Valsts mākslas muzeja krājums

Valsts mākslas muzeju 1920. gadā nodibināja ar mērķi prioritāri atbalstīt un popularizēt nacionālo mākslu. Vēsturiskā situācija noteica, ka līdzās latviešu mākslas darbiem muzejā jau tā pirmsākumos ienāca ārzemju mākslas kolekcija, kas laika gaitā tika apzināti papildināta.

Likumu par Valsts mākslas muzeju kā patstāvīgu institūciju pieņēma 1924. gada 7. novembrī, un to apstiprināja toreizējais Valsts prezidents Jānis Čakste. Likuma pirmais punkts noteica misiju: “Valsts mākslas muzeja uzdevums ir: krāt, glabāt un izstādīt nacionālās, kā arī citu tautu mākslas vērtības un veicināt labāko mākslas darbu popularizēšanu.”1

 

Aizsākums Valsts mākslas muzeja krājuma pamatievirzēm meklējams laikposmā, ko nosacīti var dēvēt par “muzeju pirms muzeja”. Likvidējot Valsts aizsardzībā esošo mākslas darbu krātuvi Rīgas biržas komercskolas telpās, muzejs tā dibināšanas brīdī 1920. gada sākumā saņēma apjomīgu ārzemju mākslas darbu kopumu, bet latviešu mākslas kolekciju vajadzēja sākt veidot pilnīgi no jauna. Tādēļ 1921. gada rudenī muzeja direktors Burkards Dzenis mērķtiecīgi aicināja jaunās iestādes rīcībā nodot Latviešu mākslas veicināšanas biedrības iegūtos mākslas darbus. Lai saņemtu atbalstu, Dzenis kā bijušais biedrības un vākuma līdzveidotājs uzsvēra pēctecības ideju: “Muzejs tiek uzturēts no Latvijas valsts un pēc saviem nolūkiem, kuri pašreizējo grūto materiālo apstākļu dēļ visā pilnībā nav realizējami, ir uzskatāms par to pašu nacionālās mākslas muzeju, par kuru savā laikā jau domājusi mākslas dzīvē nopietnā Latviešu mākslas veic. biedr[ība].”2

 

Nodibinoties Valsts mākslas muzejam, tā krājuma izveidē neizbēgami iezīmējās paralēlisms un konkurence ar Rīgas pilsētas mākslas muzeju. Tagadējās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces redzējumā: “Abi muzeji bija atšķirīgi gan pēc īpašumpiederības, gan tradīcijām, kolekciju apjoma un rakstura, bet tos vienoja jauno vadītāju mērķis – no pašiem pamatiem sākt veidot latviešu mākslas kolekciju. [..] abi muzeju direktori – Burkards Dzenis Valsts mākslas muzejā un Vilhelms Purvītis Pilsētas mākslas muzejā – iecerēja konkrētajai vēsturiskajai situācijai un apstākļiem ļoti ambiciozu un grūti sasniedzamu mērķi: izveidot abos muzejos iespējami pilnīgu un mākslinieciski augstvērtīgu latviešu nacionālās mākslas kolekciju.”3

 

Muzeja darbvedis Dāvids Vecaukums pirmā apkopojošā izdevuma “Vadonis pa Latvijas Valsts mākslas muzeju” priekšvārdā secināja: “Līdz 1926. g. 1. aprīlim [..] Latvijas Valsts mākslas muzejam iegūti un viņā izstādīti 559 mākslas priekšmeti. Lielākā daļa, 437 no šiem priekšmetiem ir latvju mākslinieku radošā gara liecinieki. Ņemot pa laikmetiem, lielākā tiesa no šiem darbiem ir radušies 20. g. s. pirmajā ceturksnī, t. i. no 1900.–1925. g. Vecākā laikmeta darbi ir no 19. g. s. pēdējiem pieciem gadu desmitiem. [..] Hronoloģiski ņemot, šimbrīžam muzejā vecākais darbs ir J. Rozes gleznotā “H. Cimzes jaunkundzes ģīmetne”, kura radusies 1851. gadā. Tamlīdzīgi J. Roze ir arī vecākais no muzejā atrodamiem latvju gleznotājiem (dz. 1823. g.). Pēc viņa nāk akad. Kārlis Hūns (dz. 1830. g.), akad. Jūlijs Feders (dz. 1838. g.), Ādams Alksnis (dz. 1864. g.), Arturs Baumanis (dz. 1866. g.), Janis Rozentāls (dz. 1866. g.).”4

 

Sistemātiski vācot Latvijas mākslas vēstures liecības, Valsts mākslas muzeja krājumu kā pirkumi, dāvinājumi vai novēlējumi regulāri papildināja iepriekšējo periodu mākslinieku radošais mantojums, ko piedāvāja privātie kolekcionāri, mākslinieku radinieki un citas personas vai iestādes. Laikmetīgus artefaktus galvenokārt ieguva no starpkaru gadu mākslas izstādēm, un nereti savu veikumu rosināja iegādāties paši mākslinieki. Ar vērtīgiem Austrumu un Rietumu mākslas priekšmetu dāvinājumiem kolekciju veidošanu atbalstīja gan Latvijā, gan ārpus tās dzīvojošas privātpersonas. Mainoties budžeta finansēm un iepirkumu politikai, Valsts mākslas muzeja krājumam jaunieguvumus izvēlējās komisija, kuras sastāvā vienmēr palika direktors Burkards Dzenis un dažādos laikposmos līdzdarbojās Konrāds Ubāns, Jūlijs Madernieks, Teodors Zaļkalns, Valdemārs Tone, Jānis Kuga, Ernests Brastiņš, Jānis Roberts Tillbergs un Kārlis Miesnieks.

 

Izglītības ministrijai pastāvīgi sniegtie pārskati uzskatāmi parāda Valsts mākslas muzeja izaugsmi – sākotnēji tā darbība ietilpa Rīgas pils “piecās istabās”, bet 1938. gada nogalē mākslas darbi publiskai apskatei tika eksponēti jau astoņpadsmit telpās, kā arī muzeja īpašumā latviešu un cittautu mākslas kolekcijās kopā uzskaitītas: “1506 gleznas, grafikas un zīmējumi, 790 skulptūras un citi m[ākslas] darbi, 1160 grāmatas mākslas jautājumos.”5

 

1 Valdības Vēstnesis, 1924, Nr. 254, 7. nov.

2 LVA, 1659. f., 1. apr., 12. l., 223. lpp.

3 Lāce, Māra. Daži fakti par nacionālās mākslas kolekciju veidošanu. No: No de facto līdz de iure. Latvijai topot. Māksla un laikmets. Sast. Aija Brasliņa. Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs; Neputns, 2008, 201.–202. lpp.

4 Vadonis pa Latvijas Valsts mākslas muzeju. Rīga: Valsts mākslas muzejs, 1926, 10. lpp.

5 LVA, 1659 f., 1. apr., 56. l., 65.–67. lpp.