Beļģijas māksla (1900–1940)
No 2023. gada 19. augusta Mākslas muzeja RĪGAS BIRŽA 4. stāvā (Doma laukumā 6, Rīgā) skatāma jauna pastāvīgā ekspozīcija, kas veltīta Beļģijas mākslai.
Latvijas un Beļģijas kultūras kontakti nostiprinājās, pateicoties gan 1927. gadā Rīgā sarīkotajai izstādei, gan ievērojamam beļģu mākslinieku darbu dāvinājumam, kas bija spilgts starpvalstu kultūrdiplomātijas piemērs. Latvijas ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Beļģijā Jāņa Lazdiņa sadarbības rezultātā ar Beļģijas valsts tēlotājas mākslas izstāžu komisāru Polu Lambotu 1932. gadā Valsts mākslas muzejā nonāca 51 beļģu mākslinieku darbs, un šī paša gada 15. novembrī muzejā atklāja beļģu mākslas nodaļu. Līdz 1940. gadam kolekciju pakāpeniski vēl papildināja medaļu, mežģīņu, tēlniecības un grafikas darbu dāvinājumi.
Šobrīd Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) glabājas apjomīgs 20. gadsimta 1. puses beļģu mākslinieku darbu kopums – vairāk nekā 700 kolekcijas priekšmeti: gleznas, grafikas lapas, skulptūras, medaļas un arī 17.–20. gadsimta sākumā darinātas mežģīnes.
Ekspozīcijas kodolu veido flāmu un valoņu meistaru darbi, kuros atspoguļojas tematiskā un stilistiskā daudzveidība – simbolisma, impresionisma, fovisma, ekspresionisma un citu virzienu pazīmes. Grafikas sadaļu reprezentē Armāna Rasanfosa virtuozie zīmējumi un Ādolfa Krespēna akvarelis “Smaidi”, kurā jūtama aizraušanās ar japāņu kultūru. Paradigmas maiņu iezīmē nākamās paaudzes autoru daiļrade ar jauniem māksliniecisko formu un izteiksmes līdzekļu meklējumiem.
Kontakti ar franču impresionistiem veicināja savdabīgu impresionisma paveidu, kas pazīstams kā luminisms. Ekspozīcijā skatāmi arī Latemas skolas pārstāvju darbi, kuros izpaužas simbolisms (Valēriuss Sādelērs “Augļu dārzs”), bet pēc Pirmā pasaules kara – ekspresionisms (Albērs Servāss “Lauku darbi”). 1928. gadā valoņu mākslinieki nodibināja apvienību “Nervija” (“Nervia”). Nervijas dalībnieku darbus raksturo līnijas grācija un plastiskums, metaforisms, tīro krāsu palete un gaismēnu spēle. Šo apvienību pārstāv gleznotāji Anto Karts, Leons Navēzs, Rodolfs Strebels.
Spilgts paraugs formu un krāsu sintēzei ir izcilo gleznotāju Eižena Larmansa, Izidora Opsomera un Albēra Savērisa kompozīcijas. Industriālām ainavām un strādnieku dzīves dramatiskam attēlojumam pievēršas politiski aktīvais gleznotājs, grafiķis Franss Mazerēls un Pjērs Poliss. Savukārt tēlnieku Žorža Minna, Luija Maskrē, Emila Fransuā Petū skulptūras iemieso reālisma, impresionisma un ekspresionisma tendences.
Ekspozīcija papildināta ar unikāliem 17.–20. gadsimta mežģīņu paraugiem, kuri deponēti no Briseles Karaliskā mākslas un vēstures muzeja un saņemti dāvinājumā no Beļģijas Mežģīņu draugu biedrības 1933. gadā.
Beļģu māksla ar savu vitalitāti un spēcīgo krāsu izjūtu ir tuva arī latviešu māksliniekiem, un daudziem no viņiem savulaik deva jaunu ierosmi un radošo impulsu.