz zāles. Stipri angliska note.

Pirmdien, 08.05.1911.
Vēl reti biju piedzīvojis tamlīdzīgus iespaidus kā šinīs pirmās Londones dienās. [..] Biju domājis atrast pelēku un drūmu darba pilsētu – un nu tāda lepna, liela upe, milzīgi nami, dārzi, saule – viss citādi, kā to varēja darīt.

Otrdien, 16.05.1911.
Pēc tējas biju uzprovēt pie skrodeļa (Rimell and Allsop, 54 New Bond Street), kur biju sev pastellējis pelēku uzvalku. Nebiju valodas dēļ pilnīgi varējis izskaidrot, ko es gribēju, un pie pirmās uzproves pilnīgi biju nemierā. Pēdīgi pēc vairākkārtīgām uzprov. Uzvalks tomēr iznācis ļoti jauks un jutos ar viņu Parīzē ļoti labi, kur jaunie ļaudis pa lielākai daļai staigā ar milzīgi platām biksēm un gariem, vaļīgiem svārkiem. Vipārīgi sapirkos lielu daudzumu kravatu, kreklu un zeķu etc., viss tas tik labs, lēts un smuks Londonē, taisni otrādi nekā Parīzē.

Pirmdien, 28.10.1912.
Daudzi nogurdinoši gājieni: pēc naudas, pie skroderiem, autfitteriem [apģērbu un veļas tirgotājiem] u.t.t., visu laiku kājām un ar “bus”, kā jau veci londonieši. Mazs lietus un tīpiskie vīrieši ar uzbraucītām biksēm, katlu (bez mēteļa) un lietus sargu. Oxford Street, Regent Street, Picadilly, Bond Street, Trafalgar Square.

Ceturtdien, 09.01.1914.
Biju no mājām naudu un laipnu vēstuli dabūjis, tāpēc visu dienu lieliska, laimīga stimmunga – viena no bezbēdīgākām dienām manā dzīvē.

Parīze

1910–1914

Pirmdien, 14.11.1910.
Vakarā pirmo reizi zīmēju iekš Académie Vitti. Pirmo nedēļu gāja ļoti slikti, bet jau otrā iemanījos un sāku veiklāki strādāt. Pēcpuzdienā, kā vispārīgi, biju atkal briesmīgi maldījies pa metro, sevišķi pie Operas.

Sestdien, 30.12.1910.
Atkal ar diezgan nopietnām refleksijām. Paškritika. Drusciņ sāku saprast, ka vairāk pie sevis jāstrādā. Zūd iedomība.

Svētdien, 18.02.1911.
Nākamā nedēļā biju saaukstēts un strādāju diezgan daudz. Sestdienā Anglada manu aktu (pirmo reizi) slavēja.

Ceturtdien, 07.11.1912.
Cher Ogier,
[..] Vispārīgi pirmā dienā dabon pavisam bēdīgu iespaidu, arī iekš Académie Vitti: šie paši cilvēki visur mocās un strādā, un tomēr nekas neiznāk [..], cilvēki pie Angladas zīmē tos pašus imponējošos aktus, netikdami necik uz priekšu, un visur vēl pienākuši tādi paši tamlīdzīgi mākslas mocekļi. Bet nekas – šogad gan dūšīgi strādāšu.

Pirmdien, 18.11.1912.
Gosé uz tēju. Angļu dziesmu dziedāšana. Tādos acumirkļos viņš paliek atklāts un naivs kā bērns un tikai priecājas. Kāds smalks cilvēks! Kad viņš ir pie manis bijis, jutos vienmēr priecīgs un spirgts.

Piektdien, 22.12.1912.
Vakarā apmeklēju Gosé – viņš man teica visādas pamatīgas lietas par to, ka nevajagot specializēties, bet strādāt un iziet uz savu mērķu izvešanu. Šie padomi mani stipri nodarbina – esmu tagad pavisam nenoteiktā stāvoklī. Ja es gribētu naudu pelnīt, tad vajadzētu tūlīt specializēties – bet vai tas nav ļoti slikti? Taisnības pēc gan man to nevajadzētu, jo šinī ziņā ieņemu savādu stāvokli: esmu gandrīz vienīgais jaunas latviešu mākslinieks, kas var dzīvot nepelnīdams, un tāpēc pie tā ar vajadzētu palikt, lai varētu no sava talanta visu izsist.

Spānija

1913

Trešdien, 10.09.1913.
Atradu ko lielisku: Chocolatería (!) del Paraíso, Calle de Etchegaray, kur uz estrādes sēž piecas kostumētas sievietes un dejo īstas, nemākslotas dejas, sevišķi viena, vīriešu kostūmā. Viens vīrs pie ģitāres dzied īstas, pusorientāliskas meldijas [..]. Izmaksāju trijām dziedātājām liķieri un runāju, cik varēju saformulēt ar tiem pāris spāniešu vārdiem.

Sestdien, 13.09.1913.
Prado. Strādāt! Strādāt! Strādāt! Genie ist Fleiß [ģēnijs ir smags darbs] – katrā ziņā!

Pirmdien, 15.09.1913.
Milzīgs iespaids, tāpat pēc vakariņām šaurās ieliņas, kur uz katra soļa pusgaismā spīd mauriešu loks, gotiskas fasādes, aiz treliņu logiem dzird austrumam piederošas kadences, uzreiz parādās katedrāles tornis un tad atkal tiek kādā arābu pilsētas ieliņā [..].

Svētdien, 21.09.1913.
Un pie visa tā savāds, mīksts gaiss, pret vakaru purpura toņi kokos. Atpakaļ gājām pa parku – par tādu vienmēr biju sapņojis!

Ceturtdien, 25.09.1913.
Brauciens patīkams, jo paliekam vieni paši: tropisks peizāžs, palmas, milzums kaktusu un agavju, kas met zilganas ēnas uz sarkano zemi. Visīstākā stimmunga pie Osuna – brūna pilsētiņa uz rozā Generalife – sapņainu paradīzes stūrīti, kurš bija kronis visam, kas līdz šim bijis. [..] Pa ēnainām trepēm – gar abām pusēm pa mūriem rit vēss avots –uz augšu, skats no Mirador [skatu laukuma], varēja raudāt.

Austroungārija

1914

Svētdien, 06.04.1914.
[..] esot jābraus uz Karlsbādi. Pirmo reizi dzīvē jūtu force majeure un dabonu pirmo “spērienu", novecošanās sajūtu. Taisni tagad, kur gribu un varētu strādāt un kāds mēnesis pie Guérin [ezers Francijā[ ppiem. Nestu spīdošus rezultātus!

Otrdien, 22.04.1914.
Karlsbādes pienākšana – nejēdzīgā priekšpilsēta un lauku droškas. Bet tad, šaurā alejā diezgan fantastisks skats ar kalnā kāpjošām mājām un dziļo upes čalošanu.

Pirmdien, 26.05.1914.
Tad liels gājiens, kurš dod bildi no šīs lepnās un smalkās Prāgas: vecas ieliņas ar māju fasādēm, no kurām kura katra apbrīnojami bagāta un savāda; dzeltenais Landestheater, pārsteidzošais Velké náměstí [Lielais laukums] ar rozā gotisko fasādi un lieliem torņiem (ērmoti mazie stūru tornīši.)
Aizskrēju ar Māsiņu augšā pa platām trepēm, kuru pa vietām apstaroja dzeltenas lampas, pie debesīs kāpjošā mūra un pēdīgi, bez elpas, pienācām uz klusā Hradčanu laukuma: dzeltena fasāde, apgaismotais cifferblates [ciparnīcas] mēnesis un pār zemo mūri zilganā māju jūra ar torņu bezgalību.

Ceturtdien, 29.05.1914. Drēzdene.
Skats brīnišķīgs: melna baznīca, melnais Zwingers kā no melnas mīklas izcepta kūka un visā tai melnumā trakie, ģiftīgi zaļie jumti – apakšā uz tīrīgiem pelēkiem laukumiem laistās citrondzelteni tramvaji; pa starpu gadās kāds sarkans jumts, dzelteni ziedošs krūms un kā līnija visur kustas baroki – barokās galma baznīcas un citas ziluetes.

Portreti

1914–1915

Piektdien, 21.07.1914.
Uzgleznoju lielāku Marg. Portreju, kurš pirmais izdevies “veco meisteru iespaids”.

Ceturtdien, 26.11.1914.
Aizgāju uz Mākslas veicināšanas biedrības sēdi, kur tiku uzņemts. Dabūju dzirdēt, ka 3 darbi nav pieņemti, par ko laikam jāpateicas Tilberga kgam, kurš vispārīgi taisīja piezīmi par “moderno garu”! Tātad man tiešām būs tas gods, kuru nekad būtu cerējis iegūt, būt refusé [noraidītam], kā ir bijuši Cézanne un citi.

Piektdien, 04.12.1914.
Darbs atkal dara prieku; pēc ilga laika esmu dabūjis dzirdēt iepriecinošu vārdu, Madernieks esot uzslavējis Marg. Portreju. Cik daudz spēka un darba prieka dod tāds vārds un cik reti dabon to dzirdēt!

Svētdien, 16.05.1915.
Pēcāk uzgleznoju mājā parastā “vieglā grūdumā” diezgan labu bildi. “Dāma, kas sev matus taisa” – pirmo reizi atkal (kā arī reiz Parīzē) izdodas atrast to, pēc kā tomēr, kā liekas, visvairāk un intuitīvi tiecos – zināmo “ķīniešu vienkāršību". Tā ir gleznošana ar maz krāsām, kādu pelēku pamattoni un vienkāršām līnijām, kas izteic formu, piepalīdzot vieglai тушовкаi [ēnošanai].

Tautiskie motīvi

1914–1916

Svētdien, 25.10.1914.
Jau pāris reizes biju latviešu muzejā, uz kuru man brīva ieeja, un strādāju, iedzīvodamies krāsās un ornamentu garā. Bij tik daudz impresiju, ka iesāku gleznot lielu māsiņu ar tautas apģērbiem, kas var iznākt laba un tad pavisam kas jauns, jeb slikta un tad banāl-banāla. Bet nezaudēju cerību, ka taisni manā technikā un izteiksmē ir īsts, dziļāks latviskums iekšā, kuram tad arī šo mēģinājumu vajadzētu padarīt par ko stiprāku nekā vienkāršu kostīma bildi.

Ceturtdien, 03.01.1916.
Biju ilgi mocījies, kamēr ap 2iem naktī ietiku lielā uzbudinājumā, sāk taisīt visfantastiskākos ornamentus un, starp citu, atradu pilnīgi jaunu dullu krāsu harmoniju ar dziļu tumši zaļu un spilgtu sarkanu. Štimunga, kad, uzreiz mana “nu ir inspirācija klāt". Tā ir viena no vienīgajām lietām pasaulē. Bet nu gan esmu noguris kā suns.

Zaļā puķe

1914–1917

Svētdien, 29.11.1914.
No rīta desmitos gāju izstādē Zaļkalnam palīdzēt un ar īsiem pārtraukumiem tur strādāju līdz trijiem naktī [..]. Viss vēl bij chaotiskā stāvoklī, bildes jāuzvelk, rāmji jākrāso! Radās palīgi – jaunie gleznotāji Ubāns, Thone [Tone] un Johansons, kas visi ļoti zimpatiski, sevišķi abi pirmie.

Svētdien, 6.12.1914.
Pēcp. biju uz tēju ataicinājis Ubānu un Thone, ar kuriem sarunājāmies par mākslas jautājumiem. Mani pārsteidza viņu pareizās mākslas vēstures zināšanas, nerunājot nemaz par tīri techniskām, kurās viņi man pāri, tā ka ceru daudz ko mācīties.

Trešdien, 09.12.1914.
Viņi stāsta interesanti par visādiem Rīgas nomaļu apvidiem, un manī lēnām rodas domas, ka zem apstākļiem varētu te palikt un ar šiem zeļļiem tā strādāt, kā to darījuši uz Montmartre’a. To vienmēr meklēju – domubiedrus –tas būtu interesants un auglīgs pasākums.

Piektdien, 01.01.1915.
Vakarā ar Ubānu preparējām audeklus, sarunādamies par to, kā jāglezno. Ak, kaut tak viss tas, ko tur sarunāju, būtu pareizs un spējīgs viņam dot pareizo direkciju!

Otrdien, 01.06.1915.
Pēc visām krīzēm, liekas, sākas atkal laimīgas dienas. Šodien veselības sajūta un sekmīga darba diena – no rīta lielā portreja (Ubāns, Thone un Drēviņš)  un pēcpusdienā pašportreja ar fotogrāfisku līdzību – patīkami sajust, ka mazākais, ko spēj techniski, ir uztaisīt ko līdzīgu. Tātad mazākais ir krietns amatnieks un ne diletants.

Piektdien, 04.05.1917.
No rīta pie Ubāna, kas šo to interesantu uztaisījis –sevišķi zīmējumu no kara lauka, arī bēgļus. “Bēgles” tāpat Tonim – tomēr liekas būt pa daļai mani iespaidi, zināms, individuāli pārstrādāti.

Bēgļi

1915–1916

Svētdien, 18.04.1915.
Šodien pavisam neomulīgi – tik drīz neaizmirsīšu, kā no rīta, labā garastāvoklī garām klenderēdams, pie Romas viesnīcas ieraudzīju trīs noputējušas raspuskas [vezumnieku rati] ar bēgļiem no Kurzemes – uztraucošs skats. [..]
Šodien pa pilsētu pastāvīgi brauc bēgļu rati, apkrāmēti krēsliem, spaiņiem – bēdīgi skati [..]

Pirmdien, 05.07.1915.
Pilsētā daudz šausmīgu skatu – vilcieni ar bēgļiem [..], noguruši zaldāti –bet caurmērā apbrīnojams miers. Tagad pa karsto nakti tries spulgojoši automobīļi (citādi biezākā tumsa), un bez apstājas dzird ejošus un nākošus vilcienus ķērcoši svilpam.

Trešdien, 07.07.1915.
Visur cilvēki viens otru zaudē, iet pretim nezināmam liktenim, visbiežāk postam – šausmas, šausmas – tur pat zentimentalitātei pietrūkst asaru aiz šaušalām. [..] Biju krasta stacijā un zīmēju bēgļus.

Svētdien, 18.07.1915.
Vēlā naktī vēl kārtoju augšas dzīvoklī savas bildes, plēsu lielāko daļu no rāmjiem, lai noglabātu pagrabā, un trijos noguris iekritu gultā. Bet nevarēju iemigt, tik drūmi un dobji dunēja vezumu rati visu nakti pa Rīgas ielām. Pie zāles logiem bij redzamas šausmīgas ugunsgrēka liesmas un dūmu mutuļi –katastrofas sajūta. Un kad bij varbūt uz visiem laikiem jāatvadās no lietām un dzīvokļa, bij grūtu sirdi jādomā par visu to bagātumu, kas te šo ziemu pārdzīvots.

Pirmdien, 10.05.1915.
Dabūju dzirdēt, par ko nopriecājos, ka laucinieki esot bijuši aizkustināti caur maniem bēgļu zīmējumiem izstādē. Tad esmu bagātīgi apbalvots.

Strēlnieki

1916–1917

Otrdien, 15.02.1916.
No rīta bij avīzēs izsludināta переосвидетельствование [atkārtota pārbaude], tāpēc saistījos un aizbraucu uz Rīgu, 11.45 naktī, pārpildītā vilcienā – parastais vilciens atcelts, laikam ved karaspēku.

Otrdien, 07.03.1916.
Tomēr jāatzīmē, ka visas šīs dienas esmu bez apstāšanās par kara dienastu domājis un ar varu gribēju tajā tikt, tikai baidījos no aizsūtīšanas kur nebūt uz Iekš Krieviju.

Trešdien, 08.03.1916.
Aizgāju uz komisiku, kur to lietu stingi ņēma un neatrada nekādas vainas. Beidzot kā “neirastēniķi” noņēma uz Нестроевая cлужба [ārrindas dienests]. Gāju tūlīt ar Pap., kurš bij uztraukts un bāls, kamēr es galu galā biju ļoti mierā, uz bataljoniem un tur pieteicos.

Trešdien, 19.04.1916.
Prasījos uz 1mo bataljonu. Bet iedala 6tā. Nemaz nezināju, kā tur būs, kad vakarā pienāca Struņķis, kas arī tajā, un pastāstīja par конно-подpывная команда [kavalērijas spridzinātāju komanda] un Ozolu.

Sestdien, 22.04.1916.
Iegāju blindāžā un iepazinos ar adjutantu [..]. Tad stāvējā ārā un tērzējām – zaldāti vakarsaulē starp priedēmēda zupu, jokojās un viss izlikās idilliska miera pilns. Norībēja atkal viens no jau agrāk dzirdētiem blīkšķiem – izrādījās, ka tie nav mūsējo šāvieni, bet gan vācu granātu sprādzieni – pareizi! – nākamo reizi jau pratu izšķirt tāļo šāvienu bungas sitienu, 5 zekundes pēc tam svilpienu un tad redzēja malno mākoni, kuru sacēla sprāgstošā lode. [..] Naktī visādi raibi sapņi – nemierīgs miegs – un pa starp uzmodos ar sajūtu – nē, negribētos mirt! Tādas bij sajūtas pirmā dienā.

Revolūcija Petrogradā

1917

Sestdien, 24.02.1917.
Kad no rīta no fabrikas braucu uz viesnīcu, pie kādas lielas kuģubūvētavas lēnām un svinīgi sāka kustēties garš, melns strādnieku gājiens. [..] Kad tad pēcp. Izgāju uz Ņevski, bij jau pilnīga revolūcijas bilde; uz Moikas tilta un pie Kazaņas katedrāles melni ļaužu bari, kas kaut ko kliedz un sauc; kazaki, kas izklīdina pūli, virsū jājot [..].

Otrdien, 27.02.1917.
Pa to laiku jau no logiem sāka plūst dūmi un pēdīgi izlauzās tumšas, sarkanas liesmas. Pēdīgi viss участокъ’s [iecirknis] dega – melni dūmu mutuļi un milzīgas liesmu mēles logos. Tad sāka ar traku troksni brukt baļķi – pūlis izklīda, domādams, ka ložmetēji. Tuvinājās automobiļa troksnis un urravas: pa tumšo ielu tuvojās divi smagie automobiļi – iekšā štiku kamolā zaldāti un vaļas ļaudis ar zobeņiem. Gavilēm apsveikti, viņi apstājas, tika runāts kaut kas, laikam instrukcijas, un tad, visiem kliedzot un vicinot plivinādami lielu karogu, sarkanu lupatu, viņi aizbrauca, ugunsgrēka apspīdēti, tāļāk.

Trešdien, 28.02.1917.
Māja vēl liesmo un kūp, un ļaudis tāpat vēl stāv un klenderē. Brauc ik desmit minūtes automobiļi ar apbruņotiem zaldātiem, matrožiem, junkuriem, pastarpui eleganti privātautomobiļi (laikam ar vadoņiem). [..]
30s. Nupat liela skriešana, šāvieni tepat blakus, brauc garām automobils ar uzstādītu ložmetēju. Ļaudis bēg iekšā sētās, skatās augšā – laikam kaut kur no jumtiem šauj.

Trešdien, 21.03.1917.
Vakar vakarā izspiedu atkal reiz lielāku darbu – “Revolūcija” (skats no 27. febr. Nakts, degošais участокъ [iecirknis] un automobilis ar sark. Karogu). Atkal reiz, pēc ļoti ilga laika kaut kas, par ko varēja kā Dievs septītā dienā priecāties. Ak, kā gribas gleznot...

Gāzes

1917

Pirmdien, 12.03.1917.
Lasīju vēl, par nelaimi, brošūras par smacējošām gāzēm un naktī pāris stundas mocījos ar bezmiegu un savādām sāpēm sirds apvidū.

Ceturtdiena, 04.10.1917.
Pirmo reizi uz gāzes kursiem [..] Pierakstīju diezgan sīki. Pēcp. atkal 2 stundas – stiprs nogurums, gandrīz iemigu.

Sestdien, 06.10.1917.
[..] visiem izdalīja gaiši zilos maisiņos gāzes masku, mācīja tās apģērbt un tad ielaida gāzes kamerā.
Lieliski aizsargā; tad mēģinājums – gāzē noģērbt un atkal uzģērbt maskas (drusku kož acīs – lacrymogene [asaru gāze]). Pēc tam chlorā, kurš sākumā viegli manāms. Apģērbušies tikām nostādīti pret baterijām un pēc rindas tika laisti klora un fumiegene [apdūmošanas] viļņi – savāda jūta, kad piepeši viss peizāžs krāsojas dzelteni zaļā krāsā.
Visefektīgākā lieta – lance-flamme [liesmu metējs] – no aparāta drāžas tīrs uguns, pārvērzdamies milzīgos ogļu melnos dūmu mākoņos – šausmīga un grandioza posta aina.

Ceturtdien, 15.11.1917.
Starp citu, sēdējām gāzes vilnī dziļā, aizsargātā dug out – blindāžā. Lieliski ierīkotas tranšejas – war with comfort [karš ar komfortu].

Piektdien, 16.11.1917.
Šodien visinteresantākais: īsta ataka [uzbrukums] un ķīmisk. lodes; pašiem jāstāv tranšejās un jāsignalizē, kad parādās dzeltenie dūmi. Skaista aina, maskotie ļaudis (mēs visi ar steal helmet [dzelzs ķiverēm]) dūmos.

Austrumi

02.1918.
Aleksandrija bij lieliska ar savu raibo bazāru, un es pirmo reizi redzēju austrumus, uz kuriem vienmēr mans prāts bij nesies, īstu 1001 nakti.
Pārējo Ēģipti diemžēl nobraucām naktī vilcienā un tad Post Suez’ā iesēdāmies tvaikonī, kurā braucām 14 dienas līdz Basrai pa zilo Sarkano jūru gar izdegušiem brūniem Āfrikas kalniem un tad pa Indijas okeānu, kura fosforiscējošie ūdeņi naktī spīd zilos uguņos.
/08.02.1919, vēstule brālim Oļģerdam Grosvaldam/

03.1918.
Zīmēju visu laiku – Tu vari iedomāties, kādas jaunas senzācijas, – nēģeri, kas airē venēciāniskas gondolas ar harēma skaistulēm, kamieļi un ēzeļi ar veciem šeihiem ielās, naktī šakāļu kaukšana un miljardu varžu koris zem palmām un tumšām dienvidu debesīm.
/08.02.1919, vēstule brālim Oļģerdam Grosvaldam/

18.04.1918.
Neesmu samērā nemaz apmierināts – viss tas milzīgi bāls un neoriginels samērā ar to, kas redzēts, bet ceru vēlāk vēl ko sataisīt. Tikai pēdējā dienā izdevās labu lietiņu sacerēt – trīs rožainās sievietes šaurā Bagdādes ieliņā.

22.04.1918.
[..] Khanikin’a. Tiešām, tālāk braucot, šur tur sadrupušas sarkanu mālu mājas starp melankoliski melniem palmu stabiem, kuriem te pavisam sauss, neafrikānisks raksturs.

04.1918.
Tas ir sarkana kleķa māju puduris, kuras izkaisītas pa krāčainas upes krastu, ko šķerso lielisks tilts, lielā šaha Abasa darbs, kā vārdā tas arī nosaukts. Milzīgi dzeltenu smilts ķieģeļu pīlāri balsta smailas arkas, uz kurām turas platā mugura, noklāta ar apaļu oļu bruģi.
/Manuskripts “Persijas ainas”/

22.04.1918.
Tikai, kad tuvāk piebraucām, aiz oriģinālās kapsētas ar gariem akmeņa stabiem redzama sarkanbrūnā pilsēta – Kasr-I-Shirin (kasr = pils; shirin = salds, kādas bijušās valdnieces vārds), ar lepno kalnu panorāmu pakaļā. Savāda neredzēta kombinācija – palmu birze pa labi un aiz tām mirdzošās sniega galotnes.

25.04.1918.
Dzimšanas diena – piepildās 27 gadi, nebiju domājis, ka to piedzīvošu Persijas kalnos. Karsta diena, gājām atkal upē peldēties, bet tikko bijām pārnākuši, pārsteidza melns mākons – traka krusa, kura tikko neapgāza teltis, vienā minūtē piepildīja visģeniālākos kanālus un pārpludināja gandrīz visas teltis. Bij atkal jāskrien ārā un jāstrādā, lai glābtu gultu un lietas! Izdevās pēdējā minūtē visu aizsprostot un tad, paldies Dievam, negaiss beidzās – lietus gāzieni vēl ilgi pelēkiem stariem bij redzami kalnos.

09.05.1918.
Iepriecina lieliskais laisk, kas laikam tagad paliekošs. Paceļamies pakalnā (viss vēl vienmēr tukšs, bez veģetācijas) – mana pilsētas tuvošanos –nāk pretī aizplīvurotās melnās sievietes ar masku (te bez zelta iekantējuma). No augšas atdaras jauna ieleja – tukša, kuras galā redzamas zilas, cakotas grēdas un pilzētas siluete (vēlāk izrādās, ka torņi ir vienkārši slaikās apses, un viss tas Kermanšahas dārzi).

10.05.1918.
Tālāk bazāri vienmēr raibāki un trokšņaināki –pēdīgi slavenie “tumšie” bazāri, ar interesantām zemām velvēm, melno ķieģeļu ornamentu un raibo pūli.

05.1918.
Katras orienta pilsētas centrā ir bazārs – plašu, velvjainu gaiteņu labirints, kas dod patvērumu no saules un kur no abām pusēm smaiļarku nišās sarindotas pārdotavas un amatnieku darbnīcas. Dienas gaisma iespīd tikai pa nedaudz spraugām velvju smaiļarkās. Šie platie, baltie staru kūļi mirdzošajos putekļos, kur virpuļo cigarešu zilganie dūmi, kā teātra starmeši izsviež spožus plankumus uz tirgotavu krāsainiem audumiem, uz tumšajiem paklājiem, kur notupušies nopietni tirgotāji, pīpējot kaljanu, kā arī uz svinīgo mullu baltajiem, neaptraipītajiem turbājiem un sarkanajām, ar hennu krāsotajām bārdām.
Visu bazāru aristokrātija ir grīdsegu un zīda audumu tirgotāji, kas liekas jums izrādām īpašu labvēlību, ļaujot aplūkot viņu tīro un dārgo preci. Tie ir svinīgi un cienījami veči, krāšņi un gaumīgi ģērbušies, ar zīda turbānu uz augstās, kailās pieres.
/Manuskripts “Persijas ainas”/

06.1918.
Beidzamā pietura pirms Kazvinas ir Sultanabada, mazs idillisks ciemats, augsta mūra iežogots, ar ziedošiem dārziem, kas maigām un saldenām smaržām piesātina gaisu, kur piejaucas klāt tējnīcu opija smarža. Jaunekļiem lūpās iespraustas rozes.
/Manuskripts “Persijas ainas”/

03.06.1918.
Grūts gājiens karstumā uz Sultanabadu. Ceļā tēja lielā, pitoreskā čai-hanē [tējnīcā]. Vak. Uz sādžu, kura ieslodzīta mālu sētā! Te tumšā koridorī krievu aviatori, kas dzīvo skaistā dārzā – sētā: īstais austrumu buen retiro [atpūtas vieta] ar baseinu, alejām un meža rozēm.

04.06.1918.
Tad atkal dārzi – dārzi te skaisti – vispār daudz zaļu koku, un pa daļai tas, ko agrāk iedomājos. Dārziem skaisti portāli. Tad lielie vārti – zilgani-dzeltenā keramikā, ar 4 tornīšiem un 3 lauvām: smukākais arķitektūras gabals, ko līdz šim esmu redzējis.

18.06.1918.
Pēc darba pēcpusdienā pārvilkšanās uz jauno māju, kura tagad pēc tīrīšanas vēl zimpātiskāka. Saņēma nāburgs – vecis dzeltenā zīdā ar hennā krāsotu sarkanvioletu bārdu, kurš sāka stiept lielu skaitu skaistu, vecu tepiķu, ar kuriem izklājām grīdas. Sienas baltas, parastā praktiskā arķitektūra ar taisnlīnīgām nišām – bet sevišķi lieliski raibrūtainie logi tāfelētā sienā un griesti ar maziem, rožu izgleznotiem dēlīšiem.

27.06.1918.
No rīta uz bažaru. Savāda pilsēta. Vienīgais, kas līdzinājās līdz šim redzētam, ir bazāra tipi, bet  arķitektūra pavisam citāda – visur plati, lēzeni ķieģeļu jumti un tādi pat jumti uz resniem, emaljētiem minaretiem – ķīnisks iespaids. Arī bazāri – ielās vairāk žīdu un armēņu tirgoņi, nekā parastie turbānotie tipi. Pilsētas apkārte slīkst tropisko nezāļu biezokņos.

06.1918.
Mošeju minaretiem ir interesanti torņi ar zili emaljētiem dakstiņiem un sēnes cepures jumts, kur izteicas viduslaiku torņa sajaukums ar ķīniešu pagodām, bet kam nav nekādas līdzības ar musulmaņu mākslas slaidajiem minaretiem. Varētu teikt, ka atrodies citā zemē, ja ielās nebūtu tas pats pūlis, apaļās cepures, sarkanās bārdas, baltie turbāni.
/Manuskripts “Persijas ainas”/

27.06.1918.
Ceļš pa tādu pat veģetāciju, kura lēnām pāriet pļavās, kartupeļu dobēs – drusku lielāka un tropiskāka Karlsbāde jeb Asari – trūkst tikai vēl zemeņu ogas un sieviņas ar lakatiem. Tad pareti vītolu meži un jau jūt jūras tuvumu sāļotā gaisā. Pēdīgi smilšainas kāpas un zila, bet ne visai, jūra – apm. Vecdubulti.

06.1918.
Tā mēs teicām atvadas Persijai, kad ērtais tvaikonis, jau ar elektrisko apgaismošanu, siltu un aukstu ūdeni un citu Eiropas komfortu, lēni slīdēja starp Enzeli moliem.
Man ir diezgan prāvs krājums Persijas skiču – varbūt ar tām arī kaut ko varēs izdarīt.  à propos – biju iemācījies diezgan labi runāt pa persiski, un varu drusku persiski rakstīt – ļoti vienkārša un skaista valoda, le français de l’Orient.
/08.02.1919, vēstule brālim Oļģerdam Grosvaldam/