Audiogida teksts

Izstādē “BINDE 100–10"

1 BĒRNĪBA

Man ir laimējies piedzimt laimīgi tādā interesantā laikā, kad pasaulē bija interesantas pārbīdes. Trīsdesmit trešajā gadā latviešu, īstu zemnieku ģimenē – tēvs Jānis Binde mans, mammīte – Emma Binde (dzimusi Korps). Vienkārši lauku cilvēki. Es esmu pirmdzimtais. Nu aiz manis vēl piedzima brālis un māsa, ik pa pāra gadiem. Māti sauca par mammīti, tēvu – reizēm teicu tēts, reizēm – paps.

Pēc rakstura, faktiski pēc sava rakstura es biju jūtīgs, es vēl tagad esmu jūtīgs. Mani kādreiz ļoti ātri var uzbudināt un tā tālāk, bet es esmu ne tikai jūtīgs, bet arī sentimentāls. Es esmu sentimentāls un atceros no savas bērnības, piemēram, kad mammīte vai vecmammiņa dziedāja kādu šūpļa dziesmu, tad melodijas iespaidā es raudāju. Man melodija bija tik, ka izraisīja raudāšanu. Nu un, runājot par raudāšanu, jāpiebilst, ka vecmāmiņa man bija akla, un tad es vienmēr tā domāju, redz, kā vecmāmiņa bija akla, bet es kļuvu par fotogrāfu. Droši vien tas jau ir Dieva pirksts. Man vajadzēja kļūt par fotogrāfu, redzīgam un ļoti redzīgam būt.

Un gājis uz ceļu, uz lielceļa, kad aizbrauc mašīna, skatīties riepu nospiedumus. Riepu nospiedumus tos tā kā neatceros, bet es ļoti labi atceros to, ka mums bija izšūti ar ornamentiem krekli – tēvam un man bija izšūts krekliņš ar tiem ornamentiem. Un es saprotu, ka tā riepu nospiedumi smiltīs bija līdzīgi ar tiem rakstiem. Tātad ar vizualitāti es jau biju tā kā no mazotnes saistīts. Tātad vizuālā uztvere, esot aizskrējuši uz ceļu, pēc tam atskrien atpakaļ un tad uz papīra lapas zīmējis esot tos rakstus, ko noskatījis, atzīmējis tos riepu nospiedumus. Vispār, ja tā smejas, tad man ar to fotogrāfiju ir bijis visai jocīgas saites. Es atceros tādu gadījumu, bija liels labības šķūnis, kad aizveras durvis pilnīga tumsa, tumšs šķūnis. Un šķūnī staigājot, varēja pieiet pie, man bija tāda noskatīta viena vieta, kur varēja pieiet pie zara cauruma dēlī, paceļot kreklu un pliko vēderu pietuvinot tam, es to atceros, kad tur man attēlojās meža koka galotnes. Tātad foto projekcija jau bija man toreiz. Tā ka man ir bijuši piedzīvojumi saistīti ar fotogrāfiju, varbūt ne ar fotogrāfiju, bet gan ar tādu kā māksliniecisku uztveri.

2 MAMMAS UN TĒTA PORTRETI

Skatoties uz fotogrāfiju, kurā it kā es esmu portretējis mammīti un tēvu, ir grūti teikt par to, ka tā būtu fotogrāfija – portrets. Portrets manā izpratnē ir tikai tā fotogrāfija, kurā ir redzama seja, kurā precīzi var atpazīt. Principā tā ir pases fotogrāfija, jeb arī studijas fotogrāfija, kā agrāk fotografēja portretus, tātad tie ir portreti. Manā izpratnē un faktiski visā manā fotogrāfiskajā darbībā jēdziens fotoportrets ļoti reti kad parādās. Lielākoties parādās gan tāds attēlojums, pazīstama cilvēka psiholoģiskais portrets. Tā arī padomju laikā it kā nosauca tādu žanru – psiholoģiskais portrets.

Un šeit, lūk, ir redzama, ka mammīte strādā, viņa apstrādā kautķermeni, cūciņu, kuru pati baroja, audzināja, mīlēja viņu bez gala. Visas dzīvās radībiņas mūsu lauku sētā bija mīļas, un viņa viņu, tā sakot, kopa. Un te nu tad es viņu arī atradu kādā veidā, fotogrāfiskā tēlā iemūžināt savu mammīti. Tēvs attiecīgi tāpat – viņa sejas muskulatūra ir saspringta, seja nav, tā gan var teikt fiziski gandrīz nav atpazīstama, viņu varbūt pat nevar pazīt. Bet toties viņš ir viņš, kas tādā bārdas dzīšanas gadījumā ir mans tēvs, patiešām viņš ir patiess. Viņš tāds arī ir.

Tēvs bija racionāls, ļoti darbīgs, strādīgs bez gala, mammīte to novērtēja vienmēr un teica: "viņš ļoti strādīgs". Un viņš bija arī ļoti tāds akurāts, pamatīgs. Ja kaut ko darīja, tad viņš vispirms pamatu izveidoja, sagatavoja visu, sakārtoja un tad darīja.

Mammīte bija emocionāla un māksliniece, noteikti māksliniece. Viņa, varētu teikt, ka viņa savā arodā bija jau tādā līmenī, it kā būtu pabeigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Viņa pati auda, pati šuva, arī šūšanas kursus viņa jaunībā bija izgājusi. Viņa pati tamborēja un visādi citādi sēja un, kā vēl to sauc, visas tās izdarības. Visiem bija apģērbi, ne tikai apģērbi, bet gultas pārsegi, dvieļi ar monogrammām ietamborētām un tā tālāk. Mums bija lepni krekli ar zilām, ar zilā krāsā izšūtu ornamentiku. Un mammīte bija tādā ziņā, ka man, nu, laba un var tā teikt mīļa. Kaut gan mums tāds jēdziens kā mīlestības izrādīšana bija ļoti, ļoti pieklusināts. Netika nekas tur tāds glaudīšanās, vai kaut kāda mīlināšanās un to vārdu mīl, mīlestība nelietoja vispār nekad. Šis jēdziens mīlestība faktiski bija lasāms tanī uzvedībā un darbā. Darbā, jeb tajās visās norisēs un visās saskarēs šis jēdziens mīlestība bija klāt, bet nebija nekādas glaudīšanās. Es domāju, ka tas daudziem latviešu zemniekiem, tas bija raksturīgs, jo tāda atklāta un pārspīlēta mīlestības izrādīšana lauku cilvēkiem ar kūtīs sastrādātām rokām organiski nebija iedomājama. Tēvs arī tāpat nelietoja tādas mīlināšanos. Es nekad neredzēju, kad viņš būtu tā kaut kā apskāvis, tā kā mīļi pieglaudis mammīti. Viņi vienmēr bija normālās attiecībās, bet tādas izteiktas mīlestības es neredzēju. Varbūt, kad tā mīlestība, kas tiek ārēji tā ļoti izrādīta, citādā veida raksturo arī mani – es esmu auksts un paskarbs šajā laukā. Arī Taņa šad tad man pārmet to, ka es nepielietoju mīlestības izpausmi, tā sakot, verbāli vai arī kādā citādā veidā.

3 PIRMAIS PAŠPORTRETS

Tādā pat izpratnē jāskatās arī uz mani pašu, portretu, pašportretu, kur arī par laimi bārdas skūšana ir redzama. Sevi pašportretēt, tātad nevis sevi rādīt, savu seju, kura faktiski man nepatīk. Es nemīlu savu seju, man viņa nepatīk pēc formas. Man likās, ka es neesmu skaists, tāpēc arī šinī gadījumā mani interesē redzēt sevi tādā nodarbē. Bet apbrīnojami ir tas, ka tagad ir raksturīgi fotografēties, tā sauktie selfi, kad paši sevi fotogrāfē, bet man šis arī ir selfs. Tātad esi sevi fotografēju. Fotoaparāts, kas atrodas tikai uz statīva un fotogrāfa pogas nospiešana. Es neatceros, droši vien, ka mammīte nospieda pogu, acīmredzot, fotoaparātam, jo šeit trosītes galu es neredzu nekur. Ticami, ka, vai arī māsa, to grūti pateikt, kas man to nospieda. Tā ļoti bieži man gadījies, ka ne pats nospiežu fotoaparāta slēdzi. Un, piemēram, tad, kad mana meitiņa Anniņa kādreiz saka: “Bet tu tur esi redzams.” Viņa saka: “Tā nav Tava fotogrāfija!” Tā ir mana fotogrāfija, tā ir mana doma, bet es neesmu fiziski nospiedis slēdža pogu tikai. Un šeit es turu spoguli kreisajā rokā, ar kuru gaismoju tumšo sejas pusi. Tas jau nozīmē, ka ne tikai vairs selfi, fotografēju tikai, kā pastiepjot aparātu pret seju, bet pat jau domājot par izgaismošanu, par apgaismošanu. Un tā ir, faktiski, pats sākums fotografēšanā - šeit, šinī, manā pašportretā. Ir pats sākums, man nekādas lielas pieredzes nebija. Taču es jau biju salasījies grāmatas un pat jau biju sagatavojies pat apstrādāt krāsu filmu. Lūk, šis attēls ir krāsu negatīvs. Toreiz par krāsu vispār ziņas bija tikai pieejamas speciālā literatūrā, kas bija krievu valodā, ko es izlasīju par krāsu apstrādāšanu. Lūk, tādas ir manas tās pirmās sākuma bildes.

4 TĒVA MĀJAS VAKARĀ PĒC LIETUS

Fotogrāfijā par tēva mājām dabīgi, līdz sāpēm man ir skumji un žēl par savām tēva mājām. Es no tēva mājām aizejot un tātad, būdams sentimentāls, es no tēva mājām aizgāju ar sāpīgu sirdi, jo es sapratu, ka man citas izejas nav. Es tur nevaru palikt. Bija kolhozu laiks, un, ko es tur darīšu, kaut gan es jau biju ieguvis elektrotehniķa izglītību. Es varētu atrast darbu laukos, bet mani vilka visu laiku uz priekšu tā, nu māksla.

Māksla man sākās ļoti agri, tad var jau būt, ka pirmās pazīmes jau bija auto riepu nospiedumu pārzīmēšana, vai arī pēc tam nāca akordeons, ko tēvs atveda no Rīgas. Kad mēs jau gājām skolā, pamatskolā, spēlēju akordeonu. Tātad man arī mūzika bija, tā sakot, tuva. Es dziedāju, visu mūžu esmu dziedājis. Dziedu tad, kad kaut ko nodarbojos, tad vienmēr kaut ko dungoju. Tā, ka man tā māksla vilka un no tām tēva mājām bija jāšķiras.

Tēva mājas vakarā – tas ir mirkļa fotogrāfija. Bija lietus, vasaras siltais laiks, silts vakars, nolija kārtīgs lietus, lielas peļķes uz pagalma. Es momentā, nu es gadījos tanī laikā tajās tēva mājās, tas ir septiņdesmito gadu kaut kad. Un es, kā nolija lietus, parādījās saule. Tas tāds mirklis, kad uzreiz momentāni saule paspīd, viss spīd un laistās. Viss mirdz, un tātad visi pilieni atstaro. Un tūlīt skrēju laukā, fotografēju uz ceļa, pa ceļam, liepiņas, kuras pats esmu stādījis šeit ceļa galā, lielais bērzs, kas tur aiz liepiņām vēl ir dzīvs redzamais. Tas liels bērzs bija, tik liels bija, kad es piedzimu, viņš bija tik pat liels arī tad, kad viņš nogāzās manā acu priekšā. Viņu nogāza vētrainā laikā. Nu lūk, un tās ir tēva mājas tādā nolijušā mirklī. Tas ir viens mirklis, nu dažas minūtes, varbūt piecas minūtes pagāja, kamēr šīs fotogrāfijas es uzfotografēju. Vēl ūdens tecēja pa ceļu, vēl spīdēja lielā peļķe ceļa galā. Un uz ķeblīša, kas bija palicis pie ogu krūma, kad mēs lasījām ogas, sēdējām, bija nolijis ar ūdens pilieniem, ar lietu, piemirkusī siena gubiņa.

Diemžēl tās tēva mājas vēljoprojām stāv tukšas, jo nav mums nekādas iespējas. Mēs tur aizbraucam, bet nav tādas iespējas, ka tur varētu dzīvot un atrast darbu uz vietas. Ja es būtu rakstnieks vai dzejnieks, tad es varbūt varētu dzīvot tad lauku mājās, bet, būdams fotogrāfs, es esmu saistīts, tomēr tajā urbānajā pasaulē piesiets.

Nosaukums “Tēva mājas vakarā pēc lietus” arī skan kā tāda nostalģija, kā sajūta, un tā sajūta ir šajā fotogrāfijā izteicējs. Nekāda tāda dokumentēšana vai kaut kāda cieta rādīšana šeit nav. Ja gribētu parādīt dokumentālu tēva mājas, tad būtu jāfotografē savādāk. Tā ir sajūtu emociju fotogrāfija.

5 PIRMIE SOĻI FOTOGRĀFIJAS VIRZIENĀ

No savas bērnības es vairāk interesējos par savām, tādā interešu laukā vairāk par estētisko jautājumu. Tad man interesēja automašīnu sliežu nospiedumu estētika, un, tā sakot, dabas un priekšmeta estētika un tāda mākslinieciska interese bija. Bet faktiski tēvs, būdams zemnieks, un mēs bijām divi puikas. Tātad viņš bija izdomājis, ka katram no mums ir jāiegūst tāda kapitāla izglītība, kas noderētu lauku cilvēku dzīvē. Viņš to nevarēja iedomāties, ka es aiziešu pilnīgi prom no tās lauku dzīves.

Nu, lūk, viņš mani uzsēdināja uz motocikla un aizveda uz Priekuļu Mehanizācijas tehnikumu tajā dienā, kad eksāmeni tieši sākās. Un man teica, nu noliec eksāmenus un tad mācīsies par elektrotehniķi. Bet vēlāk brālis atkal, kas ir divus gadus vecāks (domāts – jaunāks), pēc diviem gadiem ar viņu tāpat notika. Viņš tika aizvests uz Priekuļiem. viņš iestājās mehānikas nodaļā. Tātad viņš bija lauku mehanizators, es – lauku elektrotehniķis. Un te tā lieta tāda, ka nebūt man tas mīļākais nebija tas elektrotehnika, bet gan mīļākais bija tomēr tie faktori, kas ir saistīti ar kultūru, ar mākslu.

Bet, nu sakrita tā, kad arī ar elektrotehniku var nonākt arī pie tādas apgaismības kā pie gaismas. Gaisma nav nekas cits kā fotogrāfijas nosaukums. Pati foto ir gaisma, un, kļūstot par teātra gaismotāja elektriķi, elektriķi obligāti pēc profesijas, es kļuvu par elektrotehniķi un par teātra gaismotāju. Lūk, tas tēva solis, ko viņš izdarīja, mani aizvedot, lai es kļūtu par kārtīgu elektriķi, mani pamudināja tāpat virzībā uz mākslu, jeb, pareizāk sakot, pats es izdarīju tādu veiklu pagriezienu par labu mākslai. Lūk, tur sākās man šis tas te pirmais un noteicošais, ko nozīmē fotogrāfija. Tas ir forma. Tā ir forma, ka foto ar gaismu var izgaismot visu realitāti, objektīvi redzamo. To var nofotografēt uz gaismas jūtīga materiāla.

6 ITĀĻU NEOREĀLISMS

No piecdesmit otrā gada, kad atgriezos no.. kad iesaukts tiku armijā, piecdesmit septītajā tehniku beidzu. Tas bija laiks, kad tika rādītas vairumā Latvijā itāļu neoreālistu filmas. Tās bija trofeju filmas, ko krievu armija bija savākusi, vārdu sakot, un tad tas tika rādīts. Ļoti daudzas itāļu filmas tika rādītas. Šīs itāļu filmas kā brīnums, tās es visas gāju skatīties, kur vien varēja. Tanī laikā, kad mācījos tehnikumā, pirms tehnikuma jau. Un šīs filmas mani tik ļoti iespaidoja un nevis filmu pašu filmiskais, bet gan filmu vizualitāte. Kas tas bija par brīnumu, kāpēc man patika tā, nu tas attēls no ekrāna, kas runāja? Un tas attēls arī manām visām fotogrāfijām faktiski iet cauri. Tur bija tāda, lielākoties tā bija tāda īpatnēja vide, tas bija filmēts laikā, kad saule nespīd, kad nav ēnas, kad ir apmācies laiks. Tas bija tāpēc, lai vieglāk filmu montēt, jo saules gaismas staru virziens neļauj montēt veiklāk, nu veiklāk, lai varētu montēt filmu. Tad lūk, tādas nomākušās laika gaismas šajos filmu kadros man ļoti, ļoti patika. Un arī ne tikai tas saturs filmiskais, kā piemēram, tur Fellīni filmas, es atceros piemēram, filmu laikam “Ceļš” saucās, kur Džuljeta Mazīna spēlēja tādu klauniņu. Un viss tas ļoti īpatnējais, deformētais, sirreālais, nereālais attēls mani tā spieda, kad tas man faktiski bija galvenais, kas mani grieza uz fotogrāfijas pusi. Tur es tiku deformēts prom no dzejas, ko rakstīju, prom no glezniecības, ko es studēju, mācoties armijas laikā un tā tālāk. Tas attēls iedarbojās uz mani. Lūk, tādā veidā es sāku pievērsties fotogrāfijai.

Pēc tam, kad tehnikumu pabeidzu un nokļuvu laukos, un man vajadzēja strādāt elektrostacijā, man atlika vienīgais malks no kultūras braukt uz Alūksnes Kultūras namu. Kultūras namā bija teātra pašdarbības teātris, kur es meklēju, tā sakot, kaut kādas saites ar to. Es tur spēlēju, jau sāku spēlēt lomas tādas Alūksnes pašdarbības teātrī. No darba kolhozā un vakarā uz teātra mēģinājumiem un tā tālāk. Un arī dziedāju ansamblītī – kvartetā, četri mēs bijām dziedātāji, dziedājām visādas tādas dziesmiņas, saldenas dziesmiņas dziedājām. Un sāku nodarboties ar fotogrāfiju, jo, tehnikumu beidzot, man mammīte uzdāvināja, jeb, pareizāk sakot, viņa iedeva naudu, lai nopirktu fotoaparātu. Un es nopirku fotoaparātu FED-2.

7 NO KOLHOZA UZ TEĀTRI

Tas kolhozs man dabīgi, tā elektrobūšana man ne tuvu nebija tik interesanta, kā teiksim, kas bija saistīts ar fotogrāfiju, ar teātra spēlēšanu, ar dziedāšanu Alūksnes Kultūras namā un tā tālāk. Un beidzot nobrieda man tomēr tāda dūša. Satiekos ar kolhoza priekšsēdētāju, ar Kukoju. Es saku: “Biedri, Kukoj, šeit ir mana darba grāmatiņa, es pametu kolhozu”. Kukojs uz mani ar lielām acīm skatās un dabīgi, ka viņš jau nojauta, ka es tāds putniņš – nekāds īstais tur strādnieks kolhozā gan no manis diez vai. Nu es tagad, kur es dodos? Dodos uz Alūksni. Aizbraucu uz Alūksni. Nu man jau bija motocikls, es jau braucu ar motociklu, es jau vairs negaidīju autobusu, bet ar motociklu pārvietojos. Tad tur ātri vien tēvs nopirka, Pleskavā aizbraucām par kartupeļu kravu, nopirkām motociklu.

Es aizbraucu līdz Alūksnei, tie ar atplestām rokām: "Vai, vai ku labi, mums tieši elektriķis vajadzīgs, skatuves elektriķis vajadzīgs! Visu laiku pārmet kultūras namam par to, ka nevar būt, ka nav jums elektriķis, kas pārskata skatuves elektriskās iekārtas!" Nu, mani paņem, bet tikai nebūsi vis elektriķis, bet gan būsi instruktors. Tur jau tādi amati, kā instruktors, nu tāds stiepjams jēdziens tas bija. "Tu būsi kā instruktors, bet tu strādāsi kā elektriķis, jo tev ir dokumenti, ka tu vari strādāt kā elektriķis." Un es tagad sāku strādāt tajā kultūras namā. Kultūras nams – nu, tas jau kaut kas ir, man ierādīja istabiņu tieši kultūras nama telpās, kur var mitināties, ja tev vajag palikt pa nakti. Ja nē, es braucu atpakaļ četrpadsmit kilometru līdz savām tēva mājam, tur varēja nakšņot.

Mammīte man nekā ļauna neteica ne par to, kad es aizgāju no kolhoza, ne par to, kad es sāku strādāt Alūksnē. Viņa visu mani saprata un piekrita. Viņa vienmēr domāja tā, ja tas ir mans dēls vai mana meita, tad viņa liktenis ir viņa paša rokās. Viņa man ļāva pašam. Nu lūk, tā sākas teātra dzīve. Bet šajā teātra dzīvē vienalga es neaizmirsu fotogrāfiju.

8 INSCENĒJUMS

Un tad es sapratu, ko nozīmē gaismas. Īstenībā viens no fotogrāfijas faktoriem ir gaisma. Pats nosaukums fotogrāfijai – tas ir gaisma, tātad foto gaisma. Gaismu mācība – gaismu mācība, paldies Dievam, atkal man laimējās. Es izgāju gaismas mācību caur teātra apgaismotāja darbu, caur teātra gaismu mākslinieka pienākumiem kopā ar izcilu teātra režisoru Ādolfu Šapiro. Lūk, kā man laimējās, par labu fotogrāfijai, par labu fotogrāfijai. Vēl man laimējās tā, ka teātris man atvēra acis uz pilnīgu jaunu tādu, tas bija jauns faktiski, var teikt, noteikti jauns, kā uz inscenējumu. Teātrī uz skatuves notiek inscenējums. Es šo inscenējumu iedomājos pārnest uz fotogrāfiju. Ja prasāt, kā tas viss notiek? Tad lūk, pateicoties tam, caur teātri, nē, caur automašīnu nospiedumu, starp čīgāšanu ar akordeonu, starp dziedāšanu korī, starp teātra apgaismošanu un tā tālāk, es esmu nokļuvis ar visām četrām kājām iekšā tajā laukā, ko jau var teikt droši, par mākslu. Ar drusku tādu piebildīti, kā fotomākslu. Bet fotomāksla ir tikpat liela māksla kā mūzika. Kaut gan es vienmēr uzskatu, ka mūzika ir vislielākā māksla, jo tajā nav ne kā dokumentāla, tajā nav ne kā konkrēta. Tā ir vienkārši – mūzika, tā ir visīstākā, vislielākā māksla.

9 SĒRIJAS SIRREĀLISMS TAPŠANA

Es esmu nokļuvis tāda tipa hepeningos, kur, piemēram, Langstiņu mežā mākslinieki – nu Arnolds Plaude, vispirms, jo Arnolds Plaude dzīvoja Langstiņos, bija iedomājies, ka šeit var sapulcināties dažādi tēlnieki un veidot savus darbus mežā, izstādīt. Tā arī notika, tika atvestas šeit visādas figūras, pie tam šīs figūras, dabīgi, ne tādi negatavi darbi kaut kādi, ne tie monumentālie, kas stāv kapos, piemēram, bet gan tādi darbi, kas darbnīcās visos stūros mētājās. Un tie darbi tika savesti šeit mežā. Un šinī mežiņā tad arī bija nolikts, ka vienā dienā sanāks kopā tie mākslinieki. Uzlika te tādus, kinostudija te atbrauca, Podnieks ar kinokameru bija un izlika prožektorus. Tajā vakarā un jau nakts sākās, kad notika, nu tāda apstaigāšana pa to mežu un runāšanās un tā tālāk. Nu, lūk, notika tāds pasākums, tāds hepenings. Un otrā rītā, kad visa tā publika jau prom, dabīgi, tās skulptūras mežā atradās. Un šīs skulptūras visas bija, tās visas tā ļoti mistiski izskatījās – priežu mežs, caurspīdīgs un skulptūras. Un mēs ar Arnoldu Plaudi un Ludmilu tur fotografējām tādu, kā lai saka, tādu, diezgan jocīgās formās – Arnolds Plaude bija saģērbies tādā jocīgi, kaut kādā, ar teātra apģērba gabaliem. Ludmila bija pilnīgi balta, un ar tām skulptūrām notika tāda pantomīmiska izskata, tāda apstaigāšanās, it kā darbošanās, iekļaujoties to skulptūru formā ar saviem ķermeņiem. Lūk, tāds bija šis darbs.

10 VĪRIETIS UN SIEVIETE

Vēl diezgan agri man, nu, ne agri, faktiski pēc pieciem gadiem, pēc pieciem gadiem kopš es paņēmu rokās fotoaparātu, man radās darbs, kurā faktiski es konstatēju - esmu atklājis to paņēmienu un to turpmāko fotogrāfiskās rīcības galveno līniju. Un tas darbs saucas psiholoģiskais portrets. Ir attēlota sieviete, kura nes faktiski jēdzienu savā būtībā, kas ir psiholoģija. Un tad, kad man izstādē prasīja, kas tas ir, kas tā par personu, kam pieder šis psiholoģiskais. Psiholoģiskais portrets tātad kā psiholoģiskais portrets? Es viņam saku, ka tas neattiecas uz cilvēku konkrētu, bet tas attiecas uz jēdzienu, ka psiholoģiskais portrets, kā uz visiem attiecināma lieta. Tātad psiholoģiskais portrets – tas ir kā žanrs. Lūk, es atklāju to, kad es strādāju šitādā psiholoģiskā žanra robežās. Un tas turpinājās tūlīt, sākot jau kombinējoties ar Arnoldu Plaudi un ar kādu sievieti. Man radās doma, ka man būs tieši psiholoģisko problēmu risināšanas, varēšu veikt, veidojot fotogrāfijas, kuras var nosaukt par tādu kā ciklu “Vīrietis un sieviete”. Šo fotogrāfiju ciklu es joprojām vēl neesmu pabeidzis. Es viņu šad tad atceros, kur man gadās saskarties ar divu cilvēku – vīrieša un sievietes, nevis konkrēto vīriešu un sievietes, bet vispārinātu vīrieša un sievietes problēmu.

11 SLEPENĀ TIKŠANĀS

Slepenā tikšanās – šī vieta ir bijusī Lāzberģa pils, kas atrodas pie Alūksnes ezera, Alūksnei otrā pusē, tātad ezeram otrā pusē. Alūksnē bija pils, pseidogotiska celtne. Manā laikā viņa bija vēl visā veselumā bija dzīva, kara laikā papostīta nedaudz, tagad tur vairs tikai akmeņi palikuši. Un lūk, es tur vienreiz vasarā biju aizbraucis, tajā pilī izstaigāju, tur bija skaisti, grīdas bija pat parkets, bija gleznojumi pat kādi tur. Nu, un es ieraudzīju, ka pret tiem pils logiem uz vienu pusi bija ezers, uz otru pusi bija tādi – pagalms ar kokiem. Tur bija pret logu tāda eglīte, auga eglīte tāda gara, gara, tieva tā kā tāds pirksts pret to logu. Un es tā paskatījos, ka viņa ļoti labi centrējās tajā bildē pa centru, un perspektīva tāda veidojās. Un nodomāju, ka te varbūt kaut kad, kaut ko varētu uzinscenēt. Nu, un tā arī notika. Pašās decembra beigās mēs nolēmām, ka ar Arnoldu brauksim uz manu dzimto pusi, uz Alūksni ciemos un jāņem līdzi tad būtu viena modele. Nu, un šeit aizbraucām uz to pili. Nu, un tagad, ieejot tajā telpā, ko es tur vasarā ieraudzīju, tā telpa jau bija piepūsta ar sniegu. Tātad putenis bija pieputinājis sniegu un šī telpa izskatījās vēl burvīgāk. Burtiski simetriski skaisti veidoja tādu perspektīvu, tādu skatu. Un logā tā eglīte ļoti skaisti izskatījās. Nu, ko tur vajadzēja? Vajadzēja tikai ielikt Arnoldu un to meiteni tajā vidē. Ko varēja uz ātru roku izdomāt, nu to pašu, ko lielākoties Arnolds arī kā stafāža izpildīja. Viņš vienmēr prata tās meitenes tā smuki apskaut vai piespiest pie sienas, vai kādā citādā veidā iestādīties blakus vārtos. Tie manu darbu nosaukumi. Un te, nu viņš arī to izdarīja. Tad, kad viņš apskāva to meiteni, es viņas vārdu vairs neatceros, iņa tā kā vairījās, tā kā izvairījās. Un tad, lūk, radās šī fotogrāfija. Radās viņa tādā sakarībā, ka, lūk, tādā pussagruvušajā telpā tik estētiski skaistā tādā telpiskumā viņi bija atnākuši, lai tā sakot, viens otru apskautu, varbūt kaut ko vairāk.

12 SPĒLE / INICIATĪVA

Arnolds Plaudis un Velga, tātad vīrietis un sieviete šajā sērijā man atnāca ar tādu domu, kā tas ir, kad starp vīrieti un sievieti iestājās tāda situācija, kad pazaudētas tiek attiecības, jeb pazaudēta iniciatīva. Kā to risināt? Risināt – sākumā tā Velga tika ietīta vispirms tādā, viņam bija tur tāds marles baķis. To tinam apkārt tai Velgai, lai viņu tādu, viņa nepozēja nekad aktā, lai viņu padarītu, attālinātu no jebkurām konkrētām apģērba, teiksim, tādām daļām. Vispār vienmēr vajag atdalīt to cilvēku no konkrētā, lai nevar konkretizēt, ka viņš kļūst tā kā abstrakts, bet ne abstrakts, bet, nu, paliek tā kā sieviete paliek, bet nav konkrēta, pēc apģērba nevar viņu noteikt. Lūk, tas bija pirmais, kā viņa tika tāda izģērbta. Tālāk, tie, kas tur tie ģipša figūras, kuras Plauža skolnieki parasti zīmēja, tās tika nogāztas gar zemi, jo viņas vajadzēja tā kā tādus gruvešus, vai kas kaut kur asociējās ar tādu. Tā vide tika sagatavota. Jo, proti, videi ir ļoti būtiska nozīme. Ja šī vide tāda abstrahēta tiek padarīta, arī nekonkrēta, nevar saprast, kas tas ir par brīnumu. Un tad sākās tā spēlīte. Un pirmais, kas iešāvās acīs, tas bija bumba, kas tur bija, gumijas tāda bumba. Re, bumba ir. Arnolds paņēma to bumbu rokā, mētāja, mētāja, un man bija skaidrs, ka, lūk, šī bumba ir tā, kas padara viņu svarīgāku. Viņam ir bumba, viņai nav bumbas. Tas nozīmē, kad tā problēma par tām, par iniciatīvu var būt risināma tādā veidā. Un tā viņi mētāja viens no otras un tad, kad es fotografēju, uzķērās šis mirklis, kad tā bumba ir pamesta uz augšu un viņa nofiksējās, viņa ir. Nu, tad arī ar to punkts. Bumba karājas gaisā – nav ne Velgai, ne Arnoldam iniciatīvas.

13 KRĀSĀ

Par krāsām runājot, ir jāsaka tā, ka es ļoti agri sāku par to interesēties, pat ļoti agri. Tas ir piecdesmit devītajā gadā es nopirku Maskavā filmu un filmu attīstītāju, negatīvo krāsu filmu.

Proti, krāsu filmas bija divējādas – bija negatīvās, kas deva negatīvu attēlu filmā, bet bija tādas sauktās apgriežamās filmas, kuras tika attīstīšanas laikā no negatīva tūlīt uz tās filmas tika apgrieztas uz pozitīvo. Tāds paņēmiens bija izstrādāts tehnisks. Tātad bija gan diapozitīvās, tātad pozitīvās filmas, kas deva jau pareizu attēlu, jeb arī bija negatīvās. Un negatīvā filma, piemēram, izskatās ļoti jocīga, ja paskatās uz to filmu, jo viņai ir pretējs. Ja ņem krāsu to apli krāsu teorijā, tad tieši tās krāsas, kas ir negatīvā apļa vienā pusē, tieši pretējā pusē būs uz pozitīvo. Tādā veidā ir krāsu pasaulē atrisināts viņiem – ir pozitīvās krāsu apļa tieši pašā malējā vienā punktā tieši pretī ir precīzs attēls pozitīvs.

Man šī darbošanās ar filmām arī bija ar krāsu filmām, un krāsu to, nu, tādu būšanu tik pat daudz interesanta kā ar melnbaltām. Krāsu filmu arī varēja solarizēt. Šis solarizācijas jeb tas Sabatjē efekts, kas bija tikai uz melniem attēliem, rādījās sākotnēji, tagad bija jau interesants, arī redzot, kas notiek, attīstot krāsu filmu, viņu sagaismot, solarizējot. Tad arī tur jau bija ļoti interesanti attēli.

Par krāsu runājot, es varu pateikt tā, ka man krāsa nebija simpātiska tāpēc, ka krāsu es nevaru vadīt. Krāsa, kāda dabā ir, tāda tiek pārnesta uz filmu, precīzi tātad kopēta tieši tāda, kāda viņa ir dabā. Es nevaru padarīt zāli zaļāku, ja es to zāli.. Es varētu zāli padarīt zaļāku, bet, ja es to ar filtra palīdzību padarīšu zaļāku, tad man tā zilā debess vai oranžā saulīte atkal iegūs arī citādu veidu, viss mainās. Nevar lokāli vadīt. Lokāli nav iespējams krāsu vadīt fotogrāfijā.

14 ABSTRAKCIJA

Tātad eksperiments kā tāds fotogrāfijā nav ne vairāk, ne mazāk svarīgs kā visā, visur. Tas ir lauksaimniecībā var eksperimentēt ar augu seku, eksperimentēt ar dažādām, teiksim, augu pavairošanu, dažādu sugu veidošanu un tā tālāk. Tie visi ir eksperimenti. Un eksperimenti, arī māksla nav iedomājama bez šādiem visādiem eksperimentiem. Tātad šie eksperimenti manā izpratnē visvairāk un vissvarīgāk attiecas uz formu, mazāk uz satura, vairāk uz formu. Un tāpēc arī fotogrāfijā, lai varētu eksperimentēt ar fotogrāfiju, man vajadzēja ļoti pamatīgi apgūt fotogrāfijas arodu, jeb to fotogrāfijas tehnisko pusi. Tehniskā puse manā laikā tātad bija tikai un vienīgi fotogrāfijā, attēls uz gaismas jūtīga materiāla. Uz gaismas jūtīgās emulsijas gaismas staru iespaidā izgaismotas vairāk un mazāk sagaismotās vietas, izstrādājās tumšākas un palika gaišākas. Lūk, tas bija tas, kas veidoja attēlu. Tātad attēlu no balta līdz melnam šajās robežās ar visiem pustoņiem mierīgi fiksēja fotoplate jeb fotonegatīvs, kurā bija sudraba broma, joda vai hlora emulsija. Neiedziļināšos ķīmijā, tas jau ir ļoti plašs jautājums. Tā kā liels apjoms bija vajadzīgs veltīt tam, ko un kādā veidā tehniski tātad risināt šajā laukā, tehniskajā laukā.

Kas mani interesēja strādāt šeit, kas ierosināja mani strādāt šajā tehniskajā laukā? Tas bija faktiski mans fotogrāfa amats. Es sāku strādāt ar poligrāfiju, tas ir ar drukāšanu, attēlu drukāšanu. Proti, izdevniecībā es veidoju grāmatu vākus, grāmatu ilustrācijas dzejai un rakstnieku darbiem, un pat plakātus veidoju. Tātad saistība ar fotogrāfijas izmantošanu poligrāfijā, tātad, lai fotogrāfi varētu veiksmīgāk izmantot poligrāfiju. Un tāpēc es apguvu, tā saukto, foto tehniku. Foto tehnikas, sākot no tonālās, no ļoti tādas kā migliņa blāvas, blāvas fotogrāfijas, daudztoņu tādas gradiētas – gaišas, smalku graudu, tādas pilnīgi nemanāmas no viena gala līdz arvien kontrastaināku un kontrastaināku attēlu līdz pilnīgi melns un balts. Tātad papīra pamatne ir balta, bet sudrabā tie graudiņi – melni, pustoņi nekādi neveidojas. Jo tie pustoņi faktiski ir ilūzija, jo tie graudiņi paliek mazāki, jo viņiem spīd cauri tātad blakus stāvošo graudiņu sāni, tādā veidojas tā pustoņu gradācija.

15 SOLARIZĀCIJA UN CITAS NEJAUŠĪBAS

Eksperiments tika veidots tāds – darbojoties ar ķīmiju laboratorijā, fotoķīmija, ķīmiskais sastāvs, attīstošās vielas, konservējošās vielas un reakciju veicinošās vielas, kas tur darbojas, var tikt manipulēts ar dažādiem, teiksim, stiprumiem. Var iegūt ļoti mīkstu attēlu, var iegūt ļoti kontrastainu attēlu. Tātad ar ķīmijas palīdzību laboratorijā varēja to visu darīt. Un tad tas ar tika darīts. Tātad es attīstīju filmu puslīdz normāli un pēc tam papildus sāku veidot kontratipus, ar kuriem tātad manipulēju. Manipulēt – tagad šito jēdzienu, kā manipulācija, pielieto, tātad eksperimentēju ar to.

Un jau pašos pirmsākumos, fotogrāfijas pirmsākumos bija fotogrāfs Sabatjē – franču fotogrāfs, Sabatjē uzvārds, tagad aizmirsu, kā viņam bija vārds. Viņš bija konstatējis, ka ļoti īpatnēji notiek, ja attīstīšanas procesā pēkšņi tiek papildus uznests, iedots gaismas zināms daudzums uz to materiālu, kas strādā, sākās papildus iedarbošanās – jauns sagaismojums rodas uz emulsiju. Ja viens, teiksim, tiek uznests, filma tiek attīstīta, bet tā attīstīšana vēl nav beigusies. Jau tiek darbināts vēl viens apgaismojums, tad veidojas tā sauktais Sabatjē efekts. To vēlāk teorētiķi nokristīja par solarizāciju, notiek solarizācija. Tātad kaut kas ar saulīti sakarā. Nu lūk, tādas parādības kā solarizācija bija ļoti interesanta. Un šī solarizācija bija pilnīgi nevadāma. Tur varēja manipulēt tā, vai tātad tiks vairāk gaismots vai mazāk, vai būs vairāk attīstīts tas materiāls un mazāk attīstīts. Tātad šis vairāk un mazāk no abām pusēm veido dažādību, un tā solarizācija bija ļoti daudzveidīga. Tātad solarizācija – tas ir viens.

Tālāk ar ēnu spēlēm visādām, kā šeit ir redzams. Tālāk ar izohēliju, kas īpaši skaista tehnoloģija, kur tiek veidotas tādas zināmas plaknes, dažādas, teiksim, vairākas klišejas, kuras, tad pēc tam tāpat kā krāsu poligrāfijā – katra krāsa tiek atsevišķi uznesta, tā šeit tiek uznesti dažādi pelēkie toņi viens otram virsū un veidojas šī skaistā izohēlijas tehnika. Piemēram, zināmais fotogrāfs Jānis Gleizds pielietoja diezgan veiksmīgi savos skaistajos ābolos, kas bija tieši izohēlijas tehnikā radīti.

Pēc iespējas vairāk meklēt visādus variantus. Filmu var dedzināt, piemēram, es ar filmu darīju tā kādreiz, kad man nepatika kādi kadri, kas bija jāmet laukā miskastē, es viņus vēl mēģināju abstrahēt, tā sakot, padarīt viņus tādus nu sagrautus, bet reizē arī iegūt efektu. Piemēram, lejot karstu ūdeni uz filmas, emulsija, nu, tā sastāv no želatīna. Želatīns, ja tiek karstā ūdenī iebērts, tad viņš izkūst, šķidrs paliek. Tā arī filmas emulsija, piemēram, lejot karstu ūdeni, tecinot virsū, tā emulsija sāka plūst un izplūst. Nu man te ir tādi, kur es apzināti darīju, kā, piemēram, tur plaucēju tās filmas malas. Tad es līmēju vairākas stundas ļoti caurspīdīgus ar mazu ekspozīciju uzņemtus kadrus, es saliku tā vienu otram virsū. To saucu par sendvičiem, tādus paņēmienus, kad saliek vairākus, ne divus negatīvus, bet vēl vairākus saliek kopā.

Nu, un tad vēl var būt tāds, kad notika kādi brīnumi, kad, piemēram, es skaidri redzu, kad es esmu paņēmis papīru no tās pakas, kura ir tehniski ilgu laiku glabājusies un ir bojāta. Tas foto iesaiņojums ir atradies teiksim tādā agresīvā vidē, kur ir bijusi, acīmredzot, radiācija visāda. Radiācija – tie gammas vai kādi tur stari uz to emulsiju ir iedarbojušies. Tad es to papīru konstatēju, kad, es tagad viņu sāku attīstīt, izrādās tādi brīnumi tur ir redzami, kas ir, es saku no Dieva puses atnākuši. Un es varu būt tikai autors, kas ar estētiku tātad arī labos draugos, izlasīt to estētisko skaisto brīnumu, kura ir absolūta abstrakcija, kur es roku neesmu pielicis. Es tikai esmu atlasījis no tās daudzveidības, kāda ir. Lūk, tādi gadījumi ir bijuši.

Vēl ir bijuši tādi gadījumi, kad tiek kā parasti, tā ātri kopējot, tur nav laika daudz uzkavēties. Divas lapas es redzu ir salipušas kopā. Kopējot cauri, es esmu izkopējis abām divām cauri, vienai tātad ir daudz bijis, otrai – pa druskai, tātad izkopējas cauri diviem papīriem. Veidojas kaut kādi brīnumi, to met iekšā miskastē, tāpat nesaburzītu. Otrā dienā es atnāku un skatos, ka tie ir palikuši tādi zaļgani pilnīgi no laika, jo miskaste nebija iznesta. Tā emulsija vēl turpināja strādāt, un tad es skatos, ka pilnīgi tādi sudrabaini mirdzumi parādījušies ir. Un tad es tās papīra lapas atdalu un tagad sāku tur vēl ar viņām darboties. Nu tad ir atkal nejaušības, kā piemēram, tur, kur, filmas attīstot, filmas bija salipušas kopā, un, lūk, tās vietas neattīstījās tur, kur tie melnie, kopējot cauri, viņas ir caurspīdīgas un kopētās – melnas. Bet šito visu konkrēti es varu pastāstīt, ja gribat precīzāk. Tātad pie stendiem, ja jums kādam patīk, varat mani paņemt pie auss un vilkt pie stenda. Es jums pastāstīšu, kā tas ir radies. Atmiņa laba ir vēl. Starp citu, man ir bijuši ļoti veiksmīgi gadījumi, kad nejauši uzfotografēts viens otram virsū. To var atrast pie Taņas lidojuma sērijas, kur viņa sāka lidot ar trim kājām, mēs šeit redzam. Tas ir tīrā nejaušība, bet cik skaisti ir iznācis. Manās nejaušībās man ir vienmēr Dievs palīdzējis. Es vienmēr saku, Dievs palīg. Ja kāds strādā, eju garām, saku: “Dievs palīdz!” Tas pamāj ar galvu un saka: "Ej tu ratā!"

16 PAŠPORTRETS

Abstrahēt – tātad padarīt kaut kādas lietas, padarīt nelīdzīgas vai deformētas attiecībā, nu, izejot no formas viedokļa. Piemēram, kā šajos portretos, kur es esmu tādās spoguļu lauskās fotografējies. kad šī te daudzveidīga spoguļu lauskās mana tā deformēšana ir domāta. Es tā iedomājos, ka tas ir sadrumstalot sevi tajā daudzveidībā, kādā es dzīvē esmu sevi veidojis. Man ir bijis tik daudz visādu, visa kā ir bijis, kā lai es parādītu to nejaušo, abstrahēto, neaptveramo, kādos visādos gadījumos man ir bijušas darīšanas. Tālāk šī te formas pārveidošana nozīmē – var savu galvu padarīt lielu, vienu aci var palielināt, var visādā veidā deformēt tādā ziņā, ne tikai spoguļos tur. Nu, vārdu sakot, cik daudz iespēju ir, to nemaz nav iespējams apgūt, tas ir bezgala daudz. Un šajās visās deformācijās ne tikai es pats, bet tur, piemēram, es esmu iedomājies, kāda varētu būt mana teiksim satikšanās ar velnu. Lai es to varētu attēlot, man vajag tātad kādu pazīmi par velna būtību. Nu, ko, es pasūtīju no lietišķās mākslas manām skolniecēm, kur es pasniedzu, lai viņa man izgatavo tādu velna masku no papīra, lai viņa izloka, tādu dizainerisku. Izdarīja tādu masku ar ragiem, un šo masku ar ragiem es iekļāvu arī tajās deformācijās ar sevi kopā. Tā ka viss tas kopā sakļāvās tādā ziņā, ka šī te forma kļuva tāda monolīta. Viss tādā veidā veidojās.

Tagad rodas jautājums? Jā, tātad viss notiek, spoguļi tiek salikti, gaismas tiek stādītas. A, kā tad tu redzi sevi, kā tu izskaties? Nu tas ir diezgan smags jautājums. Jo man vajag visu to studiju sakārtot tā, lai es varētu atrast vienu punktu, kurā tad es varētu arī iestāties, jo man ir jāiestājas, fotoaparāts jānostāda uz statīva, jānotēmē, jāizvēlas tas kadra apjoms, cik es tur ietveršu. Kurā vietā, tad es tur pats stāvēšu vai arī plātīšos, vai kustēšos, vai kaut kādā veidā izpaudīšos tanī momentā kā slēdzis nostrādās. Jā, un tad man tie tūlīt uzbrūk. Oponenti saka: “Jā, bet tu taču to pogu fotoaparātam nospiedi ne tuvu!” Es saku: “Jā, nu tas arī ir fakts, ka tad vajadzēja kādam palūgt, lai nospiež pogu!” Bet, nu, lielākoties man to izdarīja mani, varētu tos saukt par asistentiem, kas bija. Pirmais asistents man bija mammīte, mana mamma, kas vienmēr man bija pa rokai, kad es, jauneklis būdams, dzīvoju vēl laukos. Tad es aicināju: “Mammīte, nāc, Tev jānospiež poga būs.” Un tad nospieda. Tad, kad man gadījās iegūt kolekcijā Latvijas studiju lielos fotogrāfus, man ir vairāku lielo fotogrāfu darbnīcas atribūtikas, ir garas trosītes. Vienam bija trosīte līdz desmit metru gara. Tātad es varēju nostādīt aparātu desmit metru attālumā.

17 AKTS

Man patiktos labāk, kad šis akts, teiksim akta fotogrāfija, izpaustu tikai estētiku un nemudinātu. Par ko arī man pārmeta to, ka manās fotogrāfijās ir par maz erotikas, ka viņas nav tādas rosinošas uz erotiskām sajūtām. Ka manas fotogrāfijas ir tikai veidotas bieži vien pat ļoti neparastās tādās pozās, kurās pat varētu būt pat drusku, pat tāds kā kas pretējs ir. Kad nevis erotiku tās pauž, bet gan liek domāt, ko viņa īstenībā tur dara.

Bet īstenībā jau visa māksla lielākoties jau gan ir ļoti daudz, ļoti piesātināta pat ar erotiku. Ir pat portreti, kas ir erotiski, ne tikai portreti, bet atsevišķas ķermeņa daļas. Tik pat labi safotografētas kājas varētu būt erotiskas un tā tālāk. Tā kā te nav svarīgi parādīt kaut kādas konkrētas erotiskas vietas. Bet, skatoties uz visu to, šis temats, kas ir saistīts ar akta fotogrāfiju, ir ļoti bagāts un milzīgu apjomu, visādu veidu risinājumiem. Un viens no tādiem, kas man visvairāk patika, kad šajos risinājumos tiek ieviestas kādas globālas, filozofiskas tādas dabas problēmas par cilvēka būtību, par cilvēka esamību, pašu cilvēku kā tādas, tātad radošā kroņa visu to, kas ir attiecināms par cilvēku.