Sejas izteiksme
MĀRA BĒRZIŅA ESEJA
Vai sejas izteiksme atspoguļo cilvēka apziņas patieso stāvokli?

Gribas būt labticīgam un uzskatīt, ka izskats nemelo, taču jau kopš sen seniem laikiem ir skaidrs – ne reti mēs uzvelkam maskas un izliekamies. Pareizi novērtēt ļaužu mīmiku nav viegli – kādā reizē sejas izteiksme patiešām vērtējama viennozīmīgi un nepārprotami, bet citā, saproti nu, kas viņam aiz ādas. Piemēram, smaida tik jocīgi, ka bail metas. Man ir draugs, kurš bieži izskatās dusmīgs, kaut pats apgalvo, ka tāds nemaz nav, viņš esot iegrimis domās. Viņš skaidro, tā ir tikai sejas īpatnība, un patiesībā esot labā omā un pret visiem noskaņots pozitīvi. It kā var sliekties draugam ticēt - cilvēka sejā ir 46 muskuļi, ej nu tiec ar tiem visiem galā, bez tam, katram var būt kāda īpatnība, nosliece veidot grimasi, kas nepavisam neatbilst iekšējām sajūtām. Taču raugoties caur dzīļu psiholoģijas prizmu, var pieļaut, ka dusmas viņā tomēr ir dzīvas – negatīvās emocijas ir nostumtas zemapziņā, no kurienes tās paslepus, neietekmējot dienas apziņas stāvokli, izmanās atplaiksnīt sejā. Diezgan sarežģīti, jo var būt gan tā, gan gluži pretēji. Neskati vīru pēc sejas? Cilvēks ir Dieva domas sabiezinājums, kuram ļauts izpausties kā vien viņš vēlas. Kā šādā mānīgu ēnu un neskaidrību pilnā pasaulē skatīt 20. gadsimta latviešu portretus? Nudien nezinu… tas ir, nezinu labāku ceļu, kā vienkārši uzticēties gleznotāja, fotogrāfa, tēlnieka godīgumam, talantam un prasmei atspoguļot cilvēka patieso būtību. Domāju, lielākajā vairumā mākslas darbu tas ir izdevies. Bet tur, kur modelis, šķiet, ir saņēmies izskatīties smukāks, gudrāks vai kā citādi labāks nekā patiesībā ir, arī šajos attēlos mākslinieks gribot negribot uzrāda kādu cilvēka rakstura šķautni – to pašu samākslotību, izlikšanos. Un vēl – citu portretos spoguļojas mākslinieka paša iekšējā pasaule.

 

Pārvietojoties pa izstāžu zāli, ar acs kaktiņu pamani citus apmeklētājus un nevilšus ielaid sevī domu – mēs raugāmies uz vienu un to pašu, taču saskatām katrs savu. Iedziļinājies Jaņa Rozentāla gleznā “Kerijas Grotuses portrets” mākslas kritiķis Pēteris Bankovskis cita starpā raksta: “Sievietes zilās, dziļās acis raugās iesāņus, liekas viņa kavējas pārdomās, kurām vienlaikus vēlas un vairās ļauties. Par šo iekšējo cīņu liecina arī pēkšņais sārtums vaigos un lūpas, kas cieši aizdarītas, it kā sargājoties izlaist pasaulē kādu neapdomātu vai neapdomīgu frāzi.” Piekrītot Pētera Bankovska teiktajam, ka Kerijas acis ir zilas un raugās iesāņus, tomēr man šķiet, tās ir ne tik dziļas, cik lielas un pētošas.  Līdz ar to iztēlē veidojas drusku citāda aina – Kerija kaut ko vēro, visticamāk, kādu darbību, pati tajā neiesaistoties. Kerija nekādā gadījumā nav apdraudēta – par to liecina viņas atbrīvotā stāja, rimti gar sāniem nolaistās rokas un mierīgā sejas izteiksme. Viņa izskatās pēc ieintriģētas skatītājas, kura gaida notiekošā iznākumu. Kerijas lūpu kaktiņi ir nedaudz savilkti uz augšu, tāpēc, iespējams, jau pēc brīža viņa izplūdīs smieklos vai vienkārši pasmaidīs un pagriezīs galvu pa labi. Vai kreisi.

 

Interpretāciju skaits ir neierobežots un, manuprāt, tas ir lieliski.  Atrašanās mākslas burvībā un tai sekojoša sava personīgā viedokļa izteikšana, ļauj ieraudzīt mūsu pašu, skatītāju unikalitāti. Mēs esam tik brīnišķīgi atšķirīgi, katrs savādāku uztveri, prātu, izjūtām. Vai citādi mēs varētu diskutēt, pārvērtēt savus uzskatus un nonākt pie jaunām atziņām? Diez vai. Protams, ir monētas otra puse – allaž ir jāatrod saskanīgais mūsu dažādajos uzskatos, kopības sajūta, bez kuras mēs arī nevarētu sakarīgi dzīvot un virzīties uz priekšu. Vienu vārdu sakot, nepieciešams līdzsvars. Lai ietu drošu gaitu, kājām jākustas pamīšus – kreisā, labā, polemika, vienošanās. Un šajā brīdī laikam jau var iet plašumā – projicējot atsevišķu indivīdu mākslas uztveri un gaumes izaugsmi uz visas sabiedrības dzīvi un attīstību. Uz visiem tik atšķirīgajiem un bieži vien līdzīgajiem latviešiem, uz tautas iekšējām pretrunām un tautas saliedētību.

 

Par latvieti

 

Domāt par divdesmitā gadsimta latvieti ir interesanti, taču iegrimstot apcerē arvien dziļāk, saproti, ka noķert un saturēt kopā visus nekādi nav iespējams, tautieši slīd starp pirkstiem kā magoņu sēkliņas. Pārdomās nemanāmi ielavās vispārināšana un liek nepatikā noskurināties. Par universāla latvieša atrašanu labāk aizmirst, jo, ko tādu meklēt ir apmēram tā pat, kā aiziet tur, nezin kur, atnest to, nezin ko. Un, ja arī šķietami paveiksies, uzietais tēls vienalga izrādīsies nepabeigts, vienmēr atradīsies kāda garām paslīdējusi īpatnība, līnija, vaibsts.

 

Katra tauta ir savdabīga, tai piemīt vienojošas iezīmes, un tajā pašā laikā milzīgais grupas portrets ir bezgala raibs. Latvieši nav izņēmums. Mēs esam tik dažādi – kā straujas upes, kā rāmi ezeri, kā purva akači, kā uzarti lauki, kā papuves, kā masta priedes, kā lauztas priedes, kā āboli zaļi, dzelteni, sarkani, un vēl un vēl, par katru cilvēku bez maz vai grāmatu varētu sarakstīt. Jo vairāk domā par latvieti, jo grūtāk paliek, ir tik sarežģīti ar viņu… jā, bet, vai kāds solīja vieglu dzīvi? Laikam taču nē. Katrā ziņā, ne jau latvietim.

 

Te pienāca Merķelis…

 

Ja latvietis divdesmitajā gadsimtā būtu pēkšņi nokritis no debesīm vai izniris no jūras dzelmes, jautājumi par tautiešu attīstības likumsakarībām izzustu paši no sevis. Būtu daudz ērtāk – tāds nu tas latvietis ir un nav te daudz ko zīlēt. Bet nē, tautas vēsture jau māj pa gabalu – tai vienā rokā cēloņi, otrā sekas, bet uz muguras pamatīga nešļava ar pagātnes traumām.

Garlībs Merķelis savā grāmatā “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās” skumīgi, bet spilgti vēsta par astoņpadsmitajā gadu simtā dzīvojošajiem latviešiem:

Ar sāpīgi skumjām jūtām es vedu savus lasītājus uz apsūnojušo, kluso būdu, kurā mīt posts un bēdas; uz kluso būdu, es saku, jo varmācīgo spaidu dēļ pašcieņas izraisīta kurnēšana vairs neuzdrīkstas atskanēt tās apkvēpušajās sienās. Visa senāk tik kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas, tā ir trula kā lauva, kas jau gadiem krātiņā vadāts apkārt dīkdienīgiem zēniem par izpriecu un kas tikai šad tad, klusi un drūmi rūkdams, izrāda savu nepatiku.[..] Tomēr, iekams aplūkosim, cik dziļi šī tauta ir grimusi, atskatīsimies atpakaļ, kāda tā bijusi un kā kļuvusi par to, kas tā ir. [..]

Pēc visām ziņām, divpadsmitā gadsimteņa sākumā latvieši un igauņi jau stāvējuši uz augstākas izglītības pakāpes nekā ģermāņi tai laikā, kad tie karoja ar Cēzaru. [..]

Viņu garu nebija attīstījušas zinātnes: viņiem nebija ne noteiktu likumu, ne arī formās ietērptas reliģijas, toties diezgan saprāta, lai sajustu tās vajadzību, enerģisks raksturs, asprātība, kas ar jautājumiem sagādāja daudz nepatikšanu mūkiem, spējas uz visiem pilsoņu tikumiem, kā arī uz ikkatru gara izglītību. Varbūt tagad latvieši jau spīdētu citu Eiropas tautu vidu, varbūt viņiem jau būtu savi Kanti, savi Herderi, savi Vīlandi utt., varbūt viņiem kā zinātņu, tā arī politikas laukā būtu svarīga loma, ja tie būtu atstāti pašu ziņā. Bet latviešu bēdīgais liktenis bija lēmis citādi.”

 

Gadu simtus latvieši ir vesti cauri neskaitāmiem elles lokiem, tie salīkuši zem pārlieku smagām nastām, nespēkā aizmiguši, taču spējuši atmosties. Plakstiņus pavēruši deviņpadsmitajā gadsimtā, bet divdesmitajā acis ir vaļā un vismaz lielākā tautas daļa ir nostājusies pilnā augumā.

 

Uz divdesmitā gadsimta sliekšņa raisās gan nacionālās pašapziņas pumpuri, gan pilns ar kārklu vācietības nezālēm. Noskaņojumi ir dažādi, vērojama savstarpēja rīvēšanās, taču, neskatoties uz to, tautas pašapziņa ir krietni pieaugusi, latvietis aktīvi meklē savu vietu pasaules telpā, savu patību – tiesa, šis sašķeltības un identitātes meklēšanas process nav beidzies un droši vien nebeigsies nekad. Nāk prātā Rūdolfa Blaumaņa gadījums. Latvietis, bet apzināti audzināts vācu valodas vidē, viņš sākotnēji cenšas kļūt par vāciski rakstošu literātu. Tomēr nesaņēmis cerēto atzinību, viņš pievēršas latviešu valodas studijām līdz kļūst par mūsu, latviešu Rūdolfu Blaumani. Labi, ka tā. Laikam jau nevajag pūlēties izaugt par palmu, ja tev ir ābeles saknes.

 

Staigājot pa izstāžu zāli, iztēlojos Merķeli, kurš arī aplūko 20. gadsimta latviešu portretus:

  • Jūs gribat sacīt, tie ir latvieši? – Merķelis neticīgi grozīdams galvu, vēro bildes.
  • Jā.
  • Nevar būt. Tie jau kungi kauč kādi. Es latviešus atceros pavisam citādus.
  • Varbūt, bet padomājiet cik laika pagājis, cik ūdens aiztecējis, cik kauju izcīnīts…
  • Kas tas tāds? – Merķelis gandrīz vai ar pirkstu izbaksta caurumu gleznā.
  • Tas ir mākslinieka Ivara Poikāna pašportrets.
  • Tik liela pašironija var piemist vien tad, ja ir liela iekšējā brīvība, bet latviešiem taču tādas nav.
  • Visiem varbūt vēl nav, bet viņam ir. Mūsdienās arvien vairāk latviešu prot pasmaidīt paši par sevi.
  • Neticami! Tad jau vācu un krievu kungiem nav izdevies jūs iedzīt zemē līdz galam?
  • Nē. Starp citu, mēs paši tagad esam kungi.
  • Kas tad ir kalpi?
  • Paši esam kungi, paši esam kalpi.
  • Ak tā! Esat pamatīgi mainījušies. Izskatās, uz labo pusi… bet gan jau kāds trūkumiņš arī ir palicis? – Merķelis viegli pasmīn.
  • Neliegšos, trūkumu mums ir kā noklīdušam sunim blusu. Un kā tiem nebūt, ja tik daudz nācies pārciest.
  • Tur nu jums taisnība, un pats jau ar esmu diezgan sērīgi par jums rakstījis. Taču šodien man gribas skatīties vairāk uz labo, nevis slikto. Kā saka: Always look on the bright side of life! (Vienmēr skaties uz dzīves gaišo pusi (angļu val) (Monty Python)) – Merķelis smaida un sāk svilpot.
  • Var jau mēģināt, lai gan skumšana un bēdāšanās mums padodas labāk.
  • Uff… varam jau arī skumt, ja jums tā patīk, – Garlībs drusku saīgst. – Tomēr centīsimies to darīt braši… nu, tā kaut kā…
  • Labi, labi, raudzīsimies uz latvieti pēc iespējas komplimentārāk. Starp citu, vācu ģeogrāfs Johans Georgs Kols vēl 19. gadsimtā rakstīja: “Daba latviešus ir apveltījusi bagātīgi ar talantiem, tie ir veikli, viegli izglītojami, apķērīgi. Latviešu sievietes bieži ir ļoti daiļas.”

 

Spēka izpausmes

 

Merķeļa pieminētais latviešu kareivīgums nevaid miris un 1905. gadā tas izlaužas kā nikns zvērs no sprosta. Izsenis krātais naids pret vācu un krievu kungiem pārvēršas neprātīgā postīšanā, vardarbībā un vandālisma aktos. Attaisnot negribas, bet psiholoģiski var izprast – no cilvēka, kurš ilgstoši krāpts un pazemots, visdrīzāk ir gaidāma agresīva rīcība. Acs pret aci, zobs pret zobu. Pats Merķelis saka: ”Latvietim važas iegriezušās līdz pat dvēselei, ar dragātu garu viņš guļ zemē, līdz viņu uzraus kājās drudzis.” Patiešām, drudzis uzrauj kājās. Ūdeņi kāpj no krastiem, tie neskatās ko appludina, ko noposta. Nemieru plūdi ir attīstības procesa sastāvdaļa, diemžēl ar nepatīkamiem blakus efektiem. Cilvēks grib taisnību uz pasaules, bet viņa sejas panti sašķobīti uzbudinājumā un dusmās.

 

Lai vieglinātu pārdomas par neganto laiku, atceros stāstu par vecvecmāmiņas brāli, kurš it kā piedalījies 1905. gada revolūcijā. Esmu to dzirdējis divās versijās – heroiskajā un melodramatiskajā. Heroiskā: Vecvecmāmiņas brālis audējs Kārlis Briģis ir gājis 13. janvāra protesta gājienā Daugavmalā, tur ievainots, nav spējis izveseļoties un miris. Melodramatiskā: Kārlis Briģis 13. janvārī gājis uz Daugavmalu, taču pa ceļam saticis pazīstamu daiļavu ar kuru cauru dienu staigājis pa Torņakalnu. Todien bijis auksts, viņš ir saaukstējies, saslimis ar plaušu karsoni un vēlāk nomiris. Par miršanas datumu šaubu nav, taču nāves cēloņi ir neskaidri.

 

Pavisam citāds ir latviešu strēlnieku kareivīgums. Kareivība ar izteiktu nacionālo pašapziņu un militāro spēkapziņu, ar pārliecību par savu sapni, kuru izdevās godam piepildīt, izveidojot Latvijas valsti. Streļķu varonība ir godam pieminēta, par to ir runāts, rakstīts, dzejots, gleznots, filmēts daudz, izvērsti un lieliski, tik vien palepošos, ka arī mans vectēvs Andrejs Krauze piedalījās Brīvības cīņās, lai nosargātu jaundzimušo Latvijas republiku un vārda tiešā nozīmē lēja asinis. Viņš tika ievainots, lode cauršāva vaigu, taču izveseļojās un atlikušo mūžu nostrādāja par pedagogu. Kādā reizē vectēva un tā kolēģu kareivīgums izpaudās daudz miermīlīgākā veidā. 1926. gadā jaunu vīriešu kārtas skolotāju grupa devās pie toreizējā Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa ar prasību palielināt pedagogiem algas. Citādi viņi nevarot ne izveidot, ne uzturēt ģimenes. Viņi panāca savu. Pieņemu, ne tikai viņu sacītais, bet arī sejas izteiksmes bija apņēmības pilnas un pārliecinošas.

 

Fatāli traģisks ir latviešu karavīru liktenis Otrā pasaules kara laikā un vēl pēc tā. Daudzu leģionāru vēlme cīnīties par dzimteni bija brīvprātīga un sirdsšķīsta, tomēr viszemāk galvu noliecu to priekšā, kuri paši karot negribēja, bet tika aizdzīti karalaukā ar varu. Dažkārt izvēle palikt mierā prasa daudz lielāku varonību nekā karošana.

 

Īpašu līdzjūtību izjūtu pret tiem, kuri turpināja cīnīties vēl tad, kad, karš jau bija beidzies. Ja, šodienas acīm skatoties, kādam liekas, ka meža brāļu cerība sagaidīt atbalstu no rietumiem bija naiva, tad nedrīkst aizmirst – solījumi palīdzēt bija un kaujinieki tiem ticēja. Viņi neuzdrošinājās pieļaut domu, ka tiks piekrāpti, viņi nezināja, kas notiks rīt, kas parīt. Tāpat, kā mēs to nezinām tagad.

 

Latvieši, manuprāt, ir samērā miermīlīga tauta, kurai prasts, bezprātīgs kauslīgums nav raksturīgs, tomēr par spīti tam uz kara lietām mums ir nags. Latvju vīriem piemīt kvalitātes, kuras bieži vien pietrūkst lielām, skaļām un valdonīgām tautām – disciplīna, neatlaidība, stingrība, apdoma, gribasspēks, spēja pārvarēt bailes. Latvietis karā iet kā uz darbu, kā līdumu līst vai vagu art – lai cik grūti nebūtu, uzdevums ir jāizpilda kārtīgi un labi. Ne velti daudzi tautieši, kas savulaik dienējuši svešās valstīs, ir ieņēmuši augstas pakāpes. Un ne tikai militārās lietās, un ne tikai vīrieši. Pat drusku bail metas no domas, kas notiktu, ja mūsu būtu tik pat daudz cik krievu, vai vismaz vāciešu. Latviešu мир (Pasaule (krievu val.)), Latvija über alles (Pāri visiem (vācu val.))?

 

  • Pasarg dies, tikai ne to! – Merķelis nodrebinās. – Lai gan, uz to pusi ir, – Viņš saka un piebilst. – Tomēr skaidrs, ka panākumu avots ir gara spēks. Gara spēks jums palīdzēja sasniegt to, ko bijāt iecerējuši.
  • Jā… un pārciest grūtos laikus. Izsūtīšanas, represijas, pazemošanu, iznīcināšanu.
  • Protams. Es zinu cik tas bija traģiski. Tie bezcerīgie skatieni…
  • Un ar kādām sejas izteiksmēm latviešiem nācās bēgt no savas dzimtenes.
  • Droši vien līdzīgām.

 

Tumši mākoņi ar maliņām

 

Vēlme izdzīvot laikam ir pats spēcīgākais instinkts, un bēgšana ir gadu tūkstošos pārbaudīts pašsaglabāšanās paņēmiens. Kad pretinieks ir lielā pārspēkā un vairs nav kur tverties, mukt ir saprātīgi un normāli.

 

Pēc dažādiem datiem var secināt, ka Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās no Latvijas devās ap 600 tūkstoši cilvēku. Tagad par to runā maz, jo citi notikumi klājušies pāri, bet Kurzeme tolaik stāvēja tukša. Jēkaba Kazāka glezna “Bēgļi” ir neziņas, izsalkuma un skumju caurstrāvota. Attēlotā vīrieša seja pauž rūpes par saimes sievietēm un zīdaini, par nākotni, un vienlaicīgi viņš ir iegrimis smeldzīgās pārdomās. Viņš it kā cenšas izskaitļot mūžīgo, bet nekad droši neizrēķināmo bēgļu bilanci – ko esam zaudējuši un ko zaudētu, ja paliktu; ko izdevies saglabāt un ko varbūt iegūsim?

 

Droši vien līdzīgi rēķināja Otrā pasaules kara bēgļi, 1945. gadā gaidot glābiņa laivas Kurzemes pludmalēs. Arī mana sievasmāte Zenta Vilsone ar savu labāko draudzeni – abas jaunas, topošās aktrises – domāja par braukšanu prom. Draudzene bija stingri izlēmusi un devās jūrā, bet Zenta vēl palika krastā šauboties – bēgt vai palikt. Ko vēsta viņu sejas izteiksmes – Vienai acīs skumjas mijas ar atvieglojumu, otra ir domīga –  pie komunistiem palikt negribas, bet tuviniekus un dzimteni atstāt vēl vairāk žēl. Diemžēl draudzenes brauciens ātri apraujas – laivu aizturēja krievu kara kuģis un atveda atpakaļ krastā. Visus apcietināja. Nezinu, kāds bija citu arestantu liktenis, bet Zentas biedrenei brīnumainā kārtā izdevās atsvabināties no gūsta, laimīgi nonākt mājās un jau vasarā iestāties darbā vienā no vadošajiem Latvijas teātriem. Savukārt, Zenta tā arī nesaņēmās, Dzintara Soduma vārdiem runājot: “taisīt tiltu pār plašu jūru”, un pēc kara beigām atnāca atpakaļ uz Rīgā. Rudenī viņa sāk aktrises karjeru Strādnieku teātra trupā, taču pēc neilga laika meiteni apcietina čekisti. Septiņus mēnešus pabijušu Stūra mājā, viņu notiesā par dzimtenes nodevību un aizved uz lēģeri Kolimā, vēlāk uz Magadanu. Izsūtījumā ir sabeigta veselība, taču neskatoties uz to, Zentai tur piedzimst divi dēli un vēlāk, jau Rīgā, arī meita. Par teātri viņa vairs nesapņoja, labi, ka izdevās atrast melnstrādnieces darbu. Pēc Zentas pārbraukšanas no Gulaga, abas bijušās draudzenes nejauši satikās, taču sarunas nevedās un attiecības izčākstēja. Katra dzīvoja savā pasaulē, katra savā sociālisma sociālajā līmenī. Viena neuzbāzās, bet otra neinteresējās. Divas jaunības draudzenes, divi totāli atšķirīgi likteņi, divas sejas ar nepārtraukti mainīgām izteiksmēm.

 

Zentas draudzene pa to laiku kļuva par teātra prīmu, daudzkārt apbalvotu un nopelniem bagātu skatuves mākslinieci. Dzīvē viņas seju rotāja gan prieks un lepnums, gan aptumšoja milzīgas bēdas zaudējot vistuvākos cilvēkus. Šobrīd viņa ir jau aizsaulē, bet Zenta dzīvojas pa māju, ada zeķes saviem 16 mazbērniem un 11 mazmazbērniem, un gaida deviņdesmit piecu gadu jubileju. Viņa nav možuma pilna katru dienu – gadi liek manīt – tomēr pasmaida itin bieži.

 

Man iepretim grāmatu plauktā stāv divas biezas un smagas (gan burtiskā, gan saturiskā nozīmē) grāmatas – “Sibīrijas bērni”. No tām garo sāpīgas atmiņas un, ja atceras, ka un kā cietuši bija arī šo bērnu vecāki un vecvecāki, kļūst vēl drūmāk, prātā nāk klāt vēl daudzi neuzrakstīti un tamdēļ nepaceļami sējumi. Traģisko tēmu papildināt ar savām drūmajām pārdomām šobrīd nevēlos, vairāk gribas atsaukties Merķeļa aicinājumam tumšajos mākoņos pamanīt gaišas maliņas. Tālab citēšu fragmentu no represētā akvarelista Nikolaja Malcenieka atmiņām:

Kam gan te minēt pantus un nolikumus visam tam, kas pilnībā ietelp Ojāra Vācieša „Nolemtībā” un Raiņa „Liktenī, ne sliktenī”. Savam, no aizmūžiem izrietējušam liktenim varu pateikties arī par šiem skarbajiem gadiem daudzējādā ziņā, ka noārdēja manu mīksto, gaužām pakļāvīgo raksturiņu, iemācīja pašas niecīgākās sakaltušas maizes garoziņas un tīra ūdens malka vērtību, ļāva izjust svaigas vēja vēsmas dzīvinošo spirdzi, katrā taigas pabērnītī, vāri smaržojošā sīkziediņā, kroplā sala izvārdzinātā lapeglītē tuvību samanīt. Un putni! Ak, Dievs! Arī viņi no Ķīnas plašumiem atlidoja virs mūžīgā sasaluma pabērza zariņā vai ložņājošā slanika paslēpnī ligzdiņu vīt, mazulīšus izperēt, steigšus izaudzināt un piedevām ir mums nabaga „zekiem” kādu vivaldisku meldiņu uzsvilpot. Kas gan šiem spārnaiņiem dzeloņžogi un „viškas”? Tāds nebēdnis varēja uzspurgt pat sarga plintes stobra galā, un obligātā dienesta NKVD jauneklis tikai pasmaidīja. Taču par daudz ko te iepriekš minētu un neminētu spējām pasmaidīt un papriecāties arī mēs, iežogotie un numurētie, pirmos gados tik plāni tērptie un mūžam badainie, katru rītu un vakaru tik rūpīgi pārskaitītie.

 

Liktenis Nikolaju Malcenieku nesaudzēja arī vēlāk brīvībā – smaga slimība mākslinieku piekala ratiņkrēslam, taču viņa tuvinieki allaž piemin, ka Nikiņa sejas izteiksme vienmēr esot saglabājusies gaiša, kā saules apspīdēta.

 

Poētiskais latvietis

 

Ievērojamais vācu ceļotājs ģeogrāfs un bibliotekārs Johans Georgs Kols 19. gadsimta vidū rakstīja:

Liekas, ka nav neviena tauta Eiropā, kas tā būtu pelnījusi dzejnieku tautas nosaukumu kā latvieši, un neviens novads Eiropā, kas tā būtu pelnījis dzejas zemes nosaukumu kā latviešu apdzīvotā. [..] ...latviešu poēzijas raksturīgā īpašība ir tā, ka tā ir tautas poēzija, ka to uztur, turpina nevis atsevišķi uznirstoši talanti, bet gan visa tauta tās kopumā. Katrs latvietis ir dzimis dzejnieks, katrs dzejo un prot savas dziesmas dziedāt. Dziesmas plūst no viņu rīklēm tāpat kā cīrulim. [..] Latviešu poēzijas gars, viņu mūzas ģēnijs ir tīri lirisks, jeb liriski idillisks, tāpat kā šīs mierīgās, klusās tautas ģēnijs, kas kopš seniem laikiem nodarbojies tikai ar lauksaimniecību, bišu, lopu un zirgu kopšanu un kas savu garīgo ieviržu un no tām izrietošo vēsturisko apstākļu dēļ ir vienmēr dzīvojis šaurā lokā, svešu tautu vienmēr apspiests, un no šīs šaurās vides allaž bēdzis brīvajā burvju poēzijas pasaulē, kur nav nekādu tirānu vai ierobežojumu.

 

  • Mums latviešiem dzejnieku milzīgs bars! – iztālēm, no deviņpadsmitā gadsimta atskan Veidenbauma balss.
  • Man jau arī tā likās, – Merķelis māj ar galvu, piekrītot gan Kolam, gan Veidenbaumam.

 

Šaubu nav. Latvju dainas, dejas, pasakas un kokles skaņas jau izsenis apliecina latvju dvēseles dzejiskumu. Dziesmu svētki vien ir pamatīgs stūrakmens latviešu poētiskajā ēkā. Kā jau parasti, mūzika, vizuālā māksla un literatūra iet pa priekšu, bet vēlāk nacionālajā kultūrvidē nostiprinās arī teātris, opera, balets, kino. Māksla savā daudzveidībā attīstās, mainās, pilnveidojas un nepārtraukti uzskaņo latvju poētisko stīgu, garīgi baro tautas garu visu divdesmito gadsimtu. Un tauta arī pati sevi baro – dejo, dzied koros, spēlē teātri, darbojas dažādās mākslas studijās u.c. Es pazīstu maz ļaužu, kas paši nekad nebūtu uzrakstījuši vismaz vienu pantiņu, vai kaut uz īsu brīdi izmēģinājušies citās mākslās.

 

Vārdu poēzija Kols piemin vai katrā teikumā, bet tam ir pamats, un viņa sacītais savā ziņā ir pravietisks. Piemēram, pagājušā gadsimta otrajā pusē parādās jēdziens latviešu poētiskais dokumentālais kino. Tieši poētiskais un ne velti  – …svešu tautu vienmēr apspiests, un no šīs šaurās vides latvietis allaž bēdzis brīvajā burvju poēzijas pasaulē, kur nav nekādu tirānu vai ierobežojumu.

 

Aplūkojot latviešu portretus, manuprāt, tie visi savā ziņā ir poētiski, jo sevišķi, ja jēdzienu “poētiskums” izprot kā “spilgtu emocionālu tēlainību”. Un tad ne tikai māksla, bet arī latvieša sadzīve šķiet poēzijas pildīta – iekoptie puķu dārzi, mājokļu iekārtojums, tradīcijas, svētku svinēšana u.c. Ne visur un ne vienmēr, bet tomēr. Dažbrīd šķiet, ka pat Latvijas ceļi ir ļoti poētiski izdangāti. Protams, ja skatās uz dzīvi no gaišās puses.

Sejas izteiksme ir gan iedvesmas pilna un enerģiska, gan apgarota un sapņaina.

 

Diemžēl skaistajam atrodas arī nejauki pretstati. Ja J.G. Kols redz latviešus kā pašu dzejiskāko Eiropas tautu, tad tas netraucē viņam pateikt arī kaut ko ļoti neglaimojošu: Nav neviena Eiropas tauta, kas salīdzinājumā ar latviešiem liktos vairāk mīkstčaulīga un bez enerģijas, pat ne igauņi, kam kopā ar viņiem tas pats jūgs bijis jānes. Viņi ir ar mīkstu sirdi, bijīgi un kautrīgi, bērnišķīgi, poētiski un ar fantāziju apveltīti, likteņa un cilvēku dzelzs gribām padevīgi. [..] Viņu gara poētiskā ievirze padara tos galīgi neveiklus politiskās izdarībās. Jo pastāvīgi pazuduši savas poēzijas vaimanu un slavas dziesmās, tie aizmirst savas laicīgās dzīves postu.

Varbūt toreiz tā izskatījās, bet divdesmitajā gadsimtā mīkstčaulība ir noteikti gājusi mazumā – citādi mēs savu suverenitāti neiegūtu un arī vēlāk neatjaunotu. Tiesa, gļēvums tomēr pamanās iznirt, un jo īpaši tautai kritiskos brīžos. Saprotu, viss izdzīvošanas vārdā, taču daudzi izskatījās nožēlojami – vācu pakalpiņi, krievu pakalpiņi. Un vai gan citādi pie mums būtu vislielākais migrantu pieplūdums padomju laikos, ja latvieši nebūtu bailīgāki un piekāpīgāki par citiem baltiešiem. Bet “pazušanu vaimanu un slavas dziesmās” kā arī “neveiklumu politiskās izdarībās” var attiecināt arī uz šodienu.

 

  • Es nesaprotu! Ko gan jūs gribat? – Merķelis groza galvu. – To, kas gadsimtiem liekts un spiests, nevar atgūt sākotnējo formu tik īsā laikā. Un neaizmirstiet par ģenētiku!
  • Ar ģenētiku mums viss ir kārtībā.
  • Jūs tā domājat? Tik daudzi svešinieki te vazājušies.
  • Nav ļaunuma bez labuma. Lai kā mums svešie nepatiktu, asinis un gēnus tie bagātina. Neaizmirsīsim par kuršu ķoniņiem.
  • To jau vairs nav.
  • Tāpēc jau nav, ka svešus tuvumā nelaida.

 

Viesmīlīgais viensētnieks no kalniem

 

            Jau iepriekš citētais Johans Georgs Kols raksta: “Katrs (latvietis) ir vēlējies dzīvot pa savam prātam savā saimniecībiņā”, savukārt citā vietā atzīst: “Pēc dabas latvieši ir pretimnākoši, draudzīgi, atklāti un viesmīlīgi, un, ja kāds svešinieks gadījuma pēc pie viņiem ciemosies, tas visas šīs īpašības augstākā mērā pie viņiem atradīs.”

 

            To grūti apstrīdēt – latvietim ir raksturīga savrupība, viņam tā patīk, taču viņš nav viscaur gluži tāds kā Ausekļa Baušķenieka gleznotais “Vienpatis”. Latvietis jūtas daudz labāk, ja ir varējis kādam izlīdzēt. Un ne tikai tam, kurš atnācis ciemos. Teicams apliecinājums tam ir 1868. gada 2. martā nodibinātā "Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem" uz kuras bāzes vēlāk izveidojās Rīgas Latviešu biedrība. Arī šodien latviešu palīdzīgajai rokai ir daudz apliecinājumu – visdažādākās labdarības akcijas, kuras par tautas atsaucību nevar žēloties, piemēram, “Eņģeļi pār Latviju”; labdarības organizācijas – “Latvijas Samariešu apvienība”, “Ziedot.lv”, “Gaišie spārni” un daudzas citas. Mums pat ir apbalvojums par pašaizliedzīgu un nesavtīgu palīdzību līdzcilvēkiem – “Latvijas lepnums”. Lai arī mēdz teikt, ka “Latvietis latvietim gardākais ēdiens”, manuprāt, daudz plašāk pārstāvēta ir pretējā izpausme, kuru varētu izteikt aptuveni šādi: “Latvietis latvietim draugs un palīgs”. Vēl skaistāk būtu, ja varētu teikt: “Latvieši ir draudzīgākā tauta pasaulē”. Tā sakot, no lokālām destrukcijām uz starptautiskām konstrukcijām. Jo tas mums ir asinīs.

 

Antropoloģe Raisa Denisova intervijā žurnālistam Arnim Terzenam pavēsta, ka tikai un vienīgi baltiem piemīt specifiskais gēns “LWB”. Tātad arī latviešiem. Zinātniece uzskata, ka tas ir saistīts ar gluži konkrētām cilvēka īpašībām, šajā gadījumā – ļoti izteiktu altruismu, kas baltiem savulaik ilgā laika posmā bija ļoti nepieciešams. Iespējams, tieši tāpēc šīs īpašības nostiprināšanās baltos arī izraisījusi konkrēta gēna rašanos. Uz jautājumu, kāpēc baltiem tik ļoti nepieciešams bija tieši altruisms, Deņisovas kundze atbild – tas bija nepieciešams, lai izdzīvotu kalnos, kur viņu senči pirms četrdesmit pieciem vai piecdesmit tūkstošiem gadu apmetās uz dzīvi. Tālāk antropoloģe stāsta:

Par apliecinājumu, ka balti ir no Himalaju vai Tibetas reģiona, kalpo arī valoda – baltu valoda ir ļoti tuva senindiešu valodai, sanskritam. Lūk, un no šiem kalniem viņiem bija jāiet prom tajā laikā, kad ļoti krasi mainījās klimats. Sāka kust ziemeļu puslodes ledāji. Tas pats notika kalnu virsotnēs, sākās šļūdoņi, veidojās jaunas upes, vairs nebija dzīvošanas. Tas notika apmēram vienpadsmitajā, desmitajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Viņi vienkārši kāpa lejā un gāja uz jaunām vietām. Un arheoloģiski var noteikt, ka balti gājuši gar Kaspijas jūras austrumu piekrasti un ienāk Dņepras baseinā aptuveni astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Un tad viņi jau noteikti runā baltu valodā. Ja antropoloģija konstatē, ka astotajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Dņepras baseinā ienāk cilvēki, kuriem ir tik ļoti liela līdzība ar mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša baltiem, tad mums šie senatnes ļaudis jāuzskata par baltiem. Un nekur citur šis antropoloģiskais tips tik ilgstoši noturīgs nav bijis, tikai šeit, Eiropā. Un tagad baltu valodu ir saglabājuši tikai lietuvieši un latvieši.

Kalnos balti savulaik nodzīvojuši aptuveni trīsdesmit tūkstošus gadu, un faktiski tieši tādēļ balti arī ir tādi, kādi viņi ir šodien. Tiesa, laika gaitā 'LWB' jeb altruisma gēns arī baltiem gājis mazumā. Kā jau minēju, latviešiem un lietuviešiem šodien ir šie 6%, kas tad arī ir vislielākais rādītājs. Uz visām pusēm no mums šis procents pakāpeniski dilst: Igaunijā ir 3%, Vologdā Krievijā - 2%, Somijā - nesasniedz 2%, Zviedrijā - līdz 1% un tā jau līdz nullei.

 

  • Ja lūkojas no stipri labvēlīga leņķa, tad arī bildēs var saskatīt samērā laipnas sejas. Bet kāpēc tas gēns samazinās? – vaicā Merķelis.
  • Zinātniece saka, tas kļuvis lieks, nav vajadzīgs...
  • Kā nav vajadzīgs!?
  • Neesmu pārliecināts, bet domāju, tādēļ, ka mūsdienu sabiedrībā cilvēks ir lielākā drošībā, nekā toreiz. Nav obligāti ar visiem būt pa draugam. Cilvēki kļuvuši pašpietiekamāki, vairāk prot sevi aizsargāt. Stiprāki tapuši. Un vispār – citi laiki, citi tikumi.
  • Stiprāki, sakāt, – Garlībs berzē zodu. – Man gan izskatās – latvieši cenšas turēties braši, bet iekšēji tomēr ir ļoti trausli. Dvēseliski viegli ievainojami.
  • Jūs domājat…
  • Jā. Taču trauslums nav nekas slikts. Pat otrādi. Ja stiprā vējā nesalūzt, no trauslajiem mēdz izveidoties labi un spēcīgi cilvēki.
  • Ha, mūsdienās dažkārt saka – labs cilvēks nav profesija.
  • Ārprāts! – Merķelis saķer galvu. – Uz ko tāds greizs izteikums vedina!? Tā jau var aiziet līdz dzīvei bez sirdsapziņas. Ka tikai amatu prot!? Vai tad labs cilvēks vairs nav nekādā vērtē? – Garlībs ir manāmi uztraucies. – Bērnu visu pirmais un galvenais ir izaudzināt par labu cilvēku, un tikai tad domāt par karjeru. Labam cilvēkam arī viss labāk padosies, nekā sliktam. Bet ja tā… tad es vienkārši esmu šokā!
  • Es nezinu… varbūt… bet, ziniet, mēs novirzījāmies no tēmas. Vēl man šķiet, LWB gēns mazinās tādēļ, ka mūsu viesmīlība ir daudzkārt izmantota ļaunprātīgi. Vai tā nav?
  • Ir, un tas ir slikti. Slikti, ne tikai šeit, Latvijā, slikti visā pasaulē. Cilvēku dabiskā tieksme ir ticēt un uzticēties, bet, ja to nepārtraukti traumē un izvaro, ir bēdīgi. Cik bieži tagad dzirdu sakām – Es nevienam neuzticos! Vai nav šausmīgi, ka cilvēks tā jūtas – visapkārt draudi, nevienam nevar ticēt?! Nē, tas pie laba gala nevedīs. Un jau iepriekš neveda – pagājušā gadsimtā divi lielie pasaules kari, neskaitāmi mazie un miljoniem mikrokaru – darbā, veikalā, uz ielas, ģimenē. Vai nav par traku!?
  • Nu jā, diez kas nav…

Iestājas klusums.

 

Smaidošā deformācija

 

Merķelis stāv galvu nodūris, tad izkustas no vietas un turpina skatīties portretus. Viņa sejas izteiksme ir drūma. Drūms kā Kārlis Straubergs Oto Skulmes darinātajā portretā. Vai nopietns un domīgs kā Rozentāla gleznotais Rūdolfs Blaumanis. Pēkšņi, ne no šā, ne no tā, prātā ienāk Edvarda Munka glezna “Kliedziens”. Apvaicājos par “Kliedzienu” dažiem garāmejošiem mākslas lietpratējiem, bet viņi paskaidro, ka Munka bilde nav gluži uzskatāma par portretu, neatbilst visiem kritērijiem. Kā tad tā!? Cilvēka seja ir tik izteiksmīga, gleznojumā ieaustās jūtas šļakstās pāri malām, attēlotais pārdzīvojums dziļi ielīst manī. Un es zinu, arī Blaumanis ir bijis ļoti emocionāls. Latviešu pedagoga un muzeju darbinieka Jānis Greste autobiogrāfiskajās atmiņās “…Kā dzeņa vēders” ir nodaļa “Kā Blaumanis mani par dzejnieku taisīja.” Neliels fragments: “Nu mēs esam mainītās lomās – es dzejnieks, Blaumanis klausītājs. Es ieņemu pozu. Vispirms svinīgs klusuma brīdis. Blaumanis ieprasās, kāda veida mans dzejolis esot. Vai tad es tos veidus zinu. Man viens vārds bija palicis prātā no skolas laikiem – elēģija.

-     Elēģija, – es saku. Zinu, ka tas bija kaut kas sāpīgs un trūvīgs.

Blaumanis noskaņo sevi šādā toņkārtā. Klusuma brīdi izturējis, es sāku:

Iz Sila kroga stedeles

Bij izzaguši redeles.

Lai sidrabstari vizo,

Kad govs pa ceļu bizo.

Bļāviens – un grāmata lido pret manu galvu. Es izvairos. Nāk otrā, trešā. Es ap galdu apkārt, viņš man pakaļ. Redzu izspūrušas ūsas, sajukušus matus un lielo, asinskārīgo zodu. Blaumanis mani piekaus ar to pašu Zelmu Lāgerlefu, ko viņš vicina rokā.”

Rozentāla gleznotajā Blaumanī ir nojaušama spēcīga iekšējā psiholoģiskā dinamika, darbs ir spīdošs, taču arī šādu, dzejas uzbudināta rakstnieka portretu gribētos redzēt. Vizuāli tiktu atklātas arī citas ievērojamā literāta rakstura un temperamenta šķautnes.

Nesen izlasīju, ko Niklāvs Strunke 1923. gadā no Berlīnes rakstīja Antonam Austriņam: "Es tagad strādāju pie latviešu rakstnieku portrejām caur deformācijas viedokli. [..] Izejot no tā es gribu Tevi lūgt atsūtīt man kādas savas fotogrāfijas no Tava ģīmja, jo viņas manim būs vajadzīgas kā materiāls priekš Tava ģīmja deformācijas." O, jā! Tieši to man šobrīd vajag! Deformāciju! Oriģināls taču necietīs, ja savā prātā to mazliet pārveidošu. Blaumaņa vaibstu reforma man nepadodas viegli – tur Rozentāla talants pie vainas –, taču iztēlojoties gala mērķi, uz priekšu iet. Beigās esmu tik tālu aizdeformējies, ka negribot sāku plati smaidīt.

 

  • Ko jūs tik priecīgs? – Merķelis brīnās. – Es te nekā smieklīga neredzu.
  • Bet Merķeļa kungs, iepriekš jūs pats teicāt, ka uz dzīvi jāskatās no gaišās puses.
  • Es tā teicu? – Garlībs strauji pagriežas un viņa lūpu kaktiņi mazliet pavirzās uz augšu. – Jā, laikam teicu gan.
  • Sakiet lūdzu, kāds jums vēl izskatās divdesmitā gadsimta latvietis? No labās puses, protams.
  • Nu… jāsaka, par spīti grūtiem laikiem, kas, protams, nekad nebeidzas, latvietis joprojām mīl uzdziedāt.
  • Taisnība, vismaz pirmo pantu mēs noteikti zinām.
  • Latvieši laikam nav pārlieku skaudīgi, – Merķelis izskatās aizdomīgs, vai tik viņš nesmīn.
  • Skaudīgi nudien neesam. Mums vienkārši patīk taisnīgums.
  • Ak tā… Vēl latvietis ir izteikts kultūras cilvēks. Jūs tak ejat uz muzejiem pat naktīs, vai ne?
  • Jā, naktīs ir interesantāk.
  • Vēl ievēroju, ka latvieši ir diezgan konservatīvi.
  • Kāpēc jūs tā domājat?
  • Tāpēc, ka latvieši joprojām apgalvo – par gaumi nestrīdas, – Merķelis iesmejas.
  • Nekā nebija, strīdas gan.
  • Sākumā strīdaties, bet beigās vienmēr atmetat ar roku un sakāt – Ai, par gaumi jau nestrīdas.
  • Labi, lai tā būtu, taču mūs vairs nebaro pa spundi, un mēs vairs nesēžam mucās!
  • Toties jūs sēžat personīgajās automašīnās un internetā.
  • Internets jau vairāk velk uz divdesmit pirmo, nevis divdesmito gadsimtu.
  • Ja? – Merķelis parausta plecus.
  • Divdesmit pirmā gadsimta latvietis jau ir pavisam citāds, es jums teikšu.
  • Domājat? Var jau būt, ka sāk drusku atšķirties.
  • Ko jūs, viņš stipri mainās.
  • Viss plūst, viss mainās.
  • Jā…
  • Jā, tā ir…
  • Jā…

Merķeļa tēls pamazām kļūst dūmakains un izplēn kaut kur starp gleznām.

 

Kas viņiem prātā?

 

Baudot portreta mākslinieciskās vērtības, neviļus ieprātojos par modeli – ko viņš  domā, kādas raizes nedod mieru, kas iepriecina, ko viņš darījis pirms pozēšanas un ko taisās darīt vēlāk. Varbūt vairs nespēj mierīgi nosēdēt, nostāvēt un klusībā lamā sevi, ka piekritis pozēt. Nobažījies, kas no tā visa sanāks, vai izskatīsies glītāk kā raugoties spogulī, vai nē. Galu galā, tas būs viņa(!), nevis mākslinieka paša portrets. Ar pašportretiem lai viņi darās kā pašiem patīk. Gribētos, lai bilde izdotos tik varena, ka varētu mākslas galerijā izstādīt un muzeja krājumā tiktu. Nedod dies, gadīsies kā tam… nu, nē, tik traki nevar būt, mākslinieks taču labs. Varbūt jāpasaka, lai seko parādes portretu standartiem, tā reprezentatīvi un ar cieņu. Vislabāk Jaņa Rozentāla stilā, kā savulaik Imants Lancmanis lūdzis Robertam Muzim, gleznojot Čakstes, Zemgala, Kvieša un Ulmaņa portretus. Jā, tā nebūtu slikti…

 

Bet kas prātā māksliniekam molberta otrā pusē? “Nu, stāvi taču mierā!”, “Man vienreiz pietiek, sabildēšu un taisīšu pēc fotogrāfijām.” Nu pareizi, kuram tad ir laiks stundām sēdēt un pozēt, jau Strunke lūdza Austriņam atsūtīt foto. Lai vai kā, mākslinieks vēro modeli vai fotogrāfiju un kaut ko domā. Iespējams, domā par personas iekšējo būtību, dvēseli, raksturu, par dzīves gājumu, varbūt pat par skeletiem viņa skapī, un prāto, kā to visu atspoguļot sejas izteiksmē. Cilvēka anatomiju viņš pārzina, tehniskās iemaņas izkoptas, krāsu izvēle lielas šaubas nerada. Process nav tāds pats, kā literātam aprakstot kādas personas izskatu, taču radošās mokas gan jau ir līdzīgas. Patiešām nezinu, kā ir māksliniekiem, bet, ja man vajadzētu aprakstīt kādu pazīstamu un dzīvu cilvēku, es, visticamāk, būtu stipri nobažījies. Vismaz sākumā. Nez kādēļ šķiet, gleznotāji, tēlnieki, fotogrāfi ir daudz drošāki un pārliecinātāki par sevi. Protams, ir literāti, kuri arī nebaidās ne nieka, bet ne visi. Varbūt nepareizs, tomēr man ir izveidojies priekšstats, ka māksliniekam acs ir kā spēcīgs rentgena aparāts un viņa roka šaubās nenodreb gandrīz vai nekad. Protams, ja vien modelis nav visvarens diktators vai mafijas boss, un katru otas vilcienu neuzrauga divi plecīgi tēvaiņi ar šaujamajiem.

 

Esmu dzirdējis pastāstu – kāds stipri iemīlējies mākslinieks, strādājot pie pašportreta, aizdomājies par savu iecerēto un neapzināti uzklājis uz audekla viņas vaibstus. Kad attapies, novērtējis – lai gan sākotnēji iecerētais nav sanācis, bilde tomēr ir izdevusies. Redz kā: par mīļoto domājis vairāk nekā par sevi – vai nav jauki! Bet glezna ar sievietes seju vēlāk kļuvusi slavena un tagad maksā miljonus. Taču gadījums nav neparasts – literatūrā tā notiek itin bieži, jo sevišķi dzejā. Vienīgais, par izcilu poēziju miljonus neviens nemaksā. Varbūt dzejoļus vajadzētu sākt gleznot?

 

Mēbiusa lenta gadsimta garumā

 

Jau kuru nedēļu atkal un atkal pārlūkoju latviešu portretus. Dīvaini, bet sejas katru reizi izskatās drusku savādākas. Saprotu taču, ka attēls nekustas, un tomēr manās acīs tie mainās. Varbūt ar redzi kaut kas nav kārtībā? Vai ar uztveri? Jā, laikam uztveršanas spējas mainās, nevis portreti. Tak atkal bēda – es nezinu, vai izmaiņas ir uz labo, vai slikto pusi. Piemēram, pirms mēneša likās, ka Aijas Zariņas gleznā “Ivars” vīrietis izskatās apcerīgs, dažas nedēļas iepriekš mazliet dusmīgs, bet aizvakar – izbrīnījies. Tiec nu gudrs. Turklāt “Ivars” nav vienīgais, kurš manās acīs nav nemainīgi statisks – tādi ir viņi visi.

 

Vakarā, pēc pamatīgas skatīšanās visu portretu visi vaibsti sakrīt kā kaleidoskopā. Kareivīgi, viesmīlīgi, vienaldzīgi, apņēmīgi, slinki, sparīgi, rimti, domās aizklīduši – viss ir juku jukām.

 

Vēlāk, kad esmu jau atlaidies uz dusu, un mākslas tēli šķietami ir aizņirbējuši prom, uzrodas nepiepildāma iegriba – ieraudzīt seju, kurā būtu atainotas visas iespējamās sejas izteiksmes vienlaicīgi. Saprotu, tas ir neiespējami un, ja arī būtu, laikam izskatītos briesmīgi. Cenšos aizgaiņāt muļķīgo domu un nokļūt iemigšanas stadijā, taču uztvere met kūleņus un acu priekšā pamazām uzplaukst galva – nevaru noteikt sievietes vai vīrieša – ar nepārtraukti mainīgām grimasēm. Pēc laba brīža straujā vaibstu kustība palēninās un sejas izteiksme pāriet lēnā pulsācijā -  te skumīga, te dusmīga, te izbijusies, te priecīga, te mierpilna. Un tā visu laiku pa riņķi, klik, klik, klik – prieks - bailes - dusmas - skumjas - miers - prieks - bailes - dusmas - skumjas - miers... Ienāk prātā, ka redzu mainīgu, bet tomēr visaptverošu cilvēka portretu. Izskatās vareni, taču racionāli izvērtējis redzēto, nodēvēju to par “visio vulgaris” jeb “parasto vīziju”. Aizmiegot, prātā nozib sena atziņa – Sejas izteiksme mēdz izteikt vairāk nekā vārdi.

 

Naktī redzu sapni. Vispirms parādās bērns šūpulī un veca sieva sēž tam blakus uz sola. Nav nekādu norāžu, taču skaidri zinu –  tur guļ 1900. gada 1. janvārī dzimis zīdainis un vecmāmuļa, kurai pēdējā stundiņa pienāks tajā pašā dienā. Bērns grozās un brīnās par jauno pasauli, bet vecenītes skatiens gurdi klejo apkārt, it kā pauzdams vēlmi doties uz citu pasauli. Tālāk ieraugu vēl bērnus, pusaudžus, pieaugušos un sirmgalvjus. Viņi visi stāv viens aiz otra. Blakus ir skatu tornis, aši uzrāpjos augšā, lai redzētu vairāk. Skatam paveras garum gara Mēbiusa lenta uz kuras ir visi latvieši, kuri dzīvojuši divdesmitajā gadsimtā. Viņi kustas uz priekšu, ik pa brīdim kāds spēji izgaist, cits tikpat pēkšņi parādās. Gandrīz pie katra soļa spēriena mainās viņu sejas izteiksmes. Man šķiet, arī gadsimta lentas izlocījumi ietekmē cilvēka vaibstus. Jocīgi – viņi ir tālu, bet tomēr varu aplūkot katru seju tuvumā. Te kāds no malas liek saskaitīt visu latviešu visas sejas izteiksmes visu simts gadu garumā. Es paklausu un sāku skaitīt. Kad esmu nokļuvis pie triljona un deviņsimt miljardiem, pamostos.

Pamostos ar jautājumu – vai paspēju visus aptvert? Drošas pārliecības nav, nakts bija tikai viena, bet skatīt un skaitīt nācās veselus simts gadus. Protams, kosmiskās kategorijās gadsimts ir vien sīka lāsīte mūžībā, taču cilvēkam tas ir daudz. Ļoti daudz.