Vēsture

Organizācijas Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM), tāpat kā vairāku citu Rīgas muzeju pirmsākumi, saistās ar ārsta un ceļotāja Nikolaja Himzeļa vārdu. Tā sauktajā Himzeļa muzejā (dibināts 1773. gadā) laika gaitā veidojusies arī mākslas darbu kolekcija, kas 1816. gadā izdalīta kā atsevišķs kabinets. Kabinetam dāvāto mākslas darbu vidū atrodamas vairākas gleznas, kuras šodien glabājas LNMM kolekcijās.

 

1866. gadā Rīgas rāte iegādājās mākslas kolekcionāra Domeniko de Robiani gleznas, kas lika pamatus Rīgas pilsētas gleznu galerijai, kas publiskai apskatei tika atklāta 1869.gadā Rīgas pilsētas reālģimnāzijā (tagadējā Rīgas valsts 1.ģimnāzija Raiņa bulvārī 8). Savukārt 1870.gadā tika nodibināta Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība (Kunstverein). Abas minētas organizācijas darbojās ar kopīgu mērķi – popularizēt tēlotājmākslu, rīkot izstādes un veicināt mākslas attīstību Baltijā.

 

Laikā no 1879. līdz 1905.gadam Rīgas pilsētas galerijas vajadzībām telpas īrēja Ludviga Vilhelma Kerkoviusa namā (tagad Latvijas Universitātes zinātniskā bibliotēka Kalpaka bulvārī 4). Kopš 19.gadsimta 70.gadiem vairākkārt tika apsvērts jautājums par telpu izbūvi muzeja vajadzībām.

 

Laikā no 1903. līdz 1905.gadam Rīgas pilsētas mākslas muzeja un Rīgas Mākslas veicināšanas biedrības vajadzībām tika uzcelta tagadējā LNMM galvenā ēka Rozentāla laukumā 1, kas ir pirmā īpaši muzeja vajadzībām būvētā celtne Baltijā. Projekta autors un pirmais muzeja direktors bija vācu tautības arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (1849–1919). Kolekcijas veidoja galvenokārt Rietumeiropas mākslinieku darbi no Rīgas pilsētas gleznu galerijas. Paralēli pastāvīgajai ekspozīcijai tika rīkotas arī izstādes.

 

Līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu 1918.gadā mainījās arī muzeja mērķi un uzdevumi, pievēršoties nacionālās mākslas mantojuma un tā laika aktualitāšu apguvei. 20.gadsimta 20.–30.gados, kad muzeja direktors bija ievērojamais latviešu gleznotājs profesors Vilhelms Purvītis (1872–1945), iesākās latviešu tēlotājas mākslas kolekcijas mērķtiecīgāka veidošana. No 1920.gada Rīgā darbojās arī Valsts Mākslas muzejs Rīgas pilī, kura pamatkodolu veidoja nacionālās mākslas krājums.

 

Abus mākslas muzejus atšķīra īpašuma piederība - pilsētas un valsts. Divdesmit Latvijas brīvvalsts gadi bija ļoti auglīgs un nozīmīgs posms abu muzeju dzīvē, ko 1940.gadā pārtrauca padomju okupācija.

 

Iestājoties padomju okupācijai, tika pieņemts lēmums par mākslas muzeju sistēmas reorganizāciju, kas paredzēja izveidot vienu muzeju, kur koncentrētos latviešu mākslas kolekcijas, un otru – ārzemju mākslas kolekcijām. Rīgas pilsētas mākslas muzejs pārgāja valsts īpašumā. Abu mākslas muzeju kolekcijas tika pārdalītas un sistematizētas pēc jauniem principiem, saskaņā ar kuriem latviešu profesionālā māksla atrodas Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā (no 1989. līdz 2005.gadam Valsts Mākslas muzejs, tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) un ārzemju kolekcijas Valsts Vakareiropas mākslas muzejā (Ārzemju mākslas muzejs, tagad LNMM struktūrvienība Mākslas muzejs "Rīgas Birža").

1963.gadā tika izveidota arī Latvijas PSR Mākslas muzeju un izstāžu apvienotā direkcija, kas 80.gadu beigās tika pārdēvēta par Latvijas Mākslas muzeju apvienību un abi muzeji kļuva par tās struktūrvienībām.

 

80.gadu vidū direkcija no padomju armijas pārņēma kādreizējo muitas noliktavu Torņa ielā, kur 1989.gada 1.janvārī pēc 20.gadsimta otrās puses mākslas kolekcijas pārvietošanas no Krišjāņa Valdemāra ielas nama darbu uzsāka mākslas muzejs Arsenāls. Šajā pat laikā, apvienojot direkcijas Izstāžu daļas un Valsts Mākslas muzeja lietišķās mākslas kolekcijas, tika dibināts arī Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs, kas bijušajā Sv. Jura baznīcā Skārņu ielā tika atklāts 1989.gada 6.jūlijā.

 

Saskaņā ar LR Ministru kabineta 2000.gada 20.decembra rīkojumu notika Latvijas Mākslas muzeju apvienības likvidācija. Ārzemju mākslas muzejs un Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs (no 2006.gada tā nosaukums ir Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs) kļuva par patstāvīgiem muzejiem, bet uz Valsts Mākslas muzeja un mākslas muzeja Arsenāls bāzes tika izveidots vienots nacionālas nozīmes muzejs – Valsts Mākslas muzejs. Ar 2005.gada 1.septembri muzejam piešķirts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja nosaukums, bet Arsenāls turpina funkcionēt kā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle.

 

2006.gada nogalē Latvijas Nacionālais mākslas muzejs saņēma mākslas vēsturnieces Tatjanas Sutas mantojumu, uz kura bāzes 2008.gada 14.oktobrī tika atklāta tā struktūrvienība – Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, kas atrodas abu mākslinieku bijušajā dzīvoklī Elizabetes ielā.

 

No 2010.gada 1.janvāra Ārzemju mākslas muzejs (tagad Mākslas muzejs "Rīgas Birža") un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs pievienots Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, līdz ar to visus mākslas muzejus atkal apvienojot vienotā struktūrā.

 

Šodien organizāciju Latvijas Nacionālais mākslas muzejs veido četri muzeji un viena izstāžu zāle: Latvijas Nacionālais mākslas muzejsMākslas muzejs RĪGAS BIRŽADekoratīvās mākslas un dizaina muzejsRomana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs un izstāžu zāle ARSENĀLS.