Pirmie Āzijas mākslas dāvinājumi

Valsts mākslas muzejs pirmajos pastāvēšanas gados saņēma ievērojamu skaitu dāvinājumu no Tālajos Austrumos, Ķīnā un Japānā dzīvojošiem latviešiem kopumā ap simtu divdesmit amatniecības izstrādājumus un glezniecības paraugus. Tas pavēra iespēju iepazīstināt skatītājus ar Āzijas kultūru un mākslu.

Dažādi sociālie un politiskie apstākļi Krievijas impērijā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā noteica cilvēku došanos uz Krievijas vidieni un Tālajiem Austrumiem. Pirmkārt, tās bija darba iespējas (Ķīnas Austrumu dzelzceļa būvniecība, 1896), otrkārt  –  kara darbība (Krievijas–Japānas karš, 1904–1905), Pirmais pasaules karš (1914–1918), Oktobra revolūcija (1917) un tai sekojošais pilsoņu karš (1918–1922), kad vīrieši tika iesaukti armijā, bet tūkstošiem iedzīvotāju bija spiesti pamest savas mājas un doties bēgļu gaitās. Daļa no viņiem nonāca Sibīrijā, Tālajos Austrumos, Vladivostokā un Ķīnā.

 

Situācija mainījās 1918. gadā ar Latvijas valsts proklamēšanu. Cilvēki sekoja līdzi notikumiem dzimtenē, vēlējās tajos piedalīties un atgriezties mājās. Šo laiku labi raksturo pirmais Latvijas Pagaidu valdības pārstāvis, goda konsuls Šanhajā (1919–1920) Roberts Valdmanis: “Tas darbs, kuru mēs šeit esam veikuši kā mazu daļiņu Latvijas brīvošanas lietā, ir bijis tikai mūsu pienākums dārgās dzimtenes priekšā, par ko arī esam tagad visi bijušie Krievijas pavalstnieki – cittautībnieki palikuši par Latvijas Republikas brīviem pilsoņiem”1.

 

Roberts Valdmanis (1874–1932) un viņa sieva Anna Valdmane (1875–1955) rosīgi piedalījās visās nozīmīgākās latviešu sabiedriskās aktivitātēs Tālajos Austrumos un Ķīnā - iesaistījās latviešu biedrību organizēšanā, palīdzēja bēgļiem. R. Valdmanis bija viens no latviešu strēlnieku Imantas pulka izveides iniciatoriem Vladivostokā 1918. gadā, bet Anna Valdmane Šanhajā dibināja Dāmu komiteju un organizēja tirdziņu, kurā saņemtie ienākumi tika nodoti strēlnieku pulkiem. 1920. gadā kopā ar strēlniekiem no Vladivostokas un Japānas ostām uz Latviju devās arī civiliedzīvotāji – tā bija viena no nedaudzajām iespējām atgriezties Latvijā. Arī Valdmaņu ģimene 1920. gadā atgriezās Latvijā un nodeva Valsts mākslas muzejam vienu no pirmajiem dāvinājumiem – trīsdesmit Ķīnas un Japānas amatniecības izstrādājumus. Tāpat viņi muzejā nogādāja Šanhajā dzīvojošā Ventspils jūrnieka, ķīniešu mākslas kolekcionāra un eksperta Ernesta Strēlnieka dāvinājumu – četrus ķīniešu mākslas darbus. 1914. gadā E. Strēlnieks, kurš Ķīnā bija nodzīvojis vairāk nekā 20 gadus, izdeva savas kolekcijas katalogu Chinese pictorial art, kuru augstu novērtēja laikabiedri un draugi, Ķīnas mākslas pazinēji. Katalogu ar ierakstu: “Dāvana Latvijas Tautas Nacionālam Muzejam no autora. Šanhajā, Ķīnā, 3. janvārī 1920. J. E. Strēlnieks” autors nosūtīja uz Latviju. Tas ar pirmo numuru iereģistrēts VMM bibliotēkā. Interesanti, ka ieraksts izdarīts laikā, kad Valsts mākslas muzejs vēl nebija nodibināts. E. Strēlnieks aktīvi darbojās arī Šanhajas latviešu biedrībā, ziedoja mākslas darbus no savas kolekcijas izsolei, kuru strēlnieku pulku atbalstam 1919. gadā sarīkoja Anna Valdmane.

 

Neapšaubāmi interesanta personība bija Jānis Andrejs Ozoliņš (pēc 1927. Jānis Andrejs Burtnieks; 1894–1959), kurš 1921. gadā muzejam uzdāvināja japāņu amatniecības izstrādājumus un slavenu japāņu mākslinieku darbu reprodukciju albumu. Viņš studēja filosofiju Kalifornijas universitātē ASV un 1917. gadā pārcēlās uz Japānu, strādāja par Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko un konsulāro aģentu Japānā, Kobē (1919–1921). J. Ozoliņš izdeva brošūru par Latviju japāņu un angļu valodās, ievietoja rakstus Japānas preses izdevumos par Latviju un centās sekmēt tirdznieciskos sakarus, kā arī strādāja par estētikas un angļu literatūras pasniedzēju Kwansei Gakuin universitātē. 1921. gada vasarā atgriezās Latvijā, strādāja par pasniedzēju, pievērsās dzeju un lugu rakstīšanai. 20. gadsimta 20. un 30. gados latviešu periodikā rakstīja par japāņu mākslu, literatūru, dzejas estētiku.

 

1928. gadā trīs priekšmetus muzejam uzdāvina Šanhajas latviešu biedrības priekšsēdētājs Pēteris Zālītis, bet 1935. gadā trīsdesmit divus ķīniešu lietišķās mākslas izstrādājumus – Vilis Uzeliņš. Lai nogādātu dāvinājumu Latvijā, tika iesaistīts Somijas ģenerālkonsulāts Šanhajā, kas tobrīd pārstāvēja Latvijas valsts intereses Ķīnā. Ģenerālkonsula vietnieks ziņo uz Hamburgu: “Latvijas pilsonis Vilis Uzeliņš nodeva uz vācu motorkuģa “Fulda” Willi Jacobi k. (ārsta palīgs) zināšanā priekšmetus pēc apakšā sekojoša saraksta, kuri domāti Latvijas Valsts Muzejam Rīgā. Priekšmeti nav iesaiņoti un izlikti slimnīcā kā piederīgi pie kuģa inventāra, lai nerastos nesaprašanās ar Vācijas muitu. Caur šo laipni lūdzu neatteikties saņemt šos priekšmetus no kuģa, iesaiņot un nosūtīt Latvijas Valsts muzejam Rīgā”2. Kopumā saņemtie dāvinājumi – sadzīves un dekoratīvie priekšmeti, dievību figūriņas, kas izgatavoti no metāla, akmens, koka, stikla, emaljas, māla un porcelāna, atspoguļo Ķīnas un Japānas amatnieku daudzveidīgās prasmes un pasaules uzskatus. Atsevišķi priekšmeti izgatavoti 19. gadsimta beigās, bet pārsvarā tie ir 20. gadsimta sākuma izstrādājumi. Kā nozīmīgākos var minēt E. Strēlnieka dāvinātos divus ķīniešu gleznojumus un 87 cm augsto dievietes Guaņjiņ figūru, kas izgatavota 19. gadsimta beigās kādā no Fudzjeņas provinces (Fujian province) slavenajiem Dehua cepļiem un pazīstams kā blanc de Chine porcelāns. Šie dāvinājumi, kopā ar 1920. gadā no Valsts mantu krātuves pārņemtiem priekšmetiem – Ķīnas un Japānas porcelāna izstrādājumiem un mēbelēm, 1923. gadā muzejam nodoto Japānas ziloņkaula zobenu un nelieliem privātpersonu dāvinājumiem 20. gs. 30. gados, bija pamats, lai turpmākajā periodā izveidotu atsevišķu Austrumu mākslas nodaļu.

 

Fišere, Ilze. Latvieši Ķīnā. Avots. 1990, Nr. 4, 61. lpp.

LVA, 1659. f., 1. apr., 42. l., 34. lpp.